Aleksandrs Grīns

Saturs.

Ievads.....................2 – 3 lpp.

„Dvēseļu putenis”..............4 – 5 lpp.

Aleksandrs Grīns..............6 – 7 lpp.

Ievads.

Jēkabs Grīns, kas rakstniecībā pazīstams vienīgi ar pseidonīmu Aleksandrs Grīns, dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta Ziedos. Viņš ir jaunākais dēls ģimenē, bet vēl viņam ir vecākais brālis – Jānis Grīns. Jēkabam ir arī dvīņu brālis Mārtiņš, kas nodzīvo tikai nedaudz vairāk par vienu gadu. Tā kā Jēkabs bija par Jāni piecus gadus jaunāks, tad viņš lielā mērā auga viens pats. Vēlāk viņš par sevi teica: “Es esmu uzaudzis ar sevi un Bībeli”.

Vispirms A.Grīns mācās Mu

u
uižgales pamatskolā. Viņš šajā skolā mācās no 1904.- 1906. gadam. Tad viņš iestājas Jēkabpils tirdzniecības skolā. Zēnam iznāk nemitīgi konflikti ar skolotājiem – visvairāk disciplīnas dēļ un 1910. gadā viņu izslēdz no skolas. Nekas neatliek, kā doties uz Rūjienas ģimnāziju pie vecākā brāļa, bet pēc gada uz Cēsīm, kuru viņš beidz 1914. gadā. Tur viņš beidz Millera jeb Zariņu Kārļa skolu. Tālākos plānus par Tērbatas Universitāti un medicīnas studijām pārtrauc 1. pasaules karš. Viņš iestājas Alekseja karaskolā Maskavā, kuru pēc dažu mēnešu apmācībām karodznieka dienesta pakāpē no
o
osūta uz fronti1915. gadā. Viņš dienē vairākās cariskās armijas daļās Galīcijā.

1916. gadā, kad nodibinās pirmie latviešu strēlnieku bataljoni, viņš panāk savu pārcelšanu uz šim jaunformētajām vienībām. Sākumā viņš ir rezerves bataljonā Tērbatā, pēc tam tiek ieskaitīts 4. Vidzemes bataljonā. Kādu laiku viņš at

t
trodas frontē pie Smārdes, tad pie Olaines purviem.

Tieši frontē Jēkabs Grīns kļūst par Aleksandru Grīnu – gan ne oficiāli, jo pasē vārds netiek mainīts. Pēc tā laika paražas, bērni tika nosaukti krusttēva vārdā.Bet Grīniem ar krusttēviem nebija paveicies. Jānim tas ir mātes brālis – liels dzērājs, bet Jēkabam tas ir tēva brālis – galīgs neveiksminieks. Jēkabam agri sāk nepatikt ne krusttēvs, ne savs vārds. Par leitnanta Grīna jauno “krusttēvu” kļūst viņa komandieris Aleksandrs Plesners . Rakstnieks šo notikumu ir aprakstījis kādā “Dvēseļu puteņa” otrās daļas epizodē.

Lielākās un asiņainākās cīņas viņu neskar, bet tomēr visu laiku viņš ir iekšā pašā karavīru dzīves mutulī. Tomēr viss šis laiks ir veidojis viņa personību, atstājis neizdzēšamas pēdas viņa dvēselē un apziņā, veidojis vērtību skalu, vīrišķības un varonības izpratni, li

i
icis tautas liktenim kļūt par vienu no galvenajām tēmām Aleksandra Grīna daiļradē.

1917. gada20. jūlijā Grīnu smagi ievaino, operē Rīgā, bet evakuācijas laikā pārved uz Pēterpili. 1918. gada aprīlī viņu demobilizē no armijas, tāpēc viņš dodas uz Tērbatu studēt medicīnu, tomēr kara apstākļu dēļ viņš tomēr pārtrauc mācības. 1919. gada martā viņu mobilizē Sarkanā armija, bet tās atkāpšanās laikā dezertē no tās. Tad viņš nokļūst Bauskā pie vāciešiem un visbeidzot nokļūst Jelgavā Baloža brigādē un ar to ieiet Rīgā. Kādu laiku viņš armijas virspavēlnieka št

t
tābā vada kara cenzūru un ir laikraksta “Latvijas Kareivis” līdzredaktors.No armijas A. Grīns demobilizējas 1924. gadā kapteiņa dienesta pakāpē.

Pēc demobilizēšanās viņš strādā par darbvedi Aleksandra Augstuma slimnīcā, bet dažādās laikraksta redakcijās kā “Rīgas Ziņas”, “Brīvā Tēvija”, “Latvis”. 1928. gadā, pameti žurnālista darbu, viņš ķeras pie milzīga darba “Pasaules vēsture”, ko 25 burtnīcās publicē izdevniecība “Grāmatu draugs”. tam seko 14 burtnīcu liels izdevums – “Kultūras un tikumu vēsture”, tad “Zeme un tautas”. Pēc tam A. Grīnam nākas atgriezties žurnālista darbā. 1933. gadā iestājas “Brīvās zemes” redakcijā. No 1935 – 1936. gadam ir arī jaunā laikraksta “Rīts” redaktors. Nodibinoties padomju varai 1940. gadā, tāpat kā daudzi citi Latvijas armijas virsnieki, A. Grīns tiek nosūtīts uz Liteni. Tur kopā ar pārējo 43. teritoriālo korpusu 1941.gada 14. jūnijā tiek apcietināts un deportēts uz Krieviju. Ir ziņas, ka viņš ir tiesāts un nošauts Astrahaņas apgabalā. Viņš ir miris 1941. gada 25. decembrī 46 gadu vecumā. Piederīgiem atsūtītajā oficiālajā izziņā ir ierakstīts tikai rakstnieka miršanas datums.

„Dvēseļu putenis”

Šis romāns, kurš lielākoties vēstī par latvju streļķu gaitām 1. Pasaules kara laikā, vislielākajā mērā pauž mīlestību uz savu Tēvzemi un mājām, laukiem un siliem, uz visu, kas spēj „sildīt” latvju zemnieka vai vienkārša pilsētnieka sirdi. Tikai pēcāk nāk jūtas starp tautiešiem, kuri, lai padzītu varmākas, nu ir vienojušies vienā lielā ģimenē un kļuvuši par brāļiem un māsām.

Pirmkārt, jau pašā darba sākumā izpaudās zemnieku pieķeršanās savai zemei, savai sētai un tīrumiem. Par to liecina arī viņu nevēlēšanās pamest pašu vai tēvu rokām celtās mājas, kur piedzīvoti neviens vien priecīgi un skumji brīži, kur pirmoreiz iejāts jauns ērzelis vai sadota suta mazajiem nerātņiem – bērneļiem. Bet sāpes vēl vairāk paasināja apstāklis, kad mājas bija jāatstāj bez uzraudzības un pašiem jāiet svešumā, jo ienaidnieks jau mācās virsū kā izbadējies dunduru mākonis vasaras svelmē. Saimnieku ilgās atvadas no savām mājās spilgti raksturo pieķeršanos tām, par ko arī citāts. „Saimnieki nodurtām galvām apstaigā laukus, ilgi nevarēdami novērst acu no rudzu un kviešu druvām, kas kļuvušas jau bāldzeltenas, un viņu skati kavējas pie āboliņa stirpām, poguļainajiem linu laukiem, pie pļavām, kurās jau sazēlis trekni zaļš atāls, un, pārslīdējuši ābeļdārziem, beidzot apstājas pie ēkām, kas pašu vai tēvu celtas. Viņu acis glāsta jumtus, kavējas pie sienām, lieveņiem un logiem un nevar beigt vien skatīties, kā gribēdamas paņemt svešumā savas sētas atceri.”

Šīs pašas sajūtas pārņem arī saimnieces, kuras pat ar asarām acīs noraugās nu jau pamestajos laidaros, klētīs un piedarbos. Tāpat kā vīri svešumā līdzi ņem māju kontraktus, tā sievas līdzi paņem māju atslēgas. „Svešā pasaules malā latvju saimniece glabā savas sētas atslēgas kā smagu zeltu – arī tad, ja labi zina, ka ēkas, starp kurām staigājot aiztecējuši viņas mūža gadi, jau izplēnējušās uguns liesmās vai granātu noslaucītas no zemes virsas”

Protams, nedrīkst atstāt novārtā, bēgļu gaitās aizgājušo, zemnieku degsmi atgūt mājas un viņu pēdējo cerību – brīvprātīgo pieteikšanās posteni. „Jūs, vidzemnieki un latgalieši, kas druvās vēl izkapti cilājat, un jūs, kurzemnieki, kam arkli jau atstāti rūsē tēvu tīrumos, – apmainiet izkaptis un arklus pret kareivju zobenu! Jo vairāk mēs esam zaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst!”

Šis Aleksandra Grīna darbs spilgti raksturo latvju tautas izteikto mīlestību pret savu dzimteni, Tēvzemi un pienākumiem pret to.

Pēc Aleksandra Čaka varoņeposa „Mūžības skartie”, kura piecdesmit tūkstoši eksemplāru beidzot ir lasītāju rokās, tagad pie mums ar pusgadsimta pārtraukumu atgriežas arī otrs strēlniekiem veltīts lieldarbs – Aleksandra Grīna triloģija „Dvēseļu putenis”. Bet atšķirībā no Čaka, kura darbus, lai arī dažādus ierobežojumus pārvarot, mēs tomēr pamazām saņēmām un kura vārds no latviešu literatūras netika izsvītrots, ar Aleksandru Grīnu mēs pēckara gados tiekamies pirmoreiz (dažas viņa grāmatas gan izdotas svešatnē). Tā reizē ar „Dvēseļu puteņa” atgriešanos sākas arī rakstnieka Aleksandra Grīna atgriešanās.

Atgriešanās nav tik vienkārša kā varētu likties, jo varmācīgi izkropļots ir pats literārās daiļrades dzīvības process, kurā vienas grāmatas būtu paguvušas dabiski novecot un atmirt, bet citas laika gaitā nobriestu un pieaugtu lielumā, turpinot aktīvi līdzdarboties tautas garīgajā dzīvē un rakstniecībā. Šodien turpretī A.Grīna darbi, tāpat kā veselas lielas grupas citu 20. – 30. gadu un emigrācijas rakstnieku sacerējumi, nevis turpina savu dzīvi, bet pāri piecdesmit gadu platai bezdibenīgai plaisai spiesti no jauna ielēkt mūsu šodienas pasaulē. Vai viņiem tas būs pa spēkam? Vai šodienas lasītāju dabiskā interese par šīm grāmatām tiks pilnā mērā attaisnota? To rādīs laiks, kaut gan nav nekādu šaubu, ka ne visas senās reputācijas izturēs šo pārbaudījumu, toties īsti talantīgie autori un daiļdarbi beidzot ieņems pienācīgo vietu mūsu tautas kultūrā.

Un reizē ar to mainīsies mūsu priekšstati ne tikai par veseliem literatūras vēstures posmiem, bet arī par jaunākās rakstniecības īstajām vērtībām. Jau T. S. Eliots aizrādīja, ka „”pagātne nav tikai pagājušais, bet arī tagadnējais”, ka visa literatūra „eksistē vienlaicīgi un izkārtojas vienā kopīgā sistēmā”: „Kad notiek jauna mākslas darba radīšana, tad vienlaicīgi kaut kas notiek ar visiem iepriekšējiem mākslas darbiem; esošie mākslinieciskie sasniegumi izveidojuši ideālu kārtību savā starpā, ko sajauc jauna (patiesi jauna) mākslas darba iejaukšanās. Pastāvošā kārtība ir pilnīga, līdz, kamēr parādās jauns mākslas darbs; lai kārtība saglabātos arī pēc tam, visai līdzšinējai sistēmai kaut vai nedaudz jāpārveidojas, visu mākslas darbu attiecībām, proporcijām un vērtībām jāsamērojas jaunā kārtībā. Tam, kas atzīst šo priekšstatu par kārtību, neliksies dīvaina atziņa, ka pagātnei tāpat jāizmainās tagadnes spiediena rezultātā, kā pagātne nosaka tagadnes virzību. ”

Aleksandrs Grīns.

„Aleksandrs Grīns ir vienīgais īstais un konsekventais latviešu vēsturiskā stāsta autors. Lielā stila rakstnieks, kura vēstures laikmetu, senatnes notikumu, pagājušo laiku tikumu un agrāko paaudžu cilvēku psiholoģijas studijās audzinātā un rosītā fantāzija meklē arvien lielākus plašumus,” atzina A. Upītis.

Tematiski rakstnieka daiļrade saistīta ar diviem lieliem lokiem: 1) ar latviešu tautas vēsturi, pie kam liela daļa A. Grīna grāmatu pievēršas 17.gadsimtam, t. i., laikam pēc Livonijas ordeņvalsts sabrukuma, kad par Latvijas teritoriju cīnās vācieši, poļi, zviedri, krievi, kad hercoga Jēkaba valdīšanas laikā uzplaukst Kurzeme; stāstot par šiem notikumiem, rakstnieks nereti aiziet tālu pāri Latvijas robežām (triloģijā „Saderinātie” darbība aptver gandrīz vai pusi Eiropas, sekojot Ziemeļu kara cīņu norisei), reizēm pat līdz pasaules otrai pusei („Tobago”); 2) ar latviešu strēlnieku cīņām, kuru tēlojumu šodien A. Grīna grāmatās arī uztveram kā vēsturisku, kaut gan autoram (un viņa tālaika lasītājiem) tā bija paša pieredzēta pavisam nesena pagātne.

Bez tam svarīgi atzīmēt, ka Grīns izkopj to vēsturiskā romāna tipu, kurā valda dēkas, piedzīvojumi, cīņas, avantūras, kuru aizsāka jau Valters Skots un pie kura redzamiem pārstāvjiem pieder arī Latvijā populārais Henriks Sankevičs. Mūsu literatūrā šāda uz strauju darbību un notikumiem balstīta proza reti sastopama, mēs vairāk esam pieraduši pie rūpīgi izvērstiem, nesteidzīgi detalizētiem, pamatīgi sociāliem vai psiholoģiskiem notēlojumiem. Aleksandra Grīna darbos tādus gandrīz neatradīsim, varoņu pārdzīvojumiem un izjūtām, vēsturisko apstākļu aprakstījumiem viņš ātri, dažbrīd pat pavirši pārskrien pāri, jo nepārtraukti uz priekšu rauj mutuļojošā darbība. Viņš caurcauri ir īsts epiķis, ko saista notikumi, sadursmes, cīņas, lielas kaislības un vispār dzīves lielās līnijas, spēcīgi raksturi un kam ar sīku detaļu un smalku nianšu izstrādāšanu nodarboties nav nedz laika, nedz vēlēšanās. Vienalga, vai tā ir tāla senatne, vai paša pārdzīvotais strēlnieku pulkos,- visur Grīns meklē tos posmus un gadus, kad uz dzīvību un nāvi saduras pretspēki, kad dārd cīņu troksnis, kad izšķiras cilvēku, veselu cilšu un tautu likteņi. Un, ja tas nav karš, tad redzam cīņas ar meža zvēriem (kā „Zemes atjaunotājos”) vai kādas citas dēkas un kautiņus („Tobago”). Varam teikt arī, ka Aleksandrs Grīns ir lielākais batālists latviešu prozā. Kā asprātīgi saka Jānis Lapiņš, „Aleksandrs Grīns viens pats ir nokāvis vairāk vīru nekā visi pārējie latviešu rakstnieki kopā”.

„Grīns rādās mums smags, drūms un vietām asiņaini drausmīgs un nežēlīgs kā viņa paša kara un kautiņu varoņi,” aizrāda Roberts Klaustiņš, un tomēr – jebkāds pesimisms vai izmisums viņam ir pilnīgi svešs un nepieņemams. Gluži otrādi – Grīns slavina cilvēka varonību, drosmi, uzņēmību cīņā (lai cik tā nežēlīga un smaga būtu) par savām, savas cilts un savas tautas dzīvības iespējām. Tieši tas veido viņa darbu idejisko patosu, jo ar tīri ārējiem notikumiem un dažādām kaujām vien nopietnam literāram darbam nepietiek – tā ir tikai dzīves virspuse. Šo grāmatu skanējumu nes ļoti īpatna teiksmainība, savdabīga mistika, kas ne tikai atspoguļo seno cilvēku pasaules uztveri, bet palīdz autoram reāli tvertos notikumus iesaistīt kādā pārdabiskā un pārlaicīgā dzīves ritē. Tāpēc Grīnam ir daudz vīziju, rēgainības, kas balstās tautas ticējumos un rituālos, notiekošo paceļot leģendu līmenī. Tāda spēcīga epizode, piemēram, ir „Dvēseļu putenī”, kad pēc asiņainām kaujām nogurušie strēlnieki vakarā dodas pie miera. Pie viņiem tad ciemos no veļu valsts nāk kritušie biedri. „Nāk, sēstas blakus guļošiem, sāk skatīties tiem sejās tukšiem acu dobumiem – nav daudziem vaigu, lūpu nav tiem, tik pelēkmelnas miesu skrandas – , un ģindeņiem, kas kaulu rokās tura rūsas apklātas šautenes un paši tērpti dzeloņdrāšu saplosītās šineļskrandās, ir atnākusi līdzi trūdu dvaša, rāvas dūņu smaka – un manāms purvā raktu kapu gaiss.”

Aleksandrs Grīns ir viens no pašiem redzamākajiem prozaiķiem to rakstnieku starpā, kuru darbība aizsākās pēc Pirmā pasaules kara. Jau viņa pirmie darbi ieguva atzinīgas pazīstamu rakstnieku un kritiķu atsauksmes.

Pirmā A. Grīna grāmata – plašāka apjoma stāsts „Krustneša gaitas” – iznāk 1921. gadā. Tās saturu un māksliniecisko veidojumu labi atsedz pilnais virsraksts: „Viņa gaišības grāfa Bertrana Krustneša gaitas jeb Patiesīgs stāsts par slaveniem un brīnišķīgiem Tionviļas valdnieka un Kambremontas kunga grāfa piedzīvojumiem Prūšos, Livonijā un citās sātana tumsībā smokošās zemes. Dievam visuspēcīgajam par godu, viņa svētiem mocekļiem par slavu, eņģeļiem un visiem labiem gariem par prieku uzrakstījis Svētā Franciska brālības necienīgs mūks Godfruā, Tionviļas pils kapelāns, anno dominice incarnations MCCLXXXIX”.