Senatnē cilvēki ticēja, ka bez pasaules, kurā viņi dzīvo, pastāv vēl dievu pasaule. Cilvēki domāja, ka dievi ir pārāki par viņiem. Dievi nosaka visu cilvēka dzīvi, ir viņam labvēlīgi un pasargā no nelaimēm. Dievi spēja būt arī bargi un sodīt cilvēkus, ja viņi pienācīgi negodināja dievus. Šo sikni starp cilvēkiem un dieviem nodrošināja faraons, kas bija Senās Ēģiptes valdnieka apzīmējums, kurš uzņēmās arī galvenā priestera un karavadoņa pienākumus. Faraons bija gan kā cilvēks, gan kā dievs. Ēģiptieši arī ticēja, ka faraons ir dzīva saikne starp cilvēkiem un dieviem un ka pēc nāves viņš kļūst par dievu.
Tieši no faraona rakstura bija atkarīgs valsts liktenis un ēģiptiešu dzīve. Jo stiprāks bija faraons, jo stiprāka bija valsts. Lai valsti nodrošinātu drošībā Faraonam bija jādzīvo sarežģīta dzīve, tā bija pilna ceremoniāliem norādījumiem, un tā bija sava veida nosacījumu verdzība, ko diez vai varētu saukt par laimīgu dzīvi. Gandrīz katrs faraona solis bija rituālu un priekšrakstu nosacīts. Pastāvēja uzskats, ka no tā, cik precīzi visas ceremonijas tiks ievērotas, būs atkarīga zemes labklājība, dievu labvēlība. Varētu teikt, ka faraons dievu noteiktos likumus nodeva ēģiptiešiem un bija kā starpnieks, kas savienoja šīs, it kā divas pasaules – vienkāršos ļaudis un augstākos spēkus.
Pamazām veidojoties Ēģiptes valstij un pieaugot faraonu varai izmainījās arī cilvēku reliģiskie uzskati. Faraoni jau tika uzskatīti par dieviem cilvēka izskatā vai dievu pēctečiem un vietniekiem zemes virsū. Ēģiptiešu uztverē cilvēku un dievu pasauli tūkstošiem dažādu ietekmju, nosacījumu un atkarības saišu saista vienā lielā veselumā. Mitoloģija, kļūstot par reliģisko uzskatu avotu, ietekmējusi visas ēģiptiešu dzīves sfēras. Senajā Ēģiptē nepastāv cits pasaules uzskats kā vien reliģiskais, pretēji mūsdienu sabiedrībai, kur līdztekus pastāv gan reliģiskais, gan laicīgais pasaules uzskats. Senās Ēģiptes vēsture mums ir atstājusi bagātīgu rakstu pieminekļu klāstu, pēc kuriem šodien varam spriest par viņu reliģiskajiem priekšstatiem.Arī pēcnāves periodā cilvēkiem nācās sastapties ar dievu likumiem, jo pēc ierašanās mirušo valstībā ēģiptieša dvēselei nebija viegla dzīve. Pirms tā nokļuva lielās laimes novados, tai vajadzēja pārvarēt daudz briesmu. Visapkārt apsolītajai zemei pletās dziļi ūdeņi, bet ieeju apsargāja drausmīgs briesmonis, dēvēts par ”ačgārno ģīmi”, ielaizdams vienīgi tos, kuri zemes virsū bija dzīvojuši taisnīgu dzīvi. Dažādu dēmonu un vampīru, kā arī citādu briesmoņu bari uz glūnēja apkārt klīstošajām dvēselēm, lai tās iepītu savas pesteļu valgos. Mirušajiem cilvēki varēja palīdzēt ar burvju vārdiem, kas bija savākti “Mirušo grāmatā”. Faraoni nežēloja līdzekļus, lai šādu cilvēku palīdzību nodrošinātu sev uz laiku laikiem. Viņi pie savām kapenēm cēla tempļus un algoja priesterus, to vajadzībām paredzot ienākumus no karaļa muižām. Šie priesteri diendienā noturēja komplicētus rituālus dievkalpojumos, kas mirušajiem bija tikpat nepieciešams kā ūdens un maize dzīvajiem.
Ir grūti iedomāties cik grūta ir bijusi ēģiptiešu un faraonu dzīve, kad nepārtraukti ir jāuzņemas atbildība par saviem grēkiem un jādzīvo ļoti taisnīga dzīve, lai netiktu sodīts un lai pēc nāves varētu dzīvot, tā sauktajā, paradīzē. Šo cilvēku dvēselēm nekad nav miera ne pirms, ne pēc nāves un nemitīgi nākas labot visas dzīves laikā pieļautās kļūdas.