Kas ir filozofija

1 Jēdzienu definējums.

philo- gudrība

sophia- mīlestība

aretē- tikumība

skopei- uzturēt distanci

enkrateia- paðvara

eph hēmin- ir cilvēka varā

ūk eph hēmin- nav cilvēka varā

2 Filozofijas meklējumi

Filozofija ir pietiekami veca, lai par to būtu izteikts daudz vārdu. Stāsta, ka filozofiju nevar iemācīties tā pat kā matemātiku vai dzejoli par sauli. Iemācītas atbildes nekad nevar būt patiesas, jo filozofijas izprašana ir dziļi intīms un personīgs process. Katram pašam jāmeklē filozofiskās atbildes, nevis jāatkārto tas ko saka citi. Merabs Mamardašvili, gruzīnu filozofs, raksta:” Filozofija nevienam un nekam nekalpo, nepakalpo, tā neder, lai izskaidrotos, ar to va

a
ar vienīgi dzīvot, mēģinot filozofijas terminos un jēdzienos apvienot kādus savus likteņa nogriežņus (citādi neaptveramus un nepārskatāmus). Riskējot nezināmā un jaunā, iespējamā priekšā un ciešā vienībā ar pēdējo. Visbiežāk filozofija ir tava paša seja. Tikai spoguļattēlā. Tādēļ filozofs – tas ir sevis lasītājs, kuram vienādas tiesības ar tālo, negaidīto sarunu biedru. “ (M. Mamardašvili – Domātprieks. –R.,1994. – 171. Lpp) . Mūs no senajiem domātājiem šķir gadu tūkstoši, tādēļ dažreiz ir grūti saprast viņu domas stāvokli. Viena filozofijas nozīmīgākajām īpatnībām ir tā, ka pagātne vienmēr ir kl
l
lātesoša. Filozofija ir veids kā iekļauties mūžīgajā tagadnē. Taču filozofijā nevajag baidīties no nesaprašanas. Atzīties neizpratnē ir ļoti svarīgi, jo tā pieder pie pašas filozofijas iedabas un tieši ar neizpratni, nevis ar citu teiktā atkārtošanu , var sākties patstāvīga domāšana. Filozofija ne
e
euzskata, ka visu zina. Kā teicis Sokrats:” Zinu, ka nezinu, bet citi nezina pat to”. Filozofija ir ceļa uz gudrību meklējumi, bet sasniegt gudrību praktiski nevar, jo tai ir ļoti augsti kritēriji. Šis ceļš ir gudrības mīlestība. Gudrības mīlestība liek allaž meklēt nezināmo, nevis iegūtās zināšanas ir tas, ar ko sākas filozofija, bet gan mēģinājums iedziļināties nezināmajā. Filozofija ir ceļā no nezināšanas uz apskaidrību, un šim ceļam nepienāks gals, kamēr vien pastāvēs cilvēce un kultūra. Filozofija sākas ar jautājumiem, nevis ar atbildēm uz tiem. Jautājumi ir svarīgāki par atbildēm, uzdodot jautājumu nozīmē lauzties ārā no nezināšanas un sākt saprast, par ko tiek jautāts. Uzdot jautājumu ir pat grūtāk nekā atbildēt uz to, jo jautājums sevī jau slēpj atbildi.

Vienu no au
u
ugstākajām virsotnēm ne tika sengrieķu filozofijā, bet arī cilvēces filozofiskās domas attīstības vēsturē kopumā iezīmē Platona (427.-347.g. pr. Kr) “gudrības meklējumi”. Platona īstais vārds ir Aristokls, bet Platons ir iesauka, kas ir viņa plato plecu dēļ, bet kā svarīgākais -Platons ir Sokrata skolnieks. Tā pat kā Sokratam, viņam filozofija nav tikai tukša teoretizēšana, tā saplūst ar pašu dzīvi tās virzībā uz gaismu un patiesību. Platons bija viens no pirmajiem, kas pievērsa uzmanību jautājumam par filozofijas iedabu. Platona filozofijas izpratne atklājas vi
i
iņa darbā “Valsts” , šajā darbā viņš konstatē ļoti svarīgas lietas: Filozofija nodarbojas ar esamību, taču nebūt ne viss, kas mums rādās ir esamība. Lielākoties mums rādās šķietamība, kas ir starpstāvoklis starp neesamību un pilnvērtīgas esamību. Cilvēki novērtē labus un ļaunus darbus, bet labā būtību nesaskata. Tāpēc vienreiz par labu tiek uzskatīta viena veida rīcība, bet citreiz šādu pašu rīcību uzskata par nepareizu. Tas tādēļ, ka cilvēkiem trūkst stingru un noteiktu ideju par to, kas ir būtisks un kas ne tik būtisks vai pat vispār nebūtisks. Tātad viņiem trūkst filozofiska skatījuma – viņi apmaldās šķietamību pasaulē, uzskatot to par būtisku. Par filozofijas iedabu visu grūti zināt, Platons saka:” Filozofija ir pārāk mīklaina un neviens neapšauba, ka tā pastāv, taču man par to nav un nekad nebūs nekādu piezīmju. To nevar izteikt vārdos līdzīgi citām zinībām. Tikai tādam, kurš patstāvīgi ar to nodarbojas un ir savienojis ar to visu savu dzīvi, dvēselē pēkšņi kā gaisma, kura uzplaiksnī no uguns dzirksts, rodas un pati sevi uztur šī atjēga. “ (Platons. Vēstules, , 341 cd). Ja filozofija kā doma par patiesību pašam sevī pēc ilgstošas nodarbošanās ar būtību meklējumiem, tad loģiski, ka filozofisko domu nevar citam pastāstīt vai kā citādi nodot, šinī sakarā Hermanis Hese saka:” Gudrību nevar tālāk nodot. Gudrība, kuru cenšas nodot citam, vienmēr līdzinās muļķībai”. Filozofiskā doma ir jāmeklē, bet kas ir līdz brīdim kamēr šī doma nav atrasta un kā viņu vispār meklēt? Martins Heidigers apgalvo, ka filozofijas tapšanai un līdz ar to filozofisku domu tapšanai, nepieciešama noskaņotība. Kas ir noskaņotība? Cilvēki ir tendēti domāt psiholoģiski, ne filozofiski un tādēļ bieži jauc noskaņotību ar garastāvokli vai kādām citām savām izjūtām. Un tad nu arī gadās, ka cilvēks izlasa filozofijas definīciju, kurā stāstīts, ka filozofija ir pašas vispārīgākās zināšanas par pasauli, bet šāda definīcija ir neprecīza, jo var saprast, ka filozofija ir tāda pati zinātne kā citas tikai daudz vispārīgāka. Tas nebūs īsti pareizi, jo netiek vērsta uzmanība uz filozofiju kā domu radīšanas mākslu. Lai varētu norisināties filozofiskā domāšana, domai ir jānonāk noteiktā stāvoklī, kas atšķiras no ikdienas sadzīviskā domas stāvokļa. Īstenības faktus filozofiskā doma neaplūko, tā pastāv kā notikums, pārdzīvojums vai akts. Filozofiskā domāšana ir doma par domu, lai realizētos doma nepieciešams sasprindzinājums. Māka iegūt šo sasprindzinājumu ir tas pats, kas prasme nonākt domas stāvoklī. Šāda māka visu dzīvo būtņu vidū piemīt tikai cilvēkam, pie tam tikai izglītotam, garīgi trenētam un ieinteresētam cilvēkam. Dabiskā ceļā, bez piepūles, filozofiskās domas stāvokli iegūt nav iespējams. Te nu arī ar filozofijas palīdzību esmu noskaidrojis kvalitatīvu atšķirību starp dzīvnieku un cilvēku kaut arī tāds nebija mans mērķis.

Franču filozofs Mišels de Monteņs 16.gs ir uzrakstījis eseju par to, ka filozofēt nozīmē mācīties mirt. Šī tēma bieži tika aplūkota arī sengrieķu filozofijā. Nāve filozofijā ir simbols, kas rada domas stāvokli, jo domājot par nāvi cilvēks saprot cik svarīgas vai nesvarīgas ir konkrētās lietas – sīkās nepatikšanas liekas pilnīgi nesvarīgas, lielie, nozīmīgie pasākumi, kas agrāk šķita neatliekami, tagad ieguvuši citu nokrāsu – mazāk svarīgu. Mišels de Monteņs savā esejā raksta:” Cicerons saka, ka filozofēšana nav nekas cits kā sevis sagatavošana nāvei. [.] ;var arī teikt, ka visas pasaules gudrības un prātojumi tiecas uz vienu mērķi – iemācīt mūs nebaidīties no nāves. [.] Mūsu darbības galvenais mērķis ir nāve, tas ir mūsu nodomu neizbēgams iznākums; ja nāve mūs biedē, kā gan ir iespējams izdarīt kaut vienu soli, nedrebot kā drudzī? Vienkāršo ļaužu līdzeklis ir nedomāt par to. Bet cik gan dzīvniecisks stulbums ir vajadzīgs, lai nonāktu pie tāda akluma. [.] Ja nāve būtu ienaidnieks, no kura var aizbēgt, es ieteiktu izmantot šo gļēvulība ieroci. Bet, tā kā tas nav iespējams, jo nāve vienlīdz labi noķer bēgli, vai nu tas būtu gļēvulis, vai goda vīrs . un pat vislabākās bruņas jūs no tās nepasargās ., tādēļ iemācīsimies to sagaidīt drosmīgi un ar to cīnīties. Un, lai atņemtu nāvei tās vislielāko priekšrocību, izvēlēsimies ceļu, kas pilnīgi atšķiras no parastā. Atņemsim tai noslēpumainību, ielūkosimies tajā, pieradīsim pie tās, domādami par to biežāk nekā par jebkuru citu lietu.” Tieši domājot par nāves simbolu, kas ir cilvēka varā, mēs visprecīzāk varam izjust, kas ir filozofisks pārdzīvojums un saspringts domas stāvoklis.

Filozofiju raksturo ļoti daudzi viedokļi, piemēram, Karls Jaspers raksta:” filozofija ir dzīves dzīvais vārds, kura saprašana prasa skolotu un trenētu prātu. Filozofija nav līdzeklis kādu sociālu vai politisku problēmu risinājumam; tā ir apziņa savā daudzveidīgajā realizācijā, dzīves procesu apjēgums. Filozofēt nozīmē domāt, kādā veidā es pats esmu darbīgs savā patībā. Filozofija nedot objektīva, visiem vienādas zināšanas, bet Jaspersa vārdiem runājot, ir esamības apziņa.” Savukārt angļu filozofs Bertrans Rasels filozofiju salīdzina ar nevienam nepiederošu zemi, kas atrodas starp reliģiju un zinātni un viņš raksta:” Filozofija, kā es to saprotu, ir kaut kas vidējs starp teoloģiju un zinātni. Līdzīgi teoloģijai tā ir abstrakta prātošana par lietām, par kurām līdz šim nav iegūtas eksaktas zināšanas, bet līdzīgi zinātnei tā drīzāk apelē pie cilvēka prāta nekā autoritātes – vai nu tradīcijas, vai atklāsmes autoritātes. Pēc manām domām, visas precīzās zinātnes pieder zinātnei, visas dogmas, ciktāl tās pārsniedz precīzās zināšanas, pieder teoloģijai, bet starp teoloģiju un zinātni atrodas Nepiederošā zeme, kurai uzbrūk abas puses. Šī nepiederošā zeme ir filozofija.” Kā jau minēju filozofiju var definēt dažādi un apskatīt dažādas lietas, bet es piekrītu Platona teiktajam, ka filozofiju jāmeklē sevī un to atrast var tikai nodarbojoties ar sevi un ietrenējoties nonākt filozofijas domas stāvoklī. Ja man vienā teikumā jāatbild kas ir filozofija tad teikšu -filozofija ir līdzeklis, lai dzīvotu!

Leave a Comment