Karla Gustava Junga psiholoģisko tipu skatījums

Ievads.

Psihoanalītiskajā teorijā viens no pamatjēdzieniem ir enerģija. Junga izpratnē psihiskā enerģija ir neitrāls jēdziens, tā nav piesaistīta kādai noteiktai cilvēka tieksmei vai bioloģiskam mehānismam. Ir divas psiholoģiskās virzības: uz iekšu vērstā, jeb introversija, un uz āru vērstā, jeb ekstraversija. Lai gan katram cilvēkam piemīt gan introversija, gan ekstraversija, tomēr cilvēki atšķiras pēc tā, kas viņos dominē.

Jungs izšķir četrus strukturizējošos funkcionālos tipus – domāšanu, jūtas, izjūtas, intuīciju un divus ievirzes tipus – ekstraversiju un intraversiju.

Speciālo tipu savdabību nosaka apstāklis, ka indivīds pielāgojas videi un

n
n orientējas tajā, galvenokārt izmantojot savu visvairāk diferencēto funkciju. Introvertās un ekstravertās ievirzes tipu Jungs uzskata par vispārīgiem, no organisma psihiskās organizācijas un ievirzes atkarīgiem tipiem, kas atšķiras viens no otra ar interešu virzības un psihiskās enerģijas plūsmu, bet speciālos tipus – par funkcionāliem tipiem.

Junga teorija ir balstīta uz komplementaritātes principu, jeb savstarpēju papildināšanos.

Savstarpēji viena otru papildina apziņa un bezapziņa: tas, kas nav apziņā, nav bezapziņā, bet tas, kas nav bezapziņā, ir apziņā. Apziņa un bezapziņa veido vienotu veselumu, tās vi
i
iena otru papildina.

Atbilstoši šim principam cilvēki, kuri sevi apzinās kā intraverti, bezapziņā ir esktraverti. Viņi reaģē uz apkārtējiem cilvēkiem, taču tas notiek neapzināti. Kā izpaužas intraverta ekstraversija? Kā negaidīts egoisms.

Jungs uzskata, ka divas šīs ievirzes ir iedzimtas, tās ir bi
i
ioloģiski nosacītas, katrs cilvēks piedzimst vai nu intraverts, vai ekstraverts. Var būt ‘’pa vidu’’, bet tendence būt uz vienu vai uz otru pusi dzīves laikā paliek pastāvīga, to mēs saucam par cilvēka individuālo stilu.

Jungs paplašina psihes jēdzienu, ietverot tajā kolektīvi neapzināto. Kolektīvā bezapziņa ir cilvēces garīgās attīstības mantojums, kas atdzimst ikvienā individuālajā būtnē. Arhetipi darbojas kā kolektīvi neapzināti pirmtēli. Indivīdā arhetipi izpaužas kā neapzināto norišu manifestācijas, kuru pastāvēšana un jēga ir secināma tikai netieši.

Īss Karla Gustava Junga dzīves stāsts.

Karls Gustavs Jungs dzimis 1875.gadā Šveicē, Kesvilā. Junga tēvs bija protestantu mācītājs. Viņš interesējās par mākslu, kultūru, sevišķi par klasisko, Senās Grieķijas kultūru, Austrumu mākslu, filozofiju. Tieši šīs tēva intereses atstāja lielu ietekmi uz Junga uzskatiem un vēlākajiem dzīves pētījumiem. Junga ve

e
ecvecāki bija radošas un neparastas personības, kas neapšaubāmi ietekmēja Junga darbu tālākajā dzīvē. Vectēvs bija ārsts psihiatrs. Savukārt vecmāmiņa ļoti interesējās par okultismu, parapsiholoģiju, garu izsaukšanu. Paši Junga vecāki nesatika savā starpā, kas atstāja ietekmi uz bērna raksturu. Bērnībā Jungs bija noslēgts, kautrīgs bērns, šīs rakstura iezīmes dēļ viņam skolā bija daudzi pārdzīvojumi. Jungam bija vārga veselība, bieži viņam uznāca bezsamaņas lēkmes. Ar laiku viņš iemācījās tās izraisīt arī pats. Reiz tēvs pēc kārtējās bezsamaņas lēkmes paaicināja psihiatru, kas deva ļo
o
oti skumju slēdzienu par Junga nākotnes izredzēm. Viņš teica, ka no Junga nekas dzīvē neiznāks, jo viņš ir ļoti vārgs. To noklausījās arī Jungs pats, un saprata, ka kaut kas ir jāizdara savas dzīves labā. Viņš mobilizējās un izstrādāja savas dzīves režīmu. Tas viņam palīdzēja nostāties uz kājām.

Pēc skolas beigšanas Jungs nolemj studēt Bāzelē psihiatriju. Viņš studē medicīnu un specializējas psihiatrijā. Studijas viņš beidz 1900.gadā un sāk strādāt par psihiatru un veic zinātniskus pētījumus. Viņš gūst zinātnisku atzinību ar saviem pētījumiem par šizofrēnijas izcelsmi, taču vēl šodien nav skaidrs šīs slimības cēlonis.

Junga doktora disertācija ir par tēmu ‘’ Tā saukto okulto fenomenu psiholoģija un patoloģija’’. Jungs savā darbā sniedz netradicionālu skaidrojumu okultismam. Viņš uzskatīja, ka cilvēka dvēsele ir bezgalīga un neizdibināma kā kosmoss, un viss, ko mēs dēvējam par pārdabisko, nāk no paša cilvēka.

1904.gadā Jungs publicē ‘’Vārda asociatīvo testu’’. Šis tests rada popularitāti, jo sākumā ir vispārējs šī darba noliegums. Pēc testa publikācijas Jungu ievēro Freids, un uzaicina uz satikšanos. Freids, kurš bija tā laika autoritāte, ar Jungu norunā četrpadsmit stundas no vietas pirmajā tikšanās reizē. Pēc šīs tikšanās sākas viņu abu kopējā sadarbība. Freids sāk virzīt Jungu pa karjeras kāpnēm, jo Jungs bija talantīgs cilvēks, un arī vācietis, kas tā laika politiskajā sistēmā nebija mazsvarīgi.

1911.gadā Jungs kļūst par pasaules psihoterapeitu asociācijas prezidentu. 1913.gadā Jungs sarauj attiecības ar Freidu, jo Freids viņam liek apsolīt, ka turpmākos pētījumus Jungs balstīs tikai uz viņa izstrādāto teoriju par seksualitāti. Jungs saka kategorisku – ‘’Nē!’’. Jungs atsakās balstīties uz seksualitātes teorijas, kas ļoti nokaitina Freidu. Junga atteikums balstījās uz to, ka viņu abu darbs ar pacientiem ļoti atšķīrās tieši pacientu kontingenta ziņā.

Freids apkalpoja jaunas sievietes, kurām pārsvarā bija vecāka gadagājuma bagāti vīri. Viņš sadarbojās ar šīm pacientēm 4 –5x nedēļā pa 50 minūtēm. Šie seansi ilga gadiem. To varēja atļauties tikai bagāti cilvēki, kuriem bija daudz brīvā laika. Strādājot ar šīm sievietēm, Freids radīja savu libido teoriju, ka visas problēmas rodas no seksa nepiepildīšanas.

Savukārt Junga pacienti bija nobrieduši cilvēki, kas meklēja dzīves jēgu. Jungs lielu uzsvaru lika uz reliģiskās dzīves aktivizēšanu. Mūsu gadsimtā cilvēki vairs netic Dievam, tāpēc veidojas vidusdzīves krīzes posms, jo cilvēks nezina, kas notiks pēc nāves. Šajā posmā libido enerģija transformējas reliģiskajā, garīgajā enerģijā.

Kritiķi pārmet, ka Freids visu pārāk sašaurinājis, bet Jungs visu pārāk paplašinājis.

Pēc sanaidošanās ar Freidu Jungam bija apmēram 4 gadus ilga depresija, līdz pat domām par pašnāvību.

Taču šajā laikā Jungs nodibina sakarus ar savu bezapziņu, runājoties pašam ar sevi. Šajā laikā rodas grāmatas ‘’Septiņi sprediķi mirušajam’’.

Uz šo laiku balstās Junga teorijas par depresiju, kas izsaka domu, ka no depresijas nav jāizvairās, bet gan jāiedziļinās tajā.

Kad depresīvais periods pāriet, Jungs atkal sāk rakstīt grāmatas, atkal sāk intensīvi pētīt primitīvo tautu kultūru. Šo pētījumu rezultātā Jungs saprot, ka mūsdienu cilvēkam psihe ir sadalījusies apziņā un bezapziņā. Tas ir noticis ‘’pateicoties’’ tam, ka mūsdienu cilvēks ir attālinājies un aizmirsis savas kultūrvēsturiskās saknes.

Aptuveni 1916.gadā Jungs smagi saslimst un desmit dienas atrodas uz dzīvības un nāves sliekšņa. Tajā laikā viņš redz, ka atraujas no zemes un it kā kosmosā satiekas ar indiešu guru, un starp viņiem notiek bezvārdu saruna.

Šajos dzīves viņš izjūt svētlaimi, un negrib atgriezties uz zemes. Tomēr viņš atgriežas un paliek dzīvs, taču mirst viņa ārstējošais ārsts. Šis notikums atstāj dziļu iespaidu uz Junga teorijām.

1968.gadā Jungs mirst.

Junga izstrādātā teorija – iedalījums psiholoģiskajos tipos.

Analizējot cilvēku izturēšanos, uztveri, iedziļinoties Austrumu filozofijā, reliģijā, kā arī viduslaiku alķīmijā, Jungs nonāk pie atziņas, ka cilvēku psihei ir četras galvenās funkcijas.

Pirmā: sajūtas: redze, dzirde, oža, garša, tauste, proprioceptīvas sajūtas.

Otrā: domāšana: analīze, slēdzienu izdarīšana.

Trešā: vērtēšana: tās ir vērtējošās jūtas.

Ceturtā: intuīcija: mēs pēkšņi kaut ko aptveram, sākam saprast, un paši nezinām, no kā tas nāk.

Jungs šīs četras funkcijas raksturo šādi: ‘’Sajūtas mums saka, ka kaut kas ir, mēs kaut ko sajūtam. Domāšana mums paskaidro, kas tas ir. Vērtējošā attieksme mums pasaka, vai tas ir labi, vai slikti, vai tas ir kaut kas mums labvēlīgs vai nelabvēlīgs. Intuīcija mums dod atbildi uz jautājumu, no kurienes tas nāk, un uz kurieni tas virzās.’’

Jungs uzskata, ka katram no mums ir atšķirīgs uztveres tips, kas mums ir galvenais. Piemēram, ja man galvenā funkcija ir sajūtas, tad man visu vajag redzēt, dzirdēt, aptaustīt, tikai tā es uztveru pasauli. Ja man dominē vērtēšana, tad svarīgākais ir visu ‘’salikt pa plauktiņiem’’.

Jungs piedāvā cilvēku psihes tipoloģiju, kas ir daudz plašāka par iepriekš minētajiem diviem tipiem.

Tipoloģija ir balstīta uz psiholoģiskajiem kritērijiem, uz intraversiju un ekstraversiju apvienībā ar četrām galvenajām psihes funkcijām. Šo īpašību kombinācija dod mums kādu konkrētu psiholoģisko tipu.

Vispārīgie tipi ir atšķirīgi, atšķirības pamatā ir savdabīga ievirze attiecībā pret objektu. Introvertais tips objektu cenšas abstrahēt un tā galvenais mērķis ir libido atņemšana objektam. Turpretim ekstravertais tips pret objektu izrāda tikai labvēlīgu attieksmi. Abi tipi ir tik atšķirīgi un pretstats ir acīm redzams, ka to pastāvēšana ir arī redzama nespeciālistam psiholoģijas lietās.

Speciālo tipu savdabību nosaka apstāklis, ka indivīds pielāgojas videi un orientējas tajā, galvenokārt izmantojot savu visvairāk diferencēto funkciju. Introvertās un ekstravertās ievirzes tipu Jungs uzskata par vispārīgiem, no organisma psihiskās organizācijas un ievirzes atkarīgiem tipiem, kas atšķiras viens no otra ar interešu virzības un psihiskās enerģijas plūsmu, bet speciālos tipus – par funkcionāliem tipiem.

Introvertais tips.

Introvertie cilvēki ir noslēgti, klusi, kautrīgi, reti izrāda iniciatīvu uzsākt sarunu vai kādu citu darbību saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Viņiem parasti ir šaurs draugu loks, attiecības ar cilvēkiem parasti vēršas kvalitātē, nevis kvantitātē. Introvertie tipi dod priekšroku darbam ar lietām, nevis cilvēkiem, taču tas nenozīmē, ka viņi nevar strādāt ar cilvēkiem. Vienkārši šiem cilvēkiem labāk padodas tie darbi, kur ir saskarsme ar grāmatām, augiem, mākslu, instrumentiem. Introverta uzmanība koncentrēta vairāk uz to, kas notiek pašā cilvēkā iekšā, viņa dvēselē, kādas ir viņa domas.

Introverti parasti savas jūtas uz āru neizrāda, skaļi par tām nerunā. Viņi ir klusi un domīgi , grūti izprotami no malas, taču tas nenozīmē, ka viņiem nav jūtu.

Introvertais tips no ekstravertā atšķiras ar to, ka viņš galvenokārt orientējas nevis uz objektu vai objektīvo realitāti, bet uz subjektīviem faktoriem. Introvertajam tipam starp objekta uztveri un personisko rīcību iespiežas subjektīvais viedoklis, kas ir šķērslis tam, lai rīcība atbilstu objektīvajai reālitātei. Lai arī introvertā tipa apziņa uztver ārējos apstākļus, tomēr par izšķirošo kritēriju tā izvēlas subjektīvos nosacījumus.

Introvertais mentālais (domāšanas) tips.

Intravertam domātājam psihiskā enerģija vērsta uz sevis izpratni, uz sevis un savas dvēseles izzināšanu, uz savu psihoanalīzi. Šos cilvēkus maz uztrauc vai fakti apstiprina viņu idejas vai ne. Devīze :’’Ja fakti neapstiprina manas idejas, jo sliktāk faktiem’’. Introvertā tipa domāšana ir pozitīva un sintētiska tādu ideju attīstības ziņā, kuras arvien nemaldīgāk tuvojas sākotnējo tēlu mūžīgai patiesībai. Taču, ja šo ideju saikne ar objektīvo pieredzi pavājinās, tad tās kļūst mitoloģiskas un mūsdienīgai uzskatu sistēmai nepieņemamas. Taču, ja domāšana kļūst mitoloģiska, ārpasaulei tā šķiet sveša un noris tikai pati sevī.

Introvertais emocionālais (jūtu) tips.

Intravertā emocionālā tipa cilvēki ir ļoti paškritiski cilvēki. Viņu vērtību hierarhija vērsta nevis uz āru, bet gan uz sevi pašu. Bieži šiem cilvēkiem ir pārāk augsts ‘’ego’’. Viņiem ir ārkārtēji augstas iekšējās prasības, ko viņi reāli nevar sasniegt. Tā kā šis tips lielākoties ir auksts un atturīgs, tad, pēc vispusīga sprieduma, tas ir cilvēks bez emocijām. Taču šāds spriedums ir maldinošs pašos pamatos, jo emocijas šai gadījumā ir nevis ekstensīvas, bet intensīvas. Tās attīstās dziļumā. Šis tips sev izpauž savu mērķi un savu iekšējo saturu, no profāna acīm slēptā un rūpīgi glabātā reliģiozitātē vai līdzīgā, apbrīnu izraisošā poētiskā formā, taču tas nenotiek bez slēptas godkārīgas tieksmes parādīt savu pārākumu.

Introvertais sensorais tips.

Introvertajam sensorajam tipam svarīgākais ir ieklausīšanās sevī, tās individuālās izjūtas, kas nāk no viņiem pašiem, no viņu dvēseles dzīves, šīs sajūtas bieži ir grūti izsakāmas vārdos. Un pat izteiktas vārdos, bieži ir grūti izprotamas pārējiem.

Šī tipa īpatnību attīstība nošķir viņu galvenokārt no objektīvās realitātes un atstāj paša subjektīvo uztvērumu varā. Tie orientē viņa apziņu uz arhaisko realitāti, lai gan šis fakts salīdzinošās spriešanas nepilnības dēļ paliek viņam pilnīgi neapzināts. Patiesībā introvertais sensorais tips mīt mitoloģiskā pasaulē, kurā cilvēki, dzīvnieki, mājas, upes, kalni šķiet pa daļai labvēlīgi noskaņotas dievības, pa daļai ļaundabīgi dēmoni. To, ka lietas viņš uztver šādi pats šis tips neapzinās, lietas iedarbojas uz viņa spriedumiem un rīcību kā tādas.

Introvertais intuitīvais tips.

Šiem cilvēkiem piemīt īpašas pārdabiskas spējas, viņi spēj redzēt lietas un notikumus uz priekšu, bet nespēj izskaidrot, kā viņi to redz. Jungs saka, ka tiem cilvēkiem ir saikne ar kolektīvo bezapziņu. Tie ir cilvēki, kuru intuīcija vērsta uz iekšu – uz paša cilvēka dvēseli.

Introvertajam intuitīvajam tipam nav visai raksturīgi uztveri padarīt par morāles problēmu, jo tam nepieciešams pastiprināt racionālās funkcijas. Taču ir pietiekami relatīvi nedaudz diferencēt spriedumu, lai pārceltu apceri no estētisma plaknes morāles plaknē. No tā izriet šī tipa paveids, tas būtiski atšķiras no tā estētiskā paveida, taču tas ir bieži sastopams.

Introvertais intuitīvais tips visbiežāk izstumj objekta radītās sajūtas. Viņa bezapziņa atšķiras ar to, ka tajā rodas kompensējoša un arhaiska ekstravertā sensora funkcija. Neapzināto personību tāpēc visvieglāk aprakstīt ar zemākas, primitīvākas dabas ekstraverto sensoro tipu. Impulsivitāte un mēra izjūtu trūkums ir šās percepcijas īpatnības, turklāt tas ir ļoti stipri saistīts ar sajūtu orgānu ietekmi.

Ekstravertais tips.

Ekstraverti ir ļoti sabiedriski, komunikabli, darbīgi cilvēki. Viņiem grūti būt viņiem pašiem. Parasti viņi visu, kas ir iekšā, rāda uz āru. Tas redzams viņu kustībās, sejā. Tipisks ekstraverto dzīves moto varētu būt kā Skārletai: ‘’ Par to es padomāšu rīt’’.

Ekstravertiem patīk darbs ar cilvēkiem. Ekstraverti ir atvērti, izrāda iniciatīvu, viņiem ir plašs draugu loks. Viņu attiecības ar cilvēkiem ir vairāk vērstas uz kvantitāti, nevis kvalitāti.

Kad cilvēks domā, jūt un rīkojas, vārdu sakot, dzīvo tiešā atbilstībā objektīvajām attiecībām un to prasībām gan labā, gan sliktā nozīmē, tad viņš ir ekstraverts. Šis cilvēks dzīvo, objektam kā determinējošam lielumam savā apziņā piešķirot nepārprotami lielāku nozīmi nekā viņa subjektīvie uzskati, taču to noteicošais spēks ir mazāks par ārējo objektīvo apstākļu spēku. Tāpēc ekstraverts nedomā meklēt un arī atrast beznosacījuma faktoru sevī pašā, jo tādi viņam ir zināmi tikai ārpus sevis.

Ekstraverta cilvēka interesi un uzmanību izraisa objektīvi notikumi, visupirms jau tie, kas noris viņa tiešā tuvumā. Interesi modina ne tikai personas, bet arī lietas. Atbilstoši tam viņa darbība balstās uz personu un lietu ietekmi. Darbību nepastarpināti nosaka objektīvā realitāte un cēloniskie faktori, uz kuriem balstoties to iespējams izsmeļoši izskaidrot. Pat tad, ja viņa darbība nav tieša reakcija uz apkārtējās vides kairinājumu, tā tomēr pielāgojas reālajām attiecībām un vienlaikus objektīvās situācijas ietvaros var pietiekami plaši un attiecīgi izvērsties.

Vispārējās ekstraverstās ievirzes dēļ domāšana orientējas uz objektu un objektīvo realitāti. No šādas domāšanas orientācijas izriet skaidri izteikta īpatnība. Ekstreverto domāšanu lielā mērā nosaka neapzināti avoti, to stimulē arī objektīvās īstenības uztvere ar maņu orgāniem.

Ekstravertais mentālais (domāšanas) tips.

Šim tipam ir ļoti izteikta interese par apkārtējo pasauli, par to kas notiek apkārt. Šiem cilvēkiem parasti ir ļoti precīza domāšana, loģika.

Ekstravertajam domāšanas tipam piemīt tieksme visās savās dzīves izpausmēs tieši pieļaut intelektuālajiem secinājumiem, kas galu galā ir vienmēr orientēti uz objektīvo realitāti, objektīvajiem faktiem vai vispār atzītām idejām. Šī tipa cilvēks visu izšķir – ne tikai attiecībā pret sevi, bet arī pret apkārtējo vidi – atkarībā no objektīvās realitātes, respektīvi, no šīs realitātes orientētas intelektuālās formulas. Ekstravertā mentālā tipa morāle aizliedz viņam pieļaut jebkādus izņēmumus, jo viņa ideālam jāīstenojas jebkuros apstākļos. Šis ideāls, viņaprāt, ir objektīvās realitātes vispatiesākais un tīrākais formulējums, un tāpēc tam jābūt vispāratzītai patiesībai, kas gādā par cilvēces labklājību.

Atbilstoši ekstravertās ievirzes būtībai šo personu rīcība un spriedumi, viņuprāt, ir jo labvēlīgāki jo konstruktīvāki, jo tālāk ārpus subjekta tie notiek. Taču viņu rīcības un spriedumu labākais aspekts atrodas to darbības sfēras perifērijā. Jo dziļāk ieskatās šo spriedumu vai rīcības iespaida varas sfērā, jo 5redzamākas kļūst to tirānijas nepatīkamās sekas.

Ekstravertais emocionālais (jūtu) tips.

Ekstravertā emocionālā tipa vērtēšana vērsta uz ārējo pasauli. Viņi spriež par citiem cilvēkiem, vērtē šo cilvēku rīcību. Šiem cilvēkiem ir sava iekšējo vērtību hierarhija, kur vērtības saliktas pa plauktiņiem. Šim tipam piemīt ārkārtējs kategorisms vērtējumos.

Ekstravertais emocionālais tips vairumā gadījumu apspiež savu domāšanu, jo domāšana ir visraksturīgākais traucēklis emocijām. Tāpat arī domāšana tad, kad tā tiecas iegūt kaut nedaudz skaidrākus rezultātus, gandrīz vienmēr ieslēdz emociju klātbūtni, tāpēc ka nekas cits tā nespēj traucēt domāšanai un izkropļot to kā emocionālais vērtējums. Tāpēc domāšana ekstravertajam emocionālajam tipam, ciktāl tā izpaužas kā patstāvīga funkcija, atrodas apspiestā stāvoklī.

Neapzinātā domāšana parādās apziņā destruktīvu dīvainību formā, bieži vien ar uzbāzīgu nokrāsu. Visu šo dīvainību raksturs vienmēr ir negatīvs. Negatīvā domāšana izmanto visdažādākos infantīlos aizspriedumus vai salīdzinājumus, kas ir spējīgi likt šaubīties par emocionālo vērtējumu un piesaista visus primitīvos instinktus, lai spētu izskaidrot emocijas ar “tas nav nekas cits kā.”.

Ekstravertais sensorais tips.

Šis tips uztver pasauli caur saviem maņu orgāniem, svarīgi ir nodarbināt tos un gūt jaunus iespaidus caur tiem. Devīze: ‘’Tāpēc jau cilvēks dzīvo pasaulē’’.

Ekstravertajam sensorajam tipam realitātes uztveres un reālisma ziņā nespēj līdzināties neviens. Šī tipa realitātes sajūta ir neparasti attīstīta. Savā dzīvē viņš uzkrāj pieredzi no konkrētiem objektiem, un, jo stiprāk ir izteiktas šī tipa īpašības, jo jo mazāk tas izmanto savu pieredzi. Zemākā attīstības pakāpē šis tips var būt “taustāmās realitātes” cilvēks bez tieksmes uz pārdomām un analīzi, bez varas kāriem nodomiem. Viņa patstāvīgais motīvs ir sajust objektu un iegūt sajūtas savā īpašumā un pēc iespējas baudīt tās.

Ekstravertais intuitīvais tips.

Šim tipam svarīgi ir intuitīvi visu izjust, apjaust, no kurienes viss nāk un uz kurieni viss virzās, kāda visam notiekošajam ir jēga. Viņiem viss ir jāizzin un jāizprot pašiem, viņi nesamierinās ar citu atziņām.

Intuitīvais tips nekad neatrodas tur, kur mēdz būt vispāratzītas, patiesas vērtības, bet vienmēr ir tur, kur pastāv iespējas. Viņam ir smalka nojauta attiecībā uz daudzsološas nākotnes iedīgļiem. Šis tips nekad nekavēsies starp noturīgām, sen nostabilizētām un pamatotām vērtībām un pamatotām vispār atzītām attiecībām, kurām ir ierobežota vērtība. Tā kā viņš vienmēr meklē jaunas iespējas, viņam šķiet, ka šādas noturīgas attiecības nosmacēs ar lielu intensitāti, dažreiz ar neparastu entuziasmu. Viņš uztver jaunus objektus un rīcības veidu, lai bez jebkāda žēluma un acīmredzot bez līdzjūtības aukstasinīgi pamestu tos, tiklīdz izmantots to potenciāls un turpmāk nav sagaidāma to tālāka būtiska attīstība.

Viņa bezapziņai ir zināma līdzība ar sensorā tipa bezapziņu. Domāšanai un sajūtas ir relatīvi apspiestas un bezapziņā veido domas un emocijas, kuras varētu salīdzināt ar sensorā tipa domām un emocijām. Tas tāpat izpaužas intensīvās ieceru plānošanas veidā un ir tikpat bezjēdzīgas kā sensorajam tipam, tikai tām trūkst mistiskā rakstura un tas attiecas pa lielākajai daļai uz konkrētām šķietami reālām lietām – uz seksuālajām, finansiālajām un citām iespējām.

Secinājumi.

Saskaņā ar Junga teoriju, cilvēkus var iedalīt tipos pēc sekojošiem raksturojumiem:

1. ekstraversija – intraversija,

• eksravertā personība – ar tieksmi uz avantūrām, atvērta apkārtējiem un sabiedrībai,

• intravertā personība – kurai raksturīgs kautrīgums, noslēgtība, tieksme izbēgt no riska un sociālās mijiedarbības (saskarsmes).

2. domājošais tips (loģika) – emocionālais tips (ētika)

• domājošajam tipam – raksturīga tieksme saprast, izskaidrot būtisko, dzīves un notikumu likumsakarības,

• emocionālajam tipam – galvenais ir izteikt attieksmi pret notikumu, notikuma vērtējums, notikuma pieņemšana vai nepieņemšana.

3 sajūtošais tips (sensorais) – intuitīvais tips (intuīcija)

• sensorajam tipam – raksturīga notikuma kā realitātes, kā fakta pieņemšana, notikums kā sajūtu pieredze (sajūtu, uztveres), kas māca uztvert realitāti.

• Intuitīvam tipam – raksturīga spēja prognozēt notikumu attīstību nākotnē, raksturīga iztēle.

Domājošā, emocionālā, sensorā un intuitīvā tipu savdabība parādās no cilvēka ekstraversijas – intraversijas. Tā, piemēram, domājošais tips var būt gan ekstraverts, gan intraverts. Atkarībā no tā, ekstravertajam domājošajam tipam būs raksturīga darījumu loģika, izdevīgums, savukārt, intravertajam domājošajam tipam – attiecību loģika, zinātniskās teorijas.

Leave a Comment