4.2.2. Kailsēkļi
Abies Mill. – baltegles, dižegles Pinaceae
Mūžzaļi lieli vai vidēji koki ar konisku augumu, lineārām, plakanām skujām, kas sēž uz dzinuma (zara) ar diskveida paplašinātu pamatu, nobirstot atstāj uz tā apaļu plakanu pēdu. Miza vairumam sugu līdz kreves veidošanai samērā plāna, gluda ar apaļiem vai gareniem sveķiem pildītiem pūslīšiem. Koksne mīksta, bez iekrāsotas kodolkoksnes. Vienmājas augi, ♂ strobili pa vienam – mazas dzeltenas vai sarkanīgas spurdzītes skuju žāklēs uz iepriekšējā gada dzinumiem. Putekšņi ar 2 gaisa maisiņiem. ♀ strobili [šeit un turpmāk: sievišķais strobils ir katra atsevišķā sēklzvīņa; to kopa veido čiekuru; problēma ir, kā dēvēt čiekuru apputes laikā, lai atšķirtu no nobrieduša čiekura; varbūt “čiekuriņš”, paskaidrojot to kailsēkļu pārskatā? – zaļas vai brūngani sarkanīgas, stāvas spurdzes? [spurdze ir vārpa ar nokarenu galveno asi], tuvu dzinuma galam un vairumam sugu arī tuvu koka galotnei, to augšlapas ? segzvīņas? pēc noziedēšanas palielinās un ± nosedz sēklu zvīņas. Apputeksnējas ar vēja palīdzību. Čiekuri vartikāli, ja daudz – slīpi uz augšu stāvoši, nogatavojušies kokā sadrūp, uz zara paliek tikai čiekura ass; sēklas ar spārnu. Dīgstiem 4…10 dīgļlapas. Līdz 6. – 10. gadam visas sugas aug lēni.
Ģintī ap 50 sugu Z puslodes mērenajā un subtropu reģionā, no tām 40 sugas atšķiramas labi, bet 7 sugas savvaļā Eiropā. Baltegļu sugas pavairo ar sēklām, kuras parastos apstākļos dīgtspēju zaudē jau pēc 1 gada, bet klonus ar lapotiem spraudeņiem, potējot vai ar noliektņiem, saknes veidojas ilgstoši pēc 8…9 mēnešiem. Latvijā tikai introducētas vairākas sugas un to šķirnes:
A. alba Mill. – Eiropas baltegle ir pirmā lieluma koks ar taisnu, slaidu stumbru. Jaunībā miza pelēka, gluda, ar sveķu pūslīšiem, vecumā tumšāka ar sīki saplaisājušu krevi. Sakņu sistēma spēcīga, ar mietsakni. Skujas 2…3 cm garas, saglabājas 6…12 gadus. Pumpuri ar gaišām zvīņām, bez sveķiem. Čiekuri gari, ar izvirzītām gaišākām sēklzvīņām. Savrup augoši koki sāk ražot 30…40 gadus veci, bet audzēs tikai 60…70 gadu vecumā. Sēklu gadi atkārtojas ik pēc 2…5 gadiem. Līdz 15…20 gadiem aug lēni, vēlāk daudz ātrāk. Paēncietīga suga. Prasa auglīgas, valgas un irdenas augsnes. Cieš no sakņu trupes. Nepanes pilsētas un rūpniecības gaisa piesārņojumu. Latvijas A un centrālajos rajonos cieš no ziemas sala un vēlās pavasara salnās. Savvaļā Vidus un D Eiropas kalnos, Latvijai tuvākā atradne neliela platība Belovežas gāršas rezervātā. Kurzemes vecajos parkos samērā bieži, vietām dabiski atjaunojas. Meža kultūrās Šķēdes mežniecībā Talsu rajonā izrādījusies kā perspektīva suga.
A. balsamea (L.) Mill. – balzama baltegle ir otrā lieluma koks ar vidēji slaidu stumbru, jaunībā ar pelēku, gludu mizu ar daudz sveķu pūslīšiem; vecākiem kokiem miza tumša ar plēkšņu krevi, bet slaidā galotne noapaļojas un nereti sažuburojas.
Pumpuri mazi, ar violetu nokrāsu, sveķaini. Sakņu sistēma plaša, galvenokārt virsēja. Skujas uz koka paliek 5…7 gadus. Čiekuri nelieli, pirms nogatavošanās sarkanvioleti, sēklu segzvīņas nav izvirzītas. Savrup augoši koki sāk ražot sēklas 15…20 gadu vecumā. Augšanas gaita jaunībā lēna, vēlāk ātrāka. Ziemcietīga un ēncietīga suga, tai piemērotas vidēji auglīgas un valgas augsnes. Ievērojami bojā laputis, nereti jau jauni koki iet bojā, kā arī no sakņu trupes un gaisa piesārņojuma, sevišķi piejūras rajonos. Tāpēc pamatsugai tipiski veci eksemplāri vecajos parkos tikpat kā nav saglabājušies un tās audzēšana apstādījumos nav ieteicama, jo ir parazītu perēklis arī citām sugām. Savvaļā Z Amerikas skuju koku zonas A daļā līdz pat Labradorai.
A. × phanerolepis (Fern.) Liu ( A. balsamea var. phanerolepis Fern., A. balsamea × fraseri) – garzvīņu baltegle vecajos parkos, arī jaunajos stādījumos, sevišķi Z Vidzemē sastopama bieži un daudz ražojošu koku, vietām bagātīgi dabiski atjaunojas. Atšķirībā no iepriekšējās, koki ir nedaudz zemāki, ar blīvāku, plašāku zarojumu, skujas nedaudz liektas, pelēcīgi zaļas, jo tām virspusē daudz vairāk atvārsnīšu, bet čiekuru segzvīņu gali izvirzījušies ārpusē. Laputis kokus bojā ievērojami mazāk. Ziemcietīga, slaida un izskatīga baltegle. Savvaļā Kanādas A daļas kalnu mežos.
A. concolor (Gord. et Glend.) Lindl. ex Hildebr. – vienkrāsas baltegle ir izteikti plašs pirmā lieluma koks. Stumbra miza tikai jaunībā gluda, jau agri veidojas kreve. Sānzari horizontāli izplesti, savrup augošiem kokiem tie saglabājas ļoti zemu. Sakņu sistēma pasekla, bet ļoti plaša. Skujas garas, pelēkzaļas līdz sudrabainas, jo atvārsnītes izklaidus abās pusēs. Čiekuri palieli, strupi, tumši pelēki. Savrupi koki sēklas sāk ražot 15…20 gadu vecumā. Samērā ātraudzīga suga, sevišķi starp 20 un 60 gadiem; ap 100 gadu vecumā pieaugums praktiski apstājas. Vidēji gaismasprasīga, labāk aug auglīgās augsnēs, pat pasausos apstākļos. Pret kaitēkļiem un slimībām samērā izturīga. No visām baltegļu sugām vislabāk panes lielpilsētas apstākļus. Skaists koks samērā bieži vecajos parkos un pilsētu, citu centru apstādījumos, bargākās ziemās vietām apsalst, Latvijas Z un A rajonos pat izsalst. Īpaši skaista:
‘Violacea’ – skujas sudrabaini zilganbaltas, saglabājas daļai šķirnes sējeņu.
A. sibirica Ledeb. – Sibīrijas baltegle ir pirmā lieluma koks ar šauri konisku, slaidu vainagu un nereti lejup vērstiem zariem, savrup augošiem kokiem biezais vainags līdz zemei, zaru gali nereti apsakņojas un veido noliekšņu vainagu ap pamatkoku. Miza tumši pelēka, jaunībā gluda un ar daudz sveķu pūslīšiem. Veciem kokiem nereti vairākas galotnes, kas vētrās var atlūzt. Sakņu sistēma spēcīga, lai gan mietsakne dažkārt reducējas. Skujas mīkstas, tumši zaļas, vērstas uz dzinuma galu un to nosedz, uz koka saglabājas līdz 10…12 gadiem. Čiekuri nelieli, vainaga augšējā ceturtdaļā. Sēklas spārns pilnīgi pieaudzis sēklas vienai pusei un daļēji sedz arī otru pusi. Dīgsti parasti ar 4 lineārām dīgļlapām, to virspuse gaišāka. Savrup augoši koki sēklas sāk ražot 30…35 gadu vecumā. Sēklu ražas vienreiz pa 2…5 gadiem. Izteikti ēncietīga suga, jaunībā aug lēni, pēc 10…15 gadiem ātrāk, Latvijā sasniedz 100…150 gadu vecumu. Latvijā ziemas salā izturīga, bet cieš vēlajās pavasara salnās. Ne visai panes mitros un vējainos piejūras apstākļus. Augsnei jābūt pietiekami auglīgai, vidēji mitrai. Uzņēmīga pret sakņu trupi, kas pāriet arī stumbrā. Gaisa piesārņojumu nepanes.
Savvaļā Krievijas Eiropas daļas A un Sibīrijas taigas zonā līdz Aldanas augštecei A Sibīrijā, D līdz Mongolijai, C Āzijas kalniem. Areālā koksni plaši izmanto papīrrūpniecībā, no mizas iegūst t.s. “Kanādas balzamu”, bet no skujām ēteriskās eļļas medicīnas vajadzībām. Latvijā apstādījumos bieži vecajos parkos un mazāku pilsētu apstādījumos, tomēr vairāk ieteicama centrālajiem un A rajoniem.
Latvijā vairākās kolekcijās un apstādījumos reti un ļoti reti kultivē arī citas baltegļu sugas ar labiem panākumiem:
A. fraseri (Pursh) Poir. – Frēzera baltegle neliels, līdz 10 m augsts ciešs koks, radniecīga A.balsamea, skujas īsākas, čiekuru segzvīņas izvirzītas, aug lēni. Savvaļā Z Amerikas ZA daļā Alegānu kalnos. Latvijā reti īsta vecās audzētavās un kolekcijās.
A. holophylla Maxim. – Piejūras baltegle – ļoti lieli pirmā lieluma koki ar sīki plēkšņainu mizu, skujas ar smailu galu, bet apakšpusē atvārsnītes vāji izteiktas. Savvaļā Mandžūrijā, Z Korejā, Krievijas Piejūras novada D daļā. Latvijā reta, bet skaista un izturīga suga.
A. homolepis Sieb. et Zucc. – vienādzvīņu baltegle – paliels koks, kam skuju apakšpusē izteikti baltas atvārsnīšu svītras. Savvaļā V Japānas kalnos. Latvijā reti dažās kolekcijās.
A. koreana Wils. – Korejas baltegle – neliels 6…8 m augsts koks ar ciešu augumu, īsām skujām, kam apakšpusē koši baltas atvārsnītes, savvaļā Korejā. Latvijā kultivē ļoti reti, arī vairākas neliela auguma šķirnes, kam sīkākas skujas un to krāsu kontrasti vēl uzsvērtāki.
A. lasiocarpa (Hook.) Nutt. (A. subalpina Engelm.) – subalpīnā baltegle – vidēja auguma koks ar šauri konisku augumu, skujas pelēki vai sudrabaini zilganas. Savvaļā Z Amerikas Klusā okeāna piekrastes kalnos. Latvijā kolekcijās ļoti reti
A. lasiocarpa var. arizonica (Merr.) Lemm. – Arizonas baltegle – atšķiras no pamata varietātes ar zemāku augumu, sudrabainākām skujām un korķainu mizu. Savvaļā Z Amerikas Klinšu kalnos. Latvijā ļoti reti kolekcijās īsta.
A. mayriana Miyabe et Kudo – Maira baltegle vidēja auguma koks, jau diezgan ātri ar strupu galotni, ne visai izteiktām atvārsnīšu līnijām skuju apakšpusē, čiekuru sēklu segzvīņas nedaudz izvirzītas. Savvaļā Z Japānā un Kuriļu salās. Latvijā ļoti reti kolekcijās.
A. nephrolepis (Trautv.) Maxim. – baltmizas baltegle liels, slaids koks ar gaiši pelēku mizu līdz kreves veidošanai, tumšām, šaurām skujām un nelieliem olveida tumši violetiem čiekuriem līdz sairšanai. Savvaļā Mandžūrijā un Korejā, kur aizvieto A.sibirica. Latvijā ļoti reti īsta.
A. nordmanniana (Stev.) Spach – Kaukāza baltegle – skaists, liels pirmā lieluma koks ar pagarām, tumši zaļām skujām, kas klāj dzinumus, garo čiekuru segzvīņas izvirzītas un noliektas uz leju. Savvaļā R Kaukāzā un Turcijas kalnos. Latvijā reti, izturība labāka DR Kurzemē. Iespējams, ka vietām vecajos parkos hibrīds ar A. alba.
A. veitchii Lindl. – Veiča baltegle vidēja auguma slaids, graciozs konisks koks, skujas koši tumši zaļas, apakšpusē ar koši baltām atvārsnīšu svītrām, pumpuri mazi, sveķaini, čiekuri cilindriski, zilgani violeti. Savvaļā C un D Japānas kalnos. Izturīga visā Latvijā un pareti Vidzemes un Latgales pilsētu apstādījumos.
A. veitchii var. olivacea Shiras. – čiekuri olīvzaļi līdz sairšanai.
Calocedrus Kurz (Libocedrus Endl.s.str., Heyderia Torr.) – upju ciedri, vīrāka ciedri – Cupressaceae
Ziemzaļi koki ar plakaniem dzinumiem kā Thuja, zvīņskujas pa 4 neīstos mieturos, ādainas, atšķirīgi divējādas, atvārsnītes to abās pusēs, čiekuri olveida, ar 6 zvīņām, pie galotnes ar dzelonīti, virsējais zvīņu pāris pirms atvēršanās saaudzis ciešā apvalkā, sēklām 2 spārni, no kuriem labi attīstījies tikai viens. Ģintī 3 sugas savvaļā Z Amerikā un DA Āzijā. Latvijā ļoti reti kolekcijās 1 suga.
C. decurrens (Torrey) Florin (Libocedrus decurrens Torr.) – Kalifornijas vīrāka ciedrs ir liels koks, mūsu apstākļos vēl tādi nav izauguši, ar īsiem zariem, tāpēc augums gandrīz kolonveida, miza gaiši brūna, nolobās, dzinumi plakani, tumši zaļi, zvīņskujas 3 mm garas, čiekuri iegareni, 20…25 mm gari, nokareni, gaiši sarkanbrūni, visām zvīņām dzelonīši. Savvaļā Z Amerikas R daļā mitrās ielejās ar auglīgām augsnēm kopā ar Abies concolor, bet ne upju krastos. Latvijā ļoti reti līdz 1 m augsti atsevišķās kolekcijās.
Cedrus Trew – ciedri Pinaceae
Mūžzaļi, augsti koki ar neregulāri izplestu vainagu, ± līmeniskiem zariem un ar adatveida lapām – skujām, kas uz koka var saglabāties un darboties 3…6 gadus. Zari ar garvasām, kam pamīšus skujas un īsvasām ar ciešiem skuju pušķiem, līdzīgi kā vasarzaļajām Larix, pumpuri sīki, olveida ar nedaudz zvīņām. Skujas smailas, stīvas, šķērsgriezumā 3 šķautņainas. Koki vienmāju, ar viendzimuma strobiliem [ciedri nav ziedaugi un ziedu tiem nav; ciedriem ir viendzimuma strobili tieši tāpat kā visiem bez izņēmuma skujkokiem], ♂ strobili veltņveida, līdz 5 cm gari, stāvi; ♀ …1…1,5 cm gari, sarkanīgi, olveida ar daudz apaļīgām zvīņām; zied parasti vēlu rudenī vai ziemā – gada mitrākajā periodā subtropos; čiekuri stāvus un gatavi sairst kā Abies, olveida vai cilindriski, nogatavojas tikai 2. vai 3. gadā pēc apaugļošanās, sēklu zvīņas ļoti ciešas, koksnainas, platākas kā garas, sēklas 3 – šķautņainas ar plānu apvalku un lielu spārnu, dīgstot 9…10 dīgļlapas. Savvaļā 4 sugas Vidusjūras D un DA kalnos un R Himalaju subtropu zonā. Latvijā kultivēšanai āra apstākļos jau ilgstoši izmēģinātas bez ilgstošiem panākumiem, audzējot no Melnās un Vidusjūras piekrastēs un D Eiropas apstādījumos savāktām sēklām galvenokārt 2 sugas:
C. atlantica (Endl.) Manetti ex Carr. – Atlasa ciedrs, savvaļā Z Āfrikā Atlasa kalnos Alžīrijā un Marokā un tiek uzskatīta par izturīgāko sugu ieaudzēšanai arī mērenajā joslā.
C. deodara (D.Don) G.Don – Himalaju ciedrs – savvaļā R Himalaju subtropu skuju koku joslā. Palaikam audzē arī kā telpu augus ar vēsiem ziemošanas apstākļiem traukos. Nereti par ciedriem nepareizi dēvē vairākas ciedrupriežu sugas no Pinus ģints.
Cephalotaxus Sieb.et Zucc. – galviņīves Cephalotaxaceae
Mūžzaļi nelieli divmāju koki vai krūmi, zari un dzinumi mieturos, skujas sēdošas, pamīšus, uz sānu dzinumiem divās rindās, ādainas, ar smailu galu, virspusē tumši zaļas, apakšpusē 2 gaišas garensvītras. Putekšņlapas sagrupētas pa 6…11 apaļās sēdošās galviņās pie skuju pamata uz iepriekšējā gada dzinuma. Sēklaizmetņu vārpiņas kopā mazākās galviņās uz kātiņa zvīņas žāklē pie iepriekšējā gada dzinuma pamata. Katrā vārpiņā veidojas pa 1…2 lielas – līdz 2…3 cm garas sēklas ar zaļgani sarkanīgu sulīgu, sveķainu sēklsedzi. Dīgsts ar 2 platām (līdz 2 cm) dīgļlapām. Sēklas jāsēj tūlīt pēc ienākšanās vai jāstratificē. Spraudeņus griež VIII no augšējiem zariem un sprauž siltumnīcā vai potē uz Taxus. Ģintī 8 sugas no Himalajiem līdz DA Āzijai un D Japānai, galvenokārt subtropu joslā. Latvijā XXI gs. introducēta 1 suga
C. drupacea Sieb.et Zucc. [C. harringtonia var.drupacea (Sieb.et Zucc.) Koidz.] – kauleņu galviņīve ir neliels, līdz 15 m augsts koks vai krūms ar ciešu, mieturveida zarojumui, pelēku mizu un sīkiem, olveida pumpuriem. Skujas 18…45 mm garas un 2,5…3 mm platas, galā strauji pāriet īsā smailē, ar 12…15 pelēkām atvārsnīšu rindām apakšpusē, uz dzinuma 2 rindās, v-veidā izvērstas. Zied V, sēklas ienākas IX…X. Savvaļā C Ķīnā un Japānā kalnos līdz 2600 m vjl. lapu un skuju koku audzēs 2.stāvā un pamežā. Latvijā kultivē ļoti reti, ziemcietība vēl noskaidrojama.
Chamaecyparis Spach – pacipreses Cupressaceae
Mūžzaļi vienmājas koki ar konisku vainagu un pārkareniem vadošajiem zariem, galotnēm. Dzinumi plakani, skujas sīkākas kā tūjām, ar spilgtām atvārsnīšu līnijām apakšpusē, zvīņveida, tikai juvenālās adatveida, pretējas. Čiekuri nelieli, lodveida ar 6…12 vairogveida sēklzvīņām, ienākas parasti jau pirmajā gadā. Sēklas mazas, nedaudz saspiestas, ar spārniem. Ģintī 7 sugas, kas savvaļā aug Ziemeļamerikā, Japānā, Taivanā. Eiropā, Austrumāzijā un Amerikā kultivē ap 400 apstādījumu šķirnes, no kurām vairums pie mums nav ziemcietīgas. Sugas pavairo ar sēklām, bet šķirnes ar pavasara spraudeņiem.
Ch. lawsoniana (A. Murr.) Parl. – Losena paciprese ir otrā lieluma koki ar šauri konisku vainagu un pelēki sarkanbrūnu mizu. Savvaļā Ziemeļamerikas Klusā okeāna piekrastes kalnos. Vērtīgās koksnes dēļ (kodolkoksne sarkanbrūna) areālā nozīmīga suga. Viduseiropā un Dienvideiropā samērā plaši izplatīta. Latvijā lielākie un sēklas ražojoši eksemplāri pareti Kurzemē. Vidus un Austrumlatvijā ziemcietība zema, kaut gan no zariem, kas saglabājušies zem sniega, sekmīgi atjaunojas. Kokaudzētavas izplata vairākas šķirnes, no kurām ziemcietīgākās:
‘Alumii’ – paliels šauri konisks koks ar pelēkzilām skujām ar zilganu apsarmi;
‘Blue Surprise’ – cieši koniska,visas skujas 3…6 mm garas, adatveida, zilganzaļas;
‘Ellwoodii’ – neliela koniska auguma, skujas adatveida, zilganzaļas, rudenī kļūst tēraudzilas;
‘Erecta Viridis’ – augsta slaida koniska auguma, zari spirāliski kārtoti, skujas zvīņveida, koši zaļas arī ziemā;
‘Fraseri’ – liels koks ar šauri konisku vainagu un zilgani apsarmotām skuju zvīņām;
‘Glauca’ – kā pamatsuga, bet zvīņveida skujas pelēkzaļas;
‘Globus’ – pundurforma ar lodveida augumu un sudrabzaļām zvīņu skujām;
‘Lombartsii’ – vidēji augsta, koniska forma, rupju zarojumu, skujas virspusē zelta dzelteni zaļas
‘Monumentalis’ – plata stabveida auguma ar skraju zarojumu, zvīņskujas sīkas ar zilganu apsarmi, apakšpusē gaiši zaļas.
Ch. pisifera (Sieb. et Zucc.) Sieb. et Zucc. – zirņu paciprese, savara ir trešā lieluma koki ar taisnu galotni un līmeniskiem galos pārkareniem zariem. Savvaļā Japānā Honsju salā, priekškalnu nogāzēs. Labi aug mitrākās augsnēs. Aug lēni. Latvijā ļoti reti, ziemcietīgāka par Losena pacipresi. Pareti, sevišķi pēdējos gados, izplatītas vairākas šķirnes, kuras atlasītas jau Eiropas kokaudzētavās:
‘Boulevard’ – paliela koniska cieša auguma ar sudrabzilām, smailām īlenveida skujām
‘Filifera’ – neliela plati koniska auguma ar skrajiem, diegveida zariem
‘Filifera Nana’ – pundurforma ar ciešiem diegveida zariem, tumši zaļām zvīņu skujām
‘Nana Aureovariegata’ – lodveida , cieša auguma pundurforma , zvīņu skujas sīkas, zaļas ar zelta dzeltenu nokrāsu
‘Plumosa’- vidēji augsta ar sīkām adatveida zaļām skujām, kas rudenī nobrūnē
‘Plumosa Aurea’- līdzīga iepriekšējai, bet skujas zelta dzeltenas
‘Plumosa Nana’ – lodveida pundurforma ar sevišķi sīkām zaļām adatveida skujām
‘Squarrosa’ – vidēji augsta ar palielām adatveida mīkstām, zilganzaļām skujām.
Ch. nootkatensis (D.Don) Spach – Nutkas paciprese ir paliels šauri konisks koks ar pārliektu galotni un zariem, tumši zaļām skujām. Savvaļā Z Amerikas Klusā okeāna piekrastes Z daļā, arī Aļaskā. Latvijā tikai pēdējos 10 gados kolekcijās, bet izrādījusies samērā ziemcietīga. Kokaudzētavas izplata šķirni: ‘Pendula’ – ar sevišķi pārkarenu paskraju šauru augumu un zaļām sīkākām zvīņskujām.
Ch. obtusa (Sieb.et Zucc.) Endl. – strupzvīņu, Hinoki paciprese ir neliels koks, kaut savvaļā Japānā un Taivanā sasniedz milzu izmērus, pēdējos 5 gados aug vairākās kolekcijās atšķirīgu šķirņu veidā, kurām raksturīgas strupas zvīņskujas.
Ch. thyoides (L.) B.S.P. – tūjveida paciprese ir savvaļā paliels koks , Eiropā izaug kā otrā lieluma koks ar skraju vainagu, stāviem radiāliem zariem, sīkām, gaišām skujām, kam apakšpusē nav atšķirīgas krāsas atvārsnīšu zīmējuma. Savvaļā Z Amerikas A daļā no Menas līdz Floridai, uz R līdz Misisipi, purvos un mitrājos. Latvijā kolekcijās ļoti reti, no paciprešu sugām apstādījumos maz vērtības.
Cryptomeria D.Don – kriptomērijas Taxodiaceae
Mūžzaļi palieli skuju koki ar konisku vainagu, vienmājnieki. Miza sarkanbrūna, saplaisājusi garās vertikālās sloksnēs. Pumpuri kaili. Skujas īlenveida, no sāniem saplacinātas, ar galotni dzinuma gala virzienā, pie pamata ± izliektas, pamīšus 5 rindās, vasarā dzeltenzaļas, rudenī un ziemā tumši zaļas. Koksne mīksta un viegla, bez sveķu ailēm, aplieva gaiša, kodols sarkanbrūns. ♂ strobili dzinumu galos skuju žāklēs, vārpiņām līdzīgās kopās, putekšņi bez gaisa pūslīšiem. ♀ …apaļi olveida pa 1 gala īsvasās, pie pamata ar zvīņveida skujām. Zied ļoti agri pavasarī un tai pašā gadā ienākas ap 2 cm gari ieapaļi olveida, brūngani čiekuri ar 20…30 smailām ķīļveida zvīņām, kas pie pamata paplašinātas. Zem katras zvīņas 3…5 iegarenas sēklas ar šauriem spārniem. Pavairo ar svaigām sēklām un šķirnes ar spraudeņiem un potējot. Savvaļā 1 suga nokrišņiem bagātos kalnu novados Japānas Honsju un Sikoku salās un DA Ķīnā.
C. japonica D.Don – Japānas kriptomērija, kurai Japānā ap 300 apstādījumos audzētu kutivāru, no kuriem daļa tiek kultivēta Eiropā un Z Amerikā ar pārdēvētiem nosaukumiem. Japānā ļoti nozīmīgs koks ēku būvei un mēbelēm. Vidus Eiropā un Vidusjūras zemēs pareti audzē kā pamatsugu vai mistrojumā ar vietējām sugām meža kultūrās. Latvijā audzē reti, bargākās ziemās apsalst vai izsalst.
C. japonica var. sinensis Sieb. et Zucc. – Ķīnas kriptomērija – ar smalkāku augumu un 2 sēklām zem zvīņas; savvaļā DA Ķīnas kalnos ar vēl zemāku ziemcietību Latvijā, visā Eiropā reti kultivēta, nereti tomēr piedāvā dārzkopības katalogos.
× Cupressocyparis Dallim.(Cupressus × Chamaecyparis) hibrīdcipreses – Cupressaceae
Dažādu ciprešu un paciprešu sugu starpģinšu apputeksnēšanās procesos radies vairāk nekā 5 mūžzaļu hibrīdu komplekss, kuri morfoloģiski un ekoloģiski savstarpēji atšķirās, visi tā vai citādi izdalīti tikai XX gs. Anglijas stādījumos, izrādījušies ļoti ātraudzīgi un izskatīgi un tāpēc plaši ieviesti apstādījumos arī netālu no mūsu robežām Polijā un Dānijā. Pavairo ar zariņu spraudeņiem. Latvijā izmēģināta un pietiekami ziemcietīga 1 taksons:
×C. leylendii (Dall. et Jacks.) Dall. (Cupressus macrocarpa × Chamaecyparis nootkatensis) Leilanda hibrīdciprese – liels koks ar konisku vai plati kolonveida augumu kā Cupressus, bet zvīņskujas, to veids, lielums un sakārtojums ļoti līdzīgs Chamaecyparis nootkatensis, pat vēl smalkāks, čiekuri 2 cm plati un tiem 8 zvīņas, zem zvīņas pa 5 sēklām kā Cupressus. Latvijā pagaidām ļoti reti, pietiekami ziemcietīga, bet var būt perspektīva.
Cupressus L. – cipreses Cupressaceae
Mūžzaļi koki vai krūmi ar nedaudz šķautņainiem, retāk saspiestiem dzinumiem, jaunu augu skujas adatveida, vecākiem zvīņveida, pretējas, visas vienādas vai uz plakaniem dzinumiem sānu zvīņskujas atšķirās no vidējām. ♂ strobili pa 1, dzinumu galos, putekšņlapām 3…5 putekšnīcas. Čiekuri palieli, lodveida vai olveida, nogatavojas pēc apputeksnēšanās tikai otra gada rudenī, atverās kā Chamaecyparis čiekuri, sēklas ar ± platu spārnu. Ģintī 15…20 sugas subtropu un tropu Z Amerikā, A Āzijā līdz pat Vidusjūras reģiona A daļai un Sahārai Āfrikā. Latvijā ilgstoši ieaudzēt āra apstākļos nav izdevies siltuma un sausuma prasību dēļ un mūsu neparasti garās dienas dēļ veģetācijas periodā, sala dēļ ziemā. Stabveida vai šauri koniskā auguma dēļ nereti par cipresēm nepareizi sauc pacipreses (Chamaecyparis), dažas tūju (Thuja), biotu (Platycladus) un kadiķu (Juniperus) šķirnes. Vairāku ciprešu sugu un to šķirņu stādus traukos Latvijā audzē kā telpu augus (mūžzaļā c. – C. sempervirens L., Arizonas c. – C. arizonica Greene).
Ephedra L. – efedras Ephedraceae (rinda Gnetales)
[Efedras ir kailsēkļi ar visām sekām, kas no tā izriet. 1) tām būtu jāatrodas pie kailsēkļiem; 2) efedrām nav ne ziedu, ne augļu.]
Krūmi, kas izskatā līdzīgi smalkām stāvām kosām, savvaļas apstākļos var pat kāpelēt pa citiem kokiem un krūmiem. Dzinumi krusteniski pretēji vai pa 3…4 mieturos, pelēcīgi, zilgani līdz koši zaļi. Lapas ļoti sīkas, ±1mm garas, pretējas, pie pamata saaugušas. Augi divmāju, retāk vienmāju; ♂ strobili pa 2…20 īsās vārpiņās, putekšņlapas bez kātiņa; ♀ strobili pa 1…2…3 galotnēs, sēkla ar koksnainu vai ogai līdzīgu krāsainu gaļīgu apvalku. Ap 40 sugas, kas droši atšķiramas tikai pēc strobiliem un sēklām. Savvaļā sauso stepju, pustuksnešu un kalnu sausieņu apgabalos mērenajā un tropiskajā Āzijā un mērenajā Z un D Amerikā, 2 sugas D Eiropā un Z Āfrikā. Vairākām sugām būtiska nozīme medicīnā. Savvaļas audzes daudz gadījumos apdraudētas, jo drogas ievāc nekontrolētos daudzumos. Pavairo ar ilgstoši dīgstošām sēklām, pārstādot cenšoties nebojāt vāji zarotās, skeletainām augsnēm piemērotās saknes. Audzē saulainās, sausās un labi drenētās vietās. Latvijā ļoti reti kolekcijās, reizēm veido strobilus (“zied”) un pat nogatavina dīgtspējīgas sēklas:
E. distachya L. – dubultvārpu efedra – atvasains krūms ar sarkaniem sēklu apvalkiem, savvaļā D Eiropā uz Z līdz Slovākijai, Ukrainai un Melnās jūras piekrastei;
E. gerardiana Wall. ex Stapf – Žerāra efedra – ļoti zems krūms ar tumši zaļiem zariem un sarkaniem sēklu apvalkiem, savvaļā Himalaju D un R nogāzēs;
E. intermedia Schrenk ex C.A.Mey. – vidējā efedra – koši zaļš krūms ar paresniem dzinumiem un sarkaniem sēklu apvalkiem, savvaļā Centrālās Āzijas stepēs un pustuksnešos.
Ginkgo L. – ginki Ginkgoaceae
Relikta ģints, kas saglabājusies no kādreiz ļoti plašās ginku klases (Ginkgoatae). Šo augu fosīlijas atrastas paleozoja ēras perma (visjaunākā) perioda nogulumos, bet nepilnīgi drošas, šiem augiem līdzīgas atliekas konstatētas devona perioda augšējos slāņos, kurā domājams izmirušie priekšteči sadalījušies kailsēkļos un ginkos. Ginku arhaiskumu apliecina to olšūnas apaugļošanās ar spermatozoīdiem – kustīgām gametām un lapu dihotomais dzīslojums. Tā tad paleobotāniski dati liecina, ka ginki varēja būt piedalījušies akmeņogļu (karbona) perioda – pirms 300 miljoniem gadu – florā. Sevišķi plaši tie izplatījušies mezozoja ēras triasa un juras periodos, bet krīta periodā tie sāka izmirt. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai 1 ģints, kas pārstāvēta ar vienu vienīgu sugu.
Ginkgo biloba L. – divdaivu ginks ir vasarzaļš divmāju koks, sasniedz pat līdz 40 m augstumu, ar ļoti zarainu stumbru un ļoti daudz īsvasām. ♂ koku vainags, sevišķi jaunākiem šaurāk konisks, ♀ kokiem tas ieapaļš, jo zari no stumbra atiet platākā leņķī. Dzinumi kaili ar brūnganu, spīdīgu mizu, vacākiem zariem tā pelēcīga un nelīdzena, bet stumbra miza saplaisā un veidojas kreve. Koksne viegla un mīksta, ar izteiktu gaiši brūnu aplievu un sarkandzeltenbrūnu kodolu. Pumpuri koniski ar apmēram 15 zvīņām, veidojas arī snaudošie pumpuri. Veido celma atvases un labi ataug pēc apgriešanas. Sakņu sistēma plastiska, spēcīgi attīstīta un nodrošina koku pret vējgāzēm. Lapas uz garvasām pamīšus, uz īsvasām pa 3…5 pušķos, 6…8(10) cm garas un tikpat platas, noapaļoti trīsstūrainas, ar ± platu ķīļveida pamatu un 4…8 cm garu kātu; vairumam lapu plātnes galotnē vidū šķēlums, kas to dala 2 daivās, kurām savukārt var būt sekli šķēlumi, sevišķi garvasu un atvašu lapām, dzīslojums vaļējs, vēdekļveida, dzīslas galā dihotomi zarojas. Lapas rudenī krāsojas koši dzeltenā krāsā. Berlīnē L.Špēta kokaudzētavā pēc ilggadīgiem ražojošu un un jaunstādu novērojumiem konstatēts, ka ♂ koku lapas 2 nedēļas agrāk plaukst un arī agrāk nobirst, salīdzinot ar ♀ kokiem.
Strobili veidojas īsvasu galos lapu žāklēs. Mikrosporofili (♂)sakopoti skrajos, spurdzēm līdzīgos strobilos. Megastrobili (♀) ir vienkāršāki un sastāv no dihotomi zarotas ass ar paresninātu galu, uz kuras 2 sēklaizmetņi. Ienākošos sēklu klāj dzintardzeltens sulīgs, nedaudz sveķains ārējais apvalks (sarkotesta), svaigs un sadaloties ar nepatīkamu smaržu. Kopumā tā līdzīga nelielai 2…3 cm garai un līdz 1,5 cm platai plūmei, sēklas kauliņš divšķautņains, gaiši pelēkdzeltens. Kauliņa kodols salds un A Āzijas zemēs tiek lietots pārtikā.
Sēklām vajadzīgs 2…4 mēnešu stratifikācijas laiks, kaut arī var izsēt rudenī, bet jāgādā drošību pret grauzējiem. Sēklām dīgstot, dīgļlapas virs zemes neparādās. Dīgstu pirmās lapas zvīņveida, trešā un nākošās lapas dziļi un daudzkārt šķeltas, līdzīgas primitīvāko izmirušo ginku un paparžu lapām. Pirmajā gadā sējeņi sasniedz 20…30 cm augstumu, bet turpmākajos gados aug samērā ātri. Jaunībā sējeņu ziemcietība parasti zema, ar vecumu tā palielinās. Ginkus pavairo arī ar dzinumu un sakņu spraudeņiem. Audzēšanai jāizvēlas saulaina un no vējiem aizsargāta vieta ar auglīgu un labi drenētu augsni. Pret gaisa piesārņojumu samērā izturīgs. Labvēlīgos augšanas apstākļos varot sasniegt 2000 gadu vecumu.
Savvaļā tikai dažu desmitu hektāru platībā A Ķīnā Temusas kalna nogāzēs ap 90 km uz ZR no Hančdžouas pilsētas. Toties šo koku plaši kultivē Ķīnā, Japānā, Korejā, galvenokārt tempļu birzīs, arī ielu alejās, gan citās mērenās joslas un subtropu zemēs. Eiropā no Japānas pirmo reizi ievests 1727.gadā Utrehtas (Holande) botāniskajā dārzā, kur pašlaik aug vēl viens no tā laika kokiem. Latvijā pareti, apstādījumos un kolekcijās. Vecākais, simtgadīgs ♀ koks aug Rīgas kanāla apstādījumos iepretim LU galvenajai ēkai, kokam pašlaik 14 m augstums un 70 cm stumbra diametrs, kad kokam pirms 30 gadiem uzpotēja ♂ potzaru, tas reizēm ražo dīgstošas sēklas. Ļoti neparasta izskata un dekoratīvs koks.
Juniperus L. – kadiķi, paegļi – Cupressaceae
Mūžzaļi vienmājas vai divmāju koki, biežāk krūmi. Skujas pa 3 mieturos adatveida vai zvīņveida. Nesen dīgušiem eksemplāriem skujas var būt vienlaicīgi adatveida un zvīņveida. Sēklzvīņas 3…6, sēklām nogatavojoties tās kļūst sulīgas, saaug lodveida sulīgās melnās vai sarkanbrūnās + ar apsarmi čiekurogās.
Ģintī 45 … 60 sugu, kas aug visā Z puslodē, (tropu apgabalos augstu kalnos), Eiropā savvaļā 9 sugas, bet Latvijā 1 suga. Kultivē daudz apstādījumu šķirnes. Kadiķu apstādījumu šķirnes izrādījās ļoti izturīgas XX gs. beigu piesārņotajā apdzīvoto vietu un autoceļu gaisā un tāpēc ļoti izplatījās V Eiropas un Ziemeļamerikas mērenās joslas apstādījumos. Tam sekojot jau sākot no 1980. gadiem NBD, Kalsnavā un Baltezerā introducēti vairāki desmiti kadiķu šķirņu un tās kļuvušas itin populāras pilsētu publiskajos apstādījumos un privātajos dārzos. Kadiķu sugas pavairo ar sēklām, kurām nepieciešama 12…18 mēnešu stratifikācija un dīgšanas temperatūra ne augstāka par +8…12oC. Kadiķu šķirnes pavairo ar spraudeņiem, pielietojot apsakņošanas stimulātorus, tie apsakņojas bez lielām grūtībām.
Juniperus communis L. – parastais kadiķis(paeglis) – ir krūms vai trešā lieluma 2…10 m augsts koks. Stumbri stāvi, taisni, raukti, rievaini. Miza pelēki vai iesarkanbrūna, nolobās garenšķiedrām. Kodolkoksne brūngana, aromātiska, aplieva šaura, gaišāka, cieta, bet labi virpojama un drāžama. Vainags nenoteiktas formas, cilindrisks līdz plati konisks. Dzinumi viegli trīsšķautņaini, miza sarkanbrūna. Saknes virsējas, plaši izplestas. Skujas adatveida pa 3 mieturos, 1…1,5 cm garas, smailas, no dzinuma atstāvošas. To virspuse iedobta ar zilganu atvārsnīšu līnijām, apakšpuse zaļa, ķīļveida. Skujas pie koka saglabājas 4…5 gadus.
Parasti divmāju augs. ♂ strobili skuju žāklēs mazās spurdzītēs, kas ziedēšanas laikā dzeltenas. Arī ♀ skuju žāklēs, pumpurveida, zaļi, parasti ar trim attīstītām sēklzvīņām, katra no tām ar vienu sēklaizmetni. Čiekuroga apaļa vai iegarena, 6…9 mm plata, no sākuma zaļa, nogatavojusies melna, parasti ar zilganbaltu apsarmi. Sēklas mazas, olveidīgi koniskas, brūnas.
Zied IV vai V. Čiekurogas nogatavojas otra gada X vai pat trešā gada pavasarī. Sēklu stratifikācija 6…12 mēneši. Aug lēni. Mūža ilgums līdz 200 gadiem un vairāk. Vairāki izcili eksemplāri ar lielu augumu un stumbra apkārtmēru ir valstī īpaši aizsargājami. Rietekļa kadiķis Valmieras rajona Valmieras pagastā ir 9,5 m augsts, ar stumbra apkārtmēru 2,81 m (2002), bet Labdzeņu kadiķis Talsu rajona Ģibuļu ciemā ir 9 m augsts, ar stumbra apkārtmēru 1,90 m (1999). Ēdoles un Alūksnes apkārtnē aizsardzības režīmā ir lielākas audzes. Saulmīļu suga, pacieš arī apēnojumu. Laba ziemcietība. Aug dažādās augsnēs, priekšroku dod kaļķainām augsnēm, bet konkurenci labāk iztur smilšu augsnēs.
Savvaļā ļoti plašā teritorijā: visā Eirāzijas mežu zonā un arī meža stepē, C Eiropā, Z Amerikā, dienvidākos rajonos augstu kalnos, kur aug klājeniskā formā. Plašajā areālā izdalītas vairākas varietātes, kas savstarpēji atšķiras ar morfoloģiskām pazīmēm:
var. suecica (Mill.) Ait. (‘Suecica’) – Zviedrijas kadiķis, kas izplatīta zemēs ap Baltijas jūru (tai skaitā Latvijā) un Krievijas Eiropas daļas ziemeļos, kas atšķiras no Viduseiropā izplatītā var. communis ar atliektām dzinumu galotnēm un no sēklām izauguši koki ar šauri piramidālu vai kolonnveida augumu; izplatītas šādas šķirnes:
A. ‘Repanda’ – klājenisks, līdz 30 cm augsts, zari apaļi, skujas tumšas, mīkstas;
‘Stricta’ – šauri vārpstveida vai kolonnveida augums, dzinumu galotnes nav atliekušās;
no Latvijā apstādījumos kultivētajām jāatzīmē:
var. depressa Pursh (J. canadensis Lodd. ex Burgsd., J.communis var. canadensis Loud.) – Kanādas kadiķis – pazems, līdz 1,7 m augstuma ar paciliem zariem, skujas līdz 15 m garas un 1,5 mm platas, savvaļā Kanādā, ASV austrumos un Grenlandē, kuram Latvijā izplatītas šķirnes:
‘Aurea’ – vidēji augsts ar bronzas dzeltenzaļām skujām;
‘Prostrata’ – pundurforma līdz 30 cm augsta, skujas zaļas, rudenī krāsojas brūnas;
var. montana Ait. (J.communis ssp.nana Syme, J.sibirica Burgsd., J.communis var. saxatilis Pall.) – kalnu kadiķis – izplatīts Eirāzijas un Ziemeļamerikas augstkalnu joslā – ložņīga varietāte ar īsām (4…8mm), liektām, strupām skujām un platām baltu atvārsnīšu joslām skuju apakšpusē.
Juniperus sabina L. – sabīniešu (kazaku) kadiķis – klājenisks krūms ar gulošiem līdz paciliem zariem, kuri kalnos var sasniegt līdz 10 m garumu, vai neliels, līdz 4 m augsts koks. Līdz kultivēšanai Eiropā klonveidā vēl nav nokļuvušas visas savvaļā izplatītās auguma formas. Skujas ar asu raksturīgu smaržu, līdz 10 gadiem pēc dīgšanas adatveida, atstāvošas, taisnas, līdz 4 mm garas, zilganzaļas, vēlāk skujas zvīņveida, blīvas, pretējas, 1 mm garas, uz galvenā dzinuma līdz 3 mm garas, strupas, tumši zaļas. Čiekurogas ar izteiktu kātiņu, 5…7 mm platas, apaļas vai olveida, brūnganas, sēklas ienākas nākamajā pavasarī. Savvaļā D Eiropas un V Eiropas kalnos, Krimā, Kaukāzā, D Urālos, Mazāzijā, R Sibīrijas un C Āzijas kalnos. Suga ļoti daudzveidīga, Latvijā kultivē vairākas ziemcietīgas apstādījumu šķirnes:
‘Blue Danube’ – ar platu, zemu augumu, biezu zarojumu, dzinumu gali izliekti uz augšu, skujas zvīņveida, krūma iekšienē īlenveida, gaiši pelēkzilganzaļas;
‘Lutea’ – ar 0,8m augstumu un dzeltenzaļām zvīņveida skujām;
‘Rockery Gem’ – lēnaudzīga zilgana šķirne ar adatveida skujām un imūna pret kadiķu iedegām, kas ļoti izplatījušās Viduseiropā;
‘Tamariscifolia’ – plati izplests krūms līdz 1 m augstumam ar sīkām adatveida zilganzaļām skujām;
‘Variegata’ – zems izplests krūms ar pārliektiem zariem un zvīņveida, tumši zaļām skujām ar bāli dzelteniem raibumiem.
Latvijas kokaudzētavās pavairo un paretam apstādījumos kultivē vēl šādas kadiķu sugas:
J.chinensis L. – Ķīnas kadiķis – savvaļā Ķīnas ZA un Korejā, neliels koks vai liels krūms ar tieviem dzinumiem un sīkām abējādām skujām ar vairākām dekoratīvām šķirnēm:
‘Hetzii’ – spēcīgi, līdz 3 m augsti plaši krūmi ar tieviem dzinumiem un zilganzaļām skujām, ♀ klons;
‘Mint Julep’ – izplests, stāvs krūms ar koši zaļu skujotni;
‘Obelisk’ – neregulāri konisks, līdz 3 m augstumam, skujas īlenveida, 10 – 15 mm garas, asas, pelēki zilganzaļas.
Juniperus horizontalis Moench – klājeniskais kadiķis – savvaļā Ziemeļamerikas ZA daļas kalnu apgabalos; plašs augsnei pilnīgi piegulošs krūms ar resniem, apaļiem vai 4- šķautņainiem dzinumiem; skujas – juvenīlās 2 – 6 mm garas īlenveida, bet vecākās zvīņveida, šauri eliptiskas, sugai daudz apstādījumu šķirņu, no tām populārākās:
‘Andorra Compact’ – šķīvjveida krūms ar koši zaļām skujām, kas rudenī purpurbrūnas;
‘Blue Moon’ – paklājveida 15 cm augsta ar sudrabzilām īlenveida skujām;
‘Douglasii’ – spēcīgs paklājveida, skujas tēraudzilas ar zilganu apsarmi;
‘Glauca’ – klājenisks ar zilganpelēkām skujām, labi nosedz augsni;
‘Prostrata’ – nedaudz augstāks, ātraudzīgāks un ar zaļām skujām.
J. × pfitzeriana P.Schmidt – Ficera kadiķis – kultūrā radušos J.chinensis un J. sabina hibrīdu grupa, kurai raksturīgi līdz 0,8 m augsti krūmi ar plaši izplestiem zariem un dažādu skuju krāsu, kura pārstāvēta ar vairākām šķirnēm.
Juniperus virginiana L. – Virdžīnijas kadiķis – savvaļā Ziemeļamerikas ZA daļā, kur aug kā liels koks un pirms 100 gadiem tika plaši izcirsts zīmuļu rūpniecībā. Skujas adatu un zvīņveida, mala nav ar zobiņiem, čiekurogas sīkas, 3…4 mm garas, olveida ar apsarmi un ienākas pirmajā rudenī. Latvijā veci eksemplāri Skrīveros un NBD, kur ražo arī sēklas. Latvijā plaši kultivē vairākas atšķirīgas un izturīgas dekoratīvās formas:
‘Grey Owl’ – lēnaudzīgs ar izplestu, līdz 1m augstu krūmu, zilganzaļām skujām;
‘Reptans’ – klājenisks, līdz 30 cm augsts ar zilganpelēkām skujām;
‘Skyrocet’ – stāvs plati stabveida augums ar zilganpelēkām skujām;
‘Tripartita’ – plati izplests skrajš, līdz 1,5 m augsts krūms ar asām sudraboti zaļām skujām, kas rudenī iekrāsojas nespodrā purpura tonī.
Juniperus squamata Buch.-Ham. – zvīņainais kadiķis – savvaļā Himalajos un R Ķīnas kalnos – palieli, tomēr klājeniski krūmi ar sarkanbrūnu mizu un adatveida, 4-5 mm garām skujām, dzinumi galotnēs noliekti. Latvijā kultivē vairākas izturīgas šķirnes:
‘Blue Carpet’ – izplests, līdz 30 cm augsts krūms ar asām zilganpelēkām skujām;
‘Meyeri’ – vēdekļveida sazarots 2…3 m augsts krūms ar zilganpelēkām skujām;
‘Wilsonii’ – stāvs, ciešs konisks 2…3 m augsts krūms, skujas 5…6 mm garas, liektas, zaļas ar zilganbaltu svītrojumu.
Larix Mill. – lapegles, skujmetes Pinaceae
Vasarzaļi vienmājas skuju koki. Skujas mīkstas, lineāras, uz garvasām pamīšus, uz īsvasām daudzu skuju pušķos, pēc 3…10 gadu pieaugumiem īsvasas atmirst un paliek uz zara kā sausi puniņi. Zari visai trausli, koki labi atzarojas, bet sagādā kāpšanas grūtības, vācot potzarus un čiekurus. ♂ strobili kailu bezskuju īsvasu galos, putekšņi bez gaisa pūslīšiem. ♀ uz skujotām īsvasām, ieapaļi. Ziedēšanas laikā segzvīņas garākas par sēklu zvīņām, vēlāk to garumi mainās, kas būtiski sugu atšķiršanā pēc čiekuriem. Čiekuri nelieli, olveida vai apaļīgi, jau ziedēšanas laikā vertikāli, nokrīt tikai pēc 2…5 gadiem nesadrupuši. Čiekuru pazīmju komplekss ir būtiskākais sugu, pasugu, varietāšu savstarpējai atšķiršanai. Sēklas pa 2 zem sēklzvīņām, ar spārniem, bez sveķu ailēm. Ģintī ap 10…12 (20) sugas Z puslodes mežu joslas vēsākajos reģionos un kalnos. Liela nozīme mūžīgā sasaluma un aukstajos reģionos, meža tundrā un mežu joslas Z reģionos Sibīrijā un Kanādā. A Sibīrijā lapegļu meži aizņem vairāk par 60% mežu platības. Ļoti augstvērtīga, sveķiem un miecvielām bagāta koksne, kuras apstrāde apgrūtināta un vajadzīga īpaša tehnika. Augsnē un sevišķi ūdenī ilgstoši netrūd, arheologiem ir zināmas vairākus tūkstošus gadu vecas būves no lapegļu koksnes. Latvijā jau ilgstoši introducētas, pašlaik kultivē 7 sugas, vairākas pasugas un apstādījumu šķirnes. Parku, lielu pilsētas dārzu, kapsētu apstādījumu koki, maz izmantotas efektīviem augstiem veidotiem dzīvžogiem.
L. decidua Mill. – Eiropas lapegle ir pirmā lieluma koks ar slaidu stumbru. Atsevišķi un audžu malās augošiem kokiem stumbrs pie celma bieži ± zobenveidā izliekts, ko uzskata kā iedzimtu tieksmi jaunākiem kokiem noturēties kalnu nogāzēs pret sniega noslīdeņiem. Vainags jaunībā konisks, vēlāk ovāli noapaļots, dzinumi tievi, dzeltenīgi, kaili, gala pumpuri sveķaini, īsvasas melni brūnas. Sakņu sistēma spēcīga, ar mietsakni un dziļi ejošām sānsaknēm. Skujas gaiši zaļas, mīkstas, 1,5…4 cm garas, uz īsvasām pa 30…40. ♂strobili olveida apaļīgi, dzelteni; ♀ olveidīgi cilindriski, 10…18 mm gari, parasti purpursarkani, retāk tumši rozā zaļgani, ziedēšanas laikā galvenokārt uz augšu. Čiekuri 3…4(6) cm gari, gareni olveida, brūni, ar plānām, ādainām sēklzvīņām. Dažkārt tās čiekura apakšdaļā ar nedaudz matiņiem. Segzvīņas redzamas starp sēklzvīņām kā asas mēlītes. Sēklas 3…4 mm garas. Dīgsts ar 5…7, reti vairāk, līdz 15 mm garām, griezumā trīsšķautņainām dīgļlapām. Pirmskujas plakanas, ar gludām malām, bet dīgļlapas nokrīt jau pirmā gada rudenī. Īsvasu skujas sāk veidoties otrā vai trešajā gadā.
Savvaļā Viduseiropas un D Eiropas kalnos – Alpos un Karpatos. Sastopama arī līdzenumos starp kalnu masīviem un piekalnēs. Veido galvenokārt tīraudzes izgaismotās nogāzēs. Vietām aug mistrojumā ar parasto egli, Eiropas baltegli, Eiropas ciedrupriedi. Suga nav vienveidīga un tajā izdalīti vairāki ekotipi, kas atšķiras ne tikai pēc ārējām pazīmēm, bet arī pēc mežsaimnieciskās vērtības, vismaz audzējot Latvijas mežaudzēs. Alpu un Tatru ekotipi no attiecīgo kalnu masīvu augstkalnēm ir mazvērtīgāki, ar mazākiem pieaugumiem, līkiem stumbriem, tos ievērojami bojā stumbra un sakņu vēža slimības, bet jauni koki un lielu koku apakšējo zaru skujas un strobili bieži apsalst vēlajās pavasara salnās. Šo ekotipu koki Latvijas vecajos parkos un mežaudzēs vispār maz stādīti un ar laiku iznīkuši, tagad ļoti reti saglabājušies. Latvijā izplatītie Eiropas lapegles ekotipi, kurus mēs pieskaitām pasugām (ssp.), sekojot Vācijas, Polijas un Dānijas dendrologu paraugam, ir:
L. decidua subsp. decidua – Sudetijas vai R Alpu ekotips, kura apraksts atbilst augstāk minētajam sugas aprakstam, ļoti bieži vecajos parkos, Kurzemes un Vidzemes mežaudžu platībās, ceļu alejās un pilsētu apstādījumos.
f. macrocarpa Beissn.(f. adenocarpa (Borb.)Fitsch.) čiekuri 3…4,5 cm gari ar platām zvīņām, reti pamatpasugas stādījumos vecajos Latvijas parkos.
L. decidua subsp. polonica (Racib.) Domin (L. × polonica Racib. ex Szafer, L. decidua var. polonica (Racib.) Ostenf.et Syrach-Larsen) – Polijas lapegle, ekotips, ko Polijas dendrologi ne bez pamata izdala kā atsevišķu sugu, bet citi lapegļu pētnieki to uzskata par pārejas pasugu vai pat starpsugu hibrīdu starp Eiropas un Krievijas vai pat Sibīrijas lapeglēm. Atšķirās no pamatpasugas ar tievākiem dzinumiem, čiekuri mazāki, noapaļoti elipsoidāli, segzvīņas starp sēklzvīņām gataviem čiekuriem redzamas tikai pie čiekura pamata, sēklzvīņas galā vairāk noapaļotas un pie čiekura pamata ± ar gaišiem tūbainiem matiņiem. Savvaļā Polijas un ZR Ukrainas Priekškarpatos. Latvijā pareti Latgales un Sēlijas vecajos parkos, mežu stādījumos un vairākās Latvijas kokaugu kolekcijās, kur izrādījusies ātraudzīgākā un veselīgākā, ainaviski un mežsaimnieciski perspektīvākais Eiropas lapegles ekotipu komplekss.
L. russica (Endl.) Sabine et Trautv. (L. sibirica Ledeb. p.p., L. sukaczewii Dylis, L. ledebourii (Rupr.) Cinovskis) – Krievijas lapegle ir pirmā lieluma koks ar sākumā konisku, vēlāk ar olveida strupu vainagu, stumbrs pie pamata ievērojami paresnināts, stumbrs ar rupju un dziļi garenrievotu krevi, zari un dzinumi paresnināti, horizontāli vai pacili, dzinumi dzeltenpelēki, spīdīgi, sākumā ar nedaudz matiņiem, skujas uz īsvasām pa 20…60, koši zaļas, 3…3,5 cm garas; čiekuri lieli, 1,5…5 cm gari, olveida, sēklu zvīņas samērā koksnainas, karotveida, ar ieliektu galu, ar ciešiem rūsganiem matiņiem, segzvīņas nav redzamas. Savvaļā Eiropas mežu joslas ZA, Urālos un R Sibīrijā līdz Obai un Irtišai. Latvijā bieži visā valstī vecajos parkos, pilsētu apstādījumos, alejās un meža stādījumos. Lēnaudzīgāka par labākajām L. decidua audzēm. Labākās mežu audzes Skrīveros, Cesvainē un Cirgaļos ir devušas ap 8 m3/ha koksnes pieauguma gadā. Necieš no vēlajām pavasara salnām, izteikti saulmīļu koki, Latvijā pilnīgi ziemcietīga un pret kaitēkļiem un slimībām pietiekami izturīga, labi panes arī piesārņotu gaisu. Vajadzīgas pietiekami auglīgas un drenētas augsnes, labi panes arī augsnes sausumu. Liela nozīme mežos un apstādījumos. Koksne ir cieta, smaga un elastīga, netrup mitrumā. No mizas iegūst augstvērtīgas miecvielas.
L. sibirica (Muenchh.) Ledeb. – Sibīrijas lapegle ir pirmā lielums koks ar taisnu, slaidu, maz rauktu stumbru, šauri konisku vainagu jaunībā, tikai brieduma gados ar izstiepti ovālu vainagu. Sakņu sistēma spēcīga, ar mietsakni un sānsaknēm, mitrās un pārpurvotās augtenēs veidojas spēcīga virsēja sakņu sistēma. Dzinumi gaiši dzelteni vai pelēcīgi balti, rievaini, kaili, spīdīgi. Skujas 1,5…4,5 cm garas, īsvasu pušķī pa 25…50(65), jau IX koši dzeltē un drīz nobirst. ♂ strobili ap 5 mm gari, dzelteni; ♀ olveida cilindriski, 10…15 mm gari, sarkanīgi vai bāli zaļgani. Čiekuri 2…3,5 cm gari, gareni oveida, dzeltenbrūni, mataini, sēklu zvīņas ādainas, ar plakanu, noapaļotu galu. Segzvīņas nedaudz redzamas starp sēklu zvīņām tikai pie čiekura pamata.
Savvaļā Sibīrijā no Obas un Irtišas R līdz Baikāla ezeram un Ļenas augštecei A, no mežu robežas meža tundras “plankumainajā tundrā”, kur veido pieticīga auguma lapegļu pudurus līdz kalnu mežiem Sajānu un Altaja kalnos un Z Mongolijā. Plašajā areālā suga pārstāvēta ar dažādiem ekotipiem, tāpēc par tās ekoloģiskajām īpašībām, kultivējot Latvijā un arī pārējā Eiropā ir atšķirīgi viedokļi. Latvijā kultivēta pareti. Ekotipi, kas veidojušies tipiskos kontinentālos apstākļos, ievērojami cieš ziemas atkušņos, vēlajās pavasara salnās, no kaitēkļiem, skuju, stumbra un sakņu slimībām. Tomēr vairākās vietās Latvijā Valkas, Ludzas, Skrīveru, Saldus un Cēsu pilsētās un to apkārtnes parkos, alejās un kapsētās atsevišķi 80…120 gadus veci vai 50…60 gadus (Cēsīs, daļēji Valkā) veci koki un nelielas grupas uzrāda labu klimata izturību, veselību un labus koksnes pieaugumus, kas nereti sasniedz labākos L. decidua un L. russica audžu rādītājus Latvijā. Iespējams, ka Latvijai piemērotākās rases meklājamas R Sibīrijā, saskarē ar L. russica populācijām, bet 1990.gada ekspedīcijā Altajā, kopā ar Kanādas mežsaimniekiem vāktie ļoti dažādie lapegļu sēklas materiāli arī deva atsevišķus Latvijas klimatā izturīgus, ātraudzīgus, garskujainus un skaista auguma Sibīrijas lapegles paraugus. Te vēlreiz pierādās sēklu cilmes, piemērota ekotipa izvēles nozīme sekmīgai introdukcijai Latvijā.
Zied jau IV beigās, V sākumā, bet sēklas nogatavojas jau IX un areālā tūlīt sāk izbirt. Latvijā kultivētiem kokiem sēklu izbiršana var notikt ziemā un aizkavēties līdz nākamajam pavasarim. Sēklu gadi areālā atkārtojas ik pēc 2 vai 3 gadiem. Ātraudzīga koku suga. Mūža ilgums 350 gadu un vairāk. Dod stumbra un celma atvases, sevišķi noēnoti koki un nelabvēlīgos augšanas apstākļos. Izteikti saulmīļu suga, vislabāk aug kontinentālos augšanas apstākļos. Vairums Eiropā un Latvijā izmēģināto paraugu guvuši negatīvu slavu ar apsalšanu pavasara salnās un plaukšanu ilgstošos atkušņos. Augšanas apstākļu ziņā prasīga suga, bet labi pacieš arī sausas un purvainas augsnes. Koksne kā visām lapegļu sugām augstvērtīga un pēc fizikāli mehāniskām īpašībām pat var pārspēt Krievijas un Eiropas lapegļu koksni.
L. kaempferi (Lamb.) Carr. [L. leptolepis (Sieb. et Zucc.) Endl.] – Japānas lapegle ir pirmā lieluma koks ar taisnu, slaidu, reti nedaudz līkumainu stumbru, miza jauniem kokiem brūni pelēka, vecākiem tumšāka, kreve samērā plāna. Vainags plati konisks, ar gariem, parasti horizontāliem sānu zariem. Dzinumi sarkanbrūni ar zilganu apsarmi, parasti kaili. Sakņu sistēma labi veidota, tāpēc koki necieš no vētrām. Skujas 2…4(5) cm garas, izteikti plakanas, koši zaļas, apakšpusē gaišākas, nedaudz liektas.
♀ olveida cilindriski, ap 1,5 cm gari, zaļgani sarkani vai dzeltenīgi zaļi. Čiekuri olveida, 2,5…3,5 cm gari, gaiši dzeltenbrūni ar pelēki zilganu apsarmi; sēklu zvīņas plānas, ar atliektiem galiem (čiekurs atgādina pildītu rozes ziedu), segzvīņas īsas, nav redzamas starp sēklu zvīņām. Sēklas 3…4 mm garas, spārna gals ieliekts.
Savvaļā Japānā, Honsju salā vulkānisku kalnu nogāzēs līdz pat 2000 m vjl., plaši un ilgstoši kultivēta Japānā, Korejā, Ķīnā apstādījumos un bonsai kultūrā traukos. Latvijā samērā bieži apstādījumos un vairākās vietās Kurzemē mežu stādījumos. Īpaši vērtīga populācija A.Ramata selekcionētajos Cēsu rajona Vaives Jurģukalna kokaudzētavas stādījumos, kas izdalās ar lielisku ātraudzību, koksnes pieaugumu un izturību, ražo daudz sēklu un sējeņu. Perspektīva suga mežsaimniecībā un apstādījumiem.
Zied V, sēklas ienākas rudenī IX,X, bet izbirst ar zināmām grūtībām tikai nākamā pavasarī. Savrup augoši koki sāk ziedēt jau 15…20 gadu vecumā. Ātraudzību palielina dzinumu augšanas turpināšanās līdz IX sākumam. Rudeņos ilgi turās zaļa, tikai pēc pirmajām stingrajām salnām skujas krāsojas koši dzeltenas. Ziemcietīga, bet agrajās rudens salnās var apsalt jaunu koku zemāko dzinumu gali. Visumā gaismas prasīga, bet jauna var paciest arī nelielu apēnojumu. Labi aug vidēji auglīgās, pietiekami mitrās augsnēs. Izturīga pret kaitēkļiem un slimībām, jutīga pret sausu gaisu un augsni. Pietiekami izturīga pret piesārņotu gaisu. Pēdējos gados apstādījumos audzē vairākas šķirnes, kuras potē uz sugas sējeņiem, no tām būtu minamas:
‘Blue Dwarf’ – līdz 2 m augsta izplesti koniska pundurforma, skujas īsas, zilganzaļas;
‘Blue Rabbit’ – līdz 20 m šauri konisks koks ar zilgani sudrabainām skujām;
‘Diana’ – līdz 20 m augsts konisks koks ar izlocītiem zariem, košām skujām
‘Steef’s Weeping’ – līdz 2,5 m, ar stāvus nokareniem zariem un zilganzaļām skujām.
L. × eurolepis Henry (L. kaempferi × L. decidua) Eirojapānas, platzvīņu lapegle ap 1900. gadu Skotijā kultivējot izveidojies hibrīds, kas labi vairojas ar sēklām, vidējs starp vecākaugiem, mazāka auguma, skujas zilganzaļas, čiekura sēklu zvīņas mazāk lejup atlocītas un izturīgāka bargākos apstākļos. Latvijā atsevišķās kolekcijās, ļoti reti.
L. laricina (Duroi)C.Koch (L. americana Michx.) Amerikas lapegle līdz 20 m augsts koks ar slaidi konisku vainagu, jaunu koku miza sudrabpelēka, vecākiem kokiem brūna un plāna, zari īsi, horizontāli, dzinumi tievi, kaili, dzeltenbrūni, ar apsarmi un ar nedaudz matiņiem, pumpuri tumši sarkani, nedaudz sveķaini, skujas uz īsvasām pa 12…30, 2…3 cm garas, tievas un šķautņainas, vainags liekas skrajš. Čiekuri ļoti mazi, 10…20 mm gari, olveida, jauni violeti, ar 15…20 nedaudz ieliektām zvīņām, sēklas 1,5 mm garas ar 5 mm garu spārnu. Savvaļā Z Amerikā no Z polārloka Aļaskā un Kanādā, D līdz Z Pensilvānijai, Minesotai un Ilionisai. Latvijā ļoti reti atsevišķās kolekcijās, meža kultūrās. Pieaugumi par citām sugām vājāki, ziemcietīga, ražo dīgstošas sēklas.
L. gmelinii (Rupr.) Kuzeneva (L. dahurica Turcz.ex Trautv.) – Daurijas lapegle ir otrā lieluma koks ar plati konisku, saplacinātu vainagu, horizontāliem zariem, dzinumi bāli dzeltenīgi, kaili, čiekuri 15…25 mm gari, ar 10…25 kailām sēklu zvīņām, kas nogatavojoties plaši atveras, segzvīņas īsas un tumši brūnas. Savvaļā A Sibīrijā, Kamčatkā, Kuriļu salās. Ļoti daudzveidīga. Latvijā kultivētas vairākas cilmes, bet reti, cieš atkušņos un salnās rudenī un pavasarī. Zied IV, sēklas nogatavojas VIII,IX.
L. gmelinii var. principis-ruprechtii (Mayr) Pilger – prinča Ruprehta lapegle ir spēcīgi augoši koniski koki, dzinumi sarkanbrūni, kaili, skujas saliektas, 3…4 cm garas, čiekuri olveida iegareni 25…40 cm gari, ar 20…40 kailām, iegarenām sēklu zvīņām, lielām sēklām. Savvaļā ZR Mandžūrijā, Korejā. Latvijā ļoti reti, bet paraugi no areāla uzrāda labu ātraudzību, kas līdzīga labākajiem citās sugās, labu kaitēkļu izturību un ziemcietību.
L. kurilensis Mayr [L. gmelinii var. japonica (Regel)Pilger] – Kuriļu lapegle augumā līdzīga L. gmelinii, bet atšķiras ar ļoti resnām īsvasām, dzinumi sarkanbrūni līdz violeti, ar apsarmi, uz īsvasām pa 15…25 platām skujām, kas plaši izplestas, 12…25 mm garas; čiekuri apaļīgi, 15…25 mm gari, ar 12…18 sēklu zvīņām, kas plaši atveras pirms pilnas sēklu gatavības. Savvaļā Sahalīnā, Kuriļu salās un Japānā Honsju salas Z daļā. Latvijā reti, īstas no ekspedīciju vākumiem savvaļā. Ziemcietīga, ražo dīgstošas sēklas. Plaukst ļoti agri IV, agri zaļo, tomēr salnās reti apsalst.
Metasequoia Miki ex Hu et Cheng – metasekvojas Taxodiaceae
Vasarzaļi pirmā lieluma skuju koki ar taisnu stumbru, tumši brūnu plēkšņainu mizu, pretējiem zariem, dzinumiem un lapām; dzinumi sākumā zaļi, vēlāk brūngani, kaili. Skujas plakanas, lineāras, 8…15 mm garas, virspusē zilganzaļas, apakšpusē gaiši zaļas ar 2 gaišām joslām, katrā pa 4…6 atvārsnīšu rindām, rudenī krāsojas dzeltenbrūnas un nokrīt kopā ar īsvasām uz kurām veidojušās. Koki vienmāju, ♂ strobili sānu vai gala ķekaros vai skarās, ♀ ar 22…26 adatveida pretējām sēklu zvīņām, virsējās un apakšējās sterilas; čiekuri apaļīgi, 2…3 cm plati, nokareni garā kātā, katrā 5…9 plakanas sēklas ar spārnu, kas sēklas aptver visapkārt. Ģinti kā sen izmirušu, terciālā perioda nogulumos 1941.gadā aprakstīja japāņu paleobotāniķis S.Miki, bet jau 1945.gadā šīs ģints vienīgo sugu dabā atrada un 1947.gadā aprakstīja Ķīnas botāniķi Čens un Hu.
M. glyptostroboides Hu et Cheng – parastā (Ķīnas) metasekvoja atbilstoši ģints aprakstam konstatēta ap 800 km2 platībā Ķīnā uz Hubejas un Sičuānas provinču robežas. Dažās desmitgadēs suga strauji izplatījās un to kultivē kā apstādījumu koku visā pasaulē. Tā izrādījās ziemcietīga ne tikai R Eiropā, bet arī tālāk uz A. Latvijā kultivē ļoti reti, bargākās ziemās apsalst, bet labi atjaunojas.
Microbiota Komar. – mikrobiotas – Cupressaceae ar vienīgo sugu:
Microbiota decussata Komar. – krustskuju mikrobiota – ir klājenisks, parasti divmāju kailsēkļu krūms, kas reti sasniedz 0,6…0,8 m augstumu, bet platumā var izaugt līdz 1,5…2 m. Dzinumi 4-šķautņaini, zari ļoti sazaroti, galotnēs pārkareni. Skujas visas zvīņveida, trijstūrainas, sīkākas nekā tūjām, smailas, malējās ar dzinumam pieliektiem galiem, vasarā zaļas vai pat dzeltenzaļas, rudeni un ziemā nobrūnē. Čiekuri sīki, 3…6 mm gari, ar līmeniski atstāvošām 2…4 sēklu zvīņām, parasti ar 1 apaļu, melnu bezspārnu sēklu. Savvaļā atklāta tikai XX gs. sākumā, aprakstīta 1923.gadā Krievijas Tālo Austrumu Piejūras novadā nelielā areālā kalnos virs meža robežas. Ilgstoši tika uzskatīta par biotas pundurformu un tikai ap 1965. gadu tās patstāvība tika pierādīta ar dzīviem augiem un herbārijiem un tad tā strauji izplatījās Rietumeiropas kokaudzētavās un dārzos. Latvijā jau no 1961. gada un apstādījumos mikrobiotu kultivē samērā bieži, ziemcietība visā valstī laba, ražo arī sēklas. Pavairo ar 1 m€nesi stratificētām sēklām un spraudeņiem.
Picea A. Dietr. – egles Pinaceae
Mūžzaļi, lieli vai vidēji lieli vienmāju koki ar konisku augumu, miza plaisā nelielām plēksnēm, veciem kokiem arī ar dziļām rievām, zari samērā īsi, mieturos; dzinumi tievi, ar gareniskām rievām un asi nelīdzenām āķveida skuju pamatnēm, kam mizas krāsa, tās paliek uz dzinuma pēc skuju nobiršanas un atšķirīgas dažādām sugām; pumpuri parasti nav sveķoti. Skujas adatveida, pamīšus, 4-šķautņainas, Omorika sekcijas sugām plakanas, ar 2 sveķailēm, paliek uz koka Latvijas apstākļos 4…15 gadus. Strobili viendzimuma, ♂ iepriekšējā gada vidējā un pat apakšējā stāva dzinumu dzinuma galam tuvāko skuju žāklēs, vārpas ar daudzām spirāliskām putekšņlapām, putekšņi ar 2 gaisa pūslīšiem, apputeksnē gaisa plūsmas; ♀ pa vienam koka augšējā stāvā, dzinumu galā, stāvus vai atliekti; čiekuri nokareni, nogatavojas 1.gadā, olveida līdz cilindriski, nokrīt veseli, nesairuši, segzvīņas īsākas par sēklu zvīņām; sēklas bez sveķu pūslīšiem, pa 2 aiz katras segzvīņas, nelielas, ar spārnu, kas viegli atdalās un aptver sēklu tikai no vienas puses kā karote. Dīgstiem 4…15 dīgļlapas.
Ģintī ap 50 (dažādiem autoriem 30…80) sugas Z puslodes mērenajos un aukstākajos reģionos līdzenumā un kalnos, puse no tām tikai R un V Ķīnā, Eiropā 3 sugas, Latvijā savvaļā 1 suga un vēl 15 sugas introducētas kultivē. Pavairo ar sēklām, dīgšanas un sējeņu augšanas stimulēšanai ir dažādi paņēmieni; šķirnes (klonus) pavairo potējot uz Picea abies sējeņiem, sīkaudzīgu šķirņu, kas vairumā gadījumu ir sterilas, spraudeņi apsakņojas ilgstoši = 4…6 mēnešos.
P. abies (L.) Karst. (P. excelsa (Lam.) Link) – parastā egle ir pirmā lieluma koks ar taisnu, maz rauktu stumbru. Jaunu koku miza pelēka vai iesārti pelēka, veciem – tumši pelēka, ar nelielu un sīkās plēksnēs dalītu krevi. Koksne bez iekrāsotas kodolkoksnes. Vainags blīvs, konisks visu dzīves laiku, zaru kārtojums mainīgs. Pumpuri koniski smaili, brūni vai dzeltenbrūni. Sakņu sistēma sekla, mietsakne saglabājas tikai pirmos gadus, sānsakņu tīkls ļoti plašs, bagātīga mikoriza, spēj veidot piesaknes. Skujas 1,2…2,5 cm garas, 4-šķautņainas, ar smailu galu, spīdīgas, tumši zaļas, uz zariem parasti turās 5…7 gadus, labos apstākļos jauniem kokiem ilgāk. ♂ strobili ap 2 cm garas, olveidīgi garenas, dzeltenas, neatvērušās karmīnsarkanas vārpas; ♀ – cilindriskas, sarkanīgas vai zaļas iepriekšējā gada dzinuma galā; čiekuri sākumā zaļi vai violetsarkanīgi, nogatavojušies brūni; sēklzvīņas vidēji platas ar nedaudz uz čiekura galu izstieptu neizteikti zobainu galu; sēklas 3…4(5) mm garas, brūnas, ar nedaudz liektu smaili, spārns dzeltenbrūns. Dīgstiem 5…7 sirpjveidā liektas, griezumā trijstūrainas, 1…1,5 cm garas dīgļlapas. Pirmskujas plakanas, ar skropstaini zobainu malu. Četršķautņainas skujas sāk veidoties tikai 3. vai 4. gadā. Zied V, sēklas nogatavojas X, izbirst no čiekuriem nākamā gada III…IV. Sēklas dīgtspēju saglabā līdz 5 gadus un ilgāk. Savrupi koki sāk ražot 20…30 gadu, bet mežaudzēs 40…60 gadu vecumā. Sēklu gadi parasti atkārtojas pēc 3…5 gadiem.
Savvaļā C Eiropā līdz Šveices un Serbijas kalniem, Z Eiropā līdz līnijai Kolas pussala – D Urāli. Latvijā bieži visā teritorijā.
Ēncietīga un vēja neizturīga suga. Skujas un pat dzinumi cieš no vēlām pavasara salnām. Labi aug viegli skābās smilšaina māla augsnēs. Necieš ilgstošu augsnes sausumu, neizturīga pret kaitēkļiem un slimībām, sevišķi cieš no sakņu trupes, nepanes arī gaisa piesārņojumu un lielākās pilsētās iznīkst. Latvijā aizņem ap 19 % no mežu kopplatības, veido tīraudzes un mistraudzes, galvenokārt kopā ar priedi, bērziem un apsi. Saimnieciskā nozīme ļoti liela, kaut koksnes mehaniskās īpašības ir zemākas, nekā priedes koksnei. Mizu izmanto miecvielu ieguvei, no skujām iegūst ēteriskās eļļas, gatavo vitamīnu pastas, medicīnas preparātus un skuju miltus dzīvnieku barībai. Izmanto lauku apdzīvotu vietu apstādījumiem, noderīga arī augstiem dzīvžogiem. Dabā un audzētavās atlasīti vairāki simti apstādījumu šķirņu, no kurām Latvijā vairāk pārbaudītas un apstādījumos izplatītas:
‘Acrocona’ – nelieli koki ar platu augumu, zaru galos atsevišķu pumpuru vietā čiekuriem līdzīgi veidojumi;
‘Argenteo-spicata’ – liels koks, jaunu dzinumu skujas baltraibas, vēlāk zaļas;
‘Aurea’ – vidēji liels koks ar līmeniskiem zariem, skujas sākumā zelta dzeltenas, vēlāk gaiši zaļas;
‘Aurea Magnifica’ – neliels koks ar paceltiem zariem, skujas sākumā koši dzeltenas, vēlākj dzeltenzaļas;
‘Compacta’ – plati konisks koks ar vairākām galotnēm, skujas īsas, koši spīdīgas;
‘Conica’ – vidēji liels konisks augums ar spēcīgiem zariem, ļoti īsām radiālām koši zaļām skujām;
‘Gracilis’ – plati konisks vidējs augums ar spēcīgiem zariem ar vidēji garām, spīdīgām tumšām skujām;
‘Echiniformis’ – zems, kompakts spilvenveida augums ar plānām, satuvinātām skujām;
‘Frohburg’ – neliela auguma ar pārkareniem zariem, skujs paīsas un koši zaļas;
‘Inversa’ – neliela auguma ar stāvi nokareniem zariem, skujas robustākas kā sugai;
‘Little Gem’ – neliela auguma plakani lodveida ar padziļinājumu, skujas ļoti īsas, plānas, ciešas;
‘Luua’ – cilvēka auguma, lodveida ar vairākām galotnēm, skujas nelielas, koši zaļas;
‘Luua Pärl’ – nedaudz mazāka par cilvēku, ar vienu galotni, skujas nelielas, gaiši dzeltenzaļas;
‘Nidiformis’ – izplesti spilvenveida, ap 1 m augsta, ar dobumiem centrā, skujas dzinumu galos īsākas;
‘Ohlendorffii’ – palieli blīvi olveida koniski koki ar īsām, spīdīgām dzeltenzaļām skujām;
‘Procumbens’ – ļoti zemi, ložņājoši krūmi, ar spēcīgu pieaugumu, skujas garas un taisnas;
‘Pumila’ – zemi, plati, neregulāri krūmi ar paciliem zaru galiem, skujas īsas, virsējās vēl īsākas;
‘Pumila Glauca’ – spilvenveida klājeniski krūmi, skujas vidējas, tumši zilganzaļas;
‘Pyramidata’ – lieli šauri koniski koki ar zariem šaurā leņķī, skujas zariem piespiestas;
‘Remontii’ – paliels cieši konisks koks ar tieviem zariem, skujas īsas, koši zaļas
‘Tuberculata’ = liels koks, bet zaru pamati uz stumbra ar koniskiem paplašinājumiem
‘Viminalis’ – liels koks ar plati piramidālu vainagu, līmeniskiem zariem, nākošās pakāpes zari nokareni;
‘Virgata’ – čūsku egle, 1. pakāpes zari maz vai nemaz nezarojas, skujas garas, daudz gadus kokā.
Latvijā introducētās egļu sugas to izplatības secībā:
P. pungens Engelm. – asā egle – apstādījumos iecienīts pirmā lieluma skuju koks ar taisnu stumbru, brūni pelēku vai tumši pelēku plēkšņainu mizu, vainags simetriski konisks, savrup augošiem, pat lieliem kokiem zari līdz zemei. Dzinumi kaili, dzelteni līdz oranži, sausākās augtenēs ar apsarmi, pumpuri bez sveķiem, zvīņas pieguļošas, atliekti paši zvīņu gali. Skujas izteikti četršķautņainas, 2…3 cm garas, gari nosmailotas un cietas, tumši zaļas, zilgani pelēkzaļas līdz sudrabainas, tāpēc to sauc arī par sudrabegli. Eiropā vispirms introducēja stādus un sēklas ar šo parastai eglei maz izteikto skuju sudrabaini zilo krāsu. Dabā sudrabaino īpatņu daļa ir ievērojami mazāka. Čiekuri 6…10 cm gari, gaiši brūni ar plānām, čauganām, galā viļņotām un zobainām zvīņām.
Savvaļā Z Amerikā Klinšu kalnos Kolorado, Vaiomingas, Jūtas, Arizonas, Ņūmeksikas pavalstīs izklaidus, reti tīraudzēs 2000…3300 m vjl., tāpēc Eiropā un arī Latvijā ieguva atzinību tikai XIX gs.vidū, bet ātri izplatījās. Aug samērā lēni, savvaļā sasniedz 400…600 gadu vecumu. Saulmīļu un ziemcietīga suga, labāk aug pamitrā irdena smilšmāla augsnē, labi iztur pilsētas gaisa piesārņojumu. Sevišķi dekoratīva jaunībā līdz 30 gadiem, bet vēlāk nereti lielo izmēru dēļ sagādā rūpes savrupmāju un mazdārzu īpašniekiem. No XX gs. 80-iem gadiem apstādījumos un kokaudzētavās izplatījusies kāda bakterioze, kuras darbībā skujas krāsojas lillā un atsevišķi koki aiziet bojā. Latvijā sugas sējeņi un potētas šķirnes apstādījumos audzē bieži, ziemcietīga un ražo dīgstošas sēklas:
P.pungens f.glauca (Regel) Beissn. – te pieskaita visus savvaļā un kultivētos kokus, kam ± zilgani pelēkas skujas un kas nav īpaši selekcionēti un tālāk veģetatīvi pavairoti;
‘Columnaris’ – liela kolonveida auguma ar sevišķi īsiem zariem;
‘Globosa’ – pundurforma, 1…2 m augsta un 2…3 m plata ar zilganpelēkām skujām;
‘Hoopsii’ – vidēja lieluma ļoti ciešs augums ar sevišķi zilganbaltām skujām;
‘Koster’ – pazīstamākā “sudrabegle” ar zariem mieturus, izteikti sudrabzilām skujām;
‘Moerheim’ – šauri koniska auguma ar garu vadzaru, garām zilganbaltām skujām;
‘Pendula’ – stāva auguma, zari stāvu nokareni, skujas tumši zaļas;
‘Viridis’ – Eiropā izplatīta forma ar zaļām skujām, tai pieskaita arī zaļos sēklaudžus.
P. glauca (Moench) Voss [P.alba Link, P.canadensis(Mill.) Britt., Sterns et Pogg.] – Kanādas egle – otrā līdz pirmā lieluma koks ar taisnu stumbru un tumši pelēku, plēkšņaini kreveļainu mizu, dzinumi dzeltenbalti līdz dzeltenbrūni, kaili. Skujas paīsas, ap 10…15 mm garas, 4-šķautņainas, strupas, nelokanas, matēti zilgani pelēkzaļas, berztas smaržo pēc upenēm. Čiekuri cilindriski, nelieli, 3,5…5 cm gari, gaiši brūni ar noapaļotām zvīņām ar taisnu malu, sēklas sīkas, 2…3 mm garas, gaiši brūnas, ienākas IX un drīz izbirst.
Savvaļā plašā areālā Z Amerikas skuju koku mežu zonā, kur aug līdz pašai tundrai, bieži upju ielejās. Latvijā kultivē no XIX gs. sākuma, tagad pareti apstādījumos, sevišķi dzīvžogos, mežkopībā pārāk lēnaudzīga, izmēģināta ar maziem panākumiem arī plūstošu smilšu apmežošanai; ziemcietīga un katru gadu ražo dīgstošas sēklas. Sākumā aug ātri, pēc 20 gadiem augšana palēninās. Vēja izturīga, ēncietīga, ziemcietīga, augsnes ziņā vidēji prasīga, vāji panes piesārņotu gaisu, cieš no skuju un zaru kaitēkļiem, sevišķi atsevišķas populācijas.
P. glauca var. albertiana (S.Brown) Sarg. (P. albertiana S.Brown) – Albertas egle ar šaurāku, slaidāku vainagu, izaug augstāka par pamatvarietāti, tumšiem dzinumiem, ar nedaudz matiņiem, skujas garākas, čiekuri īsāki un ovāli, zvīņas cietākas un zobainas. Savvaļā Z Amerikas ZR daļā, sevišķi Kanādas Albertas pavalstī.
Apstādījumos audzē vairākas apstādījumu šķirnes:
‘Alberta Globe’ – nākošās mutants, augums lodveida, skujas sīkākas, zaļas;
‘Conica’ “cukurgalvas egle” lielākie augi Latvijā 2…3 m augsti – koniski cieša ar smalkām plaukstot gaiši zaļām, vēlāk zilganzaļām garām, bet tievām skujām, kas nereti agrā pavasarī saules pusē apsvilst un jāaizsargā, apstādījumos ļoti populāra;
‘Echiniformis’ – līdz 0,5 m augsta spilvenveida, skujas īsas, apaļas, dzelteni līdz zilgani zaļas, jāsargā no saules apdeguma.
P. omorika (Pančič) Purk. – Serbijas egle ir pirmā lieluma koks ar šauri konisku vainagu un izteikti smailu galotnes daļu, sānzari īsi un sevišķi apakšējie nokareni. Stumbrs taisns un slaids, ar tumši brūnpelēku, plēkšņainu mizu. Skujas plakanas un galā pastrupas, ar gaišām atvārsnīšu līnijām virspusē, kas pagriezta uz leju(???). Čiekuri nelieli, iegareni olveida, 3…6 cm gari, negatavi violeti purpura krāsā, gatavi kanēļbrūni, ar apaļīgām zvīņām, sēklas melni brūnas, 2,5…3 mm garas, ienākas X, sēklas izbirst II, III.
Savvaļā kā Eiropas pirmsleduslaikmeta relikts patvērusies Serbijā nelielā platībā Drinas upes ielejas stāvās Z nogāzēs ar kaļķainām augsnēm. Plašāk izplatījās pēc tās atklāšanas pašā XIX gs. nogalē, kad to drīz sāka kultivēt arī Latvijā. Apstādījumos tomēr pareti, vidēji ātraudzīga, ziemcietīga un vidēji ēncietīga, augsnes prasības vidējas, sausā smiltājā un jūras vēju ietekmē nīkuļo, pilsētas apstākļos izturīgāka par parasto egli, ražo dīgstošas sēklas arī samērā jauni koki, bet veidojas tikai pašā tievā galotnē. Apstādījumos ļoti reti dažas šķirnes:
‘Expansa’ – klājeniska, līdz 0,5 m augsta pundurforma;
‘Nana’ – 2…3 m augsta, plati koniska pundurforma ar īsām ciešām skujām.
Vairākās kolekcijās un ļoti reti apstādījumos kultivē 12 citas egļu sugas, kuras īsi raksturojam to latīņu nosaukumu secībā:
P. asperata Mast. – Ķīnas asā, skarbā (pūķa) egle ir pirmā lieluma koks ar dzeltenpelēkiem dzinumiem, kas sausākās vietās kaili, bet parasti ar matiņiem. No P.pungens atšķirās ar sveķainiem pumpuriem, kas pavērti atgādina rožu ziedus, īsākām skujām un 6…10 cm gariem čiekuriem ar apaļīgām, koksnainām, sakļautām, tumšām zvīņām. Savvaļā R Ķīnas kalnu nogāzēs. No sējeņiem izskaldās augi ar pelēkzilām skujām. Latvijā ziemcietība laba arī A zonā, ražo dīgstošas sēklas. Valgākās augsnēs varētu būt P. pungens aizstājējs.
P. engelmanni (Parry) Engelm. – Engelmaņa egle ir liels, lēnaudzīgs koks ar dzeltenbrūniem dzinumiem, kam rūsgani matiņi, skujas 15…25 mm garas, lokanas un it kā mīkstas, nav stīvas kā P.pungens, zilganzaļas, virzītas uz dzinuma galu, saberztas ar nepatīkamu smaržu, čiekuri 4…8 cm gari ar plānām zvīņām, čaugani. Savvaļā Z Amerikas R daļā Klinšu kalnos. Latvijā kultivē kopš XIX gs., tagad reti. Ziemcietīga, ražo dīgstošas sēklas. Ļoti reti audzē šķirni:
‘Glauca’ – skujas, sevišķi pavasarī drīz pēc plaukšanas tērauda zilpelēkas.
P. glehnii (Fr.Schmidt) Mast. – Glēna egle ir otrā lieluma koks ar slaidu vainagu, dzinumi rievās ar rūsgansarkaniem dziedzermatiņiem, pumpuru zvīņas ar īlenveida smaili un balti skropstainu malu, sveķaini; skujas tievas, apakšpusē gaišākas, čiekuri cilindriski, blīvi. Savvaļā Z Japānā, D Sahalīnā un D Kuriļu salās. Latvijā kultivē ļoti reti un nesen, ziemcietība apmierinoša.
P. jezoensis (Sieb. et Zucc.) Carr. (P. ajanensis Fisch.) – Hokaido, Ajānas egle ir lēnaudzīgs otrā lieluma koks no Omorika sekcijas ar plakanām skujām, pelēkbrūnu mizu ar apaļīgām plēksnēm, neregulāru, paplatu vainagu, dzinumi dzeltenbrūni, spīdīgi, kaili, retāk ar matiņiem; skujas asas, čiekuri mazi, līdz 4 cm gari, čaugani, sēklas sīkas, 2…3 mm garas. Savvaļā ZA Mandžūrijā, Sahalīnā, Z Korejā, Z Japānā un Kuriļu salās. Šai areālā diezgan daudzveidīga. Latvijā kultivē ļoti reti, cieš no ziemas atkušņiem un vēlām pavasara salnām. Iegūti starpsugu hibrīdi P. × moseri Mast. (P.mariana × P. jezoensis) Francijā un P. × saaghyi Gayer (P.jezoensis ×P.glauca) Ungārijā, pēdējais izrādījies ziemcietīgāks un izskatīgāks par pamatsugu.
P. koraiensis Nakai – Korejas egle ir otrā lieluma koks, ar dzeltenbrūniem, kailiem dzinumiem, pumpuri bez sveķiem, skujas tumši zaļas, virspusē ar 2 baltām atvārsnīšu līnijām, čiekuri blīvi, vidēji lieli. Savvaļā ZA Mandžūrijā un Z Korejā. Latvijā kultivē ļoti reti, ziemcietīga, ražo dīgstošas sēklas.
P. likiangensis (Franch.) Pritz. – Likjaņas egle – ir liels koks , dzinumi dzeltenpelēki līdz pelēkbrūni, ar izkliedētiem matiņiem, sveķainiem pumpuriem, čiekuri iegareni cilindriski, čaugani, līdz 8 cm gari. Savvaļā Vidusķīnā Z Junaņā un R Sečuānā. Latvijā kultivē nesen un ļoti reti, jaunībā cieš bargākās ziemās, ziemcietība ar gadiem pieaug, ražo dīgstošas sēklas.
P. mariana (Mill.) Britt., Stems et Pogg. (P. nigra Ait.) – melnā egle paliels koks ar plati konisku augumu, dzinumi un pumpuri sarkanbrūni, pumpuri bez sveķiem; skujas tumši zilganzaļas, īsas, ap 8 mm garas, čiekuri mazi, 3 cm gari, nosmailoti olveida, negatavi purpurbrūni, sēklas ienākas jau VIII. Savvaļā Z Amerikas mežu joslā līdz pat tās Z robežai līdzenumā un kalnos, areāla D daļā sfagnu purvos un upju ieleju mitrainēs, kur ir pirmā lieluma koks. Latvijā kultivēta reti. Reti audzē vairākas šķirnes:
‘Doumetii’ – līdz 5 m augsts ciešs, plati konisks krūms, skujas sudrabaini pelēkzaļas;
‘Empetroides’ – klājeniska pundurforma, skujas 3…6 mm, atgādina Empetrum;
B. ‘Nana’ – līdz 80 cm augsta ligzdveida pundurforma ar īsām, zilganzaļām skujām.
P. × mariorica Boom (P.mariana×P.omorica) iespējams skaistu starpsugu hibrīdu formu komplekss ar plati augošiem kokiem ar plakanām skujām. Pēdējā laikā gan šādas egles atradušās P. omorica areālā. Latvijā ļoti reti kolekcijās.
P. obovata Ledeb. (P. abies subsp. obovata (Ledeb.) Domin) Sibīrijas egle – ir pirmā lieluma koks, izņemot augstkalnu un meža robežas krūmveida kokus. No P. abies atšķirās ar šaurāk konisku augumu, tumši brūnu, zvīņainu mizu, dzinumi sarkanīgi vai dzeltenīgi, ar bieziem matiņiem, maziem, olveida pumpuriem bez sveķiem, īsākām, tumši zaļām cietām skujām ar atvārsnītēm uz visām 4 šķautnēm, tās ± piekļautas dzinumam, ar galiem dzinuma galotnes virzienā, kā Abies sibirica; čiekuri vārpstveida cilindriski, līdz 6 cm gari ar cietākām, plati noapaļotām zvīņām. Savvaļā no Kolas pussalas cauri Urālu kalniem un visai Sibīrijai līdz Ohotskas jūrai, kur uz austrumiem aizvieto piemērotās augtenēs P. abies. Latvijā kultivē atsevišķās kolekcijās, pilnīgi salcietīga, bet cieš no ziemas atkušņiem un vēlām pavasara salnām, ražo dīgstošas sēklas. Ļoti reti kultivē Sibīrijā atlasītas šķirnes ar īpatnēju skuju krāsu, piemēram:
‘Seminskaja’ – ar tēraudzilām spēcīgām skujām.
P. orientalis (L.) Link – austrumu egle ir pirmā lieluma koks ar konisku vainagu, tumši brūnu, zvīņainu mizu, dzinumi sarkanīgi vai iedzelteni, ar bieziem matiņiem, pumpuri mazi, olveida, smaili, bez sveķiem, skujas ļoti īsas, ap 5 mm, cietas, tumši zaļas, atvārsnītes uz visām 4 šķautnēm, piekļaujas dzinumam; čiekuri vārsptveida cilindriski, palieli, ap 8 cm gari, blīvi. Savvaļā R Kaukāza un Turcijas kalnu mežos. Latvijā kultivē ļoti reti, ražo dīgstošas sēklas, reizumis skujas cieš ziemā 1,5…2 m zonā virs zemes.
P. rubens Sarg. (P. rubra Link p.p.) – sarkanā egle ir pirmā lieluma koks ar skraju vainagu, dzinumi dzeltenbrūni, ar bieziem matiņiem, pumpuri asi olveida, plaukst vēlu, tikai VI sākumā; čiekuri mazi, ap 3,5 cm gari, olveida, sveķaini, sākumā violeti vai zaļi, ienākušies sarkanbrūni. Savvaļā Z Amerikas A daļā, kur aug jaukto mežu dažādās augtenēs. Latvijā kultivē ļoti reti, ziemcietīga, ražo dīgstošas sēklas.
P. schrenkiana Fisch.et Mey. – Šrenka, Tjanšana egle ir pirmā lieluma koks optimumā ar šauri konisku vainagu, dzinumi pelēkdzelteni, pumpuri tumšāki, olveida, ± sveķaini, skujas līdz 4 cm garas, bāli zilganzaļas, noliecas uz dzinuma galu, līdz 15 gadus un ilgāk paliek uz koka; čiekuri cilindriski, līdz 10…12 cm gari, sēklas rupjas, 4…5 mm garas. Savvaļā ZR Ķīnas un C Āzijas kalnos 1800…3200 m vjl. Latvijā kultivē ļoti reti dažās kolekcijās, jauni koki cieš no ziemas sala, saules un atkušņiem.
P. sitchensis (Bong.) Carr. – Sitkas egle ir pirmā lieluma koks ar plati konisku vainagu, pelēku vai brūni pelēku, visai plānu mizu, suga no Omorika sekcijas ar plakanām skujām, tās ir asas un šauras (1mm), virspusē zaļas, apakšpusē ar izteiktām atvārsnīšu joslām; čiekuri čaugani, cilindriski, līdz 10 cm gari, sēklas spārns vismaz 4 reizes garāks par sēklu. Savvaļā Z Amerikas Klusā okeāna piekrastes kalnu mežos no 400…600 Z pl. Eiropā plaši audzē mežu kultūrās un apstādījumos, jo izturīga gaisa piesārņojumā. Latvijā kultivē reti, ziemcietība atkarība no sēklu cilmes, arī apstādījumu šķirnes vēl nav izturībā pietiekami pārbaudītas
Pinus L. – priedes Pinaceae
Mūžzaļi vienmājas koki, retāk savvaļā kalnos klājeniski vai pacilus krūmi, mizas kreve ar plaisām vai zvīņām, zari, vismaz jaunībā, mieturos; pumpuri izstiepti gari ar daudz plānām kārniņveida zvīņām. Skujas lineāras, pušķos pa 2, 3 vai pa 5 (reti pa 1 vai 6…8) uz īsvasām, starp nobriedušām skujām sīks pumpurs, pušķi pie pamata ietver plāna 8…12 plānu zvīņu maksts. ♂ strobili dzinumu apakšdaļā, ♀ parasti to galos. Putekšņi ar 2 gaisa pūslīšiem. Čiekuru sēklzvīņas koksnainas ar galā izveidotu raksturīgu vairodziņu, segzvīņas rudimentāras; zem katras sēklzvīņas pa 2 spārnainām, ciedrupriedēm arī bezspārnu sēklām; spārns sēklu ietver dakšveidā un to nesedz. Čiekuri nogatavojas 2. vai pat 3.gadā pēc apputeksnēšanās, nokrīt pēc sēklu izbiršanas nesadrupuši, ciedrupriedēm tie sāk drupt jau kokā vai sadrūp nokrituši. Pavairo ar sēklām, ciedrupriedēm sēklas neiekaltētas stratificē 2…6(12) mēnešus, šķirnes un klonus potē uz pamatsugas sējeņiem.
Ģintī ap 100 sugas, kuras izplatītas gandrīz visā Z puslodē no polārā loka līdz Gvatemalai, Rietumindijai, Malajas arhipelāgam un Z Āfrikai, no kurām 13 sugas Eiropā. Latvijā savvaļā 1 suga, bet intruducētas vismaz 13 sugas.
P. sylvestris L. – parastā priede ir pirmā lieluma koks, sasniedz līdz 45 m augstumu. Stumbrs taisns, slaids, mežaudzēs augot, labi atzarojas. Savrup augoši koki zarojas zemu un stumbrs tiem raukts. Jauniem kokiem miza gluda, vēlāk tā ar brūni pelēku krevi stumbra lejasdaļā, kas griezumā ir sarkanīgi brūna. Stumbra daļā virs kreves miza gluda, iedzeltena līdz oranži brūna, nolobās plānām plēksnēm. Koksne sveķaina, ar sarkanīgi brūnganu kodolkoksni, aplieva šaura un gaiša, gadskārtas izteiktas. Vainags skrajš, jauniem kokiem konisks, vecākiem kokiem ovāls, vainaga augšdaļa noapaļojas un beidzot paliek plakana. Dzinumi pelēkbrūni, kaili; pumpuri gareni olveida, smaili, sarkanbrūni, sveķaini. Sakņu sistēma plastiska, normāli veidojas mietsakne, sānsaknes plaši izplestas; kūdras augsnēs mietsaknes nav un sānsaknes izteikti virsējas; uz saknēm labi veidojas mikoriza. Skujas pa 2 īsvasās, 3…7 cm garas, it kā savērpti sagrieztas, zilganzaļas, šķērsgriezumā pusaplis, plakanā skujas virsma ar zilganu atvārsnīšu līnijām, pie koka paliek 2…4 gadus.
♂ strobili dzinuma apakšdaļā, olveida, 6…8 mm gari, dzelteni. ♀ dzinuma galā, parasti pa 1, ieapaļi, 6…7 mm plati, violeti sarkanīgi, uz īsiem kātiņiem. Čiekuri iegareni olveida, 3…6(7) cm gari, vairodziņi rombiski, pelēki vai pelēkbrūni, nespodri, izcilnītis parasti nav izcelts. Sēklas 3…4 mm garas, ar taisnu smaili, raibas, jo ir gan melnganas, gan pelēkas, spārni brūngani. Dīgsts ar 5…7, nedaudz saliektām dīgļlapām, kas griezumā trīsšķautņainas, šķautnes gludas. Pirmskujas lineāras, pamīšus, pa vienai, 1,5…2 cm garas, plakanas, gar malām skropstaini zobainas. Īsvasu skujas parasti sāk veidoties otrajā gadā. Zied V beigās, retāk VI sākumā, apputeksnē vējš, putekšņu ļoti daudz un vējš tos pārnes lielos attālumos. ♀ pēc apputeksnēšanās pirmajā gadā lielumā neaug, tikai, kātiņam pieaugot, čiekura aizmetnis noliecas uz leju. Nākamā gada pavasarī agri čiekuri sāk strauji augt un kļūst zaļi. Sēklas ienākas X, tātad 18 mēnešos pēc apputeksnēšanās. No gataviem čiekuriem, kas ir brūnganā krāsā, sēklas sāk izbirt nākamā gada III un turpina izbirt pat vēl VI. Drīz pēc visu sēklu izbiršanas čiekuri nokrīt, dažreiz kokā paliek ilgāk. Sēklu dīgtspēja augsta. Savrup stāvoši koki sāk ražot sēklas apmēram 15. gadā, bet mežaudzēs – 20…25 gadu vecumā. Sēklu gadi atkārtojas ik pēc 2 vai 3 gadiem.
Savvaļā ļoti plašs areāls, kas kā plata josla stiepjas cauri visai Eirāzijai no stepēm līdz mežatundrai un no Britānijas salām un Skandināvijas D līdz Ohotskas jūrai un Amūras lejtecei, sastopama arī Krimā un Kaukāzā. Latvijā aizņem 38% mežu kopplatības, aug gan tīraudzēs, mistraudzēs ar egli, bērziem, retāk ar apsi. Plašajā areālā nav ekoloģiski un morfoloģiski viendabīga. Sakarā ar lielo saimniecisko un vides veidotājas nozīmi, daudzveidīgajā areālā izdalītas vairākas ģeogrāfiskās rases, pasugas un ekotipi, kuru piemērotība citiem reģioniem ir visai apšaubāma:
P. sylvestris var. lapponica Fries ex Hartman – Lapzemes priede ar šauru, eglei līdzīgu vainagu, īsākām, blīvāk kārtotām skujām un lēnāku augšanas gaitu ir izplatīta Eiropas Z apgabalos – Karēlijā, Skandināvijā.
P.sylvestris var. hamata Stew. (P. hamata D.Sosn.) – Kaukāza priede ar ļoti rauktu stumbru, stipri zarotu vainagu, čiekuru sēklzvīņu vairodziņi spēcīgi attīstīti un spīdīgi, dzeltenbrūni. Sējeņi Latvijā uzrāda nomāktību pārliecīga mitruma un dienas garuma izmaiņu, gaismas un siltuma trūkuma dēļ. Savvaļā areāla D daļā Kaukāzā un Krimā.
P. sylvestris var. rigensis (Desf.) Asch.et Graebn. (P. s. var. septentrionalis Schott.) – Rīgas priede ar konisku, šauru vainagu līdz brieduma vecumam, taisnu, maz rauktu stumbru, strauju augšanas gaitu. Savvaļā Baltijas valstu un tuvējo apgabalu Baltijas jūras piekrastes DA reģionā un arī Latvijā, kas no mežsaimniecības un ekoloģiska viedokļa ļoti augstvērtīga. Pat ieaudzēta citos reģionos, tā dod kvalitatīvas un ātraudzīgas mežaudzes. Šai darbā sugas morfoloģiskie apraksti un īpašības attiecas uz šo Rīgas priedes vērtējumu Latvijas mežsaimniecībā un ainavu arhitektūrā.
Augšanas gaita ātra. Katru gadu veidojas viens zaru mieturis, dzinumu sānu pumpuri veidojas tikai galotnē, blakus gala pumpuram. Ikgada pieaugums garumā kāpj līdz 25…30 gadu vecumam un izbeidzas 100…120 gadu veciem kokiem, kad iestājas zariņbire, un vainaga galotnes noapaļojas. Mūža ilgums līdz 500 gadiem. Latvijā par vecāko un dižāko uzskatītā Zauskas priede Valkas rajona Smiltenes pagastā, kas nokalta 1951. gadā, bija 370 gadu veca, ar 4,63 m apkārtmēru, pašlaik 2 lielākās dzīvās dižpriedes ir Aļļu priede Ventspils rajona Usmā – ar 4,33 m apkārtmēru, 24 m augsta (2000) un Elstes dižpriede Gulbenes rajona Daukstu pagastā – 4,32 m apkārtmērs un 18 m augsta (2000). Ap 46…48 m augstas dižpriedes aug Tērvetes silā pie sanatorijas, sasniedzot līdz 4 m stumbra apkārtmēru.
Parastā priede ir saulmīļu koku suga. Tai raksturīgs skrajš vainags, ātra mežaudžu izretināšanās un ātraudzība. Izcili klimata izturīga, no salnām necieš, arī saknes vēja izturīgas, dažkārt cieš no virpuļvētrām un no pielipuša sniega lauzēm.
Vislabāk aug pietiekami valgās, irdenās smilts augsnēs, bet samērā labi arī sausās smilts augsnēs ar labu gruntsūdeņu vielu pieteci. Auglīgās augsnēs mežsaimnieciskā vērtība zemāka, izaug koki ar resniem zariem, kas lēnāk atzarojas. Spēj augt arī kūdras augsnēs un stepju apgabalos krīta bagātās augsnēs. Skuju nobiras veido skābo meža trūdu.
Pret kaitēkļiem vidēji izturīga: daudz bojājumu priežu kultūrās nodara aļņi; kukaiņi un to kāpuri bojā saknes (maijvaboles), jauno kociņu mizu (priežu smecernieks), nograuž skujas (priežu pūcīte, zāģlapsene), ievērojami samazina pieaugumu (pumpuru tinējs, hermess, mizas blakts). No slimībām tai bīstama priežu skujbire, bet sējeņiem sniega pelējums. Lielu pilsētu apstākļos parastā priede ir ļoti neizturīga suga, nepanes arī intensīvu augsnes nomīdīšanu.
Saimnieciskā nozīme ir ļoti liela. Koksne ir izturīga, ar augstām mehaniskām īpašībām, to lieto dažādām vajadzībām. Sveķus ķīmisku un medicīnas produkcijas ražošanai iegūst no šīs sugas mežaudzēm. No skujām iegūst ēteriskās eļļas, vitamīniem bagātus produktus un ārstniecības līdzekļus, skuju miltus lieto lopbarības piedevai. Plaši pielieto smiltāju un kustīgu kāpu apmežošanai. Tās mežiem pilsētu apkārtnē ir liela higiēniski sanitāra nozīme, sevišķi tajos ierīkojot meža parkus, slimnīcas un sanatorijas. Izdalītas vairākas apstādījumu šķirnes, kas atšķirās ar auguma veidu, ātraudzību, blīvumu un skuju krāsu, Latvijā tās kultivē vēl ļoti reti.
No introducētajām sugām Latvijā biežāk kultivē:
P. mugo Turra (P. montana Mill.) – kalnu priede līdz 5 m augsts krūms līdz pat koks ar blīvu vainagu, lokaniem zariem vai pat klājeniska auguma; skujas cietas, bet elastīgas, pa 2 īsvasās, no visām pusēm tumši zaļas bez apsarmes, 3…5 cm garas. Čiekuri koniski olveida, 2…4,5 cm gari, taisni, simetriski, vairodziņš spīdīgi brūns un nabiņa atrodas tā centrā, apkārt tai tumšāks aplis, pirmā gada rudenī pēc ziedēšanas veidojas nelieli, lodveida čiekuru aizmetņi, kas nogatavojas nākošā gada rudenī. Savvaļā V Eiropas, Balkānu, Z un C Apenīnu kalnu sistēmās pie mežu augšējās robežas veido t.s. priežu zvilnājus. Latvijai tuvākās savvaļas platības ir Karpati un Polijas Beskīdu kalni. Jau ilgstošu laiku, domājams jau no pirmsleduslaikmeta, attīstoties savstarpēji izolētos areālos, kompleksa ietvaros atšķirami vairāki pietiekami labi norobežoti taksoni, kurus dažādi autori izdala kā varietātes (var.), pasugas (ssp.) vai pat sugas, to saskares joslā iespējams veidojas hibrīdi, kam ir noteiktas īpašības un visi šie taksoni savstarpēji atšķiras pēc ārējām pazīmēm un arī augšanas veida un ekoloģiskām īpašībām. Tam būtiska nozīme kultivējot šos nosacīti dažādos ekotipus Latvijā, jo kokaudzētavās zem viena šīs sugas kompleksa nosaukuma nereti piedāvā 2 vai pat 3 taksonu sajaukumu, kas rodas sajaucot vienkopus no dažādiem augiem vāktās sēklas vai arī tiem savstarpēji apputeksnējoties. Tādi stādījumi ir ar dažāda auguma, izskata un izturības īpatņiem. Mūsu versijā, kā to dara vairums V Eiropas dendrologu, tās ir varietātes, kuras visas Latvijā ir pietiekami ziemcietīgas un ražo dīgstošas sēklas:
var. mughus (Scop.) Zenari – Austrumalpu kalnu priede – krūmveida līdz 2…3 m augsta, skujas noturas 2, augstākais 3 gadus un tāpēc Latvijā skraja, čiekuri simetriski koniski, kanēļbrūni, nav ar apsarmi, vairodziņi nav izcelti, to vidū dzelksnītis, parasti atveras tikai gadu vēlāk. Savvaļā Alpu kalnu A daļā un Balkānos, siltumprasīgākā un Latvijā kultivēta, resp. atlikusi pareti. Sevišķi plaši jau vairāk, nekā 100 gadu stādījumi Lietuvā Kuršu kāpās.
var. uncinata (Ramond) Domin – (P.uncinata Mill.ex Mirb.in Buff.) Pireneju kalnu priede ir līdz 5…10 m augsts koks vai liels krūms, skujas saglabā 2…3 gadus, čiekuri 2,5…5 cm gari, šķībi vai viegli liekti, zaļgani, vairodziņi knābja veidā izstiepti un liekti pamata virzienā, izbirst ienākšanās gada rudenī. Savvaļā DR Alpos, Pireneju un Vidusspānijas kalnu augstienēs. Latvijā kultivē pareti.
Uz šo divu varietāšu saskares pēc dažu autoru domām ir izveidojušies stabili, Latvijā kultivējot izturīgāki un skaistāki par izejas augiem un tāpēc izplatītāki 2 hibrīdi, šo izcelsmi īpaši neuzsverot, Latvijā kultivējot atšķirami:
var. pumilio (Haenke) Zenari (P. × pumilio Haenke) – zemā kalnu priede ir 2…4 m augsts krūms vai plašs kociņš ar plašu zarojumu un augšup vērstiem zaru galiem, čiekuri simetriski, 2…4,5 cm gari, olveida koniski, pirmajā rudenī tumši violeti brūni, nereti ar zilganu apsarmi, čiekurzvīņas vairodziņš tuvāk čiekura pamatam, bez āķveida smailītes, nogatavojušies tumši kafijas brūni, atveras tikai nākošā gada pavasarī, tātad attīstības cikls no strobilu aizmetņu veidošanās līdz sēklu izbiršanai ietilpst četros kalendāra gados. Savvaļā vistālāk uz Z – Z Alpos, Karpatos plašā nozīmē un Vidusvācijas kalnos. Latvijā visbiežāk kultivētā varietāte apstādījumos, dzīvžogos, kāpu un ceļu nogāžu nostiprināšanai. No tās sējeņiem dabā un audzētavās V Eiropā atlasītas vairākas lēnaudzīgas pundurformas: ‘Compacta’, ‘Gnom’, ‘Kissen’, ‘Mops’ u.c., kuras jāpavairo veģetatīvi, bet citādi samērā līdzīgas, atšķiras ar sīkām pazīmēm. Labi panes stādījumu veidošanu un cirpšanu kompaktās grupās un dzīvžogos.
var. rotundata (Link) Hoopes [P. uncinata (Mill.) Mirb.] – Rietumalpu kalnu priede ir vairāk kokveida, kā krūmveida, 3…10 m augsta, skujas saglabājas 3…5 gadus un tāpēc arī lieliem augiem ciešs augums; čiekuri 2,5…5 cm gari, līki, zaļganbrūni, čiekurzvīņas platas, liektas čiekura pamatnes virzienā. Savvaļā uz R no iepriekšējās Viduseiropas kalnos. Latvijā pareti, gaismas un siltuma prasīga varietāte, nav noderīga sausās augtenēs.
P. nigra Arnold – melnā priede ir otrā, reti pirmā lieluma koks ar plati konisku, veciem kokiem noapaļotu vainagu, rupju zarojumu, resniem dzinumiem un tumšu stumbra un zaru krevi. Sakņu sistēma ar spēcīgām sānsaknēm, mietsakne vāji veidota. Skujas pa 2 īsvasās, 8…15 cm garas, tumši zaļas, resnas, taisnas, cietas, mala ar sīkiem zobiņiem, skuju maksts 10…16 mm gara. Čiekuri gareni olveida, 5…8 cm gari; sēklzvīņas ar dzeltenpelēkiem vai brūniem, spīdīgiem vairodziņiem, kam neliela ērkšķaina nabiņa. Sēklas ienākas trešā gada rudenī, izbirst tikai nākošajā pavasarī. Savvaļā V un D Eiropas kalnos no Austrijas līdz C Itālijai, Grieķijai un Balkāniem. Vidēji gaismas prasīga suga, labi panes pilsētas apstākļus. Labāk aug kaļķainās augsnēs. Latvijā pareti pilsētu un lauku vecajos parkos, arī jaunāka laika pilsētu apstādījumos. Ekoloģiski daudzveidīgajā plašajā areālā izdalītas vairākas ģeogrāfiskas rases kā varietātes vai pasugas, kuras izdala arī kā atsevišķas sugas, kas Latvijā nedaudz atšķirās, tās mēģināts aklimatizēt un atkarībā no cilmes arī tiek kultivētas kolekcijās un apstādījumos:
var. austriaca (Hoess) Neum. [P.nigra ssp. nigra, P. laricio (Hoess) Loud.] pamatvarietāte, kuras apraksts atbilst augstāk minētajam sugas aprakstam, Latvijā kultivēta visvairāk, ziemcietīga. Savvaļā kalnos uz klintīm Austrijā, līdz V Itālijai un Grieķijā. Skaists iespaidīgs savrup vai grupās stādāms parku koks.
var. pallasiana C.K.Schneid. (P. nigra var. caramanica (Loud.)Rehd., P.pallasiana D.Don) Krimas priede – skujas 12…18 cm garas, 1,6…2,1 mm platas, maksts 18…26 mm gara, čiekuri 5…12 cm gari. Savvaļā D Karpatos, Balkānos, Krimā, Latvijā ļoti reti, lēnaudzīga un jūtami cieš no siltuma trūkuma vasarā.
var. salzmannii (Dunal) Franco (P.nigra var. cebennensis (Godr.)Rehd.) – Pireneju melnā priede ir vidējs koks ar šauru vārpstveida augumu, skujas 8…16 cm garas, strupas, čiekuri 4…6 cm gari. Savvaļā D Francijas un Z un V Spānijas kalnos, Latvijā ļoti reti.
No introducētajām priežu sugām Latvijā ne pārāk reti ir vairākas ciedrupriedes:
P. cembra L. – Eiropas ciedrupriede ir otrā lieluma koks ar rauktu stumbru un plati olveida vai konisku, stipri zarainu vainagu, kas vāji atzarojas; dzinumi tikai pirmajā gadā ar rūsaini brūnu tūbojumu. Skujas pa 5 īsvasās, 5…8 cm garas, līdz 1 mm platas, tumši zaļas, iekšpusē ar zilganbaltām atvārsnīšu joslām, skuju maksts nokrīt jau pirmajā rudenī, bet skujas stāv uz zariem 3…5 gadus. Čiekuri olveida, 6…7 cm gari, sadrūp pēc nokrišanas; sēklas līdz 12 mm garas, ēdamas, bez spārna, čiekuri nokrīt IX. Samērā lēnaudzīga, vidēji ēncietīga suga, bet Latvijā jūtami cieš no gaisa mitruma un saules apgaismojuma svārstībām, samērā labi panes pilsētas apstākļus. Savvaļā Viduseiropas kalnos – Karpatos un Alpos. Latvijā pareti vecajos parkos, dažās kolekcijās, ziemcietīga, periodiski ražo sēklas, kas pēc 4…6 mēnešu stratifikācijas dīgst.
P. sibirica Du Tour (P. cembra subsp. sibirica (Du Tour) Krylov) – Sibīrijas ciedrupriede ir pirmā lieluma koks, visai līdzīga iepriekšējai sugai un vairāki V Eiropas autori to uzskata par tās pasugu vai varietāti. Atšķirās no tās ar garākām, līdz 14 cm garām skujām, kas nekārtīgi sakļaujas ap dzinumu galotnes virzienā. Dzinumu tūbojums saglabājas 2…3 gadus. Arī čiekuri lielāki, līdz 13 cm gari un līdz 8 cm plati; sēklas līdz 14 mm garas, stūraini olveida, satur līdz 50% augstvērtīgu taukvielu, izmanto uzturā. Čiekuri nokrīt jau VIII, IX. Savvaļā Krievijas Eiropas daļas ZA, Urālu un Sibīrijas mežu joslā līdz Aldānas augštecei, arī augstkalnēs. Latvijā biežāk kā iepriekšējā suga vecajos Z Vidzemes un Latgales parkos un arī līdz 50 gadus veci koki pilsētu apstādījumos, labi panes pilsētas apstākļus, visumā ātraudzīgāka par iepriekšējo sugu. Ziemcietīga, periodiski, jau no 15…20 gadu vecuma ražo čiekurus un dīgtspējīgas sēklas, kam vajadzīga 3…5 mēnešu stratifikācija. Ļoti dekoratīva priežu suga.
P. koraiensis Sieb. et Zucc. – Korejas ciedrupriede ir pirmā lieluma koks ar slaidu stumbru, savvaļā vecākie koki var sasniegt 60…80 m augstumu. Atšķiras no Eiropas un Sibīrijas sugām ar vairākām pazīmēm: dzinumi līdz 3. gadam ar bieziem sarkanbrūniem matiņiem; pumpurzvīņas bez vai ar ļoti šauru baltu apmali; skujas nav tumši zaļas, bet zilganzaļas, līdz 15(20) cm garas un līdz 1,3(2) mm platas, kokā turas 2…3 gadus un tāpēc vainags visai skrajš; čiekuri koniski un sasniedz 15…18 cm garumu, sēklzvīņas izstieptas un nedaudz atliektas; sēklas 15(20) mm garas ar biezu čaulu. Savvaļā Amūras lejtecē, Mandžūrijā, Korejā un Japānā Honsju salā. Latvijā reti kultivē. Ēncietīga un ziemcietīga suga, augšanu būtiski ietekmē specifisku Tālo Austrumu mikorizas sēņu klātbūtne uz saknēm. NBD periodiski ražo čiekurus un dīgstošas sēklas, kam nepieciešama 6 mēnešu stratifikācija.
P.pumila (Pall.) Regel – klājeniskā ciedrupriede ir 1…3 m augsts plašs krūms, retāk ložņājošs koks bez izteikta galvenā stumbra; skujas pa 5 īsvasā ± piespiestas dzinumam, izliektas, 3…8 cm garas, tievas, ārpusē tumši zaļas, iekšpusē izteikti zilgani sudrabpelēkas, skuju maksts nokrīt jau pirmajā gadā; ♂ strobili spilgti karmīnsarkani; čiekuri pa vairākiem kopā, olveida, 3,5…4.5 cm gari ar nelielu zvīņu skaitu, sēklas 6…10 mm garas, ēdamas. Savvaļā ZA Āzijas kalnos Kamčatkā, Ohotijā, Lejas Amūrā, Kuriļu salās un Z Japānā vēsākajos novados un Z ekspozīcijās pie pašas sniega robežas. Latvijā pareti vairākās kolekcijās un dārzos, ziemcietīga, periodiski ražo čiekurus ar dīgtspējīgām sēklām; gaismasprasīga, sausumizturīga, piemērota akmeņdārziem un zemu skujkoku stādījumiem.
P. parviflora Sieb.et Zucc. – Japānas (meiteņu) ciedrupriede ir 10…15(20) m augsts plati konisks kiks ar ciešu zarojumu, pelēkmelnu mizu, plati izplestiem zariem, skujas pa 5, 4…6 cm garas, kokā saglabājas 3…4 gadus, otai līdzīgi sakļautas, stīvas, zaļas ar zilganbaltām atvārsnīšu līnijām iekšpusē; čiekuri pa 1 vai pušķos, olveida vai cilindriski, 5…10 cm gari, ļoti sveķaini, zvīņas koksnainas, sēklām nogatavojoties VIII, kokā izjūk, sēlas melnganas, ar īsu spārnu. Savvaļā Japānā kalnu mežos un jau ilgstoši kultivēta, tai izdalīi vairāki sīsugu un kultivāru taksoni. Latvijā ļoti reti kolekcijās, ražo sēklas, ziemcietīga.
P. strobus L. – Veimuta priede ir pirmā lieluma koks ar slaidu stumbru, samērā plānu mizu, arī kreve nav bieza, dzinumi tievi, zaļi, matiņi tikai vasaras sākumā; skujas īsvasās pa 5, tievas, mīkstas, 5…10 cm garas, zilganzaļas, paliek kokā 2…3 gadus,skuju maksts agri nokrīt; čiekuri nokareni, atgādina egļu čiekurus, 8…15 cm gari, nedaudz liekti, sēklzvīņas plāni koksnainas ar vairodziņu pašā galā, sēkla 5…6 mm gara ar spārnu. Savvaļā Z Amerikas Atlantiskās daļas kalnu mežos. Latvijā pareti vecajos parkos un izmēģinājumos nelielās mežaudžu platībās, kur saglabājušies pret slimībām izturīgākie koki, ziemcietīga un vietām veido pašizsēju. Pēdējos 50 gados maz stādīta, jo stipri cieš no mizas rūsas, kuras starpsaimnieks ir meža upene un tās kultivāri, arī pilsētas apstākļus pacieš vāji. Viduseiropā mežaudzēs un apstādījumos agrāk ļoti izplatīta, pašlaik izplatība līdzīga kā Latvijā.
P. peuce Griseb. – Rumēlijas (Maķedonijas) priede radniecīga iepriekšējai sugai; otrā lieluma koks; atšķiras ar rauktāku stumbru, kreveļaināku, tumšu mizu, resnākiem un kailiem tumšākiem dzinumiem, rupjākām skujām, ar resnākiem, sveķiem klātiem čiekuriem un daudz lielākām sēklām. Savvaļā Balkānu pussalas D daļā, Albānijā, Grieķijā. Latvijā līdz šim kultivēta ļoti reti, bet pēdējos 20 gados no vietējām sēklām to audzē biežāk. Necieš no mizas rūsas, vidēji ātraudzīga, panes augsnes sausumu un arī pilsētas apstākļus. Jau 10 gadu veci koki sāk ražot čiekurus, kas veidojas arī lielākiem kokiem zemākajos zaros. Ziemcietīga un gandrīz katru gadu ražo čiekurus ar dīgtspējīgām sēklām.
P. banksiana Lamb. – Benksa priede ir parasti otrā lieluma koks. Līdzīga parastajai priedei. Atšķiras ar tumšu sīki plēkšņainu mizu, īsākām – 2…4 cm garām, bieži liektām skujām, kas īsvasā pa 2, ar koniskiem, parasti pret zaru liektiem pa vairākiem mieturī, 3…5 cm gariem punainiem ciešiem čiekuriem, kuri var palikt neatvērušies zarā ar dzīvotspējīgām sēklām pat līdz 10 gadus (piemērošanās masveida izsējai meža ugunsgrēkā). Savvaļā Z Amerikas ZA daļā līdz pat meža Z robežai. Latvijā XX gs. sākumā izmēģināta mežaudzēs, jaunībā auga ļoti strauji, pieticīga augsnes ziņā, bet pēc 25 gadiem pieaugums strauji samazinājās. Vadošie dzinumi veģetācijas periodā var veidot vairākus zaru mieturus. Tomēr izmēģinājumos briedumvecumā pieaugums atpalika no parastās priedes, bieži cieš snieglauzēs. Inčukalna mežniecībā izrādījusies perspektīva vecu virsāja degumu apmežošanā. Nereti atrodama parastās priedes meža kultūrās kā nejaušs piemaisījums (Taurkalnē). Pareti kultivē vacajos parkos, kolekcijās. Ziemcietīga, ražo regulāri čiekurus un sēklas, kuras grūti iegūt no svaigiem čiekuriem, veido pat pašizsēju.
P. contorta Dougl.ex Loud. – greizā priede ir neliels līdz otrā lieluma koks ar ļoti dažādu augumu, skujas pa 2, tumši zaļas līdz dzeltenzaļas, 3…5 cm garas, ar īsu maksti, kokā 5…9 gadus, čiekuri tāpat kā P. banksiana vairākus gadus slēgti, purpurbrūni līdz pelēkbrūni, uz vairodziņa ar asu dzelonīti, sēklas 4…5 mm garas, sarkanbrūnas ar 1…2 cm garu spārnu. Savvaļā Z Amerikas R daļā no D Aļaskas līdz Kalifornijas subtropiem, ļoti daudzveidīga suga, tāpēc tai izdalītas vairākas varietātes, no tām Latvijā kultivē 2:
var. contorta ir neliels koks ar apaļīgu vainagu, izlocītiem zariem, čiekuri nesimetriski un izlocīti un izbirst jau pirmajā rudenī. Savvaļā sugas areāla piekrastes joslā, nav nozīmes ne mežsaimniecībā, ne īpaši apstādījumiem. Latvijā ļoti reti kolekcijās.
var. latifolia Engelm. ex S.Wats. – platskuju priede ir liels koks ar slaidu stumbru, ap 1 cm biezu brūnu vai sarkanbrūnu mizu; skujas garākas par 5 cm, 1,3…1,7 mm platumā, koši zaļas, čiekuri taisnā leņķī pret zaru un ilgstoši neatveras, savvaļā areāla iekšzemes daļā, Latvijā pareti apstādījumos un meža kultūrās izrādījusies ātraudzīga, ziemcietīga un izturīga, arī bez kaitēkļiem un slimībām, tomēr koki cieš no snieglauzēm, ražo sēklas un dīgstošas sēklas. Skandināvijas valstīs un Somijā audzē samērā lielās mežu platībās. Nereti jauc ar nākošo varietāti, kaut iespējams, ka tiek audzēti šo divu varietāšu hibrīdi.
var. murrayana (Grev. et Balf.)Engelm. (P. murrayana Balf.ex A.Murr.) Mareja priede ir samērā liels koks, kam 0,5 cm bieza sarkanīga miza, šauri konisks augums, raukts stumbrs; skujas 1,4…2,2 mm platas; čiekuri simetriski ar plakanām zvīņām un sēklas izbirst drīz pēc nogatavošanās; savvaļā Kaskādu kalnu un Kalifornijas augstkalnu mežos. Latvijā dažās kolekcijās kultivē dažus kokus, jauc ar iepriekšējo.
P. pungens Lamb. – asā priede ir 6…12 m augsts skrajš koks ar kailiem sarkanbrūniem dzinumiem, skujas pa 2(3), resnas, taisnas, tumši zaļas, asas; čiekuri pa 1 līdz 2…5 mieturos, taisni, 6…9 cm gari, gaiši brūni, čiekurzvīņas ar gari izstieptu āķveida galu, sēklas ar palielu spārnu. Savvaļā Z Amerikas A daļas kalnu mežos grantainās augsnēs. Latvijā ļoti reti kolekcijās, pilnīgi ziemcietīga, ražo sēklas.
P. scopulorum (Engelm.) Lemm. (P.ponderosa var. scopulorum Engelm.) – kalnu dzeltenā priede ir pirmā lieluma koks ar skraju vainagu, rupjiem zariem; skujas pa 3 (2) īsvasās, līdz 16 cm garas; čiekuri iegareni olveida, 5…8 cm gari, sēklzvīņas vairodziņam dzeloņveida izaugums; sēklas 7…10 mm garas ar spārnu. Savvaļā Z Amerikas Klinšu kalnu A nogāzēs – izturīgākā no 3 skuju priedēm. Ap 100 gadus vecs koks aug Engurē, no tā sēklām Latvijā izaudzēti vairāki koki, kas visumā ziemcietīgi un periodiski ražo dīgtspējīgas sēklas. Kokam savrup augot apstādījumos iespaidīgs izskats – vainags un garās skujas.
P. rigida Mill. – piķa priede ir otrā lieluma koks, skujas pa 3 īsvasās, 8…12 cm garas, gaiši vai dzeltenzaļas cieši klāj dzinumus; čiekuri iegareni olveida, 6…8 cm gari, gandrīz sēdoši mieturos pa 3…5; sēklas ap 4 mm garas ar 1,5 cm garu spārnu. Savvaļā Z Amerikas A daļā mazauglīgās un purvainās augsnēs. Latvijā pirms 60 gadiem stādīta Inčukalna mežniecībā virsāju apmežošanai, tagad tie ir daži nīkuļojoši 4,5…6 m augsti koki, dod daudz stumbra un celma atvases, kas sugai raksturīgi; līdzīgi koki NBD; reti ražo čiekurus, sēklu kvalitāte nav pārbaudīta.
P. aristata Engelm. – akotainā priede ir līdz 12 m augsts koks, kas pat V Eiropā ir klājeniska, sākumā ar zaļu un gludu mizu, vēlāk tā pelēkzaļi zvīņaina, skujas pa 5, 2…4 cm garas, piespiestas dzinumam, tumši zaļas ar baltiem sveķu izdalījumiem, čiekuri cilindriski olveida, 4…9 cm gari ar 8 mm garu zvīņas dzelonīti. Jau 1861.gadā atklāta ASV, Arizonas pavalstī, Baltajos Klinšu kalnos, 2000…3200 m augstumā vjl. Latvijā ieaudzēt no dabā vāktām sēklām, pēc mūsu ziņām nav izdevies, kaut dabiskajā augtenē ziemas sals sasniedz -32°C, bet nokrišņu tikai 200 mm.
var. longaeva (D.K.Bailey)Little – senā priede atklāta tikai 1954.gadā, līdz 9 m augsta un tiek uzskatīta par vecākajiem kokiem pasaulē – 3 kokiem noteikts vecums ap 4600 gadu.
Platycladus Spach (Biota Endl., Thuja p.p.) – biotas, platzari – Cupressaceae ar vienu sugu:
Platycladus orientalis (L.) Franco (Biota orientalis L., Thuja orientalis L.) – austrumu biota, platzaris – neliels koks vai mūsu apstākļos liels krūms. Zarojas no pašas zemes. Miza plāna, pelēki sarkanbrūna, sīki plēkšņaina. Vainags plati olveida. Sānu zari un dzinumi izvietoti vertikālās plakanās plāksnēs un plāksnes viena mala vērsta uz vainaga ārpusi. Skujas zvīņveida, pretējas, sveķu dziedzeris gropītes padziļinājumā. Sānu zvīņu gali nav pieliekti pie dzinuma kā tūjām. Čiekuri 1…1,5 cm gari, iegareni, sēklzvīņas nedaudz, pretējas ar atpakaļ atrotītiem galiem, līdz nobriešanai gaļīgas ar zilganu apsarmi, gatavas sarkanbrūnas. Zem katras sēklzvīņas vajadzētu būt 2 olveida, ap 4 mm garām brūnām sēklām bez spārna, taču bieži vien attīstās viena sēkla. Savvaļā Ķīnas vidusdaļas kalnainajās provincēs un Korejā. V un D Eiropā apstādījumos kultivē pamatsugu un vairākus desmitus kultivāru. Kopumā krāšņāka un graciozāka par tūjām un to šķirnēm. Latvijas apstākļos ziemcietība pavāja un atsevišķi sēklas ražojoši eksemplāri aug Rīgā, Jūrmalā, Liepājā kolekcijās un kapsētās. Izmanto arī kā palielu vēso telpu augu traukos, jo labi panes pazeminātu apgaismojumu, sausu augsni un gaisu un to maiņas.
Pseudolarix Gord. – zelta skujmetes Pinaceae
Vasarzaļi skuju koki ar plati konisku vainagu, horizontāliem sānu zariem mieturos un sarkani brūnu zvīņainu mizu, kas lobās gareniskām plēksnēm. Koksne samērā viegla, dzeltenbrūna, gadskārtas un serdes stari labi redzami, ir sveķailes. Dzinumi kā Larix garvasās ar pamīšus pa vienai lineārām skujām vai uz garākām kā Larix īsvasām ar 15…30 skujām pušķos. Pumpuri olveida ieapaļi, uz īsvasām, atšķirībā no Larix, pumpurzvīņu gali īlenveida. Skujas mīkstas, 3…4(8) cm garas un 2…3 mm platas, vasarā gaiši zilgani zaļas, rudenī koši oranži dzeltenas. Koki vienmāju, ♂ strobili olveida, irdeni, 1 cm gari, īsvasu galos, uz īsa kātiņa, putekšņi ar gaisa maisiņiem; ♀ īsvasu galos, tos ietver skuju pušķis. Čiekuri 4…7 cm gari, ovāli olveida, sēklzvīņas sirdsveida lancetiskas, irdeni uz ass, segzvīņas par tām divreiz īsākas. Čiekuri nokareni vai ieslīpi, ienākas un sairst ziedēšanas gadā. Sēklas otrādi olveida, 7…8 mm garas un 4…5 mm platas, ar ādainu spārnu. Pavairo ar sēklām vai potē uz Larix potcelmiem. Ģintī 1 suga Ķīnā.
P. amabilis (E.J.Nelson) Rehd. (P. kaempferi Gord.) – Ķīnas zelta skujmete ir pirmā lieluma koks, vienīgais ģints pārstāvis, savvaļā A Ķīnas kalnos 900…1200 m vjl. augstumā skuju koku mežu joslā samērā nelielā platībā. R Eiropā kultivē sekmīgi jau no XIX gs. vidus. Labāk aug viegli skābās, auglīgās, labi drenētās augsnēs, saulainās vietās. Latvijā sāka kultivēt tikai XX un XXI gs. mijā, pagaidām ļoti reta, ziemcietība jānoskaidro.
Pseudotsuga Carr. – duglāzijas Pinaceae
Mūžzaļi vienmājas koki ar slaidu stumbru, skujas lineāras, pie dzinuma pamīšus, ar nelielu dzinumam piekļautu zaļu kātiņu, kura pamats tikai nedaudz paplašināts. Skujai nokrītot uz zara paliek neliela rēta uz maza izcilnīša. Abu dzinumu strobili visai līdzīgi Picea sugu strobiliem. Čiekuri nokareni, ienākas ziedēšanas gadā, pēc ienākšanās sēklas izbirst un tie nokrīt nesairuši, čiekuru segzvīņas ievērojami garākas par apaļīgajām sēklzvīņām, ar trim smailām lineārām daivām. Sēklas pa 2 zem katras zvīņas, sēklas spārns paliels, rombisks vai apaļīgs, daļēji aptver sēklu. Ģintī skaitās aprakstītas ap 20 sugas, bet tikai 6 plašāk pazīstamas, savvaļā tās Z Amerikā un A Āzijā, tieši R Ķīnā pēdējo 20 gadu laikā atklātas ap 10 pavisam jaunas sugas. Pavairo ar sēklām, šķirnes potējot uz sēklaudžiem.
P. menziesii (Mirb.) Franco (P. taxifolia (Lamb.) Britt.; P. douglasii (Lindl.) Carr.) – Menzīsa, zaļā duglāzija ir augsts pirmā lieluma koks, kas savvaļas apstākļos sasniedz līdz 50…100 m augstumu, stumbrs taisns, cilindrisks, miza jauniem kokiem gluda, bet 25…30 gadu vecumā sāk veidoties kreve. Koksne pēc mehāniskajām īpašībām tuva parastās priedes koksnei. Kodolkoksne dzeltenbrūna, aplieva šaura. Vainags jaunībā konisks, vēlāk kļūst ovāls. Dzinumu miza pelēkbrūna, pumpuri brūni, lieli, olveida, ar smailu, konisku galu. Sakņu sistēma spēcīga, dziļa, mietsakne dažkārt reducējas, izturīga pret vējgāzēm. Skujas plakanas, taisnas, reti nedaudz liektas, 2…3 cm garas, to virspuse tumši zaļa, apakšpuse ar bālgani pelēkzaļu atvārsnīšu joslām, pie koka paliek 8…10 gadus. Strobili pie iepriekšējā gada dzinuma. Čiekuri 5…10 cm gari, gaiši brūni, segzvīņas daudz garākas par sēklzvīņām, tālu sniedzas ārpus čiekura, galos tās asi trīsdaivainas, taisnas vai dažkārt liektas. Sēklas 5…10 mm garas, saaugušas ar spārnu.
Savvaļā Z Amerikas R daļas kalnu reģionā no Britu Kolumbijas līdz Kalifornijai, uz A līdz Kaskādu kalniem Oregonā un Sjerranevadai Kalifornijā – kalnu ainavas dominējošs koks, 600… 2900 m vjl. augstumā. Mūža ilgums 700 un vairāk gadu. Savrup augoši koki Latvijā sāk ziedēt 10…15 gadu vecumā, audzēs – 30…35 gadu vecumā. Ātraudzīga un vidēji ēncietīga koku suga. Mežaudzēs tai vēlams sānu apēnojums, jo tad zari labāk notīrās no stumbra. Visumā ziemcietīga, izņemot piekrastes ekotipus. Vislabāk aug dziļās, drenētās māla vai smilšmāla augsnēs, kur labi augsnes mitruma apstākļi. Cieš no meža dzīvniekiem. No slimībām bīstamākā ir skujbire. Samērā izturīga rūpniecības rajonos un piesārņotā pilsētas gaisā.
Latvijā daudz stādīta vecajos parkos un arī jaunākos pilsētu apstādījumos. Latvijā duglāzijas mežkopībā pētījis Dz. Pīrāgs. Mūsu valstī ir nelielas mežu kultūru platības vairākās vietās. Tā Šķēdes mežniecībā (Talsu raj.) duglāzija sasniegusi 90 gadu vecumā 24 m vidējo augstumu un 464 m3 koksnes krāju uz ha.
Plašajā un ekoloģiski daudzveidīgajā areālā izdalītas vairākas ekoloģiskas varietātes, kuras savstarpēji atšķiras arī pēc ārējām pazīmēm:
var. menziesii – zaļā duglāzija ar koši zaļām, garām, mīkstām un taisnām skujām, lielākiem, 6…10 cm gariem čiekuriem, kam segzvīņas pieguļošas garenvirzienā;
var. caesia Franco – pelēkā duglāzija, aug piekalnēs un areāla Z daļā, skujas tai vairāk pelēki zaļas, čiekuri 4…8 cm gari, segzvīņas atstāvošas, retāk atliektas;
var. glauca Franco – zilganā duglāzija ir augstkalnu ekotips – mazāka izmēra koki, ar līku stumbru, skujas zilgani līdz sudrabaini zaļas, īsākas, blīvāk kārtotas, čiekuri 4…6 cm gari, segzvīņas atstāvošas vai pat atliektas uz čiekura pamatu.
Divas pēdējās Latvijā apstādījumos biežāk, izturīgākas un izskatīgākas par pirmo. Izveidotas vairākas apstādījumu šķirnes, no kurām Latvijā vēl ļoti reti kultivē:
f. laeta (Schwerin) Kruessm. – ir zaļskujaina forma no var. glauca
‘Pendula’ – apzīmējums vismaz 3 šķirnēm ar pārkarenu galotni vai vismaz nokareniem zariem: ‘Argentea Pendula’, ‘Glauca Pendula’, ‘Taranto’.
Sciadopitys Sieb.et Zucc. – širmegle(saulsargegle) – Taxodiaceae
Mūžzaļi vienmājas 1.lieluma koki ar konisku vainagu un zarojumu mieturos. Miza gluda, pelēka, plāna, atslāņojas garām plēksnēm. Skujas 8…15 cm garas, ar dziļu garenrievu un 2 atvārsnīšu rindām apakšpusē, pa 20…40 mieturos pieauguma galā, saglabājas līdz 3 gadiem. Putekšņlapu vārpiņas galviņās dzinumu galos; sēklaizmetņu vārpiņas atsevišķi dzinumu galos. Čiekuri olveida, 5…10 cm gari un 4…5 cm plati, tumši brūni, ar noapaļotu galu, ienākas nākošajā veģetācijas periodā, nesabirst, sēklzvīņas koksnainas. Sēklas plakanas, 10…13 mm garas un 7…8 mm platas, tās aptver šaurs ādains spārns, dīgsti ar 2 lineārām dīgļlapām. Ģintī 1 suga.
S.verticillata Sieb.et Zucc. – Japānas širmegle – jaunībā aug lēni, pēc gadiem 10 augšana paātrinās, stumbrs var sasniegt 40 m augstumu. Savvaļā Japānā Sikoku un Hondo salu kalnu mežos 600…1000 m vjl. Līdz 36° Z pl. mistrojumā ar Chamaecyparis obtusa, Ch. pisifera, Tsuga sieboldii, Abies firma, Magnolia obovata, Cercidiphyllum japonicum uc. sugām mērenā okeāniskā klimatā, no vēja aizsargātās ēnainās nogāzēs. A Āzijā un V Eiropā biežāk kultivē apstādījumos, daudz retāk meža stādījumos. Pavairo ar sēklām un spraudeņiem zem stikla. Latvijāļoti reti kolekcijās, ziemcietība apmierinoša, dažkārt aizmetas čiekuri, taču sēklu veidošanās nav novērota.
Sequoia Endl. – sekvojas Taxodiaceae
Ģintī 1 suga – S. sempervirens Endl. – mūžzaļā sekvoja ir milzu mūžzaļš subtropu klimata skuju koks, kas savvaļā sasniedz līdz 100 m augstumu un 6…9 m stumbra caurmēru, čaganās mizas biezums līdz 15…25 cm; vecāko eksemplāru vecumu kalkulē ap 800…2200 gadiem. Pumpurs ar 1 zvīņu. Skujas plakani lineāras, divējādas – uz sānu dzinumiem pamīšus, 1,5…2 cm garas un 2…3 mm platas, ķemmveidā; uz vadzariem pamīšas, zaram pieglaustas vai nedaudz atliektas. Čiekuri lodveida līdz olveida, 2…3 cm gari un 1,5…2 cm plati, veidojas vienā veģetācijas periodā, atveras zvīņām plati atliecoties, pēc sēklu izbiršanas paliek kokā. Sēklas olveida, 4…5 mm garas, ar 2 šauriem sānu lidspārniem. Savvaļā Z Amerikas Klusā okeāna piekrastes un tuvāko Kalifornijas kalnu subtropos, kur gaisa temperatūras absolūtais minimums nepārsniedz –80 C. Latvijā āra apstākļos pēc vairākiem saudzējošiem mēģinājumiem tomēr izsalst.
Sequoiadendron Buchholz – mamutkoki Taxodiaceae
Ģintī 1 suga S. giganteum (Lindl.) Buchholz – milzu mamutkoks ir līdz 50…100 m augsts un līdz 10 m diametrā mūžzaļš skuju koks, kura kreveļainās mizas biezums resnākajiem kokiem var sasniegt 50…60 cm, sasniedzot 2500 un pat 4000 gadu vecumu. Koksne gaiši sarkana līdz sarkanbrūna. Dzinumi sākumā zilganzaļi, vēlāk kļūst sarkanbrūni. Skujas īsas, īlenveida, pamīšus, 5…6 mm garas, ar smailu galu un paplašinātu pamatu, pelēcīgi zaļas. Čiekuri olveida, 5…8 cm gari un 3…4 cm plati, veidojas 2 veģetācijas periodos, pēc ienākšanās zvīņas nedaudz paverās. Sēklas eliptiskas, saplacinātas, 3…6 mm garas, ar plānu lidspārnu. Pavairo ar sēklām, rudens spraudeņiem, bet šķirnes potē uz pamatsugas sējeņiem. Savvaļā Z Amerikā Kalifornijā Sjerranevada kalnu R nogāzēs 1500…2500 m vjl. augstumā. Izcilākie koki saņēmuši savus vārdus – “Meža māte”, “Meža tēvs”, “Sirmais milzis” uc. Areāla visaukstākā mēneša vidējā temperatūra ir – 2,80…-5,40 C, bet absolūtais minimums ir līdz – 140 C. Dekoratīvi augstvērtīgi un ātraudzīgi koki. Latvijā kultivē ļoti reti, ± apsalst, bet bargākās ziemās pat pilnīgi izsalst. Lielākas izredzes mamutkokus sekmīgi kultivēt ir Kurzemes DR daļā no V Eiropā kultivētu koku sēklām un pirmos 10…20 gadus ziemošanas laikā kociņus vīstot izolējošā, bet gaisa caurlaidīgā materiālā, lai izlīdzinātu straujas gaisa to un mitruma maiņas.
Taxodium Rich. – taksodijas, purvacipreses Taxodiaceae
Vasarzaļi skuju koki, garvasu skujas pamīšus, īsvasu skujas arī ķemmveidā pamīšus (atšķirībā no Metasequoia, kam pretējas) un rudenī nokrīt kopā ar īsvasām. ♂ strobilu skaras 7…15 cm garas, jaunu dzinumu galos, ♀ apaļi, pa vienam dzinumu galos, zied pirms skuju plaukšanas. Čiekuri apaļi vai eliptiski, koksnaini, 2…5 cm plati, nogatavojas pirmajā gadā, atveras zvīņām paveroties. Relikta, vēl paleogēnā plaši pārstāvēta ģints, mūsdienās saglabājušās 3 sugas, kas savvaļā aug Z Amerikas DA daļā un Meksikā. Pavairo ar neiekaltētām sēklām, kuras 2 nedēļas jāizmērcē un pirms sējas jāsaspaida, lai panāktu savlaicīgu dīgšanu, retāk ar spraudeņiem. Latvijā ļoti reti kultivē 1 sugu.
T. distichum (L.) Rich. – parastā taksodija, purvaciprese ir pirmā lieluma koniska auguma koks, ilgi saglabā vadošo stumbra asi, ar tumši sarkanbrūnu, plānu, gareni rievainu un plēkšņainu mizu. Sakņu sistēma spēcīga, virspusēja, lieliem kokiem, sevišķi mitrās augtenēs vai pat ūdenī augot ar dobiem virszemes koniskiem vai pudeļveida izaugumiem, kas kalpo sakņu elpošanai un kā stabilizātori nestabilā substrātā. Skujas lineāras, plakanas, mīkstas, ar noapaļoti asu galu, gaiši zaļas, 10…18 mm garas, rudenī kļūst sarkanbrūnas. Čiekuri gandrīz sēdoši, visai apaļi, 2…3 cm gari, sēklas trīsšķautņainas, līdz 15 mm garas. Savvaļā ASV DA daļā – no Karolīnas un Alabamas līdz Floridai, kur aug upju krastos, mitrājos un pat purvos uz drenēta pamatieža (smiltis, oļi). Latvijā nelabvēlīgās ziemās ± apsalst.
Taxus L. – īves Taxaceae
Mūžzaļi koki vai krūmi ar sarkanbrūnu plānu mizu, dzinumi zaļi, plakanām pamīšām skujām ± vienā plaknē, ar viendzimuma strobiliem, divmājnieki, augi dabā un arī daži kultivāri vienmājnieki. Strobili skuju sānu žāklēs, ♂ strobili apaļās dzeltenās spurdzēs, putekšņi bez lidpūslīšiem, ♀ strobili kā zaļgani pumpuriņi skuju žāklēs vai īsvasu galos, tajos nedaudz sēklaizmetņu. Sēkla liela, olveida, brūna, to zvanveidā aptver sulīga, krāsaina sēklsedze (arils), nogatavojas pirmā gada rudenī, bet dīgtspēju saglabā līdz 4 gadiem. Sēklu stratifikācija 8…18 mēneši. Šķirnes pavairo ar spraudeņiem, noliektņiem un potējot uz pamatsugas sējeņiem. Visas auga daļas, izņemot sulīgo sēklsedzi, ir indīgas.
Ģintī 8 sugas Z puslodē – pa 4 Eirāzijā un Z Amerikā mērenajā un subtropu zonā. Latvijā savvaļā 1 suga, ļoti reti kultivē 2 sugas un 1 hibrīdu sugu un vairākas šķirnes.
T. baccata L. – parastā īve, platpaeglis ir otrā vai trešā lieluma koks, Latvijā sasniedz 5…8 (12…15) m augstumu, dažkārt aug arī kā plaši sazarots krūms. Stumbrs raukts un parasti rievots. Miza jauniem kokiem gluda, sarkanbrūna, veciem kokiem pelēka un nolobās plēksnēm. Koksne nesatur sveķus, bet daudz miecvielu, ļoti izturīga, ar lielu, sarkanbrūnu kodolu un šauru, baltu aplievu. Vainags plati konisks, ļoti blīvs. Sakņu sistēma vidēji dziļa. Skujas pamīšus pa vienai, plakanas, vienā plaknē, 2…3,5 cm garas, virspusē tumši zaļas, spīdīgas, apakšpusē bāli zilganzaļas, pakāpeniski nosmailotas, kokā saglabājas 6…10 gadus. Sēklsedze spilgti sarkana, ar vieglu apsarmi, pilnīgi ietver sēklu. Sēkla 6…8 mm gara. Dīgsts ar 2 lineārām strupām dīgļlapām. Zied IV beigās, V sākumā, sēklas ienākas VIII, IX, sēklām nepieciešama 10…12 mēnešu stratifikācija, dažkārt tās uzdīgst tikai 3.vai 4.gadā. Augšanas gaita ļoti lēna, bet var sasniegt 1000…3000 gadu vecumu.
Savvaļā kā Atlantijas floras pārstāve V un D Eiropā, Krimā, Kaukāzā, Mazāzijas piekrastē, Āfrikas ZR kalnos, gar Atlantijas, Ziemeļjūras un Baltijas jūras piekrasti, areāla ZA robeža Latvijā. Pareti atsevišķi koki Piejūras zemienē gar Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrasti. Lielākā koku koncentrācija Slīterē un Kaļķu mežniecībā, arī Nīcā, Rucavā. Vidzemes piekrastē pēdējais eksemplārs izrakts XX gs. vidū. Tuvākā lielākā audze ir Igaunijā Hijumā salā. Ieskaitīta Latvijas Sarkanās grāmatas augu 1.kategorijā.
Īves izplatības sarukšanu Latvijā ietekmējis ne tikai klimats, bet arī cilvēks, izcērtot ēnainos mežus un pašu īvi vērtīgās koksnes dēļ. Šo procesu aprakstījis mežzinātnieks Krišjānis Melderis savā darbā “Īves liktenis Baltijas guberņās” (1911). Daudz cieš bargajās ziemās, vētrās, ugunsgrēkos. Līdz šim Slīterē saglabājušies vairāki 8…12 m augsti koki, kuru vecumu vērtē ap 200…300 gadiem. Apmēram tikpat veca īve aug Zentenes parkā (Tukuma raj.), koka augstums virs 8 m un stumbra diametrs 64 cm (2001). Šie koki ieskaitīti dabas pieminekļu – dižkoku kategorijā. XX gs. 70 – 80- gados īves izplatību un atjaunošanos pētījis I.Riekstiņš, bet masveida stādu audzēšanu un izplatīšanu arī dabā no Slīterē vāktām sēklām veica V.Mitlers Dundagā. Latvijas A un C daļā nelabvēlīgās ziemās ± apsalst un aug krūma formā. Veido celma un stumbra atvases. Izcili ēncietīga suga, savvaļā aug citu koku aizsegā, vislabāk – irdenās, kaļķainās māla augsnēs. Kaitēkļu bojājumi mazi, samērā labi panes piesārņotu un putekļainu gaisu. Vidus un R Eiropā iecienīts apstādījumu koks, kas labi panes apgriešanu, vainaga veidošanu. Izaudzētas vairāk par 100 apstādījumu šķirnes, no kurām Latvijā izturīgākās un izplatītas:
‘Adpressa Aurea’ līdz 2,5 m augsta, ar sīkām, galotnē zeltainām skujām, pārējās skujas dzeltenraibas;
‘Compacta’ līdz 1 m augsta, cieša, skujas 5…10 mm garas, tumši zaļas;
‘Decora’ pundurforma ar stāvu plakanu galotni, skujas līdz 3 cm garas, augšup liektas, spīdīgas;
‘Dovastoniana’ veca angļu šķirne ar plašu zemu zarojumu, ļoti tumšām skujām;
‘Elegantissima’ spēcīga auguma, zari plaši, dzinumi bāli zaļi, skujas 1…1,5 cm garas, sākumā ar dzeltenām svītrām, vēlāk baltraibas, ēnā zaļas;
‘Erecta Glauca’ plati vārpstveida ar zilganzaļām skujām;
‘Ericoides’ lēnaudzīga, līdz 1 m augsta, dzinumi tievi, skujas sevišķi sīkas kā Erica;
‘Fastigiata’ šķirņu komplekss, kurām ap 4…7 m plati stabveida augums, skujas nav plaknēs, radiālas, augļu sēklsedze iegarena;
‘Fastigiata Aurea’ viena no iepriekšējā kompleksa, dzinumi un skujas zelta dzelteni
‘Gracilis Pendula’ – spēcīga auguma ar zariem mieturos un pārkareniem zaru galiem, skujas platas, liektas, zilganzaļas un ciešas;
‘Imperialis’ šķirņu komplekss, no ‘Fastigiata’ atšķiras ar platāku augumu, spīdīgām, skrajākām skujām;
‘Lutea’ – kā suga, bet augļu sēklsedze gaiši dzeltena;
‘Nissen’s Kadett’ plašs līdz 4 m augums bez vadzara, skujas ļoti tumšas, smalkas;
‘Pendula Graciosa’ – spēcīga auguma, maz zarota, dzinumi un zari pārkareni kā nokarenam vītolam;
‘Repandens’ ♀ pundurforma, ap 50 cm augsta, bet veido līdz 2…3 m plašu krūmu;
‘Schwarzgrün’ līdz 2…3 m augsts ciešs augums, sevišķi tumšas skujas, dzīvžogiem;
‘Semperaurea’ līdz 1,5 m augsts krūms ar dzeltenbrūniem dzinumiem un dzeltenzaļām, rudenī bronzas dzeltenām skujām;
‘Summergold’ līdz 50 cm augsts, plats krūms ar nedaudz paciliem zariem, skujas dzeltenas vai vismaz ar dzeltenu malu, izturīga saulē;
‘Washingtonii’ līdz 1,5 m augsta ar skrajiem, pārkareniem zariem, skujas ar dzeltenu malu, rudenī bronzas krāsā;
T. cuspidata Sieb.et Zucc. – Japānas īve savvaļā liels koks, visumā līdzīga T. baccata, bet atšķirās ar skrajāku olveida augumu, gaiši dzeltenīgiem mizas plankumiem, nedaudz īsākām un platākām skujām, kam gals strauji nosmailots, ar tumšu īlenveida smaili; skujas nav tipiski vienā plaknē, bieži sirpjveidā liektas, virspusē nespodri zaļas, apakšpusē ar 2 gaiši brūndzeltenām joslām. Pumpurzvīņas ar izteiktu ķīli. Sēklsedze maigi rozā sarkana, ar apsarmi, sēklu ietver līdz pusei. Savvaļā Japānā augstu kalnos, Korejā, Mandžūrijā, Amūras vidustecē, Sahalīnā, Kuriļu salās. Latvijā kultivē reti, ziemcietīgāka par T. baccata, iztur spilgtāku apgaismojumu. Audzē apstādījumos, tai skaitā vairākas šķirnes, no kurām izplatītākā:
‘Nana’ – līdz 1 m augsta, bet plaša, koši zaļām, daļēji radiāli kārtotām skujām.
T. canadensis Marsh. – Kanādas īve ir 1…2 m augsts krūms ar biezu, līdz 3 m plašu vainagu, sānzari izplesti un ložņīgi; pumpuri dzeltenzaļi, zvīņas ar asu ķīli. Skujas salīdzinoši īsas – 13…20 mm garas un šauras – 1,5…2 mm platas, viegli liektas, strauji un asi nosmailētas, virspusē dzeltenīgi zaļas, ziemā sarkanbrūnas, ar vāji izteiktu vidusdzīslu, apakšpusē ar 2 gaiši zaļām joslām. Sēklsedze gaiši sarkana, sēklas platākas, kā garas, sēklsedze tās ietver pāri pusei. Savvaļā Z Amerikas A daļā no Ņūfaundlendas un Lielajiem ezeriem (52o Z pl.) uz D gar Alegānu kalniem līdz Misisipi augštecei (38o Z pl.) Visziemcietīgākā īvju suga, Latvijā kultivē ļoti reti.
T. x media Rehd. (T. baccata x T. cuspidata) vidējā īve ir izskatā līdzīgāka T. cuspidata, ātraudzīgāka par T. baccata, nobrieduši dzinumi olīvzaļi, virspusē nereti sarkanīgi, pumpurzvīņas strupas, ar vāju ķīli; skujas kā T. cuspidata, bet izteikti vienā plaknē, vidējā dzīsla vairāk izcelta kā T. baccata. Šim hibrīdu kompleksam pieskaita daudz šķirnes, vairums no tām ir ♂ kloni. Latvijā reti kolekcijās kultivē:
‘Hicksii’ – šauri stabveida līdz 2 m augsta, augšdaļā platāka, stāvo zaru skujas radiālas
‘Thayerae’ – ļoti ātraudzīga ♀ šķirne ar plašas vāzes augumu līdz 2 m, gaiši zaļām skujām, kas sakļautas ap dzinumiem.
Thuja L. – tūjas, dzīvībaskoki Cupressaceae
Mūžzaļi vienmājas koki vai krūmi. Dzinumi plakani. Skujas zvīņveida, dzinuma virspusē un apakšpusē plakanas, sānos laiviņveida, no sāniem saspiestas, bet juvenālās pirmos 2…3 gadus adatveida. Čiekuri ap 1 cm gari, iegareni ar nedaudzām pretējām, ādaini koksnainām sēklzvīņām. Sēklas pa 2 vai 3 zem katras sēklzvīņas, eliptiskas ar šauriem spārniem. Ienākas pirmā veģetācijas perioda beigās rudenī. Ģintī 5 sugas, kas savvaļā izplatītas Ziemeļamerikā un Austrumāzijā. Pavairo ar sēklām un ar lapotiem spraudeņiem ar 2…3 – gadīgu “kāju”.
Thuja occidentalis L. – rietumu tūja – vidēja augstuma koks, bet kultivējot, sevišķi šķirnes bieži krūmveida. Stumbrs raukts, miza pelēkbrūna, nolobās ar gareniskām šķiedrām. Koksne samērā viegla, ar lielu brūnu serdi, mehāniski izturīga un netrupē. Vainags jaunībā plati konisks, vēlāk iegareni olveida. Dzinumi sarkanbrūni. Zied V, sēklas nogatavojas IX, X, bet izbirst nereti tikai ziemas sākumā. Savvaļā Ziemeļamerikas atlantiskajā daļā. Mērenajā joslā, jo sevišķi Eiropā ļoti bieži kultivēta suga. Latvijā pilnīgi ziemcietīga, ražo dīgtspējīgas sēklas. Labi panes vainaga cirpšanu, t.s. veidošanu uz virsmas. Latvijā kultivē daudz apstādījumu šķirņu, dažām no tām ziemā skujas kļūst brūnganas vai pat saulē apsvilst dzinumu gali. No tām izplatītākās:
‘Boothii’ – blīva koniska vidēja auguma ar lielām zvīņu skujām;
‘Columna’ – izplatītākā liela auguma kolonnveida šķirne ar horizontāli atstāvošiem sānzariem;
‘Cristata’ – neliela auguma ar sekstveidā sakārtotām zvīņu skujām;
‘Elegantissima’ – paliela koniska auguma ar koši zaļām skujām, kam šaura dzeltenīga maliņa;
‘Ellwangeriana’ – neliela auguma šķirne ar plati konisku augumu, smalku zarojumu un vienlaicīgi zvīņu un adatveida skujām;
‘Ellwangeriana Aurea’ – apaļīgāka un nelielāka kā iepriekšējā, skujas zeltaini zaļgandzeltenas;
‘Ericoides’ – pundurīga jaunības forma ar mīkstām adatveida skujām, kas rudenī nobrūnē;
‘Fastigiata’ – reti audzēta kolonnveida šķirne, kam daudz vertikālu paralēlu zaru;
‘Filiformis’ – neliela plati koniska auguma šķirne ar diegveida, mazzaru izstieptiem dzinumiem;
‘Froebelii’ – vidēja auguma lodveida šķirne ar spīdīgām gaiši zaļām zvīņu skujām;
‘Globosa’ – vidēja auguma lodveida ar tumšāk zaļām matētām zvīņu skujām;
‘Hoveyi’ – vidēji augsta pablīva olveida auguma šķirne ar koši zaļām zvīņu skujām, kas sakārtotas vertikālās plaknēs;
‘Little Gem’ – neliela plakani lodveida šķirne ar koši tumši zaļām zvīņu skujām;
‘Lutea’ – šauri koniska neliela šķirne ar zelta dzeltenām zvīņu skujām;
‘Malonyana’ – šauri kolonnveida auguma ar smailu galotni un tumšām zvīņu skujām;
‘Recurva Nana’ – ļoti zema, blīva, plati lodveida šķirne ar zaļām pablīvām zvīņu skujām;
‘Rheingold’ (‘Ellwangeriana Rheingold’) – paliela plati lodveida šķirne ar dzeltenām adatveida, retāk zvīņu skujām;
‘Rosenthalii’ – vidēja auguma kolonnveida šķirne ar tumši zaļām, zvīņu skujām;
‘Salaspils’ (‘Globosa Salaspils’) – neliela auguma blīva lodveida šķirne ar zvīņu skujām, kas izdalīta ap 1930. gadu Šoha audzētavā Salaspilī;
‘Semperaurea’ (‘Aureospicata’) – plati koniska blīva auguma ar zaļām zvīņu skujām, kam zelta dzeltena maliņa;
‘Spiralis’ – šauri koniska vidēja auguma ar spirālē sagrieztām zilganzaļām zvīņu skujām;
‘Umbraculifera’ – vidēja auguma plakani lodveida auguma ar tumši zaļām zvīņu skujām;
‘Wagneri’(‘Wagneriana’) – neliela, šauri olveida auguma ar sīkām tumši zaļām zvīņu skujām;
‘Wareana’ – paliela olveida auguma ar zilganzaļām palielām zvīņu skujām;
‘Wareana Lutescens’ – mazāka auguma kā iepriekšējā, skujas gaiši dzeltenzaļas.
Thuja plicata J. Donn ex D. Don (T.gigantea Nutt.) – milzu tūja – pirmā lieluma koks savvaļā Ziemeļamerikas Klusā okeāna piekrastē, kur izaug līdz 60…70 m augsts. Skujas zvīņveida, apakšpusē ar spilgtām zilganbaltām atvārsnīšu svītrām. Jaunībā vajadzīgs apēnojums. Viduseiropā ar daudz šķirnēm pat izplatītāka par T. occidentalis. Ziemcietība Latvijā zemāka kā T. occidentalis un lielāki eksemplāri aug tikai NBD, Skrīveros, Rīgā uc. kolekcijās, retumis ražo dīgstošas sēklas.
T. koraiensis Nakai – Korejas tūja ir līdz 9 m augsts koks ar skraju zarotni, sarkanbrūnu mizu, zvīņskujas parupjas, trijstūrainas vai rombiskas, virspusē koši zaļas, apakšpusē ar baltu vai zilganu atvārsnīšu zīmējumu; čiekuri 8…10 mm gari, olveida ar 4 zvīņu pāriem, sēklas 4 mm garas. Savvaļā Z un C Korejā. Latvijā ļoti reti kolekcijās ir līdz 2 m augsts paplats krūms, pareti ražo sēklas.
Citas tūju sugas ar zemāku ziemcietību audzē atsevišķās kolekcijās.
Thujopsis Sieb. et Zucc. – patūjas, hibas Cupressaceae
Viena suga ģintī – Thujopsis dolabrata (L.f.) Sieb. et Zucc. – Japānas patūja – neliels mūžzaļš koks, kas Latvijas apstākļos parasti ir liels krūms ar plati konisku vainagu, līmeniskiem zariem, plakaniem dzinumiem, kas blīvi klāti ar lielām, pretējām zvīņveida skujām. Zvīņu apakšpusē zili balts zīmējums. Augs vienmājas, čiekuri lodveida, 1,5 cm gari, sēklzvīņas 6…10, koksnainas ar atliektiem galiem, sēklām izbirstot plaši atveras. Sēklas pa 3…5 zem sēklzvīņas, saspiestas, gareni ieapaļas ar šauriem spārniem. Savvaļā Japānā – Honsju salā. Siltumprasīga, bet ēncietīga suga, labāk aug valgās māla augsnēs. Latvijā ļoti reti kultivēta, bet visā valstī. Bargās ziemās virs sniega esošās daļas var nosalt. Ļoti reti kultivē šķirni:
‘Variegata’ – dzinumi vai to gali baltraibi, cilme Japānā.
Tsuga Carr. – hemlokegles, tsugas Pinaceae
Mūžzaļi lieli skuju koki ar samērā slaidu stumbru. Miza brūni pelēka, ar visai sīki plēkšņainu krevi. Skujas pamīšus, samērā īsas, lineāras, plakanas, ar gaišām atvārsnīšu svītrām apakšpusē un ar īsu tievu kātu, kas piekļaujas dzinumam galotnes virzienā. ♂ strobili apaļīgi, iepriekšējā gada dzinumu skuju žāklēs, bet ♀ šo dzinumu galos. Čiekuri mazi, līdz 3 cm gari, ± nokareni, ienākas pirmajā gadā, pēc sēklu izbiršanas paliek kokā 1 vai 2 gadus. Čiekuru sēklzvīņas plānas, noapaļotas, nedaudz viļņotas, segzvīņas īsas. Zem katras sēklzvīņas pa 2 spārnainas sēklas, kas ir sīkas, ar sveķu dziedzerīšiem. Pavairo ar sēklām, apstādījumu šķirnes ar spraudeņiem, kurus griež vasaras beigās, rudens sākumā, retāk potē uz T. canadensis sējeņiem. Ģintī ap 10 sugas, kuras savvaļā izplatītas Z Amerikā, Ķīnā, Himalajos, Japānā. Latvijā pareti kultivē 1 sugu.
T. canadensis (L.) Carr. – Kanādas hemlokegle ir pirmā lieluma koks ar plaši konisku vainagu, zaru gali un galotne lokveidā noliekti. Dzinumi tievi, dzeltenbrūni, ar matiņiem. Skujas 8…18 mm garas, plakanas, galotnes virzienā nedaudz šaurākas, ar strupu galu un sīkiem zobiņiem malā, virspusē spīdīgi tumši zaļas. Čiekuri ovāli, 1,5…2 cm gari, gaiši pelēkbrūni. Savvaļā Z Amerikas A daļas atlantiskajos reģionos, kur aug mistraudzēs pietiekami mitrās mālainās augsnēs. Latvijā pareti kultivē jau ap 100 gadus, pietiekami ziemcietīga. Zied V, ienākas rudenī, sēklas izbirst X…XII, čiekuri nokrīt nākamā gada III, IV, ražo dīgstošas sēklas. Sākumā ilgstoši aug lēni, ēncietīga. Apstādījumos pēdējā laikā kultivē arī vairākas šķirnes:
‘Boulevard’ – plati koniska, zema auguma;
‘Jeddeloh’ – līdz 1 m augsta puslodes auguma ar piltuvveida padziļinājumu vidū;
‘Prostrata’ – klājeniska auguma, augsnei pieplakusi, ļoti lēnaudzīga.
Citas hemlokegļu sugas Latvijā vēl izmēģinājumu stadijā.