Ievads
Kāpēc zāle ir zaļa? Kāpēc debesis ir zilas? Kāpēc dzīvē nekas nav paredzams? Šie nemitīgie jautājumi par lietām u n parādībām, ar kurām sakaramies ikdienas. Un ja kādas apgalvos, ka atbildība nav iekļaujams ikdienas sarakstā, tad šis cilvēks smagi kļūdās.
Atbildība ir netadalāma katra cilvēka ikdienas sastāvdaļa. Mēs vienmēr esam atbildīgi kāda vai kaut kā priekšā, kāds ir atbildīgs par mums un par kādu esam atbildīgi mēs. Un tā nemitīgi. Tiesa, atbildības fenomena defenīcijas meklējumi ir stipri rezultatīvāki, vien tādēļ, ka šis vārds un tā process mums katram ir tuvs, katrs ar to saskaramies un katrs to izjūtam. Piekrītu, ka būs tādi cilvēki, kas teiks, ka ir brīvi un ir bez atbildības, bet nē – Tu esi atbildīgs par savu brīvību. Tātad, pirmā asociācija vārdam cilvēks? –Atbildība
Pagāja laiks, līdz sapratām, no kuras puses sākt veikt pētījumu. Atklājām, ka līdz ko izproti pats šo tēmu, viss pārējais ir vienkāršs un pat aizraujošs. Pāris grupas biedri sāka plašu diskusiju pār šī vārda nozīmi un ,lūk, rezultāts ir pārdomu pētījums pat atbildības fenomenu , ļoti daudzpusīgs un nedetalizēts, jo šo uzdevumu atstājām lasītājiem.
Vārdnīcu skaidrojumi
‘’Buroties’’ pa vārdnīcām, tika atrasti dažādu vārdu salikumi kopā ar atbildību, piemēram :
Angļu valodā
saukt pie atbildības-
1) to bring to trial, to put on trial;
2) to call to account;
3) to bring to book;
4) to bring to account;
5) to put to trial;
6) to call to justice;
7) to make answer;
8) to make answerable
atbildīgais par sakariem ar presi- press officer
atbildība par produkta nekaitīgumu- product liability
atbildības trūkums- irresponsibility
administratīvā atbildība- administrative responsibility
disciplinārā atbildība- disciplinary responsibility
ierobežota atbildība- limited liability
civiltiesiskā atbildība- civil liability
uzņēmums ar ierobežotu atbildību- limited liability company
Vācu valodā
saukt pie atbildības-
1) belangen;
2) zur Verantwortung ziehen;
3) gerichtlich belangen;
4) haftbar machen;
5) verantwortlich machen;
6) zur Rechenschaft ziehen;
7) zur Rede stellen
uzņemties atbildību-
1) für etwas gerade stehen (neue Ortographie);
2) für etwas geradestehen (alte Ortographie)
izvairīties no atbildības- die Verantwortung zurückweisen
atbildības trūkums-
1) Verantwortungslosigkeit;
2) Verantwortungsmangel;
3) Unverantwortlichkeit
atbildības sajūta- Verantwortungsgefühl
saukt pie atbildības tiesā- gerichtlich belangen
atbildība par kara izraisīšanu-
1) Kriegsschuld;
2) Gefallene;
3) Gefallener
‘’Balstoties uz kādu autoru…’’
Meklējot informāciju par atbildību, tika atrasts ļoti interesants un vispārināts raksts, ko veidoja Dace Purēna par Atbildības cilvēciskumu. Starp visiem apdrošinātāju nolikumiem, tiesikajiem principiem un citāmlīdzīgām tēmām, uzkatu, ka šis ir pat ļoti noderīgs raksts.
Vairākkārt pārlasot šo rakstu ar katru reizi pārliecinājos, ka tas ir pilnīgs, viegli uztverams un lasāms, kā arī ir rakstīts cilvēku valodā, nevis izplūdis un sarežģīts terminu un gudru vārdu tīmeklis. Kā arī secināju, ka komentāri šeit ir lieki, jo katram vajadzētu izlasīt šo rakstu :
‘’ Ja cilvēka domāšanā dominē uzskats, ka visu nosaka Dievs, liktenis, nejaušība vai gadījums, ja vainīgi ir citi cilvēki un apstākļi, viņam ir ļoti grūti ietekmēt pat sīkus ikdienišķus notikumus un kur nu vēl mainīt savu dzīvi, uzņemties risku un gūt panākumus.
Dievs cilvēkam ir devis brīvo gribu un līdz ar to uzticējis atbildību par savu izvēli – tā liecina Bībele. To, ka šī ir izrādījusies viena no skaistākajām, bet arī visgrūtāk lietojamajām Dieva dāvanām, par kuru cilvēks ne vienmēr ir bijis pateicīgs, pierāda arī tik dažādie pasaules vēstures notikumi. “Daži saka, ka cilvēka dzīvē visu nosaka Liktenis, citi – ka visu ir radījis Dievs un visu nosaka Viņa griba, vēl citi apgalvo, ka visu virza gadījumi, kam nav noteiktu cēloņu un nosacījumu. Ja visu nosaka Liktenis, tad gan labie, gan ļaunie darbi ir predestinēti, un viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tādā gadījumā cilvēka griba un pūles kaut ko mainīt ir veltīgas un cilvēcei nav nekādu cerību.” Tikko minētais citāts, kas skan tik mūsdienīgi, tomēr ir nevis no kāda mūslaiku filozofa darba, bet no budistu “Avatamsakasūtras”. Ja cilvēka domāšanā dominē uzskats, ka visu nosaka Dievs, liktenis, nejaušība vai gadījums, ja vainīgi ir citi cilvēki un apstākļi, viņam ir ļoti grūti ietekmēt pat sīkus ikdienišķus notikumus un kur nu vēl mainīt savu dzīvi, uzņemties risku un gūt panākumus. No iepriekš sacītā varam secināt, ka cilvēka psihiskajā veselībā atbildība ir viens no būtiskākajiem jēdzieniem, bez kura nav iedomājama arī psihoterapijas prakse. Šajā rakstā jēdzienu atbildība lietošu saskaņā ar Žana Pola Sartra uzskatu, ka būt atbildīgam nozīmē būt “neapstrīdamam lietas vai notikuma autoram”. Tas nozīmē, ka neviens cits, bet tikai un vienīgi es pats radu savu “es”, savu patīkamo vai nepatīkamo likteni, savas problēmas un šauro bezizeju, no kurienes it kā nav iespējams izkļūt. Būt atbildīgam nozīmē arī to, ka, lūdzot palīdzību psihoterapeitam, es radu sevi kā psihoterapijas klientu un uzņemos atbildību par savu dzīvi psihoterapijā.
Jautājums par klienta un psihoterapeita atbildības sadalījumu, manuprāt, ir jautājums par klienta atbildību dzīvē vispār. Jau pēc tā, kā klients vēršas pēc palīdzības, kā formulē savu problēmu, kā un ko vēlas zināt par terapiju, ir iespējams secināt, kāda ir viņa attieksme pret dzīvi. Vai cilvēkam kārtējo reizi “tā gadījies”, vai viņš savās problēmās vaino apstākļus un apkārtējos vai arī vismaz daļēji saskata pats savu līdzdalību notikušajā. Klients pie psihoterapeita ierodas ar tādu pašu atbildību un ar tādām pašām gaidām, ar kādām dzīvo. Psihoterapeita uzdevums ir nevis piepildīt klienta gaidas un kļūt par “labo pasauli”, kas atrisina visas viņa problēmas, nevis aizrautīgi steigties palīgā un iesaistīties klienta dzīvē, bet gan palīdzēt cilvēkam uzņemties atbildību par savu dzīvi. Saprast, ka ar cilvēku notiekošais nav norakstāms uz apstākļiem, ļaunu likteni vai cilvēkiem, bet gan – ka viss, pilnīgi viss ir paša cilvēka izvēle un atbildība . Jauni psihoterapeiti vai psihologi konsultanti bieži vien pārāk dziļi iesaistās klienta dzīves problēmās, neapzinās savas jūtas un “saplūst” ar klientu. Šādos gadījumos “ atbildība kļūst par visīstāko “bezatbildību””. Turklāt šī apzināšanās un neapzināšanās, gluži tāpat kā jebkura cilvēka atbildība, terapijā un dzīvē ir mainīga – reizēm tā ir, reizēm tās nav. Vislabākais palīgs ikvienam terapeitam ir paša atbildības apzināšanās savā personīgajā dzīvē un darbā. Tas ļauj nepakļauties klientu manipulācijām un gaidām, bet zināt savas profesionālās kompetences robežas. Uz jautājumiem Ko es jūtu? Ko es tagad daru? Kas šobrīd notiek? vispirms ir jāatbild pašam terapeitam. Turklāt atbildības un jūtu mainīguma dēļ atbildes sev jāsniedz atkal un atkal. Diemžēl uz šiem šķietami vienkāršajiem jautājumiem reizēm nav nemaz tik vienkārši atbildēt ne tikai dzīvē, bet arī psihoterapijā, jo ikvienam cilvēkam lielākā vai mazākā mērā piemīt tieksme izvairīties no atbildības. Būt savas dzīves autoram ir ļoti smags uzdevums, kas nebūt nedara mūsu dzīvi vieglāku un vienkāršāku.
Ikviens, kas lasa šo rakstu, droši vien savās domās atceras lietas, lomas un uzdevumus, par kuriem viņš ir vairāk vai mazāk sekmīgi uzņēmies atbildību. Ja mums patīk domāt, ka šo atbildību esam uzņēmušies apstākļu, spiediena, citu cilvēku vai žēlsirdības dēļ, mēs paši sevi mānām, jo atsakāmies atzīt, ka esam brīvi. Brīvi darīt vai nedarīt, brīvi izvēlēties vai neizvēlēties, uzņemties atbildību vai ne. Brīvība ir tā, ar kuru cilvēkam ir ļoti grūti sadzīvot, jo tieši tā mums uzdod grūto jautājumu – ko tad mēs īsti gribam; tā, kura mums liek apzināties, ka esam atbildīgi par savām izvēlēm un dzīvi kopumā. Tieši tāpēc vislielāko aizsardzību cilvēks izveido tieši attiecībā pret savu brīvību.
Ja cilvēks atnāk pie manis – psihoterapeita – un viņa pirmie vārdi ir: “Man dzīvē viss ir – darbs, sieva, bērni, ko es mīlu, bet mani arvien biežāk moka bezmiegs. Ir tāda sajūta, ka kaut kā trūkst. Es pats nezinu, ko gribu,” – tad es parasti nojaušu, ka terapijas mērķi būs grūti noskaidrot, bet tukšuma izjūta, plūšana pa straumei, savas brīvības neatzīšana un atbildības trūkums no dzīves ienāks arī terapijā.
Ikvienam cilvēkam piemīt tieksme vismaz daļā situāciju pārlikt atbildību uz citiem cilvēkiem, neapgāžamiem apstākļiem un situācijām, kuras it kā nav iespējams mainīt. Tas viss kļūst par it kā nenovēršamo likteni, ko nevar mainīt, kontrolēt vai manipulēt. Tādos gadījumos gan klienti, gan ikviens cilvēks ikdienā parasti sāk stāstīt: ja vien tas nebūtu tā un tā, ja vien varētu mainīt to un to, viss būtu labi un pat brīnišķīgi. Un mēģina pārliecināt, ka mēs nemaz nezinām, cik briesmīgi tas ir un kāpēc “tur neko nevar darīt”. Cilvēks it kā rāda, ka dzīvo kādas nepārvaramas varas, kāda vadoša spēka pakļautībā, ka nav savas dzīves autors. Interesanti, ka šādu attieksmi pret atbildību, bieži vien paši to neapzinoties, kultivē arī plašsaziņas līdzekļi, kuri stāstot par notikumiem it kā “pazaudē” darītāju vai lieto vārdu “nāksies”, kam vairs nav nekā kopīga ar cilvēka brīvu izvēli un atbildību par notikumiem savā un sabiedrības dzīvē.
Reizēm atbildības neuzņemšanās izpaužas arī kā pastāvīga labā cilvēka un nevainīgā apstākļu upura lomas pieņemšana: es jau nemaz neesmu vainīgs, tie jau ir viņi – citi, kas ar mani to izdarīja. Īpaši grūti savu atbildību notikušajā ir atzīt cilvēkiem, kas patiešām ir kļuvuši par upuri.
Šī atbildība ir sāpīga un bieži vien liek atteikties no priekšstatiem par savi kā labu cilvēku un savām izvēlēm kā absolūtām un nevainojamām. Atceros, kā reiz kāda sieviete man stāstīja par aplaupīšanas mēģinājumu naktī uz tilta, kuras rezultātā viņa bija guvusi miesas bojājumus. Pat jautāta par savu atbildību atrašanās vietas un stundas dēļ, sieviete mēģināja aizbildināties ar citiem “vainīgajiem”, kuru dēļ viņai it kā nebija citas izejas. Savas vainas noliegšana, kas arvien kā ēna pavada atbildības neuzņemšanos, šādos gadījumos cilvēkiem ir īpaši raksturīga.
Atteikšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi bieži izpaužas arī “glābēja” gaidīšanā. Tad cilvēks nevis atzīst, ka par savu garīgo, fizisko un finansiālo veiksmi atbildīgs ir pats, bet gan cer, ka atnāks kāds augstāks spēks (Latvijas situācijā to bieži varētu nosaukt par labo valdību), kas atrisinās visas problēmas. Šo atbildības neuzņemšanos var ilustrēt ar ļoti daudziem piemēriem, sākot ar mūsu izvēli, kad balsojam vēlēšanās (Viņi atnāks un dos!), un beidzot pat ar populāro anekdoti, kurā atbildība par cilvēka glābšanu plūdos (turklāt tieši tāda, kādu bija iecerējis pats cilvēks!) tika uzvelta uz Dievu. Šī pozīcija pasludina pasivitāti par vienīgo iespēju un noliedz jebkādu brīvību un iespēju izvēlēties.
Reizēm, vērojot cilvēku prasmi un izsmalcināto izvairīšanās stratēģiju amplitūdā no atbildības pārlikšanas uz citu līdz pat izvēlei it kā “sajukt prātā”, lai tikai nebūtu jāatbild par paša nodarīto, rodas izjūta, ka cilvēks ir gatavs tērēt maksimāli daudz enerģijas vai pat to visu, lai tikai nebūtu cilvēks un viņam, līdzīgi dzīvniekam, nebūtu jāuzņemas nekāda atbildība. Psihoterapijā, kad vērojam klientu nevēlēšanos uzņemties atbildību par savu dzīvi, no augstprātības vislabāk palīdz “atveseļoties” paša atbildības nastas apzināšanās. Apziņa, ka neviens mūsu klients par savu dzīvi nevarēs uzņemties vairāk atbildības, nekā par savu dzīvi esam iemācījušies atbildēt mēs paši, atvēsina un liek atcerēties ne tikai mūsu brīvību, bet arī pašiem savu – cilvēka un terapeita – vājumu, nespēku un ierobežotību, ko esam piedzīvojuši un bieži arvien vēl izvēlamies piedzīvot.’’
Pētām, filozofējam un secinām
Kāda īsti ir filozofija? ‘’Filozofijas pamatjautājumi fundamentāli nav atbildami. Tomēr to uzdošana un atbilžu meklēšana palielina mūsu izpratni par to, kas ir iespējams, bagātina intelektuālo iztēli un samazina dogmatiskās pārliecības, kuras slēdz prātu pret dažādām spekulācijām. ‘’ jeb cilvēkvalodā runājot – Paplašina redzes loku, uztveri un neļauj mums būt kā truliem akmeņiem.
Mūsdienu filosofija franču domātāja Emanuela Levinasa personā izmaina priekšstatus par atbildību. Viņš saka: “Es saprotu atbildību kā atbildību par otru, tātad kā atbildību par to, kas nav mana rīcība, vai pat par to, kas uz mani neattiecas, vai – kas tieši uz mani attiecas, kam es tuvojos kā sejai”. Īsāk sakot, Levinasa vārdus secināju, ka ,piemēram, skolās strādājošie un studējošie ir daudz vairāk atbildīgi attīstību, nekā liekas. Pēc Levinasa domām, es esmu atbildīgs pat par otra atbildību jeb mēs paši radām savu vidi. Atbildība par otru ir cieši saistīta ar izglītību un izglītība ar atbildību. Atbildība nav tikai tas, kas saistīts ar kādas personas rīcību un pienākumiem, kā mēs esam paraduši domāt. Mēdz teikt, ka nevaru uzņemties atbildību, jo traucē apstākļi, tas nav mans pienākums, tas neatbilst manai iecerei utt. Taču šāda atbildības izpratne ir šaura un nav mūsdienīga.
Daudziem jautājot : ‘’ko Tu saproti ar vārdu atbildība?’’ tika dzirdēti daudz un dažādas atbildes, bet visām ideja un secinājums ir viens – mums atbildība ir vajadzīga.
Protams, ka tā ir vajadzīga – nebūtu atbildības, nebūtu ticības, mīlestības, kultūras utt. Un lai to saprastu, katram cilvēkam ir jāsāk pašam ar sevi, tik līdz tu apzinies, cik ļoti atbildība ir svarīga. Jebkāda- atbildība par rīcību, par sekām, par vārdiem utt. Piemēram, ‘’bezatbildīgs cilvēks muldēs nevajadzīgi un neapdomīgi, bet atbildīgs – teiks tikai to, ko uzkata par svarīgu un apzinās, ka būs atbildīgs par saviem vārdiem. ‘’
Savukārt daudzi uzskata, ka atbildība ir visa sākums, cilvēks sāk koriģēt savu darbību, rada pārējo attieksmi, ‘’ir vienkārši jābūt atbildīgam par to, ko tu dari, un katrai darbībai ir savas sekas.’’
Vai Atbildība būtu kā motivācijas pamatakmens? Un vai mūsdienās ar atbildību ir tā pašvaki? ‘’Jaunajai paaudzei atbildības ir tieši tik daudz, cik tai to iemāca, parāda apkārtējā vide – ģimene, skola, TV un viss pārējais, kas nu kuram ir viņa vide. Tādēļ šeit būtu jāuzņemas atbildību apkārtējiem par to, ka jaunajiem nav atbildības. Ar atbildības sajūtu šķiet, ka tomēr cilvēks nepiedzimst, tā ir pamatīgs iemācīšanās process.’’
Šie vārdi lika man aizdomāties – un ja nu nekas nemainā un paliek tikai sliktāk? Kāda būtu mūsu pozīcija bez atbildības? ‘’kas būtu? Haoss būtu bez atbildības, mēs vienkārši vairs nespētu augt, attīstīties un patstāvēt’’
Bija diezgan interesanti , ielūkojoties sinonīmu vārdnīcā , vardam ‘’atbildība’’ tika pielīdzināti vārdi ‘’vaina’’ un ‘’pienākums’’.
Mateja ticība stāsta par daudz un dažādām atbildībām:
Atbildība par laiku
Katru dienu klāt nāk arvien jaunas tehnoloģijas un izgudrojumi, kas palīdz ekonomēt laiku. Taču laiks kļūst aizvien ātrāks. Un neskatoties uz to, ka cilvēki dzīvo ilgāk, laika arvien pietrūkst. Laiku arī nekad nevar atgūt atpakaļ. Tāpēc ir jāmācās savā dzīvē noteikt galveno un nozīmīgo, lai vispilnvērtīgāk varētu izmantot atvēlēto laiku.
Manā atbildībā ir laiks sev, citiem un Dievam. (Efeziešiem 5:15-16; Romiešiem 13:10; Kolosiešiem 4:5; Salamans māc. 3:1)
Atbildība par mantu
Sākot ar 2007. gadu vidēji katram Latvijas iedzīvotājam kredītos bankām ir jāatmaksā 165 lati mēnesī. Un tā 18 gadus no vietas. Privātie ir aizņēmušies 138% no Latvijas gada kopprodukta, kas ir apmēram 20 miljardi lati. Šis fakts parāda gan to, kā dzīvojam, gan to, kas ir mūsu prioritātes.
Kristus nenosoda ne bagātību, ne nabadzību, bet gan aicina būt nomodā par to, kam pieder mūsu sirds. (Salamans māc. 5:9; Mateja ev. 6:21,33; 1.Timotejam 6:9-10, 17-19; 1.Korintiešiem 6:12)
Atbildība par vērtībām
Ik pa brīdim satraucamies par kultūrvēsturiskiem pieminekļiem, tradīcijām, valodas vai patriotisma mazināšanos.
Taču vai satraucamies un jūtamies atbildīgi par morāli tikumisko vērtību apdraudējumu? Vai ikdienas paaudze zina, kas ir labs un slikts, svēts un ļauns. Un ne tikai zina, bet arī spēj rīkoties un dzīvot saskaņā ar pārliecību par labo un svēto.
Dzīves laimes augļi iesākas morālo vērtību sēkliņās. (Mateja ev. 5:13-14; Filipiešiem 4:8; Galatiešiem 4:18a; 2.Timotejam 3:15-17)
Atbildība par tuvāko
Dzīves veiksme nav sasniegumos, mantā vai slavā, bet gan sirsnīgās un mīlošās attiecībās.
Dzīves vērtību nenosaka lietas, bet gan cilvēki – attiecības ar saviem tuvākajiem un līdzcilvēkiem. (1.Korintiešiem 10:24; Romiešiem 12:15-18; Mateja ev. 7:12; 1.Pētera 4:8b; Marka ev. 12:31)
Noslēgums
Atbildību viens sajūt tik daudz, cik viņam ļauts sajust savas rīcības sekas, pārāk bieži jau mēs pārtveram citu atbildību, rīkojamies, citu vietā, pieņemam lēmumus citu vietā, un tad brīnamies, kāpēc pēc būtības šo lietu neviens nejūt. Liela ir atbildība pret apkārtējiem un sabiedrību teikt , ko redzi, nevis paslēpt galvu smiltīs. Viegli ir filozofēt, daudz grūtāk ir teikt patiesību par bezatbildību, ko novērojam – uz ielas, tuvās attiecībās – visur. Bet ar to ir tāpat kā ar bībelē teikto: lai met akmeni pirmais, kurš ir bez grēka. Kurš no Jums dzīvē ir uzņēmies atbildību par visām savām darbībām atklāti un līdz galam?
Šis raksts atgādināja, cik svarīgi ir atbildēt par saviem darbiem, vārdiem un man piešķirtajām lomām, cik ļoti svarīgi ir būt atbildīgam par savu dzīvi un visu, kas tajā notiek. Kā arī lika secināt, ka atbildība nebūt nav slogs, bet gan atbilde daudz mūsu darbībām.
Izmantotā literatūra
http://meeting.oho.lv/meeting.php?cmd=intereses&subgrupaid=668&temaid=119536
http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=43&show=902&act=read
‘’izglītība un atbildība’’
www.matejs.lv
Latviešu – angļu valodas vārdnīca
Latviešu – vācu valodas vārdnīca
Latviešu sionīmu vārdnīca