Saturs
Ievads……………………………………………………………………………..3
1. Koksnes bioloģiskie bojājumi…………………………………………4
1.1. Koksnes iekrāsojumi……………………………………………….4
1.2. Trupes…………………………………………………………………..5
1.3. Kukaiņu izraisītie bojājumi…………………………………….11
2. Koksnes zarainums………………………………………………………12
3. Plaisas………………………………………………………………………..14
4. Stumbra vainas…………………………………………………………….16
5. Koksnes uzbūves vainas……………………………………………….18
5.1. Nepareizs gadskārtu un šķiedru izvietojums………………..18
5.2. Neregulāri anatomiski veidojumi……………………………….21
5.3. Ievainojumi, kas veidojas augošā kokā………………………24
5.4. Nenormāli slāņojumi koksnē……………………………………..26
6. Mehāniskie bojājumi……………………………………………………..27
7. Pielikums……………………………………………………………………..29
7.1. Trupes un to izraisošās sēnes………………………………………30
7.2. Kukaiņu izraisītie bojājumi…………………………………………31
8. Izmantotā literatūra……………………………………………………….32Ievads
Koksne ir vērtīgs materiāls tikai tad, ja tai ir normālas fizikālās un mehāniskās īpašības. Dažādu faktoru ietekmē koksne maina ārējo izskatu un stiprību. Koksne var bojāties, kokam augot vai arī pēc tam, kad koks ir nozāģēts. Koksnes bojājumu cēloņi ir šādi:
apgrūtināti augšanas apstākļi; dažādi kukaiņi; sēnes un baktērijas.
Koksnes bojājumus un novirzes no ideālas uzbūves, kas ierobežo tās lietošanu, sauc par vainām. Vainas var iedalīt augoša koka vainās un nocirstas koksnes ainās. Latvijas standarts LVS 81:1997 koksnes vainas iedala šādās grupās: zarainums, plaisas, stumbra formas vainas, koksnes uzbūves vainas, sēņu un kukaiņu bojājumi un mehāniskie bojājumi.1. Koksnes bioloģiskie bojājumi
1. 1. Koksnes iekrāsojumi
Bieži vien koksne atsevišķās vietās maina krāsu. Koksnes krāsa var mainīties, kokam augot, koku transportējot un uzglabājot. Koksnes iekrāsojumi rodas sēņu, baktēriju vai ķīmiskās iedarbības rezultātā. Iedarbojoties baktērijām vai sēnēm, koksne var mainīt krāsu un ar laiku arī mehānisko stiprību.
Turklāt koksnes krāsu var izmainīt augsts sveķu vai mitruma daudzums. Dažādi ķīmiskie iekrāsojumi parasti rodas, gaisam reaģējot ar koksnes miecvielām. Šie iekrāsojumi veidojas koksnes virsējos slāņos līdz 5mm dziļumā. Ķīmiskie iekrāsojumi var būt šādi:
miecvielu traipi (oksidēšanās produkts),
dzeltējums – pludinātas koksnes aplievas daļas iekrāsojums skuju kokiem.
Atkarībā no izvietojuma stumbrā izšķir centrālās (kodola) un perifērās (aplievas) daļas iekrāsojumus. Iekrāsojumi neietekmē koksnes fizikālās un mehāniskās īpašības, bet bojā tās izskatu.
1. 2. Trupes
Par koka slimībām nosaucamas tās pārmaiņas, kuras rodas koksnē no dažādu sēnīšu un sīkbūtņu ārdošām iedarbībām. Šīs sīkbūtnes ir ļoti daudzās sēņu sugas, kurām ieviešoties, tās izsauc koksnes sairšanu, trupēšanu un trūdēšanu. Visas sēnes pārtiek no koksnē uzkrātām organiskajām vielām un tādēļ tās uzskatāmas par koksni graujošiem parazītiem. Šo sēņu vairošanās notiek ar sporu, t.i. sīku pulverveidīgu dīglīšu palīdzību, kuras briest un nogatavojas šo sēnu augļķermeņos jeb piepēs un, izbārstoties no šejienes uz veselu koksni, izsauc tās saslimšanu. Sākas dīglīšu augšana, izplatot ap sevi sīkus asniņus, kuri ātri izaug stīdziņu veidā uz visām pusēm un ieaugot kokā, to sagrauj. Šīs stīdziņas dažreiz puvumsēņu sugās saaug tik cieši kopā, ka rodas resnas, aukleveidīgas stīgas, kuras spēj izplatīties un stiepties ļoti tālu (līdz 3m) no dīgļa vietas. Citu sugu sēņu stīdziņas saaug kopā, pārvēršoties par koku pārklājošu plēvi, zem kuras koksne paātrinātā gaitā trupē. Dažviet uz stīdziņām rodas sacietējumi, kuri izaug par augļķermeņiem vai piepēm, kurās gatavojas tūkstošiem jaunu sēņu dīgļu.
Šādu sēņu izsauktās trupēšanas slimības vai puves ir lipīgas un līdzīgi sērgām apdraud koksni. Šo slimību dīgļi ir ļoti izplatīti, un aizsargāt koku no šo dīgļu iekļūšanas ir grūti. Lai izvairītos no slimību dīgļiem, nepieciešams kokam radīt tādus apstākļus, kuros sēnes nav spējīgas uzdīgt un izdzīvot. Spēcīgi un augoši koki paši spēj cīnīties ar uzmācīgajiem puvju dīgļiem, raidot apdraudētās koksnes vietās spēcīgus sulu pieplūdumus, kuri neļauj sēnēm ieperināties. Mežos ar veselīgiem koka augšanas apstākļiem, kur nav pārmērīgs mitrums un koki pietiekoši izretināti, trupēšanas slimību iespējas ir ierobežots. Mitros meža biezokņos ar trupošiem zariem un celmiem, sēnēm vieglāk atrast sev labvēlīgu augsni.
Dažādie koksnes bojājumi un rētas, kas atver trupēšanas sēnēm ceļu koka iekšienē, veicina koka saslimšanu ar trupēm.
Lai pasargātu nocirsto koku pret trupēšanas sēnēm, jācenšas to izžāvēt un pasargāt, lai tā mitrums nekad nepārsniegtu 20-22%, jo prakse rāda, ka kokā ar šādu mitruma pakāpi sēnes neieviešas.
Trupes, kuras piemīt augošam kokam, iedala divās grupās: sarkantrupē un baltrupē (skat. pielikumā 7.1.).
Sarkantrupe attīstās koka stumbros un parasti koka resgalī, kas izsauc serdes sarkšanu. Šīs sēnes dīgļi kokā iekļūst caur saknēm. Ar sarkantrupi sirgstošie koki ārēji šķiet veseli un tikai dobjā skaņa, kura dzirdama kokam pieklauvējot, raksturo, ka tas ir slims.
Balttrupe visbiežāk satopama stumbra virspusē, retāk stumbra iekšpusē. Balttrupe novērojama stumbra virspusē kā pūšanas sēnes, kuru iespaidā koksne paliek bāla un pakāpeniski sairst vai sadrūp. Ar balttrupēm slimojošie koki bieži apauguši ar piepēm.
Ir vesela rinda sēņu, kuras izsauc īpatnējas trupēšanas parādības. Piemēram, viena priežu koka sēnēm iznīcina jaunaudžu vietās koka gremzdu, izsaucot traucējumus sulu piegādē. Slimā vietā koks nevar vienmērīgi augt resnumā, jo veselās koka vietās tas aug, bet slimā vietā it kā pašaizsardzība nolūkos, pieplūst li…eli sveķu vairumi, kas galīgi apsveķo saslimušo vietu un piepilda arī apkārtējo koksni ar sveķiem. Tamlīdzīgi dzudzējādās sēņu sugas rada koka mizas atlobījumus un rētas, kuras mēdz saukt par vēža slimībām. Šādas rētas kokā neaizdzīst.
Sasniedzot zināmu vecumu, koka augšana kļūst gausāka, sulu strāvošana apsīkst un koksne drīz var sākt bojāties. Šādiem kokiem samazinās pretošanās spēja dažādiem kaitēkļiem un simībām. Tādēļ, lai iegūtu pilnvērtīgu koksni, koki jācērt pirms šādas pāraugšanas.
Ja koku noliktavās un krautuvēs izvietotie glabāšanai kokmateriāli ir ar mitruma pakāpi lielāku par 20%, to saslimšana ar dažādām sēnēm ir neizbēgama. Koksnes saslimšanas pazīmes atkarīgas no koka sugas. Krautuvēs egles kokā, ja koksni nekavējoties neizārstē ar žāvēšanu, parādās iesarkanas strīpas un laukumi, kuri pakāpeniski pāriet tā saucamā sausā trupē.
Laiku gados, kad koks sasniedz savu galējo izaugsmi, nosacīti sauc par koka fizisko vai dabīgo gatavību, kas ir ievērojami lielāks, pirms koks sasniedz vecumu, kad tas jau ieguvis savu lietderības nozīmi. Pēc šī perioda koks turpina dzīvot, bet koksnes kvalitāte pasliktinās. Tautā saka, ka koks „pāraudzis”.
Kokam augot, savu tehnisko kvalitāti koksne sasniedz ievērojami ātrāk pirms koka dabīgās gatavības. Laiku gados, kad koksne sasniedz savu gatavību, nosacīti nosaucam par koka tehnisko gatavību.
Zilumsēne (skat. pielikumā 7.1.) siltā un mitrā laikā iemetas priežu kokos. Šī sugas sēnes ir draudošas priežu kokiem, kuras aptver daudzus šīs sugas kokus. Tautā saka, notiek koka sazilēšanās. Zilumsēņu stīdziņas iedziļinās tikai barības sulas saturošajā aplieves daļā, bet nekad kodolkokā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ nedrīkst priedes kokus zāģēt jūnija, jūlija un augusta mēnešos, jo sazāģetais materiāls parasti dabīgos apstākļos nespēj tik ātri izžūt, cik ātri tanī attīstās zilumsēnes stīdziņas. Ja šādu sazilējušu koku izžāvē, sēņu turpmāko darbību var izbeigt, bet sazilējums vietās paliek starp šķiedrām iedziļināti tumši plankumi, kuru dēļ koks, citādi vesels, tomēr uzskatāms par bojātu. Vēsā laikā zilumsēne kokā neattīstās.
Arī alkšņa kokā mitros un siltos apstākļos ieperinās sevišķi bīstama koksnei trupsēne, izsaukdama baltus blāvus plankumus, kuru pēdas paliek koksnē kā bojājums arī pēc tā izžūšanas.
Zaļā trupe (skat. pielikumā 7.1.) sastopama visos mežos, kur ir krituši koki, un šī puve nokrāso tai spigtu zaļganu nokrāsu.
Dažādas sausās vai slapjās trupes pārņem kokus, kuri atrodas mitros apstākļos un telpās ar sliktu gaisa maiņu, kā tas redzams mitros pagrabos iebūvētos kokos, zemē ieraktos stabos vai arī tieši uz zemes gulošās ēku daļās. Trupēšanas process kokam, kas nonācis šādos apstākļos, ir ātrs un nenovēršams. Tikai pirms koka iebūves pielietotie aizsarglīdzekļi, izolējošu pārklājumu vai piesūcinājumu veidā var koksnes trupēšanu šādos mitros apstākļos palēlināt, bet novērst to nevar nekad. Ļoti slapjos kokos, kad mitrums pārsniedz 60%, sēņu graujošā iedarbība uz koku tiek pārtraukta. Praksē novērots, ka ūdenī gulošs koks simtgadīgām ūdens būvēm vai gruntsūdeņos iegremdētie pāļi, ir pasargāti no trupēšanas: gluži tāpat ārā izžuvušie un sausos apstākļos kalpojošie lietas koki ir nodrošināti pret saslimšanu ar trupsēnēm.
Ēku trupe (skat. pielikumā 7.1. ) rada lielas rūpes nama īpašniekiem, kura ar savu lipīgumu un neatvairāmību, ko tautā sauc par koka branti, uzskatāma par ugunsgrēkam līdzīgām briesmām. Šīs koka slimības iemesls ir sevišķi ļaundabīgas trupsēnes. Izšķir šo šēņu divējādas sugas : vienkāršā ēku trupe un asarojošā ēku trupe.
Vienkāršās vai baltās ēku trupes dīglīši, nokļuvuši mitrā kokā, izstaro baltas stīdziņas, kuras drīz saaug atsevišķās starainās plēvēs un pārklāj saslimušo vai inficēto koku līdzīgi ledus puķēm ziemā uz loga rūtīm. Zem šīm plēvēm koks ātri pūst un koksne sairst un sadrūp. Drīz vien uz baltām plēvēm parādās paaugstinājumi ar mīkstu samtainu virsmu, kurā kā atsevišķi iekrāsojumi, parādās dīgļu pūslīši, pild…īti svaigiem dīgļu puteklīšiem, Pūslīšiem pārsplīstot, apputina tuvumā esošos kokus un inficē tos. Šāda sēņu attīstība un koku un pie tam gaisa apmaiņai nepieejamos apstākļos. Tādēļ šo trupi var ierobežot, ja apdraudēto koku izžāvē un telpā veic pastriprinātu vēdināšanu. Līdz ar to būs atņemta iespēja ēku trupei turpināt savu ārdošo iedarbību.
Asarojošā vai slapjā trupe var attīstīties tikai mitrā kokā. Šī trupe kokam ir kaitīgāka par balto ēkas trupi. Asarojošā trupe nekad neiemetas sausā kokā, bet ja trupe ir iemetusies, tā vairs nav apturama ne ar žāvēšanu, ne vēdināšanu. Tā aprij kā mitrus, tā arī sausus kokus. Šā iemesla dēļ, lai nedotu iespēju šai briesmīgajai trupei veikt savu iznīcinošo darbību, ēkās aizliegts iebūvēt pārāk svaigus, neizžuvušus kokus. Asarojošā ēku trupe attīstās līdzīgi baltai trupei, no saviem dīglīšiem uz mitra koka. Baltām stīdziņām saaugot kopā, tās pārvērša pelēkās, koku pārklājošās blīvās plēvītes. Šinī blīvajā plēvītē rodas resnākas, auklām līdzīgas stīgas, kurām liels tieksme stiepties uz visām pusēm un meklēt jaunas barošanās un vairošanās vietas. Šīs, jau resnās stīgas spējīgas cauraugt kā mūra sienām, tā arī zemei, sastopot tur koku,trupe sāk asarot un tādā veidā rada arī sausā kokā sev izdevīgus mitrus dzīves apstākļus.
Uz stīgām parādās vēdeņveidīgi vai šķīvveidīgi augļi – sporas nesoši ķermeņi. Sarkanbrūna dīgļu puteklīšu kārtiņa pārklāj šāda šķīvīša virspusi un izplata slimības dīgļus, ko pavada visai nepatīkama smaka. Sēnes iedarbības rezultātā koksne pārvēršas sausā, drupenā, pat pulverveidīgā praulā.
Novērst asarojošās trupes iedarbību var tikai tad, ja izdodas to atklāt sākuma stāvoklī, pie nosacījuma, ja inificētai vietai ir iespējams piekļūt. Saindētās trupes vietas, ja iespējams, jāizcērt vai jāizzāģē un jāsadedzina. Ar slimo koku saskārušās zemes un mūra daļas, kas inficētas ar trupes dīgļiem, jāaizvāc tālu no ēkām un jāierok zemē. No slimības perēkļa atbrīvotās koka un mūra daļas vispirms jāizžāvē pēc tam vairākkārt jāpārklāj ar vienu no dezinficējošiem šķidrumiem un dot iespēju šiem atkārtotiem pārklājumiem krietni iesūkties un izžūt. Beidzot jāiebūvē izcirsto vai izzāģēto koku vietā jauni, katrā ziņā sausi koki, kuri savukārt arī ir jāpārklāj ar kādu no dezinficējošiem šķidrumiem.1.3. Kukaiņu izraisītie bojājumi
Kukaiņi rada bojājumus gan augošā, gan nocirstā kokā. Uz koka virsmas šie bojājumi vērojami kā ovāli vai apaļi caurumi vai kanāliņi.
Mizgraužu kāpuru ejas iedala:
• virspusējās ejas, kas redzamas uz stumbra virsmas līkumotu eju un padziļinājumu veidā un ievirzās koksnē ne dziļāk par 2-3 mm. Tās neietekmē koksnes mehāniskās īpašības;
• seklās ejas, kas ievirzās koksnē līdz 15 mm dziļumam un zāģmateriālos līdz 5mm dziļumam. Tās redzamas kā ovāli caurumi aptuveni 5mm diametrā. Šīs ejas parasti iziet uz divām savstarpēji perpendikulārām skaldnēm;
• dziļās ejas, kas ievirzās koksnē dziļāk nekā 15 mm ( 53.zīm.).
Seklās un dziļās ejas izjauc koksnes struktūru. Ja to ir daudz, pasliktinās koksnes mehāniskās īpašības. Tās veicina trupes veidošanos koksnē. Zāģmateriālos nosaka kukaiņu kāpuru eju skaitu uz 1 m vai 1 kvadrātmetru. Apaļajos kokmateriālos kukaiņu kāpuru ejas neuzskaita.
Cīņu ar šiem kaitēkļiem veic, iešļācot to izurbtajās ejās formalīnu, karbolskābi, benzīnu, petroleju, terpentīnu vai citus kodīgus šķidrumus, kuri tos spēj nonāvēt! Negatīvo kaitēkļu ietekmi var novērts vai samazināt, ja virsmu nokrāso vai nodarvo, kā arī ja koku piesūcina ar atiseptiskām vielām.
Izplatītāko kaitēkļu iedalījums:
• Mizgrauži
• Ūsaiņi jeb kokgrauži
• Smecernieki
• Koka lapsenes, ragastes (spīļastes)2. Koksnes zarainums
Zari koksnē ir normāla parādība, jo tie ir koka zaru pamatnes. Zarainums sastopams visām koku sugām un to uzskata par augoša koka vainu. Koksnes griezumos zari ir nedaudz tumšāki un ar patstāvīgu gadskārtu sistēmu.
Atkarībā no griezuma formas zarus iedala apaļos, ovālos un iegarenos. Šīs klasifikācijas pamatā ir zara lielākā diametra attiecība pret mazāko diametru. Ja šī attiecība nav lielāka par 2, zars ir apaļš un tas vērojams stumbra tangenciālajā griezumā.
Zarus, kuriem šī attiecība ir no 2 līdz 4, sauc par ovāliem, bet zarus ar šo attiecību virs 4 – par iegareniem ( 1. zīm. 1-3 ).
Pēc novietojuma zāģmateriālā zarus iedala platās skaldnes, šaurās skaldnes, šķautnes un ķīļa zaros ( 1. zīm. 4-7 ).
Atkarībā no savstarpējā izvietojuma izšķir izkliedētos, grupveida un krusta zarus ( 1. zīm. 8-9 ).
Izkliedētie zari novietoti pa vienam un attālums starp tiem lielāks par zāģmateriāla platumu. Grupveida zari var būt apaļi, ovāli un iegareni, un to skaits ir divi vai vairāk nogrieznī, kura garums vienāds ar zāģmateriāla platumu.
Krusta zari parasti ir skuju kokiem.
Zari ar apkārtējo koksni var būt saauguši, daļēji saauguši vai nesaauguši. Saaugušiem zariem gadskārtas vismaz 3/4 no zara perimetra ir saaugušas ar apkārtējo koksni, daļēji saaugušiem zariem gadskārtas 1/4 – 3/4 no zara perimetra ir saaugušas ar apkārtējo koksni. Nesaaugušie zari ir tie, kuru gadskārtas nemaz nav saaugušas ar apkārtējo koksni vai arī saaugušas mazāk par 1/4 no zara perimetra. Zaru, kas ar apkārtējo koksni nav saistīts un žāvējot koksni, var izkrist, sauc par izkrītošo zaru.
Pēc zaru koksnes stāvokļa izšķir veselos zarus bez trupes pazīmēm; gaišos veselos zarus; tumšos veselos zarus ar sveķie, miecvielām; veselos zarus ar vienu vai vairākām plaisām; zarus, kuriem trupe aizņem 1/3 no šķērgriezuma laukuma; zarus, kuriem mīkstā trupe aizņem vairāk nekā 1/3 šķērgriezuma laukuma, un tabakas zarus – pilnīgi vai daļēji satrunējušus zarus, kuru koksne pārvērtusies irdenā masā ar sarkanīgi brūnu nokrāsu.
Zarus sauc par vienpusējiem, ja tie iziet uz zāģmateriāla vienas skaldnes vai uz divām blakus esošām, savstarpēji perpendikulārām skaldnēm. Caurejošie zari iet cauri zāģmateriāla divām savstarpēji paralēlām skaldnēm.
Apaļos sortimentos izšķir vaļējos zarus, kas redzami uz stumbra sānu virsmas, un apaugušos zarus, kuri tieši nav redzami uz virsmas, bet kurus nosaka pēc stumbra izaugumiem un puniem. Vaļējie zari var būt veseli, saauguši, nokaltuši (zara pamata koksne sausa, atmirusi), melni bez trupes pazīmēm vai trupējuši.
Vaļējo zaru caurmēru nosaka kā mazāko zara caurmēru, bet bojājuma pakāpi – kā zara izmēru ( mm) un skaitu. Trupējušiem zariem bojājuma pakāpi nosaka tāpat kā veseliem zariem. Trupējušo daļu nosaka vizuāli.3. Plaisas
Plaisas ir koknes plīsumi, kas galvenokārt rodas tās nevienmērīgas žūšanas rezultātā. Parasti plaisas iet serdes virzienā, retos gadījumos – pa gadskārtām.
Izšķir žūšanas, sala, serdes un gredzenveida plaisas (skatīt 2. zīm.)
Žūšanas plaisas (2. zīm. 3) iet radiālā virzienā. Tās rodas, kokmateriāliem saules ietekmē ātri žūstot. Nevienmērīgas rukšanas rezultātā koksnē veidojas nevienādi iekšējie spriegumi, kas rada dažāda dziļuma un platuma plaisas. Tās nav garākas par 1m un ir seklākas nekā serdes un sala plaisas.
Sala plaisas (2. zīm. 2) veidojas augošā kokā pazeminātas temperatūras ietekmē un iet stumbra serdes virzienā. Līdzīgas plaisas veidojas gadījumā, kad kokā iesper zibens. Zāģmateriālos pie plaisām parasti ir paplatinātas un izliektas gadskārtas.
Skuju kokiem plaisu sieniņas ir tumšas un sveķainas.
Serdes plaisas (2. zīm. 1) sašaurinās virzienā no serdes uz ārmalu. Tās rodas koksnes kodolā koka augšanas laikā vēja iedarbībā un palielinās nocirstā kokā žūšanas procesā. Plaisas parasti sākas celma daļā un iet pa stumbru uz augšu, dažreiz sasniedzot galotni; šo plaisu garums var būt 10 m un vairāk. Apaļiem kokmateriāliem šīs plaisas redzamas galos, zāģmateriāliem – gan galos, gan uz sānu skaldnēm. Serdes plaisas var būt vienkāršas (izvietotas vienā zāģmateriāla skaldnē) un saliktas (divas vai vairākas plaisas veido savā starpā leņķus). Tās sastopamas visām koku sugām.
Gredzenveida plaisas (2. zīm. 4) rodas kodolā vai nobriedušā koksnē starp gadskārtām. Tās veidojas augošā kokā vēja ietekmē un paplašinās nocirstā kokā, tam žūstot. Stumbra šķērsgriezumā gredzenveida plaisas redzamas loku un aploču veidā, bet uz zāģmateriāla skaldnēm – kā joslas.
Pēc novietojuma zāģmateriālā plaisas iedala platās skaldnes, šaurās skaldnes un gala plaisās (2. zīm. 5, 6, 7).
Visa veida plaisas, kuru platums un dziļums pārsniedz 1/10 no zāģmateriāla biezuma, pazemina koksnes un tās izstrādājumu kvalitāti un stiprību!
4. Strumbra vainas
Ar stumbra formas vainām saprot tās novirzes no taisna cilindra. Pie šīs vainu grupas pieder rukums, blīzums, stumbra izaugumi vai puni, ovālums un līkumainība.
Rukums ir samērā vienmērīgs stumbra šķērsgriezuma diametra vai zāģmateriāla (neapzāģēta) platuma samazinājums visā garumā, ja samazinājums pārsniedz 1cm uz garuma 1m. Rukums ir atkarīgs no koka sugas un augšanas apstākļiem. Lapu kokiem šī vaina ir vairāk izteikta nekā skuju kokiem. Rukums palielina neizmantojamās koksnes daudzumu zāģējot un lobot, kā arī ietekmē materiālu stiprību, jo rukuma dēļ tajā var būt šķiedru radiālā novirze.
Blīzums ir stumbra resgaļa straujš paplašinājums pie celma (3. zīm 1, 2). Tas novērojams visām koka sugām parasti 1m attālumā no celma. Blīzums apgrūtina kokmateriāla izmantošanu, palielina atkritumu daudzumu. Blīzums nosaka pēc diametru starpības pie celma un 1 m attālumā no tā. Izšķir parasto un rievoto blīzumu. Rievotais blīzums rodas sāņsakņu ietekmē; resgaļa šķērsgriezumam ir zvaigžņveida forma.(3. zīm. 2)
Stumbra puns ir tā paresninājums nelielā garuma posmā (3. zīm. 3). Pēc ārējā izskata puns var būt ar gludu virsmu (pareizu šķiedru uzbūvi) vai rievots (ar izciļņiem un iedobēm). Koksnes uzbūve abos gadījumos ir atšķirīga. Puni rodas uz bērzu, dižskābarža, kļavu, alkšņu, ošu un valriekstkoku stumbriem. Punu koksnes blīvums ir par 17% lielāks, robežstiprība spiedē šķiedru virzienā un šķērsām šķiedrām par 25% mazāka un cietība 2 reizes lielāka nekā apkārtējai koksnei. Šī koksnes vaina ir nosacīta, jo punu tekstūra tiek plaši izmantota gan mēbeļu fimierēšanai, gan nelielu mākslas priekšmetu izgatavošanai.
Līkumainība var būt plaknē vai telpā. Tā sastopama visām koku sugām. Līkumainība samazina zāģmateriālu un finiera iznākumu, tā var būt cēlonis radiālai šķiedru novirzei un apgrūtina apaļo kokmateriālu izmantošanu (4. zīm.) .
Ovālums ir stumbra šķērsgriezuma novirze no apaļas formas.5. Koksnes uzbūves vainas
Ir pavisam 19 koksnes uzbūves vainas, kuras ērtības labad parasti apvieno grupās.
5. 1. Nepareizs gadskārtu un šķiedru izvietojums
Greizšķiedrainums ir koksnes šķiedru vītņveida novirze no kokmateriāla garenass. Novirze var būt radiāla vai tangenciāla. Tangenciālais greizšķiedrainums vērojams uz apaļo kokmateriālu sānu virsmas un uz zāģmateriālu tangenciālā griezuma virsmas (5. zīm.) pēc koksnes stariem, sveķu ailēm, plaisām un sēņu bojājumu svītrā, kas nav paralēlas kokmateriāla garenasij. Radiālo greizšķiedrainumu nosaka uz radiālā griezuma virsmas pēc gadskārtām, kas nav paralēlas kokmateriāla garenasij, vai uz tangenciālā griezuma virsmas pēc ķīļveida zīmējuma un pārgrieztām gadskārtām (6. zīm.). Radiālais greizšķiedrainums vērojams tiem materiāliem, kas izgatavoti no apaļajiem kokmateriāliem, kuriem ir raukums, blīzums, līkumainība.
Greizšķiedrainums ietekmē koksnes mehāniskās īpašības : visvairāk samazina stiprību stiepē šķiedru virzienā, vismazāk samazina stiprību spiedē šķiedru virzienā. Greizšķiedrainums palielina koksnes stiprību skaldnē, bet apgrūtina tās mehānisko apstrādi.
Māzerainums ir viļņains vai samezglots šķiedru sakārtojums. Šī vaina sastopama stumbra apakšējā daļā skābardim, kļavai, bērzam, vīksnai, dižskābardim. Šķiedru samezglojums apgrūtina koksnes mehānisko apstrādi, pazemina tās stiprību stiepē, spiedē, liecē, bet palielina tās stiprību triecienliecē un skaldnē. Tomēr māzerainās vietas izceļas ar skaistu tekstūru, tāpec šo koksni izmanto drāztā finiera iegūšanai un detaļu finierēšanai.
Šķiedru izliekums ir vietējs šķiedru izlocījums ap zariem un stumbra puniem; uz zāģmateriālu sānu skaldnēm vai finierī šķiedru izliekums redzams kā izlocītas iekavveida vai noslēgtas koncentriskas gadskārtas. Šķiedru izliekums var būt vienpusējs vai caurejošs, t. i., redzams divās paralēlās zāģmateriāla skaldnēs. Tas pazemina koksnes stiprību spiedē šķiedru izliekums nosaka pēc tā platuma un garuma uz sortimenta 1 m vai visu garumu: finierī – pēc tā laukuma uz finiera 1 kvadrātmetra vai visu laukumu.
Lielainums ir gadskārtu paplatinājums stumbra vienā pusē. Šī vaina skuju koku koksnē izpaužas gadskārtu tumšāk iekrāsotās daļas šķietamā paplatinājumā.
Izšķir vietējo un vispārējo lielainumu. Vietējais lielainums vērojams vienā vai divās gadskārtās uz apaļo kokmateriālu galiem kā tumši loki vai riņķi, bet uz zāģmateriālu virsmām – kā tumšas joslas. Vispārējais lielainums ir vairāku gadskārtu nepareizs (šķietami) paplatinājums. Šādas zonas parasti izvietotas vienā serdes pusē un aizņem pusi vai vairāk no stumbra šķērsgriezuma. Šajā gadījumā stumbram ir elipses forma un ekscentrisks serdes novietojums (7. zīm.). Salīdzinājumā ar normālu koksni šādai koksnei ir paaugstināta cietība, blīvums, stiprība triecienliecē un stiepē; tās rukums un uzbriedums šķiedru virzienā ir 2-2,5 reizes lielāks, kas apgrūtina mehānisko apstrādi.
Lapu koku lielainums ir nepareiza lapu koku šķiedru uzbūve, kas izpaužas kā krass gadskārtu paplatinājums stumbra bezzaru stieptajā šķiedru daļā. Tas visbiežāk sastopams skābardim, papelei, ozolam,kļavai, bērzam. Gaismas un gaisa skābekļa iedarbībā šī koksne iekrāsojas tumši brūnā krāsā. Apaļo kokmateriālu galos šis lielainums redzams kā lokveida zonas, bet uz zāģmateriālu radiālajām virsmām – kā tumšas joslas. Lielainums apgrūtina koksnes mehānisko apstrādi, palielinot virsmas plūksnainumu un izrāvumus.5.2. Neregulāri anatomiski veidojumi
Neīstais kodols ir tumšāk iekrāsota lapu koku stumbra iekšējā daļa (bērzam,dižskābardim,apsei,alksnim). No īstā kodola tas atšķiras ar citādu formu un neviendabīgu uzbūvi. Neīstajam kodolam var būt apaļa, zvaigžņveida vai lāpstas forma (8. zīm.). Neīstā kodola koksnei ir tumši brūna vai sarkanbrūna nokrāsa. No aplievas to atdala tumša vai gaiša josla, kuras krāsa atšķiras gan no neīstā kodola, gan no aplievas krāsas. Neīstais kodols pasliktina koksnes izskatu, to grūti piesūcināt ar antiseptikām, tam ir pazemināta ūdensizturība, cietība un stiprība stiepē šķiedru virzienā.
Apaļajos kokmateriālos to uzmēra pēc diametra mazākajai aplocei, kas to var aptvert, zāģmateriālos – pēc tā garuma, platuma un biezuma lineārās vienībās (cm, mm) vai kā daļu no kokmateriāla izmēra.
Iekšējā aplieva ir lapu koku kodolā izvietotas gadskārtas, kas pēc izskata un uzbūves atgādina aplievu (9. zīm.). Apaļajos kokmateriālos iekšējo aplievu uzmēra pēc tās ārējā diametra lineārās vienībās vai kā daļu no sortimenta diametra; zāģmateriālos to uzmēra pēc zonas platuma un garuma lineārās vienībās vai kā daļu no attiecīgiem zāģmateriāla izmēriem.
Plankumainību veido nelieli, tumši iekrāsoti plankumi, kas sastopami dažu lapu koku koksnē un radušies sēņu, kukaiņu vai kādu fizikāli ķīmisku faktoru iedarbības rezultātā. Tangenciālo plankumainību šķērsgriezumā raksturo garas, brūnas joslas, kas tangenciāli izvietotas pa gadskārtu loku; garengriezumā šī plankumainība redzama šauru, garu joslu veidā.
Tā sastopama, piemēram, dižskābardim. Radiālo plankumainību šķērsgriezumā raksturo brūni, tumšpelēki un sarkanīgi plankumi, kas izstiepti koksnes staru virzienā un izvietoti stumbra centra tuvumā; garengriezumā tā redzama garenu joslu veidā. Tā sastopama, piemēram, bērza koksnē.
Serde ir stumbra centrālā daļa, ko veido irdenas šūnas; tās diametrs ir 2-5 mm. Radiālajā griezumā tā redzama kā šaura josla, tangenciālajā griezumā tās nav. Apaļajos kokmateriālos tā ir vienmēr un par vainu to neuzskata. Kokmateriāli ar serdi žāvējot plaisā. Liela šķērsgriezuma zāģmateriāliem serde neietekmē mehāniskās īpašības nelielo izmēru dēļ. Sagatavēs nav pieļaujama serde, ja tai apkārt ir saaugušie zari.
Dvīņserde ir sastopama kokiem ar divām galotnēm kā divas serdes ar patstāvīgām gadskārtām, ka kokam tālāk augot, tiek aptvertas ar kopējām viļņveida gadskārtām (10. zīm.). Dvīņserde apgrūtina kokmateriāla apstrādi un palielina atkritumu daudzumu, turklāt saauguma vietā koksne viegli plīst.
Ekscentriskā serde sastopama stumbros ar lielainumu.
Padēls ir šaurā leņķī pret stumbru augošs resns zars vai augšanā atpalikusi otrā galotne, kas iestiepjas dziļi stumbra iekšienē. Padēls izjauc koksnes viendabīgumu un samazina tās stiprību liecē un stiepē. Padēls izjauc koksnes viendabīgumuun samazina tās stiprību liecē un stiepē. Padēlu uzmēra kā zara mazāko caurmēru. Bojājuma pakāpi nosaka kā padēla caurmēra attiecību pret kokmateriāla tievgaļa caurmēru.
Actiņas ir snaudoši, neattīstīti pumpuri, kuru diametrs nav lielāks par 5mm. Tās sastopamas lapu koku koksnē un izvietotas izklaidus vai grupās. Actiņas uzskata par izklaidus izvietotām, ja attālums starp tām ir vismaz 10 mm. Actiņas, kas sagrupētas pa 2, 3 vai vairāk un starp kurām attālums nepārsniedz 10 mm, uzskata par grupētām . Lobītajā finierī actiņas veido skaistu tekstūru. Augstas kvalitātes lobītajā finierī (B;BB) actiņu skaits ir ierobežots. Zāģmateriālos uzmēra actiņu skaitu uz 1m vai 1 kvadrātmetru. Actiņām, kuru diametrs ir lielāks par 5mm, mēra garumu un platumu.
5. 3. Ievainojumi, kas veidojas augošā kokā
Pie šīm vainām pieder saussāns, mizas ieaugums un vēzis.
Saussāns rodas, atmirot koka stumbra virsējai kārtai pēc mizas noraušanas vai degšanas. Šajā vietā kokam nav mizas un izveidojas padziļinājums (11. zīm. 1). Ap saussānu veidojas sasveķojumi, sēņu bojājumu plankumi un svītras, arī kodola trupe. Saussāns var būt gaišs vai tumšs. Tas ietekmē koksnes šķiedru viengabalainību, jo a…p to veidojas koksnes šķiedru un gadskārtu izliekumi. Šī vaina ietekmē baļķa formu un veselumu, izraisa vietējo gadskārtu izliekumus un tādējādi samazina zāģmateriālu iznākumu.
Mizas ieaugums ir daļēji vai pilnīgi aplievā ieaugusi atmirusi koksne vai miza. Šajā gadījumā dzīvās šūnas nesaaug ar atmirušajām šūnām un starp tām izveidojas plaisa, kura vairumā gadījumu aizpildās ar sveķiem vai mizu. Mizas ieaugumi var būt vaļēji (vēl nav aizauguši (11. zīm. 2). Vaļējie mizas ieaugumi var būt vienpusēji, ja tie redzami uz vienas vai divām blakus skaldnēm, un caurejoši, ja tie parādās divās savstarpēji paralēlās skaldnēs.
Aizaudzis mizas ieaugums izveidojas tad, ja atmirusī koksne un miza pilnīgi apaugusi – pārklājusies ar jaunu šūnu kārtām. Mizas ieaugums var būt gaišā krāsā, kas tuva apkārtējās koksnes krāsai, vai daudz tumšākā krāsā nekā pārējā koksne. Šajā vietā gadskārtas ir izliektas. Apaļajos kokmateriālos mizas ieaugumu uzmēra lineārās vienībās vai kā daļu no sortimenta diametra; zāģmateriālos uzmēra ieaugumu dziļumu, garumu un platumu un izsaka tos kā daļu no zāģmateriālos izmēra. Uzskaita arī ieaugumu skaitu uz 1 metru vai uz visu sortimenta garumu.
Vēzis ir rēta, kas veidojas uz stumbra virsmas sēņu vai baktēriju iedarbības rezultātā. Tas var būt kā vaļējs padziļinājums ar grumbuļainām malām vai arī kā aizaugusi rēta, kurai raksturīgs palielināts mizas un koksnes audu sabiezinājums bojātajās vietās. Skuju kokiem bojātajās vietās pastiprināti izdalās sveķi. Koksnes pieaugums (jaunas koksnes šūnas) bojātajā vietā neveidojas, bet pārvietojas uz veselo stumbra daļu, kas stipri paplatinās, bojātajā daļā veidojas padziļinājumu. Vēzis apgrūtina koksnes izmatošanu un apstrādi. Stumbra sasveķotās daļas lieto sveķu ieguvei ar sausās pārtvaices paņēmienu. Vaļējam vēzim uzmēra platumu, garumu un dziļumu, bet aizaugušam vēzim – stumbra paresninātās daļas izmērus (mm vai cm).5.4. Nenormāli slāņojumi koksnē
Pie šīm vainām pieder sveķu ligzdas, sasveķojums un ūdens ielāsmes.
Sveķu ligzdas ir ar sveķiem piepildīti dobumi gadskārtās. Tās parasti sastopamas skuju kokiem, visbiežāk eglei. Tangenciālajā griezumā tās redzamas kā ovāli iedobumi, radiālajā griezumā – kā šauras, garenas spraugas, šķērsgriezumā – kā īsi lokveida dobumi vai plaisas.
No sveķu ligzdas iztecējušie sveķi bojā koksnes izskatu, apgrūtina tās apstrādi, apdari un līmēšanu. Neliela šķērsgriezuma kokmateriāliem sveķu ligzdas samazina koksnes stiprību spiedē un stiepē šķiedru virzienā .
Sasveķojumi ir koksnes daļas, kas stipri piesātinātas ar sveķiem. Tie sastopami tikai skuju kokiem. Zāģmateriālos un saplākšņos sasveķojumi ir stipri tumšāki nekā apkārtējā koksnē. Tie maz ietekmē koksnes stiprību, bet ievērojami samazina ūdens uzsūcamību, apgrūtina koksnes līmēšanu un virsmas apdari. Sasveķojumus uzmēra pēc to garuma un platuma centimetros vai izsaka kā daļu no kokmateriāla izmēriem.
Ūdens ielāsmes ir kodola vai vēlīnās koksnes daļas, kurām svaigi cirstā stāvoklī ir palielināts mitruma saturs. Uz zāģmateriālu galiem tās redzamas slapju, tumšu, ziemā sasalušu stiklveida traipu veidā, kuru forma ir ļoti dažāda; radiālajos un tangenciālajos griezumos tās redzamas joslu veidā. Žūstot ielāsmes sastopamas visām koku sugām, visbiežāk skuju kokiem. To garums ir 3-5 m, dažreiz pat 10 m. Šī vaina pasliktina koksnes mehāniskās īpašības, it īpaši samazina stiprību triecienliecē, kā arī apgrūtina koksnes piesūcināšanu ar antiseptikām.6. Mehāniskie bojājumi
Koksnes mehāniskie bojājumi rodas tās sagatavošanas, transportēšanas un zāģēšanas procesā. Atkarībā no ievainojuma rakstura izšķir :
• mizas nobrāzumus uz kokmateriāla virsmas bez koksnes bojājumiem;
• iecirtumus, iezāģējumus – dziļus koksnes ievainojumus ar cirvi, zāģi vai kādu citu instrumentu vai mehānismu;
• izrāvumus, ieplēsumus – sānu plaisas un izrāvumus, kas sākas no stumbra gala vai atrautā zāģmateriāla gala. Šīs vainas rodas nepareizas koksnes sagatavošanas vai mehāniskās apstrādes rezultātā.
Mehāniskie bojājumi neietekmē koksnes fizikālās un mehāniskās īpašības, bet palielina atgriezumu daudzumu mehāniskajā apstrādē un pazemina zāģmateriālu izturību pret trupi.
Svešķermeņu ieslēgumi ir koksni nesaturoši ieslēgumi (akmeņi, smiltis, stieples, naglas, metāla šķembas), kas apgrūtina koksnes mehānisko apstrādi. Apaļajos kokmateriālos tos var noteikt pēc mizas un koksnes izliekumiem un puniem atsevišķās stumbra vietās.
Pie šīs grupas vainām pieder arī apogļojumi un bojājumi, kas radušies koksnes griešanas procesā.
Apogļojumi ir apdegušas vai apogļotas stumbra daļas, kas radušās mežu ugunsgrēkos vai neuzmanīgi kurinot mežos ugunskurus. Apogļojumi neietekmē koksnes mehāniskās īpašības, bet apgrūtina materiāla izmantošanu, palielina atgriezumu daudzumu gan zāģējot, gan lobot. Apogļojumus uzmēra pēc to garuma, platuma, dziļuma un izsaka procentos no kokmateriāla attiecīgā laukuma.
Pie mehāniskajiem bojājumiem pieder arī tie bojājumi, kas radušies koksnes griešanas procesā.
Šādi bojājumi ir :
• Rises – dziļi izrāvumi kokmateriāla virsmā, kurus atstājuši zāģa zobi vai finiera lobīšanas nazis (12. zīm.);
• Viļņainums – virsmas paaugstinājumi un padziļinājumi, kas seko cits citam noteiktā secībā (13. zīm.). Tas rodas, ja nepareizā leņķī veic kokmateriāla zāģēšanu vai ir neass ēvelnazis;
• Plūksnainums, ko rada apstrādes procesā no zāģmateriālu vai sagatavju virsmas nepilnīgi atdalītas šķiedras. Tas piešķir virsmai negludumu