Klaiņojošie dzīvnieki Rīgā

Rīgas 64. vidusskola

Zinātniski pētnieciskais darbs
„Klaiņojošie dzīvnieki Rīgā”

Rīga 2006
Saturs.

Ievads. 3
1. Likumdošana un dzīvnieku aizsardzība. 4
1.1. Krimināllikums. 4
1.2. Dzīvnieku aizsardzības likums. 5
1.3. Suņu un kaķu turēšanas noteikumi. 7
1.4. Latvijas Kinoloģiskās federācijas dzīvnieku aizsardzības grupa. 8
2. Klaiņojošo dzīvnieku populācija un tās kontrole 8
2.1. Sabrauktie dzīvnieki. 9
2.2. Klaiņojošo mājdzīvnieku pārnēsātās slimības. 9
3. Dzīvnieku patversmes. 10
3.1. Juglas suņu patversme. 10
3.2. Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme Līčos. 11
3.3. Dzīvnieku draugs. 11
4. Anketu analīze 12
5. Kaķu tantes. 18
6. Secinājumi. 20
7. Annotation. 21
8. Izmantotā literatūra un avoti. 22
Pielikums ..23

Ievads.

Rīga ir lielākā Latvijas pilsēta, un iedzīvotāju skaits tajā kļūst ar katru gadu arvien lielāks un lielāks. Bet līdzās cilvēku skaitam pieaug arī klaiņojošo dzīvnieku skaits. Katru dienu uz ielas ir iespējams redzēt klaiņojošus dzīvniekus ļoti sliktā stāvoklī, kuri cieš ne tikai no tā, ka viņiem nav māju, bet arī no negatīvās cilvēku attieksmes. Liela daļa no visu klaiņojošu dzīvnieku kopskaita ir sākotnēji cilvēku paņemtie, pieradinātie, bet vēlāk kādu iemeslu dēļ pamestie mājdzīvnieki. Bieži vien šis iemesls, kādēļ dzīvnieks nonāk uz ielas, ir viņa vecums. Galvenais iemesls ir cilvēku bezatbildība. Cilvēki vēl nav pieraduši rēķināties ar dzīvniekiem kā ar līdzvērtīgiem pilsētas iemītniekiem, par kuriem ir jārūpējas, ja reiz tie ir paņemti.
Mana darba mērķis ir izpētīt Rīgas iedzīvotāju attieksmi pret klaiņojošiem dzīvniekiem. Problēmas izpētei esmu nolēmusi veikt vairākus uzdevumus:
1) iepazīties ar klaiņojošiem dzīvniekiem un mājdzīvniekiem saistītajiem likumiem;
2) apkopot informāciju par šo problēmu Rīgā;
3) izpētīt sabiedrības attieksmi pret klaiņojošiem mājdzīvniekiem un ar tiem saistītām problēmām;
4) veikt izpētes rezultātu analīzi;
Latvijā nav daudz teorētiskās literatūras, kas pilnīgi atspoguļotu šo problēmu, tāpēc lielākā daļa teorijas tika veidota, balstoties uz publikācijām presē un internetā. Daļa informācijas tika iegūtā pateicoties Rīgas patversmju darbiniekiem un LKF dzīvnieku aizsardzības grupas biedriem. Iedzīvotāju viedokli noskaidroju anketējot Rīgas iedzīvotājus, respondentu lielākā daļa ir mūsu skolas 12. klašu audzēkņi.

1. Likumdošana un dzīvnieku aizsardzība.

Gadījumos, kad Rīgas iedzīvotāji sastopas ar nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem vai to labturības pārkāpumiem, ir iespējams zvanīt uz Rīgas pašvaldības policijas uzticības tālruni (7037555). Ja cilvēks sastopas ar tādu situāciju, ka tiek darīts pāri dzīvniekam, par to jāziņo attiecīgajām pašvaldības vai valsts policijas un Pārtikas un veterinārajā dienesta pārvaldēm. Var arī rakstīt LKF dzīvnieku aizsardzības grupai.

1.1. Krimināllikums.

„230. pants. Cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem.

Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, kuras rezultātā tie gājuši bojā vai sakropļoti, vai par dzīvnieku spīdzināšanu,-
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

230.1 pants. Dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšana.

(1) Par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā cietušajam nodarīts viegls vai vidēja smaguma miesas bojājums,-
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divdesmit minimālajām mēnešalgām.
(2) Par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā cietušajam nodarīts smags miesas bojājums vai tā izraisījusi cilvēka nāvi,-
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.
(2002. gada 25. aprīļa redakcijā, kas stājas spēkā no 23.05.2002.)” [1.]

1.2. Dzīvnieku aizsardzības likums.

„Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi.
1. pants. Likumā ir lietoti šādi termini:
1) dzīvnieka īpašnieks- juridiskā vai fiziskā persona, kurai pieder dzīvnieks;
2) dzīvnieka turētājs- persona, kuras rīcībā un aprūpē atrodas dzīvnieks;
3) labturība- dzīvnieka fizioloģisko vajadzību nodrošināšanas pienākumu kopums;
4) eitanāzija- nesāpīga nogalināšana;
5) dzīvnieku patversme- speciāli aprīkota vieta, kur mitinās notvertie klaiņojošie, konfiscētie un bezsaimnieku dzīvnieki, ka arī dzīvnieki, kuriem nepieciešama palīdzība;
6) dzīvnieku viesnīca- speciāli aprīkota vieta, kur mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks uz noteiktu laiku var atstāt aprūpe savu dzīvnieku.
(…)
8. pants. (1) Bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks (izņemot medību suņus medību laikā) ir uzskatams par klaiņojošu dzīvnieku.
(2) Jebkurai personai par klaiņojošu dzīvnieku nekavējoties jāpaziņo vietējās pašvaldības institūcijai.
(…)
III nodaļa.
17. pants. Mājas (istabas) dzīvnieku aizliegts:
1) izmantot darbam kā vilcējspēku (izņemot šim nolūkam piemērotas šķirnes suņus speciālā aizjūgā);
2) audzēt un izmantot pārtikas un kažokādu ieguvei.
(…)
VIII nodaļa. Dzīvnieku patversmes un dzīvnieku viesnīcas.
39. pants. Pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, kā arī slēdz līgumus ar juridisko vai fizisko personu pārraudzībā esošajām dzīvnieku patversmēm par klaiņojošu dzīvnieku izmitināšanu un aprūpi.
40. pants. Patversmē nedrīkst pieļaut dzīvnieku vairošanos.
41. pants. (1) Patversme drīkst atdot dzīvnieku personai, kas sasniegusi 18 gadu vecumu un apņemas nodrošināt attiecīgā dzīvnieka labturību.
(2) Patversme drīkst atdot tikai sterilizētus dzīvniekus, izņemot šķirnes dzīvniekus, kuru šķirni apliecina attiecīgi dokumenti.
(3) Informāciju par dzīvnieka nākamo īpašnieku patversme saglabā ne mazāk par vienu gadu.
42. pants. Patversme sniedz dzīvnieka nākamajam īpašniekam informāciju par dzīvnieka uzvedību un kopšanas īpatnībām.
43. pants. Dzīvnieka īpašnieks var uz noteiktu laiku dzīvnieku atstāt dzīvnieku viesnīcas aprūpē.
IX nodaļa. Dzīvnieku nogalināšana
44. pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:
1) lauksaimniecības dzīvnieku nokaušanu;
2) dzīvnieka eitanāziju;
3) medībām;
4) zveju;
5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;
6) gadījumiem, kad dzīvnieks tieši apdraud cilvēku vai citu dzīvnieku veselību vai dzīvību;
7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību apkarošanas programmā;
8) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz eksperimenta mērķi.
45. pants. dzīvnieku drīkst nogalināt tikai ar dzīvnieka īpašnieka atļauju (eitanāzijas gadījumā- rakstveida atļauju), izņemot šā likuma 44. panta 6. un 7. punktā noteiktos gadījumos.
(…)
50. pants. Dzīvnieka eitanāziju atļauts izdarīt, ja:
1) tam ir neizārstējama slimība;
2) novecošanas procesā tam radušās neatgriezeniskas veselības izmaiņas;
3) dzīvnieks savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem;
4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā;
5) to pieprasa dzīvnieka īpašnieks;
6) tas ir klaiņojošs vai konfiscēts dzīvnieks un 14 dienu laikā neizdevās atrast tā iepriekšējo īpašnieku vai jaunu saimnieku.” [3.]

Grozījumi dzīvnieku aizsardzības likumā. (2006.02.08.)

„(…)
8. pants. (1) Bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks (izņemot medību suņus medību laikā) ir uzskatams par klaiņojošu dzīvnieku. Par klaiņojošiem dzīvniekiem nav uzskatāmi sterilizēti kaķi, kas uzturas pilsētās un lauku apdzīvotās vietās dzīvojamo māju tuvumā.
(…)
(3) Vietējā pašvaldība, informējot Pārtikas un veterināro dienestu, organizē klaiņojošu dzīvnieku izķeršanu un, ja nepieciešams, arī likvidēšanu.
(…)
39. pants. (1) Vietējās pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, izķer, izmitina un aprūpē klaiņojošus un konfiscētus mājas (istabas) dzīvniekus, kā arī izmitina un aprūpē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus savvaļas dzīvniekus vai arī slēdz līgumu ar fizisko vai juridisko personu par šādu dzīvnieku izmitināšanu, uzturēšanu un aprūpi.
(2) Vietējās pašvaldības organizē bezsaimnieku dzīvnieku līķu aizgādāšanu uz dzīvnieku kapsētām vai kremēšanas vietām un tos apglabā vai kremē saskaņā ar normatīvo aktu prasībām par dzīvnieku kapsētu uzturēšanu.
(…)
45. pants. Dzīvnieku atļauts nogalināt tikai ari dzīvnieka īpašnieka atļauju (eitanāzijas gadījumā- ar rakstveida atļauju), izņemot šā likuma 5. panta 2.1 astotajā un devītajā daļā un 44. panta 5., 6. un 7. punktā noteiktajos gadījumos.
„Likuma 8. panta trešā daļa un grozījumi 39. pantā attiecībā uz vietējo pašvaldību uzdevumiem dzīvnieku aizsardzībā stājas spēkā 2006. gada 1. janvārī.” ” [4.]
1.3. Suņu un kaķu turēšanas noteikumi.

„Ministru kabineta noteikumi Nr. 291 “Suņu un kaķu turēšanas noteikumi” nav spēkā kopš 2000. gada 1. janvāra.
Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 43 “Suņu un kaķu turēšanas noteikumi Rīgā” ir zaudējuši spēku kopš 2004. gada 17. februāra.” [10.]
Visu 2005. gadu tika strādāts pie jauniem „Suņu un kaķu turēšanas noteikumiem”, un 2006. gadā tiem ir jāstājas spēkā.

1.4. Latvijas Kinoloģiskās federācijas dzīvnieku aizsardzības grupa.

Šī organizācija oficiāli tika reģistrēta 2000. gada 16. februārī Rīgā, Juglas ielā 18. „Organizācijas pamatuzdevums ir bez pajumtes un aprūpes palikušo dzīvnieku glābšana un dzīvnieku patversmes uzturēšana, līdzdalība Latvijas normatīvo dokumentu izstrādē, kas saistīti ar dzīvnieku aizsardzības nodrošinājumu, un cietsirdības gadījumu pret dzīvniekiem izskatīšana”. [10.] 2000. gadā tā tika uzņemta Vispasaules dzīvnieku aizsardzības biedrībā (WSPA), 2003. gadā- Karaliskajā Biedrībā cietsirdības novēršanai pret dzīvniekiem. Šī organizācija rīko un piedalās dažādos informatīvos un izglītojošos pasākumos. Tiek arī izskatīti ziņojumi par cilvēku cietsirdīgo izturēšanos pret dzīvniekiem Latvijā.

2. Klaiņojošo dzīvnieku populācija un tās kontrole.

Rīgā ir ļoti daudz klaiņojošu dzīvnieku, bet precīzu skaitu nav iespējams pateikt. Suņu ir krietni mazāk nekā kaķu. Rīgā ir aptuveni 100`000 klaiņojošu kaķu (pēc LKF dzīvnieku aizsardzības grupas datiem), un to skaits kļūst arvien lielāks. Tāpēc radās nepieciešamība pēc kaķu populācijas kontroles programmas. 2003. gada martā Rīgā ar Rīgas domes vides departamenta atbalstu tika uzsākta klaiņojošo kaķu koloniju sterilizācijas programma ar metodi- noķer, sterilizē, atlaiž. Šīs programmas ietvaros vienas kaķenes sterilizācija maksā 14 latus, bet viena runča kastrācija maksā 7 latus. Šo programmu realizē Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme Līčos. 2003. gadā izķerts 601 suns un 1464 kaķi, no kuriem 210 nogādāti patversmē, bet 765 sterilizēti un palaisti, iemidzināts 161 suns un 579 kaķi. Šie skaitļi ir ļoti nelieli, jo nauda šīs programmas īstenošanai tika izsniegta no suņu turēšanas nodevas (viena suņa turēšanas nodeva ir 6 lati), tie bija 6984,76 lati. Bija nepieciešams papildu finansējums, tāpēc 2005. gadā šīs programmas īstenošanai tika izsniegti 57`000 lati. Vēl no suņu turēšanas nodevas Rīgā 2003. gadā satiksmes negadījumos cietušo un slimo bezsaimnieku dzīvnieku eitanāzijai tikai izsniegti 506,00 lati, kaķu ķeršanai un turēšanai paredzētā aprīkojuma iegādei- 1331,71 lats, dzīvnieku sterilizācijai patversmēs Juglas ielā 18 un Fr. Candera ielā- 2000, 00 lati, dzīvnieku sterilizācijai un iemidzināšanai maznodrošinātiem iedzīvotājiem- 4604,54 lati, namu pārvaldēm par dzīvnieku uzskaiti- 119,67 lati. [4.]

2.1. Sabrauktie dzīvnieki.

„Par beigto dzīvnieku novākšanu no ceļiem atbild attiecīgā reģiona organizācijas: „Centrālā reģiona ceļi”, „Latgales ceļi”, „Kurzemes ceļi” un „Vidzemes ceļi”.(…) Rīgā sabrauktie mājdzīvnieki tiek nogādāti Uģa Rūķīša dzīvnieku kapsētā, kur nonāk arī veterinārajās klīnikās iemidzinātie zvēriņi. Dzīvnieku kremēšana vairs nenotiek.” [7.]
Bieži vien nobraukto dzīvnieku liktenis ir atkarīgs no pašiem šoferiem, jo neviena no iestādēm par cietušo dzīvnieku neko neuzzinās, ja tai netiks piezvanīts. Par nobrauktiem, bet dzīviem dzīvniekiem ir obligāti jāziņo, jo tā dzīvību vēl ir iespējams glābt, bet nedzīvos dzīvniekus būtu vismaz no ceļa jānovāc. Diemžēl šīs lietas vainīgie šoferi bieži vien neuzskata par vajadzīgām darīt, nerunājot nemaz par tiem, kas dzīvniekus nobrauc apzināti, uzskatot to par ļoti uzjautrinošu nodarbi. Ir vairāki gadījumi, kad nobrauktais dzīvnieks ir dzīvs un pie samaņas, bet cilvēku bezatbildības un neiejūtības dēļ tas pēc vairākām mokpilnām stundām mirst.

2.2. Klaiņojošo mājdzīvnieku pārnēsātās slimības.

Klaiņojošie mājdzīvnieki var arī pārnēsāt slimības, kas apdraud gan citus dzīvniekus, gan arī cilvēkus. Bet tās ir bīstamas cilvēkam tikai pie ciešas saskarsmes ar slimo dzīvnieku, piemēram, ja dzīvnieks uzbrūk cilvēkam. Bet tādi gadījumi notiek reti, un, galvenokārt, šajos gadījumos vainīgais ir cilvēks, jo tas uzbrukumu ir izraisījis ar savu rīcību. Viena no visizplatītākajām infekcijas slimībām, ar kuru var inficēties no dzīvniekiem ir trakumsērga.
„Trakumsērga ir akūta siltasiņu dzīvnieku un cilvēku infekcijas slimība, tā izpaužas ar centrālās nervu sistēmas traucējumiem- uzbudinājumu, nomāktību, parēzi, paralīzi un beigu beigās- nāvi. (…) Slimību ierosina vīruss, kas atrodas slimā dzīvnieka galvas un muguras smadzenēs un siekalu dziedzeros, tādēļ visbiežāk saslimšana var notikt, saskaroties ar slimā dzīvnieka siekalām.
Vienīgais trakumsērgas efektīvais profilakses pasākums ir savlaicīga dzīvnieku un atsevišķos gadījumos cilvēku vakcinācija.”[2.]

3. Dzīvnieku patversmes.

Latvijā pavisam ir aptuveni 16 dzīvnieku patversmes, kas atrodas Latvijas lielākajās pilsētās. Rīgā ir trīs dzīvnieku patversmes. Tās ir Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme Līčos, „Dzīvnieku draugs” un Juglas suņu patversme. Ar šīm patversmēm diemžēl nepietiek, lai sniegtu pagaidu dzīvesvietu visiem dzīvniekiem, kuriem tā ir nepieciešama, jo vietu skaits ir ierobežots, neskatoties uz to, ka patversmes cenšas pieņemt un uzturēt maksimālo dzīvnieku skaitu, kas bieži vien pārsniedz oficiāli noteikto vietu skaitu šajās patversmēs. Patversmju darbību uzrauga un kontrolē Pārtikas un Veterinārais dienests. Visās patversmēs var strādāt brīvprātīgie no 14 gadu vecuma, kas ir gatavi bez atlīdzības palīdzēt patversmju darbiniekiem un dzīvniekiem. Patversmēs nonāk klaiņojošie dzīvnieki, par kuriem ziņo iedzīvotāji, policija. Tur nokļūst arī ievainotie dzīvnieki- ar autotraumām, tādi, kas atrasti kanalizācijas akās, pussabrukušās mājās, arī tādi, kurus saimnieki dažādu iemeslu dēļ ir pametuši. Apzinīgie saimnieki sāk savu dzīvnieku meklēt uzreiz pēc pazušanas, bet, aptuveni rēķinot, tikai kādi 5% no patversmēs nonākušajiem dzīvniekiem nokļūst pie saviem īstajiem saimniekiem. Gadā patversmēs uzņem ap 1200 suņiem un ap 600 kaķiem. Dzīvnieku aizsardzības likums paredz, ka noķertos klaiņojošos dzīvniekus ir jāuztur 14 dienas, tad ir tiesības tos iemidzināt.

3.1. Juglas suņu patversme.

Juglas suņu patversme ir pirmā patversme Rīgā. LKF dzīvnieku aizsardzības grupa 1999. gada jūnijā to nodibināja Rīgā, Juglas ielā 18. Tajā tiek pieņemti noklīdušie, pamestie vai kādu citu iemeslu dēļ bez mājām palikušie suņi, kur tie tiek attārpoti, atblusoti, vakcinēti, sterilizēti, baroti, apmācīti un apārstēti. Tā ir neatkarīga suņu patversme, kur suņi netiek iemidzināti, ja vien nerodas tāda nepieciešamība, kas bieži vien ir saistīta ar dzīvnieka traumām. Tādos gadījumos, ja veterinārārsts ir noteicis, ka suns ir jāiemidzina, jo nav citas izejas, tas tiek darīts. Suņus atdod jauniem saimniekiem, vadoties pēc stingri noteiktiem kritērijiem, apmaiņā pret ziedojumiem. Juglas suņu patversme eksistē tikai pateicoties ziedojumiem. Ik gadu jaunas mājas ar šīs patversmes palīdzību atrod 300-400 suņu.
Bieži vien cilvēki, kuru dzīvnieki ir veci un tiem ir nepieciešama īpaša uzmanība, nes tos uz dzīvnieku patversmēm. Juglas suņu patversme tādus dzīvniekus nepieņem, jo, pieņemot uzturēšanā bezatbildīgu saimnieku dzīvniekus, tiek liegtas vietas dzīvniekiem, kuriem tās patiešām ir nepieciešamas. Bet, ja Juglas suņu patversme sāks pieņemt novecojošus dzīvniekus, kuriem ir mājas, tā vairs nespēs glābt dzīvības un uzturēt pamestos un slimos dzīvniekus, un pamazām patversme vienkārši pārvērtīsies par sava veida „suņu pansionātu”. 2006. gadā šī patversme plāno pārcelties uz jaunu vietu, kur būs mūsdienīgas telpas.

3.2. Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme Līčos.

Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme Līčos ir vienīgā patversme, kas izbrauc uz notikumu vietām. Tās adrese ir Stopiņu pagasts, p/n Cekule. Ņemot vērā to, ka šī patversme ir ļoti noslogota, tās darbinieki ne vienmēr paspēj aizbraukt uz izsaukuma vietu ļoti īsā laikā. Tajā nokļūst visi tie dzīvnieki, par kuriem ir sūdzējušies iedzīvotāji, kurus tur ir nogādājusi pašvaldības policija un kuri ir klaiņojoši bez saimniekiem. Šo dzīvnieku patversmi uztur Rīgas Dome. Šī arī ir vienīga patversme, kas pilda tā saucamo „suņu ķērāja” funkciju. Kopš 2003. gada sākuma savā pārraudzībā šīs patversmes funkcijas ir pārņēmusi Dzīvnieku aizsardzības grupa. Arī šajā patversmē dzīvnieki ir sakopti un tiek uzturēti atbilstoši savām prasībām. Vajadzības gadījumā tiem ir sniegta nepieciešama veterinārmedicīniskā palīdzība, bet tie vairs netiek bez īpašas vajadzības iemidzināti. Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmē Līčos tiek uzturēti gan suņi, gan kaķi. Lielā skaitā tur uzturas kaķēni, kas tiek gan paņemti no ielas, gan ir cilvēku atvesti. Ja kādu attaisnojošu iemeslu dēļ cilvēki vairs nav spējīgi uzturēt dzīvniekus, tad šajā patversmē tie tiek pieņemti atbilstoši iespējām. Iespēju robežās suņi no Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes Līčos tiek pārvesti uz Juglas suņu patversmi, jo cilvēki Juglas suņu patversmi apmeklē biežāk, un tāpēc tur suņiem ir lielākas iespējas atrast sev jaunus saimniekus.

3.3. Dzīvnieku draugs.

„Dzīvnieku draugs” ir privātā dzīvnieku patversme. Tā atrodas Rīgā, Fr. Candera ielā 4. Tā pastāv pateicoties kādas angļu kundzes dāsnajiem ziedojumiem. Arī šajā patversmē visi dzīvnieki ir labi kopti, baroti, attārpoti, atblusoti, vakcinēti un sterilizēti. Ir liels skaits dzīvnieku, kas šajā patversmē ārstējas pēc smagām traumām. „Dzīvnieku draugs” dala telpas ar „Dzīvnieku veselības un aprūpes centru”, ar kuru tiem ir līgums. Šajā patversme atrodas kā suņi, tā kaķi. Ir 30 vietas kaķiem, bet reāli tiek uzturēti 80 kaķi, tāpat ir ar suņiem- tiem ir 30 vietas, tiek uzturēti 40. Veselus dzīvniekus neiemidzina, un šajā patversmē pieņem arī vecus dzīvniekus, par kuriem saimnieki vairs negrib vai nav spējīgi rūpēties. Visi dzīvnieki tiek uzturēti tīrās un apsildāmās telpās, un, kopš uzņemšanas, tie visu diennakti atrodas ārsta uzraudzībā. Vajadzības gadījumā, dzīvniekiem tiek sniegta veterinārmedicīniskā palīdzība ar vismodernāko aparatūru un kvalitatīvākajiem anestēzijas līdzekļiem. Šai patversmei ir sava mājas lapa internetā, kur ir iespējams apskatīt dzīvnieku fotogrāfijas un īsus aprakstus par tiem. „Dzīvnieku draugs” pieņem arī citus mājdzīvniekus, ne tikai suņus un kaķus, piemēram, jūrascūciņas un trušus. Eksotiskiem dzīvniekiem tiek sniegta tikai neatliekamā medicīniska palīdzība, tie tur netiek uzturēti, jo tam telpas nav piemērotas. Šajā patversmē ir arī tā saucamā kaķu kolonija. Viena māja ir aprīkota kaķu dzīvošanai, bet durvīs ir mazas kaķu durtiņas, pa kurām kaķi jebkurā brīdī var iziet ārā un ienākt atpakaļ iekšā. Tā ir apsildāma, tāpēc dzīvnieki var tajā uzturēties arī ziemā. Ir bijuši gadījumi, kad pavisam sveši kaķi paši atnāk un apmetas uz dzīvi šajā mājā.

4. Anketu analīze

Lai uzzinātu sabiedrības attieksmi pret klaiņojošiem mājdzīvniekiem un ar tiem saistītajām problēmām, tika anketēti 50 respondenti. Pārsvarā tie bija mūsu skolas 12-to klašu audzēkņi. Anketas sastāv no 10 jautājumiem (1. pielikums), kuros respondentiem bija iespējas paust savu viedokli par mājdzīvniekiem, klaiņojošiem mājdzīvniekiem, dzīvnieku patversmēm, t.s. „kaķu tantiņām” kā arī tika lūgts norādīt adreses, kurās iedzīvotāji baro pamestos dzīvniekus. Pateicoties viņu atbildēm, varēju sastādīt Purvciema karti ar ievērojamākajām klaiņojošo dzīvnieku barošanas vietām.
Tikai 8 cilvēki jeb 16% no visu aptaujāto skaita bija jaunāki par 18 gadiem, pārējiem 42 cilvēkiem jeb 84% bija vai nu 18 gadus jauni, vai arī vecāki. 16 respondenti bija vīrieši, 34- sievietes. 37 cilvēki jeb 74% no aptaujāto skaita mācās, 10 cilvēki jeb 20%- strādā, bet trīs cilvēki jeb 6% aptaujāto nevēlējās norādīt savu nodarbošanās veidu.

1. 58% respondentu (56% sieviešu un 63% vīriešu) ir mājdzīvnieki. Raksturīgākie mājdzīvnieki ir suns, kaķis, papagailis, zivis, bruņurupucis, trusis, žurka. Protams, visbiežāk tika minēti suns un kaķis.
42% respondentu (44% sieviešu un 38% vīriešu) nav mājdzīvnieku. Kā iemesli tika minēti alerģija, tas, ka vecāki neļauj turēt dzīvnieku, nevēlēšanās turēt dzīvnieku dzīvoklī, nespēja pārdzīvot iepriekšējā mājdzīvnieka zaudējumu, laika trūkums, vietas trūkums, nevēlēšanās uzņemties atbildību.

2. Uz otro jautājumu 74% respondentu atbildēja, ka viņiem ir žēl klaiņojošo dzīvnieku un ka tie labprāt tiem palīdzētu.
18% respondentu atbildēja, ka viņiem ir žēl klaiņojošo dzīvnieku, bet viņi nevēlas tiem palīdzēt.
8% respondentu atbildēja, ka viņus neuztrauc klaiņojošie dzīvnieki. Bet neviens neatbildēja, ka viņam nav žēl klaiņojošo dzīvnieku vai ka klaiņojošos dzīvniekus vajadzētu iznīcināt.

3. 96% respondentu uzskata, ka dzīvnieku patversmes ir nepieciešamas, bet 4% dzīvnieku patversmes vispār neuztrauc. Bet neviens no aptaujātiem neuzskata, ka dzīvnieku patversmes ir pilnīgi nevajadzīgas.

4. Dzīvnieku patversmju darbību tikai 4% respondentu novērtēja kā ļoti labu, 72% respondentu uzskata, ka dzīvnieku patversmes varētu darboties arī labāk, 20% respondentu dzīvnieku darbību novērtēja slikti, un tikai 2% neuztrauc dzīvnieku patversmju darbība.

5. 56% respondentu uzskata, ka t.s. „kaķu tantes”, kuras baro pamestos kaķus, dara labu darbu, 6% tādas nav manījuši, 20 % respondentu uzskata, ka viņām nebūtu jābaro pamestos kaķus, 2% respondentu viņas ļoti nepatīk, bet viens cilvēks uz šo jautājumu nav atbildējis.

6. 42% respondentu (56% sieviešu un 12% vīriešu) paši ir barojuši pamestos kaķus. Kā galvenais iemesls tika minēts tas, ka viņiem ir žēl pamesto, izsalkušo dzīvnieku.
58% respondentu (88% vīriešu un 44% sieviešu) nekad nav paši barojuši pamestos kaķus. Kā iemesli tika minēti nevēlēšanās pieradināt dzīvniekus, bailes saslimt ar klaiņojošo dzīvnieku izplatītākajām slimībām, vēlēšanās trūkums, laika trūkums, barības trūkums, uzskats, ka viņi paši var dabūt sev barību, ķerot žurkas un peles un vienkārši uzskats, ka barot pamestos kaķus nav „forši”. Viens respondents norādīja, ka kaķi ir smirdīgi, un, ja viņus baro, viņi vairojas.

7. Tikai 18% respondentu zina, kur vērsties gadījumā, ja redz, ka kāds nežēlīgi izturas pret dzīvniekiem. Kā iespējamās vietas, kur vajadzētu vērsies šādā gadījumā, tika minētas policija, dzīvnieku aizsardzības biedrība, patversme. Kā iespējamie tālruņi, pa kuriem šādos gadījumos būtu jāzvana, tika minēti 02, 112, 1188 (lai varētu noskaidrot precīzo tālruni).
Diemžēl 82% respondentu (88%vīriešu un 79% sieviešu) nezina, kur vērsties šādos gadījumos.

8. 90% aptaujāto uzskata, ka cilvēkus, kuri nežēlīgi izturas pret dzīvniekiem, vajadzētu bargi sodīt.
10% aptaujāto uzskata, ka tādiem cilvēkiem vajadzētu uzlikt nelielus sodus, bet neviens no respondentiem neuzskata, ka tādiem cilvēkiem būtu jāpaliek nesodītiem.

9. 72% aptaujāto (69% vīriešu un 74% sieviešu) zina, ka dzīvniekus aizsargā likums.
28% aptaujāto (26% sieviešu un 31% vīriešu) diemžēl nezina, ka dzīvniekus aizsargā likums.

10. Pēdējā jautājumā tika lūgts norādīt adresi (ielu un mājas numuru), kur notiek klaiņojošo kaķu barošana. Šādas adreses norādīja 20 jeb 40% respondenti. Šīs adreses bija:
1. Ilūkstes 109/3
2. Ūnijas 71
3. Andromedas gatve 2
4. Stirnu 33/2
5. Maskavas iela 377
6. Stirnu 35
7. Žagatu 20
8. Vaidavas 13
9. Žagatu 20a
10. S. Eizenšteina 65
11. Stirnu 51/ 53
12. Lielvārdes 119
13. Ūnijas 70
14. Gaiļezara 2
15. Dzelzavas 27
16. Upeņu iela
17. Hipokrāta 21
18. Vaidavas 9
19. Vaidavas 15
Karte tika veidota gan izmantojot šīs adreses, gan atzīmējot man jau iepriekš zināmās adreses.

Kaķu barošanas vietas Purvciemā.
– barošanas vieta

5. „Kaķu tantes”.

Tā saucamās „kaķu tantes” ir cilvēki, kas baro klaiņojošos kaķus, un dažas pat ir izveidojušas tādas kā mājas no vienkāršiem materiāliem kaķiem, kuri tajās var mitināties aukstā un lietainā laikā, un tur tie arī tiek baroti. Darba laikā man arī radās ideja īstenot projektu- projektēt koka mājiņu un uzstādīt to noteiktā kaķu kolonijas atrašanās vietā, lai klaiņojošie kaķi varētu tur mitināties. Lai uzzinātu, cik reāli tas ir, es konsultējos ar dzīvnieku patversmes darbiniekiem. Viņi apgalvoja, ka kaķi tādā mājā nedzīvos, jo tai ir jābūt apsildāmai, bet tādu būtu ļoti grūti projektēt un uzstādīt.
Darba laikā es satikos ar vairākām t.s. “kaķu tantēm”, lai uzzinātu, kādu iemeslu vadītas viņas baro klaiņojošos kaķus. Visas manis aptaujātās “kaķu tantes” ir sievietes solīdā vecumā, visdrīzāk- pensionāres. Protams, viņas visas atzina, ka izjūt patiesu žēlumu pret šiem dzīvnieciņiem. Dažām jau ir mājās savi mājdzīvnieki, bet dažas vienkārši nevar atļauties turēt un uzturēt vēl kādu. Bet viņas visas šos kaķus baro par savu naudu, atdodot savu pārtiku, un diemžēl viņas nepārstāv to turīgāko iedzīvotāju slāni.
No šīm sievietēm es arī uzzināju, kādi kaķi mīt viņu apkārtnē un kā viņi kļuva par klaiņojošiem kaķiem. Daudzus kaķus ir izmetuši to iepriekšējie saimnieki, jo tie vienkārši kļuvuši nevajadzīgi. Ir gadījumi, kad cilvēkiem pazūd viņu mīlulis un viņi paņem tā vietā citu, bet, kad tas iepriekš pazudušais mīlulis atgriežas, jaunais tiek izlikts aiz durvīm. Vai arī kaķa saimnieki izlemj mainīt dzīves vietu vai braukt uz ārzemēm. Viņiem dzīvnieks ir kļuvis par traucēkli, un kā labāko risinājumu izvēlās savu dzīvnieku vienkārši pamest.
Tādi kaķi, kas ir kopš mazotnes paņemti un pieradināti, un baroti, pēc laukā izmešanas bieži vien iet bojā, jo nav spējīgi sagādāt sev pārtiku. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ šo sieviešu darbu var uzskatīt par labu, jo viņas ir paglābušas dzīvības daudziem dzīvniekiem.

6. Secinājumi.

Pirms darba uzsākšanas man bija tikai neliels priekšstats par likumiem, kas saistīti ar mājas (istabas) dzīvniekiem.
1. Es iepazinos ar Latvijas Krimināllikumu un dzīvnieku aizsardzības likumu.
2. Es noskaidroju iedzīvotāju attieksmi pret klaiņojošiem dzīvniekiem.
3. Varu droši teikt, ka Purvciemā ir liela klaiņojošo kaķu populācija.
4. Rūpes par klaiņojošiem kaķiem ir uzņēmušās „kaķu tantes”.
5. Valsts finansē kaķu populācijas kontroles programmu, bet tā nevar pabarot un uzturēt visus klaiņojošos mājdzīvniekus.
6. Atbildīgās instances nav gatavas uzņemties atbildību par klaiņojošiem mājdzīvniekiem.

7. Annotation.

The aim of this research work is to explore the problem of abandoned animals and the law of the wildlife protection as well as the criminal law. The second aim of this research work was to explore the society opinion about the abandoned animals. The main problem was that there isn’t much literature about this theme. The map of Purvciems of the places where abandoned animals are fed was created.

8. Izmantotā literatūra un avoti.

1. Krimināllikums. Par krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību. Ar Dr. iur. A. Niedres skaidrojumiem. Izdevniecība „Tiesu namu aģentūra”, 2002.g., 154.lpp.
2. Latvijas Avīze Nr. 112., 2005.g., 26. aprīlis, autors Aldis Jermans, 17.lpp.
3. Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs Nr.2, 2000.g., 7. janvāris, 9.-15.lpp
4. Neatkarīgā Rīta Avīze Nr. 158., 2004. g.,10.jūlijs, 5.lpp.
5. pro.nais.dati.lv 08/02/2006
6. Rīgas Balss Nr. 173., 2004. g., 7. septembris
7. Vakara avīze Vakara ziņas Nr. 234., 2005. g., 18./19. novembris, autors Ieva Zemīte, 18.-19.lpp.
8. www.ailab.lv 07/01/2006
9. www.dzd.lv 13/01/2006
10. www.patversme.lv 13/01/2006
11. www.tvnet.lv 24/10/2005

Pielikums.