Zenta Mauriņa

ZENTA MAURIŅA
filozofe, rakstniece, esejiste, filozofijas zinātņu doktore (1938)
Pasaules brīvo latviešu (PBLA) Tautas balvas laureāte (1969)
Dzimusi 1897.15.XII Lejasciemā, mirusi 1978.25.IV Bāzelē, Šveicē. Apbedīta Krocingenē, Vācijā.
Tēvs – ārsts, māte – pianiste. Bērnībā perfekti apguvusi vācu valodu. Uzaugusi Grobiņas doktorātā. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas zaudējusi spēju staigāt. 1913 iestājusies Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā, ko absolvējusi 1915. 1921-23 gadā LU studējusi filozofiju,
1923-27 baltu filoloģiju. Pēc tam skolotāja Rīgas skolotāju institūtā, lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, 1929 arī pašas dibinātā studijā. Kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1929 papildinājusies filozofijā un salīdzinošajā literatūrzinātnē Heidelbergas universitātē Vācijā. 1937 – 40 rediģējusi “Daugavas Gadagrāmatas” literāro pielikumu.
Pirmā literārā publikācija 29.VII 1919 Liepājā, laikr. “Libausche Zeitung” – J.Akurātera stāsta “Mana vismīļā” tulkojums. Pavisam Latvijā līdz 1944 rudenim publicējusi 19 grāmatu: oriģināldarbi par Raini, Poruku, Dostojevski, Brigaderi, Danti, Frici Bārdu (doktora disertācija), 7 eseju krājumi par latv. un cittautu rakstniekiem, tulkojumi, romāns “Dzīves vilcienā” (1941) un daudz rakstu periodikā.
1944 kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrēja uz Vāciju.
1946 pārcēlusies uz Zviedriju. 1949-63 bija docente Upsalas Universitātē. 1960 ieguva Zviedrijas karaļa stipendiju Itālijas ceļojumam.
Kopš 1965 dzīvoja Vācijā Krocingenē.
Ārpus Latvijas 1946-72 publicēti:
20 darbi latviešu valodā un 27 vācu valodā, kā arī viņas darbu tulkojumi angļu, krievu, zviedru, holandiešu, somu un dāņu valodā.
Daudz pūļu veltījusi arī tulkotājas darbam. No latviešu valodas vācu valodā pārtulkojusi 9 darbus, to skaitā K.Raudives “Haosa cilvēks” un “Silvestra Pērkona memuāri”). Latviešu valodā šajā laikā pārtulkojusi 3 franču, 2 angļu, 2 norvēģu, 1 krievu autora darbu.
Latvijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Austrijā un Francijā savas dzīves laikā nolasījusi ap 600 publisku lekciju.
1965 gadā kļuva franču Elzasas akadēmijas goda biedre. 1968 apbalvota ar vācu Nopelnu krusta 1.šķiru. 1971 gadā saņēma Konrada Adenauera balvu, 1977 Šveices naudas balvu (10 000 franku).1977 Vācijā iecelta par Krocingenas goda pilsoni. Virtembergas izglītības ministrs piešķiris viņai profesora titulu.
Viņas biogrāfija izdota vāciski: Otto Schepp “Das Herz hat Flugel” (1953). Ir nodibināts Zentas Mauriņas fonds. Minsteres Latviešu ģimnāzijā ir rakstnieces piemiņas istaba.
Kopoti raksti 2 sēj. (1939 – 40)
Kopoti raksti 15 sēj. (“Daugava”, Rīgā). 1996 – 2003 izdoti 7 sējumi.
Detalizētu darbības pārskatu skat. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, Rīga, 1992., 216.lpp. un Latvju enc. 1962-1982, 3.s., 51.-52.lpp.)

MAURIŅA Zenta (precējusies Raudive)
Pseidonīms – Zenta
Dzimusi – 1897.gada 15.decembrī Lejasciemā
Mirusi – 1978.gada 25.aprīlī Bāzelē
Izglītība – mācījusies Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā, Latvijas Universitātē studējusi filozofiju, baltu filoloģiju, papildinājusies Heidelbergas universitātē filozofijā un literatūrzinātnē.
Darba dzīve – literāte, filozofe, tulkotāja. Bijusi skolotāja, lektore, pārsvarā nodevusies radošai darbībai gan Latvijas periodā, gan trimdā.
Devums latviešu literārās valodas attīstībā:
1. savos oriģināltekstos izkopusi esejas valodas stilistiskos līdzekļus;
2. kultūrfilozofiskajos tekstos un šāda satura tulkojumos veicinājusi filozofijas terminoloģijas izveidi latviešu valodā;
3. tulkotajos daiļliteratūras tekstos risinājusi un meklējusi teksts stilistikas atveides iespējas latviešu valodā;
4. atstājusi ievērojamu skaitu vārdu jaunrades piemēru gan tulkojumos, gan oriģināltekstos.
Skat. J.Grīns. Par Zentas Mauriņas jauno grāmatu un viņas metodi/ Daugava,1936,8.; K.Raudive. Domātāja/Zenta Mauriņa. Kopoti Raksti, Rīga, 1939; J. Zanders. Par stilu, formu un metodi/Turpat; I.Trumpe. Zentas Mauriņas daiļrades metode/Karogs,1990,9.

Zenta Mauriņa. Domas un atziņas.
Prieks ir izstarot un izdalīt. Izdalīt to, kas mums pieder, vienalga, vai tā būtu maize vai māja, doma vai sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem. Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas savu sirdi paņēmis rokā, iziet laužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.
Prieku izraisa apziņa, ka mēs kādai būtnei esam nepieciešami, neaizvietojami. Tādēļ īsti reliģiozs cilvēks pazīst visdziļskanīgāko prieku – Dievam katra dvēsele neizsakāmi dārga, – nevienu viņš neaizmirst. Priekā mirst kareivis kaujas laukā, ticēdams, ka viņa dzīvība tēvijai bija nepieciešama. Tādēļ ari mīla izraisa visaugstāko prieka ekstāzi: to, ko mēs nozīmējam mīļotam cilvēkam, neviens viņam nav nozīmējis agrāk un ari nenozīmēs vēlāk. Tā rodas spēks, kas var pasauli pārveidot.
Vislielākais dzīves skaistums slēpjas cilvēku attiecībās.
*
Lietas, kas izraisa prieku, nav derīgas, bet gan vajadzīgas, allaž pat nepieciešamas. Prieks ir dzīves jēga un dzīves smagmes iznīcinātājs.
Tādēļ: Viens no lielākajiem grēkiem, ja nesniedzam cilvēkam to prieku, ko viņš gaida.
*
Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku.
Jo stiprāks, jo neatkarīgāks, jo dievišķīgāks cilvēka gars, jo veiksmīgāka viņa cīņa pret slimības demoralizētāju spēku.
*
Kas spītē ciešanām, tā iekšienes mājoklis ir kā telpa ar plašiem logiem: pa visiem iespīd saule, un nakti – mēness un zvaigznes. Varbūt katrs sevi nes daudzstīgaino kokli, un piepildīta ir tā dzīve, kas likusi skanēt visām stīgām, vienalga, sāpēs vai priekā. Prieka :ntensitāte izpērk un attaisno ciešanas.
Lielas sāpes, tāpat kā liels prieks, ir kalts mūžīgā Skulptora rokās, ar kuru viņš izveido cilvēka seju.
Nevis šopenhauerisks bezsāpju mūžs, bet intensivēta, kāpināta dzīve ir heroiskā cilvēka mērķis. No sāpēm nav jāizkaļ važas, kas mūs piekaļ grūtsirdībai, bet jāizveido marmora kāpnes, pa kurām ieejam saules templī.