JURIDISKĀ ATBILDĪBA, VAINA UN SODS

REFERĀTS

JURIDISKĀ ATBILDĪBA, VAINA UN SODS

Rīga 1999

SATURS

Ievads........................... 3.

1.Juridiskās atbildības, vainas un soda jēdziens...... 5.

2. Juridiskās atbildības veidi................14.

3. Vaina – juridiskās atbildības nepieciešams nosacījums16.

4. Sods – juridiskās atbildības neatņemams elements...21.

5. Vaina un sods – divi cieši saistīti jēdzieni.........24.

Nobeigums.........................26.

IEVADS

Kamēr vien cilvēks ir dzīvojis organizētā sabiedrībā, tajā ir pastāvējušas zināmas normas katra indivīda rīcībai un uzvedībai, kā arī atbildības kritēriji par šo normu pārkāpšanu. Pilnveidojoties sabiedrībai, kļūstot sarežģītākām sabiedriskajām attiecībām, izveidojās tiesību un pienākumu sistēma, kurai attīstoties un pilnveidojoties radās vajadzība pēc zinātnes, kura varētu pētīt, sistematizēt un attīstīt tālāk minētos pr

r
rocesus. Šāda zinātne ir Vispārējā tiesību teorija. Viens no jautājumiem ko pētī šī zinātne ir juridiskā atbildība, jo, ja pastāv tiesību un pienākumu sistēma, pastāv arī atbildība par šīs sistēmas pārkāpumu. Attīstītās valstīs, kur nodibinājusies stabila tiesiskā kārtība, juridiskās atbildības institūtam varbūt nebūtu jāpievērš tik liela uzmanība kā Latvijas Republikā. Taču LR, atjaunojot neatkarību, praktiski no jauna radot lielāko daļu likumu, daļu no tiem burtiski kopējot no attīstītajām valstīm, kuriem patiesībā mūsu sabiedrība vēl nav gatava, kā arī nepārtraukti mainoties šiem li
i
ikumiem un normatīvajiem aktiem, pastāvot visaptverošai korupcijai, ir radies, varētu teikt, tiesisks haoss, kurā juridiskā atbildība kļuvusi traktējama katrā atsevišķā gadījumā savādāk, atkarībā no tiesībpiemērojošo institūciju goda prāta un atšķirīgajām iespējām. Par iepriekš minētā patiesumu var pārliecināties vērojot notikumus Latvijas Re
e
epublikā, kur ar brīvības atņemšanu tiek notiesāts bada mākts zaglis, kurš veikalā nozadzis pārtiku, tajā pat laikā, kad visā Latvijā pazīstami organizētās noziedzības līderi atrodas brīvībā, tāpat kā lielākā daļa no tiem, kas savā laikā no valsts izkrāpuši miljonus, izmantojot, iespējams, speciāli radītas nepilnības likumos, legalizējuši salaupīto un tagad sabiedrībā ieņem cienījamu biznesmeņu un politiķu statusu.

Visu augšminēto ņemot vērā, juridiskās atbildības tēma autoram likās pietiekami interesanta un aktuāla, lai tajā iedziļinātos sīkāk un mēģinātu par to uzrakstītu referātu.

JURIDISKĀS ATBILDĪBAS, VAINAS UN SODA JĒDZIENS

Juridiskā atbildība, būdama viena no tiesību sistēmas sastāvdaļām, pilda tajā svarīgas funkcijas.

Ar juridisko atbildību saprot “valsts piespiešanas piemērošanu tiesībpārkāpējiem par izdarīto tiesībpārkāpumu, kam ir personisks, mantisks vai organizatorisks raksturs un kas paredzēts tiesību normās.”

No šīs definīcijas izriet, ka

a
a juridiskā atbildība vienmēr ir saistīta ar valsts piespiešanu, kā arī neizdevīgu seku iestāšanos tiesībpārkāpējam personiska, mantiska vai organizatoriska rakstura veidā. Valsts piespiešana izpaužas tādējādi, ka valsts nosaka atbildības mērus tiesību normās, kuru realizāciju visos gadījumos nodrošina ar valsts piespiešanu. Atbildību piemēro uz to speciāli pilnvarotas valsts institūcijas vai amatpersonas.

Valsts piespiedu raksturs izpaužas arī tādējādi, ka tiesībpārkāpuma gadījumā, neatkarīgi no personas vēlmes un gribas, iestājas juridiskā atbildība.

No definīcijas izriet arī, ka juridiskā atbildība var iestāties pie noteiktiem nosacījumiem, tas ir:

– juridiskā at
t
tbildība iestājas tikai par izdarītu tiesībpārkāpumu, prettiesisku darbību, uzvedību, bet nekad par personas domām;

– persona var tikt sodīta tikai tajā gadījumā, ja ir notikusi prettiesiska darbība vai bezdarbība, ja personas domas ieguvušas ārēju izpausmi;

– par tiesībpārkāpumu jābūt paredzētai juridiskai atbildībai.

Ja nav paredzēta par tiesībpārkāpumu juridiska atbildība, nevar runāt par personas, pārkāpēja vainu.

Tāpat juridisko atbildību raksturo nelabvēlīgu seku radīšana tiesībpārkāpējam. Šo noteikto labumu atņemšana ir kā dabiska valsts reakcija uz kaitējumu, ko tiesībpārkāpējs nodarījis tai, sabiedrībai vai atsevišķai personai. Negatīvās sekas var būt:

1) personiska rakstura ( piem. brīvības atņemšana )

2) mantiska rakstura ( naudas sods )

3) organizatoriska ( aizliegums ieņemt noteiktu amatu )

Juridiskā atbildība iestājas tikai par izdarītu tiesībpārkāpumu. Taču pirms tiesībpārkāpēju saukt pie atbildības, nepieciešams noskaidrot vai nav apstākļi, kas izslēdz juridiskās atbildības iestāšanos, jo likumdevējs ir paredzējis vairākus gadījumus, kad tiesībpārkāpēju nesauc pie atbildības par nodarīto – nepieskaitāmība, nepieciešamā aizstāvēšanās, galējā nepieciešamība, aizturēšana nodarot personai kaitējumu, attaisnojams profesionālais risks un noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana.

Joprojām ir strīdīgs jautājums, no kura brīža var runāt par juridisko atbildību. Pastāv uzskats, ka juridiskā atbildība iestājas no tiesībpārkāpuma izdarīšanas brīža, taču tas neatrod pamatu likumdošanā. Paiet zināms laiks līdz tiesībpārkāpumu, saskaņā ar normatīvajiem aktiem, oficiāli konstatē uz to pilnvarota valsts institūcija. Nevar par tiesībpārkāpumu iestāties juridiska atbildība no izdarīšanas brīža, jo: pirmkārt – jākonstatē pats fakts, vai tas ir tiesībpārkāpums; otrkārt – jākonstatē tiesībpārkāpējs un tā vainas pakāpe; treškārt – valsts pilnvarotai institūcijai jāpiemēro par pārkāpumu atbilstošs sods. Tikai izejot visas šīs trīs stadijas, es domāju, var būt runa par juridiskās atbildības iestāšanās brīdi.

Iepriekš minētais rod apstiprinājumu arī LR likumos:”. nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nevienam nedrīkst uzlikt kriminālsodu citādi kā ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu.”

Juridiskā atbildība kā jebkurš cits tiesību institūts balstās uz noteiktiem principiem. Pie galvenajiem principiem pieskaitāmi:

1) Likumības princips. Šis princips realizējas stingrā likuma ievērošanā jebkurā sfērā. To vai citu juridiskās atbildības veidu, sodu drīkst piemērot tikai ar likumu uz to īpaši pilnvarotas institūcijas tikai tad, ja personas vaina ir pietiekoši pamatota, kā arī tiesībpārkāpuma fakts ir konstatēts kā objektīva īstenība.

2) Taisnīguma princips. Juridiskās atbildības apjomam jābūt samērīgam pret izdarīto tiesībpārkāpumu, tā smagumu. Par vienu tiesībpārkāpumu var piemērot tikai vienu sodu, kas nepazemo personas cieņu.

3) Savlaicīguma princips. Juridiskā atbildība savu audzinošo funkciju izpilda tikai tad, ja tā iestājas savlaicīgi pēc izdarītā tiesībpārkāpuma. Tāpēc likumā ir noteikti konkrēti termiņi pēc kuru iztecēšanas iestājas juridiskās atbildības noilgums.

4) Soda neizbēgamības princips. Šis princips ir viens no galvenajiem juridiskās atbildības efektivitātes kritērijiem. Soda audzinošā nozīme nav tik lielā mērā atkarīga no soda smaguma, cik no soda neizbēgamības. Ideālā variantā neviens tiesībpārkāpums nedrīkstētu palikt neatklāts un vainīgās personas nesodītas, taču reālā dzīve rāda ka tā diemžēl nav.

5) Humānisma princips. Šis princips spilgti izpaužas likumdošanā, kura nosaka juridisko atbildību, kā arī institūciju darbībā, kas piemēro juridisko atbildību-netiek pieļauti cilvēka cieņu pazemojoši sodi, kā arī tādi, kuri sagādā fiziskas ciešanas. Attiecīgām personu kategorijām ( piem. grūtniecēm ) netiek piemēroti paši bargākie sodi.

Iztirzājot juridiskās atbildības jēdzienu, nevar nepieskarties jautājumam par juridiskās atbildības mērķiem.

Mērķis liecina par juridiskās atbildības nepieciešamību un nozīmi tiesību sistēmā. Juridiskai atbildībai, neatkarīgi no tiesību sistēmas ir divi mērķi:

1) lai neviens tiesībpārkāpums nepaliktu nesodīts;

2) personas audzināšana tiesību respektēšanas garā.

Juridiskās atbildības galvenā funkcija ir soda funkcija. Sods – tas ir atmaksas akts attiecībā pret tiesībpārkāpēju; līdzeklis, kas brīdina par atbildību, izdarot tiesībpārkāpumu.

Tiesībpārkāpuma subjektīvās puses saturu atklāj personas psihiskā attieksme pret izdarīto tiesībpārkāpumu. Tā ir personas iekšējā attieksme pret viņas izdarīto prettiesisko darbību vai bezdarbību un to izraisītajām sekām.

Subjektīvo pusi veido pazīmes, kas raksturo tiesībpārkāpumu no personas iekšējā stāvokļa, izdarot šo darbību. Viena no šādām pazīmēm ir vaina.

“Vaina ir personas psihiskā attieksme nodoma vai neuzmanības formā pret viņas izdarīto prettiesisko darbību vai bezdarbību un to izraisītajām sekām.”

Tātad, izšķir divas vainas pamatformas – nodomu un neuzmanību. Tiesībpārkāpums ir izdarīts ar nodomu, ja persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības vai bezdarbības prettiesisko raksturu, paredzējusi šīs uzvedības bīstamās sekas un vēlējusies vai apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos.

Savukārt neuzmanība nozīmē to, ka tiesībpārkāpējs paredzējis savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, bet vieglprātīgi paļāvies, ka tās varēs novērst, vai arī nav paredzējis šādu seku iestāšanās iespēju, kaut gan tam vajadzēja un tas varēja tās paredzēt.

Iepriekš minētais attiecas galvenokārt uz vainas izpratni krimināltiesību jomā, bet tā ir tikai viena vainas izpratne. Kopš romiešu laikiem bez tās vēl izdala arī civiltiesisko.

“ Romāņu ģermāņu tiesību valstīs civiltiesībās ir pieņemts izdalīt sekojošus vainas veidus:

1.Nodoms(dolus malus) – parādnieks saprot savas uzvedības sekas un apzināti virza savu uzvedību uz to sasniegšanu. Ļoti bieži atbildību par nodomu nevar izslēgt ar pušu vienošanos līgumā(piem.,Krievijā). Nodoma esamību konstatējot, reizēm tiek pieļauta netiešo zaudējumu piedziņa(piem.,ASV, Francija).

2. Nevērība(rupja vaina)-(culpa lata)- parādnieka rīcībā nav saskatāma parastā cilvēkam raksturīgā piesardzība, tālredzība. Parasti atbildību par rupju vainu nevar novērst pušu vienošanās(līguma) kārtībā.

3. Neuzmanība(viegla vaina)-(culpa levis)- parādnieka rīcībā nav saskatāmas uzmanība, gādība, kas ir raksturīgi “labam, gādīgam saimniekam”,”krietnam komersantam”. Atbildību par vieglu vainu var izslēgt līgumā.

4. Visvieglākā vaina-(culpa levis – sima)-lai tā rastos, pietiek ar parādnieka mazāko neuzmanību, nepiesardzību. Atbildību par visvieglāko vainu var izslēgt līgumā. Bet arī bez tā šis vainas veids rodas reti.

5. Abstraktā vaina – parādnieka uzvedība salīdzinājumā ar”saprātīga, tālredzīga cilvēka”,”laba, gādīga saimnieka”uzvedības

abstrakto paraugu. Rodas atmaksas un galvenokārt tirdzniecības darījumos.

6. Konkrētā vaina – parādnieka uzvedību salīdzina ar viņa paša attieksmi pret savu mantu un interesēm. Piemēro civilos bezatlīdzības darījumos. Tirdzniecības līgumos konkrētai vainai piešķir rupjas vainas nozīmi.

7. Līgumiskā vaina – parādnieka uzvedība, pārkāpjot līgumu. Attiecībā uz to darbojas parādnieka vainas prezumcija. Vainas pakāpe var iespaidot atbildības mēru.

8. Delikta vaina – sekmē tiesībpārkāpuma nelabvēlīgo materiālo seku novēršanu: persona atlīdzina nodarīto kaitējumu natūrā. Līdz ar to pēc iespējas tiek atjaunots cietušā iepriekšējais stāvoklis vai atlīdzināti zaudējumi. Attiecībā uz to darbojas kaitējuma (zaudējuma) nodarītāja vainīguma prezumcija. Vainas pakāpe neiespaido atbildības mēru.”4

Latvijas likumdošanā soda jēdziens ir definēts:”.parasti panta sankcijā, valsts noteikts ietekmēšanas un piespiedu līdzeklis, ko piemēro personām, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu vai citu sodāmu tiesībpārkāpumu.”5 No tā izriet, ka sods ir kā valstiska rakstura ietekmēšanas līdzeklis. Sods izpaužas kā vainīgās personas prettiesiskās rīcības nosodījumā.

Latvijas likumdošanā sods nav paredzēts tikai kā līdzeklis vainīgās personas nosodīšanai, bet arī, lai atturētu sodīto personu, kā arī citas personas no turpmākas tiesībpārkāpumu izdarīšanas.

Šī doma tieši nostiprināta ir Krimināllikuma 35. pantā “Sods un tā mērķis”, kur teikts:”. soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas”6

Sods var izpausties vainīgās personas rīcības nosodījumā, tiesībspēju ierobežojumā, tiesību atņemšanā vai ierobežojumā.

Izsķir trīs sodu veidus: kriminālsodu, administratīvo sodu un disciplinārsodu.

Kriminālsodus nosaka Krimināllikuma normas. Kriminālsodus piemēro tikai ar tiesas spriedumu. Administratīvos sodus paredz savukārt administratīvo tiesību normas. Administratīvie sodi salīdzinot ar kriminālsodiem ir mazāk bargi. Atšķirībā no kriminālsodiem, kurus piemēro tikai tiesa, administratīvos sodus var piemērot arī uz to speciāli pilnvarotas valsts institūcijas vai amatpersonas. Disciplinārsodus nosaka Darba kodeksa un Karavīru militārās disciplīnas reglamenta normas. Disciplinārsodu piemēro darba devējs vai pilnvarota amatpersona.

Civiltiesiskajā likumdošanā nevar runāt par sodu tā tradicionālajā izpratnē. Šeit sods vairāk saistīts ar nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, ko var panākt gan tiesas ceļā, gan brīvprātīgi abām pusēm vienojoties.

Cīņai ar tiesībpārkāpumiem sods ir nevis galvenais “ierocis”, bet gan tikai palīglīdzeklis. Sods nevar novērst tiesībpārkāpumu, tāpēc tas ir palīglīdzeklis cīņai ar šiem tiesībpārkāpumiem.

Jā, var uzskatīt, ka sods kaut kādā mērā var novērst tiesībpērkāpumu, bet pēc maniem uzskatiem, tam ir minimāla ietekme. Sods iedarbojas nevis uz ārējiem, objektīvajiem apstākļiem, kas rada tiesībpārkāpumu, bet gan uz cilvēka psihi, dodot stimulu vēlamai uzvedībai un līdz ar to arī sabiedrībai vēlamās sekas.

JURIDISKĀS ATBILDĪBAS VEIDI.

Atkarībā no tā, kādā nozarē ietilpst tiesību norma, kas nosaka juridisko atbildību, izšķir civilo, kriminālo, administratīvo un disciplināro atbildību.

Civiltiesiskā atbildība ir viens no atbildības veidiem, ko nosaka civiltiesību normas. Civiltiesiskajai atbildībai ir kompensācijas raksturs, tās mērķis parasti ir mantisko zaudējumu atjaunošana un līdz ar to, tās apmēriem jāatbilst nodarīto zaudējumu vai kaitējuma apmēriem.

Izšķir līgumisku un ārpus līguma, daļēju, solidāru, jaukta tipa un atbildību regresa kārtībā.

Vissmagākā tiesību pārkāpuma – noziedzīga nodarījuma izdarīšanas tiesiskās sekas ir kriminālā atbildība. Kriminālatbildība ir viens no juridiskās atbildības veidiem, kas izpaužas valsts piespiešanas piemērošanā pret vainīgo soda veidā. Noziedzīga nodarījuma izdarīšana rada tiesiskas attiecības starp valsts īpaši pilnvarotām tiesību aizsardzības institūcijām, kuru pienākums ir likumā noteiktā kārtībā konstatēt noziedzīgo nodarījumu, izmeklēt to un piemērot kriminālatbildību vainīgajai personai, un atbilstoši likuma prasībām konstatētu noziedzīgā nodarījuma realizētāju, kuram ir kriminālatbildības pienākums. Vairumā valstu, tai skaitā arī Latvijas Republikā, ņemot vērā šo tiesību pārkāpumu sevišķo bīstamību, pastāvošā likumdošana paredz kriminālatbildību ne tikai par jau realizētu tiesībpārkāpumu, bet arī par noziedzīga nodarījuma mēģinājumu ( Krimināllikuma 15.p.), slēpšanu ( Krimināllikuma 313.p.), neziņošanu ( Krimināllikuma 315.p.) un citos gadījumos.

Administratīvās atbildības pamats ir administratīvais pārkāpums.

“Par administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama ( ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta ) darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts un sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā ir paredzēta administratīvā atbildība.”7

Atšķirībā no noziedzīga nodarījuma, administratīvajam pārkāpumam ir mazāka sabiedriskā bīstamība.

Administratīvais sods, tāpat kā citi sodu veidi, ir juridiskās atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likuma ievērošanā, vispārpieņemtu noteikumu cienīšanā, lai novērstu jaunu pārkāpumu izdarīšanu.

Disciplīnas ( darba, militārās u.c. ) pārkāpumu rezultātā iestājas disciplinārā atbildība. Tiek izdalīti trīs disciplinārās atbildības veidi:

1) atbildība, kas saistīta ar iekšējās kārtības noteikumiem;

2) atbildība, kas saistīta ar pakļautību;

3) atbildība, kas saistīta ar disciplināriem reglamentiem dažādās sfērās ( piem., aizsardzības sfērā ).

Disciplinārajai atbildībai raksturīgs tas, ka persona, kura izdarījusi pārkāpumu, atrodas pakļautības attiecībās pret personu, iestādi, kas piemēro disciplināro atbildību.

VAINA – JURIDISKĀS ATBILDĪBAS NEPIECIEŠAMS NOSACĪJUMS.

Jautājumam par vainu kā tiesībpārkāpuma sastāva elementu, kā arī juridiskās atbildības nosacījumu ir principiāli teorētiska un praktiska nozīme.

Daudz pilnīgāk un izsmeļošāk vainas jēdziens atspoguļots ir kriminālajā likumdošanā. Vainas noteikšanai krimināltiesībās ir sevišķi liela nozīme, jo tā ir likta kriminālatbildības pamatā -” Pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu ( tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.”8

Tātad no definīcijas izriet, ka vainu raksturo divas formas – nodoms un neuzmanība. Taču arī katra no šim formām var izpausties divos veidos – kā tiešs, tā netiešs nodoms un neuzmanība – kā pašpaļāvība, tā nevērība.

Nodomu tiešā vai netiešā iedala atkarībā no tā kā izpaudusies personas psihiskā attieksme, gribas moments pret nodarījumu. Tiesībpārkāpums tiek atzīts par izdarītu ar tiešu nodomu, ja persona, kas to izdarījusi ir apzinājusies savas rīcības prettiesisko raksturu, paredzējusi tās kaitīgās sekas un vēlējusies to iestāšanos.

Personas vēlēšanās, kā arī seku apzināšanās norāda uz to, ka persona gribējusi tās sasniegt, tieši gājusi uz seku sasniegšanu. Šāda personas psihiska darbība veido tieša nodoma gribas momentu.

Netiešs nodoms izpaužas tādējādi, ka persona, kas izdarījusi tiesībpārkāpumu, apzinājusies savas rīcības kaitīgo raksturu, paredzējusi šīs sekas un apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos. Raksturojot netiešo nodomu, jānorāda uz līdzību ar tiešo nodomu – sakrīt abos gadījumos savas rīcības apzināšanās, taču atšķiras gribas momenti. Respektīvi, tiešam nodomam raksturīga vēlēšanās, lai iestātos kaitīgās sekas, turpretī netiešam nodomam – šādu seku apzināta pieļaušana. Atšķirībā no tieša nodoma, netiešu nodomu raksturo personas pasīva gribas izpausme pret sekām.

Neuzmanīga pašpaļāviba izpaužas tādējādi, ka persona, kas izdarījusi tiesībpārkāpumu ir paredzējusi savas darbības kaitīgo seku iestāšanos, bet vieglprātīgi paļāvusies, ka varēs šīs sekas novērst.

Savukārt, nevērība izpaužas tādējādi, ka tiesībpārkāpējs nav paredzējis kaitīgo seku iestāšanās iespēju, kaut gan vajadzēja un viņš varēja tās paredzēt.

Atšķirībā no nodoma un pašpaļāvības, nevērība nav saistīta ar darbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju paredzēšanu. Tomēr arī šajā gadījumā personas psihiskā attieksme pret kaitīgajām sekām, kas iestājušās viņa darbības rezultātā, pastāv. Persona, kurai ir reāla iespēja paredzēt savas darbības kaitīgo seku iestāšanos, savus garīgos spēkus nenodarbina tā’da pakāpē, lai virzītu savu gribu uz kaitīgo seku nepieļaušanu, tātad neizmanto iespējas, kādas pastāv, lai kaitīgās sekas neiestātos.

Citās tiesību nozarēs vaina kā juridiskās atbildības nepieciešams nosacījums arī radis savu pielietojumu( piem. civiltiesībās). Šajā aspektā atsevišķās normas, kuras galvenokārt regulē īpašuma tiesības, satur noteikumus, kuri paredz kaitējuma nodarītāja pienākumu atlīdzināt šo radīto kaitējumu neatkarīgi no viņa vainas.

Tiesību zinātnē pastāv ne mazums autoru, kas uzskata, ka pastāv arī atbildība bez vainas. Tam par pamatu tiek izvirzīrta likuma terminoloģija, kas nosauc par atbildību pienākumu atlīdzināt nejauši nodarītu kaitējumu.

Jautājums par tiesībpārkāpēja vainu ir saistīts ar tās gribu, jo visi pārkāpumi ( ar dažiem izņēmumiem ) tiek izdarīti ar personas brīvu gribu.

Tiesības regulē gribas izpausmi, uzvedību. Tāpēc par tiesībpārkāpumu var tikt atzīts tikai tāds pārkāpums, kurā ir personas apzināta brīvas gribas izpausme. Tātad atbildība iestājas ne tikai kā darbības rezultāts, bet gan kā vainīgas darbības rezultāts. Tur kur nav vainas, nevar būt arī juridiskā atbildība.

Izskatot iepriekš minēto, var secināt, ka atbildība bez vainas nav pietiekoši pamatota. Vēl vairāk, es uzskatu, juridiskā atbildība bez vainas nepastāv vispār. Ne velti krimināltiesības neatzīst kriminālatbildību bez vainas. Nedrīkst aizmirst, ka juridiskā atbildība var iestāties tikai tad, ja persona ir vainīga tiesībpārkāpumā, tas ir, konstatēta personas vaina.

SODS – JURIDISKĀS ATBILDĪBAS NEATŅEMAMS ELEMENTS

Juridiskā atbildība ir cieši saistīta ar sodu, jo tā īstenojas radot nelabvēlīgas sekas tiesībpārkāpējam.

Sods ne tikai tiek piemērots, lai sodītu tiesībpārkāpēju, bet arī paredz vainīgās personas labošanu un audzināšanu, kā arī darbojas kā brīdinājums vainīgajai personai tā arī citiem.

Sods savā būtībā, no vienas puses, ietver sevī noteiktu labumu ierobežošanu vai atņemšanu vainīgajai personai, no otras puses – tas audzina cienīt likumus, kā pašu sodīto, tā arī citas personas, pildot preventīvo funkciju un atturot tās no tiesībpārkāpumiem.

Juridiskās atbildības neatņemams elements ir sankcija (sods). Ar tās palīdzību tiek realizēta valsts negatīvā nostāja attiecībā uz prettiesiskām darbībām.

Sankcija sevī ietver valsts piespiedu līdzekļus – sodus, kuri tiek piemēroti tiesību pārkāpējiem, pie tam sankcija ir valsts oficiāli deklarēts brīdinājums tiem, kas nevēlas pildīt tiesību normu prasības. Pēc manām domām, daļu potenciālo tiesībpārkāpēju no tiesībpārkāpuma izdarīšanas attur tieši bailes no nelabvēlīgām juridiskām sekām, soda. Un, kamēr sabiedriskā apziņa neizaugs līdz tādam līmenim, lai katrs indivīds spētu sabalansēt savas personiskās intereses ar visas sabiedrības, līdz tam laikam valsts un sabiedrības interesēs ir, lai sods pildītu savas funkcijas.

Gan Krimināllikumā, gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir noteikti atbildību pastiprinoši un mīkstinoši apstākļi, pamatojoties uz ko tiek noteikta katra tiesībpārkāpēja vaina un soda lielums. Tāpat pastiprinošie un mīkstinošie apstākļi ir noteikti Karavīru Militārās disciplīnas reglamentā, pamatojoties pēc kura tiek uzlikts disciplinārsods militārpersonām.

No tā visa izriet, ka juridiskai atbildībai, sodam ir tāda iezīme kā individualizācija.

Soda individualizācija visspilgtāk izpaužas krimināltiesībās. ”.Nosakot sodu, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.”10

Visus šos iepriekš minētos kritērijus, tā vai citādi, piemēro pie atbildības mēra noteikšanas visās tiesību nozarēs un tāpēc jēdziens “individualizācija” attiecināms arī uz visām tām. Tādā veidā atbildības individualizācija atļauj tiesībpiemērojošām institūcijām piemērot tādus sodus, kas visvairāk atbilst tiesībpārkāpuma raksturam, subjekta īpatnībām un citiem konkrētās lietas apstākļiem.

Bez soda individualizācijas pastāv arī soda neizbēgamība. Kā juridiskā atbildība tā arī sods ir neizbēgams. Ja persona ir izdarījusi tiesībpārkāpumu, tad neatkarīgi no tā vai persona to vēlas vai nē, iestājas atbildība un vainīgais saņem sodu. Šeit vienīgi jāpiemin tas apstāklis, kad persona tiek saukta pie atbildības jākonstatē šīs personas vaina konkrētajā tiesībpārkāpumā.

Sods ir neizbēgams vienīgi tajā gadījumā, ja persona ir saukta pie atbildības un, likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā, ir pierādīta šīs personas vaina. Tad tiesībpārkāpējam var piespriest sodu.

VAINA UN SODS – DIVI CIEŠI SAISTĪTI JĒDZIENI

Kā jau iepriekš minēts, vaina izpaužas divās formās – nodomā un neuzmanībā, un tas ietekmē soda piemērošanu vainīgajai personai. Piemērojot sodu ir svarīgi noskaidrot vai persona, kura izdarījusi tiesībpārkāpumu rīkojusies ar nodomu vai aiz neuzmanības. Ņemot vērā personas psihisko attieksmi pret tiesībpārkāpumu, vaina nodoma formā paredz smagāku sodu, jo tas saistīts ar to, ka tiesībpārkāpējs ir apzināti vēlējies sekas, kas iestāsies no tiesībpārkāpuma. Turpretī, ja persona tiesībpārkāpumu izdarījusi aiz neuzmanības, nav šīs personas vēlmes izdarīt prettiesisku darbību, ir citāda tiesībpārkāpēja attieksme pret sekām, un tāpēc arī nosakot sodu, tas nav nepieciešams tik bargs kā par prettiesiskām darbībām, ja tās izdarītas ar nodomu.

Taču svarīgākais apstāklis, lai vispār piemērotu sodu, ir tas, ka, jānoskaidro vai persona vispār ir vainīga, tas ir vai personas darbībā vai bezdarbībā ir vaina nodoma vai neuzmanības formā. Šis apstāklis ir saistīts ne tikai ar vainu, bet vispār ar personas atbildību, jo, ja prettiesiskās darbībās vai jebkurās citās darbībās nav personas vainas, šo personu nevar saukt pie atbildības un līdz ar to arī sodīt.

Personas vaina konkrētā tiesībpārkāpumā ir jāpierāda. Pie tam personai nav jāpierāda savs nevainīgums, bet kompetentām valsts institūcijām jāpierāda personas vaina.

Personai neiestājas atbildība arī un līdz ar to šo personu nevar sodīt par citas personas izdarīto tiesībpārkāpumu. Sods vienmēr ir atkarīgs no pašas personas vainas. Personai nevar piemērot lielāku sodu par to, kas paredzēts likumā, un arī par to, cik liela ir personas vaina konkrētā tiesībpārkāpuma izdarīšanā.

Vaina un sods ir cieši saistīti saucot pie kriminālatbildības vai administratīvās atbildības, jo kā paredzēts likumā, lai personu sodītu obligāti jānoskaidro personas vaina.

NOBEIGUMS

Pēdējā laika fakti liek domāt par to, ka liela daļa likumu tiek pieņemti Latvijas Republikā vadoties no atsevišķu, ar iespēju ietekmēt likumdevēju vai darboties tajā, indivīdu vai to grupējumu šauri personīgajām interesēm. Teikto var attiecināt uz Pensiju likumu, kas neilgu laiku pastāvējušajā variantā ļāva atsevišķām personām izkārtot pensijas, kuru apmērs krietni pārsniedz vidējo darba algu valstī. Var minēt arī vairākus piemērus, kad tautas labklājības, nacionālās identitātes saglabāšanas vārdā, tiek radīti īslaicīgi likumi, kuri atsevišķiem indivīdiem un to grupējumiem ļāva realizēt savas materiālās intereses. Tādā gadījumā šis uzskaitījums būtu diezgan garš.

Ņemot vērā iepriekš minēto, referāta autoram ir pamats uzskatīt, ka līdz tādai valstij, kuru varētu saukt par tiesisku un kurā konsekventi tiktu ievērota likumība un taisnīgums Latvijas Republikā, diemžēl vēl jānoiet zināms attīstības posms.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

1. Krimināllikums. Rīga 1998.

2. Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīca. Rīga 1998.

3. V.Jakubaņecs. Juridiski terminoloģiskā, skaidrojošā vārdnīca juristiem iesācējiem. Rīga 1998.

4. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss. Rīga 1994.

5. Latvijas Civillikums. Rīga 1995.

6. U.Krastiņš. Mācība par nozieguma sastāvu. Rīga 1994.

Leave a Comment