Infants Dons Enrike, Vizeu hercogs (Infante Dom Henrique, Duque de Viseu), plašāk pazīstams kā Enrike Jūrasbraucējs (angļu – Henry the Navigator, vācu – Heinrich der Seefahrer, * 1394.gada 4. martā Portu, † 1460. gada 13. novembrī Sagrešā) – portugāļu augstmanis. Portugāles karaļa Žoao I un Ģentes Džona meitas Lankasteru Filipas dēls.
Kaut arī saukts par Jūrasbraucēju, Enrike pats jūrā negāja. Viņa nopelns ir vairāku ekspedīciju gar Āfrikas krastiem finansēšana, izmantojot savus un Kristus ordeņa (reorganizēto templiešu) līdzekļus. Izveidoja Portugāles galējos dienvidrietumos (Sagrešā) navigācijas skolu. Ar savu darbību Enrike radīja priekšnoteikumus Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem un Portugāles impērijas nākotnes varenībai.
Britu un holandiešu jūrasbraucēji
Arī citas Eiropas valstis nevēlējās palaist garām iespēju piekļūt Āzijas tirgum.
1437. gadā Ņufaundlendu Ziemeļamerikas piekrastē sasniedza britu ekspedīcija Džona Kabota vadībā. Braucienus uz Ziemeļameriku uzsāka arī franči un holandieši (kuri, atšķirībā no britiem, uzreiz sāka dibināt savas kolonijas). Indijas jūras ceļa meklējumus aktīvi atbalsta Francijas karalis Francisks I, kura sūtītais florencietis Džovanni da Verranco izpēta Ziemeļamerikas dienvidrietumu piekrasti un konstatē, ka Ņūfaundlenda ir sala nevis pussala. 1534. gadā franču ekspedīcija Žana Kartje vadībā dibina koloniju Ņūfaundlendā, sasniedz Laurensa upes grīvu, Kvebekas piekrasti. 1536. gadā Francija sāk Kanādas kolonizāciju. 1541. gadā tiek dibināta kolonija Kvebekā. XVII gs. Francija pēc Septiņgadu kara zaudēja savas kolonijas Ziemeļamerikā un Indijā (Dekānu), taču saglabāja savu ietekmi Siāmā.
XVI gs. beigās briti un holandieši mēģināja atrast jaunu ceļu uz Āziju caur Ziemeļu ledus okeānu. 1552. gadā neveiksmīgi beidzās britu ekspedīcija Sebastjana Kabota (kurš paralēli meklē arī jaunus tirdzniecības ceļus ar Krieviju un jau bija nodibinājis t.s. “Maskavijas tirdzniecības kompāniju”) vadībā, sasniedzot tikai Dvinas ieteku. Viņa plānu turpina trīs kapteiņi ar Ričardu Čensleru vadībā. Tie gan neatrod Ziemeļu ceļu uz Indiju, toties nokļūst Baltajā jūrā un nodibina regulāru tirdzniecības satiksmi starp Lielbritāniju un Krieviju. 1600. gadā tika dibināta britu “Ostindijas tirdzniecības kompānija”, kas pamazām sāka izspiest portugāļus no Indijas.
Rietumos karalienes Elizabetes uzdevumā Ziemeļu jūras ceļu meklēja kapteinis Frobišers un sasniedza Hudzona jūras šaurumu. Pašā Hudzona līcī 1611. gadā pirmais iebrauc kapteinis Hudzons. Šos meklējumus turpina kapteinis Viljams Bafins, kurš arī konstatē, ka šāds jūras ceļš neeksistē. Pēc tam Ziemeļu jūras ceļa meklējumi tika atmesti, un briti pārorientējās uz portugāļu un spāņu atklāto jūras ceļu izmantošanu (kamēr abas šīs valstis dominēja pasaules jūrās, Lielbritānijas kuģi vienkārši neuzdrošinājās parādīties ūdeņos, ko tās uzskatīja par saviem).
Lielbritānija nopietni ienāca kā jūras un koloniju lielvalsts tad, kad lielākie ģeogrāfiskie atklājumi jau bija veikti, un vairāk nodarbojās ar novājināto pirmatklājēju izspiešanu no to kolonijām: frančus izdzina no Dekānas un Kvebekas; portugāļus izdzina no Indijas, kolonizēja holandiešu atklāto Austrāliju utt.
1593. gadā holandiešu ekspedīcija Villema Barenca vadībā sasniedza Jauno zemi (Новая земля), taču tālāk netika. 1595. gadā tika nodibināta pirmā kompānija braucieniem uz Indiju. Pie Javas un Bali ieradās pirmā holandiešu eskadra, kas jūras kaujā sakāva portugāļus un atgriezās mājās ar salaupītu bagātīgu garšvielu kravu. 1595. gadā holandiešu eskadra dodas meklēt ziemeļos “ceļu uz Ķīnas un Japānas karalistēm”, taču sasniedz tikai Obas grīvu un atved ziņas par Jeņiseju. Nākamā ekspedīcija, kuras uzdevums ir sasniegt Jeņiseju, tur pārziemot, un doties tālāk uz austrumiem sasniedz tikai Jauno Zemi un dodas atpakaļ, taču atklāj Špicbergenu (kur visai drīz holandieši un briti sāk medīt roņus un vaļus).
1597. gadā holandiešu kuģu skaits, kas devās uz Indiju, bija trīskāršojies un turpināja pieaugt: 1598. gadā Nīderlande sūtīja uz Indiju 22 kuģus, bet XVI gs. sākumā ik gadu turp devās 7 kuģi. Ap 1600. gadu Nīderlandes federācijai jau bija vairāk kā 70000 jūrnieku un 2000 jaunu kuģu. Spānijas un Portugāles konflikti nāca tiem tikai par labu un holandieši aktīvi sāka laupīt portugāļu kolonijas Indonēzijā, paralēli slēdzot tirdzniecības un militārās sadarbības līgumus ar vietējiem valdniekiem. Sakāvuši Spānijas kara floti, holandieši sāka kontrolēt visu Indonēziju.
1602. gadā, lai novērstu neveselīgu konkurenci savā starpā, Nīderlandes federācijas valdība lika apvienoties visām kompānijām vienā “Ostindijas tirdzniecības kompānijā”, kurai piešķīra monopoltiesības uz tirdzniecību Indijas un Klusajā okeānā. Kompānijai bija jāmaksā 3% muita precēm, kuras veda uz kolonijām, bet ievedmuitas Nīderlandē nebija. Kompānijai bija tiesības karot, celt cietokšņus un kalt naudu. Par kompānijas galveno atbalsta bāzi kļuva Batavija Javā.
1606. gadā holandieši sasniedza Austrāliju. XVII gs. pirmajā pusē nīderlandieši izdzina portugāļus no Ceilonas un Malakas. 1609. gadā viņi nodibināja Kjusju (Japāna) savu tirdzniecības faktoriju un sāka aktīvu tirdzniecību ar Japānu. Ķīnas ūdeņos par viņu bāzi kļuva Formozas sala.
1620. gadā Nīderlandē tiek dibināta “Vestindijas kompānija”, kuras pamatmērķi ir plantāciju attīstība un kontrabanda ar Spānijas kolonijām. Par to atbalsta punktiem kļuva Kirasao un Eistefija salas Venecuēlas piekrastē kā arī Gvajāna, uz brīdi pat atņem portugāļiem Brazīliju.
XVII gs. sākumā nīderlandieši sāka kolonizēt galējos Āfrikas dienvidus, lai nodrošinātu atbalsta punktu ceļā uz Indiju. Šīs kolonijas nodarbojās ne tik daudz ar tirdzniecību, cik ar ražošanu, un eksportēja uz Eiropu labību, lopus, strausu spalvas un vīnu. Kolonisti bija holandiešu un franču hugenoti, kas, saplūstot, izveidoja jaunu tautu – būrus.
1624. gadā pie Hudzona upes grīvas dibināja Jaunās Amsterdamas koloniju (tagad Ņujorka), taču itin drīz to Nīderlandei atņēma Lielbritānija. 1642.-1644. gados holandiešu ekspedīcija Tasmana vadībā apbrauca Austrāliju, atklāja Jaunzelandi un Melanēziju, taču nemēģināja tur nostiprināties.
XVII gs. otrā puse ir Nīderlandes kuģniecības ziedu laiki, taču drīz vien kompānijas pārņem korupcija, spekulācijas un blēdības. Korupcija un iedzīvošanas kāre pārgāja no kompāniju aparāta uz federācijas provinču pārvaldes struktūrām, un valsts militārā varenība sāka iet uz leju (lielas problēmas sagādāja Nīderlandes teritoriālās problēmas ar Franciju, kas ļāva Lielbritānijai pārņemt iniciatīvu okeānu kuģniecībā). “Vestindijas kompānija” bankrotēja itin drīz pēc tam, kad tā zaudēja Brazīliju; savukārt “Ostindijas kompānija” noturās līdz XIX gs., taču beigās jau pateicoties valsts subsīdijām.
XVIII-XIX gs. jau ir mazāk atklājumu, bet vairāk atklāto teritoriju iekarojumu un kolonizācijas.