Kārlis Lielais

Eseja par Kārli Lielo.

Kārlis Lielais vēsturē neapšaubāmi ieņem ļoti nozīmīgu lomu. Tieši viņa valdīšanas laiks Eiropas attīstību ievirzīja uz mūsdienu Eiropas pusi. Esejā mēģināšu noskaidrot, kāda bija Kārļa Lielā personība, ko nozīmīgu viņš ir paveicis kā Franku impērijas valdnieks un kā karavadonis.
Kārlis Lielais savā valstī bija liela autoritāte, ko viņš panāca ar savu neatlaidību karojot, godkārību un zinātkāri. Viņš bija arī ļoti enerģisks un savu novatorisko ideju pārņemts. Kārlis Lielais bija savā ziņā arī ļoti gudrs un ar jebkādiem paņēmieniem centās sasniegt savus mērķus. Viņš izveidoja lieliskas attiecības ar baznīcu: apstiprināja sava tēva teritoriju dāvinājumus tai, neliedza patvērumu bēguļojošajam Leonam III, kuru uzņēma savā galmā un atjaunoja tā varu. Pateicībā Romas pāvests Kārli Lielo kronēja par imperatoru, un tā 800. gadā viņš ieguva valdnieka titulu, kas jau daudzus gadsimtus bija zudis no Rietumeiropas politiskās aprites.
Kārlis Lielais kļuva par izcilu savas impērijas saimnieku. Viņš attīstīja kultūru un filozofiju valstī, veicināja esošo klostera skolu nostiprināšanu un jaunu skolu dibināšanu, pievērsa lielu uzmanību latīņu valodas saglabāšanai, bet tai pat laikā neatstāja novārtā arī tautas valodas. Lai gan pats Kārlis bija lasīt un rakstīt nepratējs, viņš veicināja izglītības attīstību, atbalstīja senu manuskriptu vākšanu, mācību, vēstures u.c. grāmatu izdošanu. Kārlis Lielais rūpējās arī par garīdznieku izglītošanu un antīkās kultūras ieviešanu. Taču, apvienojot daudzās iekarotās zemes, valsts kļuva sadrumstalota, starp tās reģioniem pastāvēja pārāk lielas kultūru, valodu un arī likumu atšķirības. Kārlis Lielais pārāk daudz uzmanības ievērsa kristīgās baznīcas atbalstīšanai, bet pārāk maz – vienotas un centralizētas valsts izveidei. Lai gan viņš izdeva kapitulārijus, kuru mērķis bija ieviest viendabību valstī, tas īsti nevainagojās ar panākumiem. Kārlis Lielais savā darbībā centās balstīties uz agrākās romiešu impērijas piemēriem, veidojot Eiropā pirmās pārvaldes struktūras un administratīvo sadalījumu.
Karlis Lielais bija ļoti veiksmīgs karavadonis. Savas valdīšanas laikā viņš vispirms sakāva langobardu valdnieku Dezidēriju, tādējādi no vienas puses palīdzēdams pāvestam un no otras puses, pats kļūdams par langobardu karali, pēc tam sīvā cīņā sakāva sakšus. 788. gadā bez lielām pūlēm Kālis pakļāva Bavārijas hercogiste. Savā karadarbībā viņš ne tikai spoži izmantoja viltīgu militāru tehniku, bet arī veica savu karavīru ideoloģisku sagatavošanu – ieviešot viņos pārliecību, ka neticīgo zemju iekarošana ir Dievam tīkams darbs. Franku kontrolē nonāca arī slāvu cilšu apdzīvotās teritorijas. Kālim Lielajam mirsot, franku valsts aizņēma mūsdienu Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Šveici, lielāko daļu Vācijas, kā arī daļu no Itālijas un Spānijas, neskaitot Korsiku.
Esejā atbildēju uz sev uzdotajiem jautājumiem un varu secināt, ka Kālis Lielais bija izcila personība, kas ieguldīja daudz kultūras un izglītības attīstībā, kā arī veicināja Eiropas attīstību kā tādu. Viņa valdīšanas laikā Franku valsts piedzīvoja savus spožākos gadus, un viņa iekarojumi un Franku impērijas apvienošana vēlāk bija par pamatu mūsdienu Eiropas politiskās kartes izveidei.