Liela valsts ar pilīm, tempļiem, gaisa dārziem un zikurātu. Senā Divupes kultūra devusi pasaulei vairākus izcilus arhitektūras brīnumus. Tikai viens no tiem ir saglabājies līdz šodienai.
Nebukadnecara laikā pilsēta tika atjaunota no drupām, sākās Emaha un Esagilas, kā arī Ninurtas svētnīcas un vecākā Ištaras tempļa pārbūve. Viņš atjaunoja Arahtu mūri un uzcēla pirmo akmens tiltu pār Eifratu un Libilhigalas kanālu. Viņš izbūvēja pilsētas dienvidu daļu ar tās pili, izrotāja Ištaras vārtus ar krāsaini glazētiem dzīvnieku cilvēciņiem. Plaši būvniecībā tika izmantotas velves.
Senās Divupes arhitektūra un māksla bija saistīta ar reliģiju un atspoguļoja vergturu despotijas intereses, tāpēc Divupes mākslai raksturīga stingru kanonu ievērošana. Arhitektūra kļuva par galveno mākslas veidu. Nostiprinoties ģints aristokrātijas un priesteru varai, tajā dominēja sakrālo celtņu un piļu būvniecība. Attīstījās Divupes arhitektūra raksturīgās iezīmes: ēkas novietojums uz mākslīga paaugstinājuma, taisnstūra plānojums, telpu izkārtojums ap iekšpagalmu, sienu sadalījums ar vertikāliem izvirzījumiem un nišām un krāsu risinājuma izmantojums, tādēļ Divupes tautu arhitektūra kļuva bagāta ar daudz krāšņām un apbrinojamām celtnēm.
Spilgti paraugi ir „Baltais templis” un „Sarkanā māja” Urukā, (abi celti 4. g. t. p.m.ē.) Līdzās templim cēla monumentālu pakāpjveida torni – zikurātu, kas bija veltīts galvenajiem dieviem, viens no ievērojamākajiem – Ūras zikurāts (22. – 21. gs. p.m.ē.) Šumeru pilsētās nozīmīgākās celtnes bija tempļi un zikurāti, babiloniešu un asīriešu centros – arī piļu kompleksi, piemēram, Asīrijas valdnieka Sargona II pils Dūršarrukīnā (8. gs. beigās p.m.ē.) un nocietinājumi – aizs. Būvju sistēma Babilonā (6. gs. p.m.ē.) Šumeru tēlotājā mākslā jau 4. g. t. p.m.ē. izplatījās cilnis (plaketes, gliptika, it īpaši cilindroti Zīmogi; stēlas ar ciļņiem). Ciļņos attēlotajiem kaujas skatiem, reliģijām, mitoloģijām un sadzīves ainām raksturīgs kompozicionāls statiskums, plakanīgs formu modelējums, pretskata un profila apvienojums cilvēka atveidojumā, atšķirīgi figūru mērogi atbilstoši attēloto sociālajam statusam (t.s. Kliju stēla no Lagašas, ap 25. gs. p.m.ē.). Attīstījās arī apaļskulptūra. Cilvēku figūrām raksturīga proporciju nosacītība, sastingusi, vienveidīga poza, pārspīlēti lielas, inkrustētas acis (dievlūdzēju statuetes); dzīvnieku atveidojums dinamiskāks, precīzāks. Reālās tendences spēcīgāk izpaudās Akadas tēlniecībā, kur vērojamas portretiskas iezīmes (bronzā veidotā valdnieka Sargona galva, ap 23. gs. p.m.ē.), plastisks formu modelējums, brīvs, dabisks kustību atveidojums daudzfigūru komp. Valdnieka Naramsina stēla, ap 23. gs. p. m. ē. Asīrijā alabastra plāksnes ar ciļņiem plaši izmantoja ēku sienu dekoram. Dramatiski spraigas un izteiksmīgas ir reālistiski traktētās lauvu medību ainas Ašurbanipala pils ciļņos – Nīnivē, 7. gs. p.m.ē.
Manuprāt, Senās Divupes tautu arhitektūra ir apbrinojama ar savu ipaši reliģisko auru un ārkārtigi izsmalcināto greznumu . Katrs, vissikākais, elements celtnē pauž kādu noteiktu iezimi vai spēku. Ja mūsdienās vēl pastāvētu Divupe ar savu arhitektūru, tā visnotaļ būtu atzita par pasaules lielāko „rotu” un būtu tūristu iecientākā apmeklējumu vieta. Diemžēl, vairs ir atlikušas tikai drupas no agrākā greznuma, bet ir prieks, ka vispār pasaulē ir bijuši šādi arhitektūras pieminekļi, no kuriem iespējams kādreiz idejas smelsies ari citi arhitekti.