Juris Alunāns
Juris Alunāns ir latviešu nacionālās dzejas pamatlicējs, ievērojams publicists un valodnieks, dedzīgs cīnītājs par latviešu valodas un literatūras tiesībām, radikālais jaunlatviešu darbinieks.
Jaunlatviešu idejisko centienu ievadītājs nacionālās kultūras gultnē bija Juris Alunāns. Viņš lika pamatus latviešu nacionālai mākslas dzejai un iezīmēja latviešu nacionālās ideoloģijas kontūras..
J. Alunāns savā negarajā mūžā iemācījies 7 svešvalodas: krievu, vācu, lietuviešu, latīņu, sengrieķu, senebreju, franču.
1856. gadā J. Alunāns iestājās Tērbatas universitātes Vēstures un fizioloģijas fakultātē.Sāk piedalīties progresīvo latviešu studentu pulciņā.
Eiropas progresīvo centienu stiprināts, J. Alunāns tulkoja pasaules dzejnieku darbus un, studēdams Tērbatas universitātē, 48 atdzejojumus sakopoja nelielā grāmatiņā “Dziesmiņas” (1856), ar kuru, kā teikts priekšvārdā, gribējis “rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka”. ”Dziesmiņu” otro daļu J. Alunāns nepaguva laist klajā, tā iznāca pēc viņa nāves. “Dziesmiņas” pierādīja, ka latviešu valodā iespējams izteikt tās pašas domas, jūtas, idejas, ko citu kultūrtautu valodās, pierādīja, ka latviešu valodai ir attīstības iespējas un tās jāattīsta tiklab leksikā, kā gramatiskā ziņā.
J. Alunāna “Dziesmiņa” ļoti konkrēti ieslīdēja ceļu pa kādu jāveidojas mūsu nacionālajai literatūrai, – ciešā saistībā ar savas tautas dzīvības interesēm un visas pasaules kultūras vērtībām, bet viņa raksts “Latviešu valoda”(“Mājas Viesis”, 1858, 19.nr.) kļuva par latviešu nacionālās ideoloģijas aizmetni.
K. Valdemāra ierosmē J. Alunāns līdztekus dzejai pievērsās arī apgaismības darbam. Gadu apmeklējis Tērbatas universitātes Fizioloģijas fakultāti, viņš pārgāja uz tautsaimniecības studijām un kļuva aktīvs publicists. Pirmajos “Mājas Viesa” gadagājumos(1859–1860) publicēti aptuveni 150 J. Alunāna populārzinātnisko rakstu. “Mājas Viesim” kļūstot konservatīvākam, J. Alunāns izdeva populārzinātnisku rakstu krājumu divos sējumos “Svēta, daba, pasaule”, kur turpināja latviešu lasītājus iepazīstināt ar sabiedriski ekonomiskiem, vēstures, valodniecības u.tml. jautājumiem apgaismības centienu garā.
1862. gadā J. Alunāns no institūta izstājās un 1862. gadā viņu oficiāli apstiprināja par “Pēterburgas Avīžu” redaktoru. Gan ar tulkojumiem, gan orģinālsacerējumiem J. Alunāns lika pamatus arī latviešu satīrai, vērsa to pret negodīgajiem tiesnešiem un advokātiem, muižniekiem, kārkluvāciešiem un savas tautības noliedzējiem. Šo sabiedriskās satīras līniju tālāk turpināja “Pēterburgas Avīzes”, Auseklis, vēlāk E. Veidenbaums un Rainis.
J. Alunāns bija spilgta personība, augstas kultūras cilvēks ar lielu, dedzīgu gara spēku. Viņa intelektu un domu dziļumu apliecina arī tādas personības kā kristietības atzīšana un komunisma.