KOMANDIERA KAUJAS VADĪŠANAS MĀKSLA. KOMANDIERIM NEPIECIEŠAMĀS ĪPAŠĪBAS UN VADĪBAS METODES KAUJĀ

KOMANDIERA KAUJAS VADĪŠANAS MĀKSLA. KOMANDIERIM NEPIECIEŠAMĀS ĪPAŠĪBAS UN VADĪBAS METODES KAUJĀ

Mūsdienu literatūrā nav atrodama vienota un precīza definīcija, kas atbildētu uz jautājumu: “Kas ir kaujas vadīšana?” Iepazīstoties ar literatūrā piedāvātajiem variantiem, var izveidot definīciju, kas izskaidrotu termina “kaujas vadīšana” būtību.

Lai izskaidrotu iepriekšminēto terminu, vispirms jāsniedz atbilde uz jautājumu: “Kas ir kauja?” Pūļa psiholoģijas pamatnostādnes nosaka, ka kauja ir divu pūļu (sava un pretinieka) sadursmes rezultāts. Tāpēc komandierim ir svarīgi izprast kaujā iesaistīto karavīru psiholoģiju un karaspēka (KS) vadības principus.

ASV ar

r
rmijas militārās vadības definīcija nosaka, ka vadība ir process, kurā, izmantojot izskaidrošanu, norādījumu došanu un padoto iniciatīvu, panāk viņu apzinātu rīcību, veicot uzdevumu. Definīcija ņemta no ASV bruņoto spēku reglamentiem, kas nosaka, ka vienības kaujas spēju pamatā ir prasmīgi veikta militārā vadība.

Savukārt Dānijas bruņoto spēku militārās vadības definīcija ir šāda:

“Vadība ir darbība, lai radītu, koptu un uzlabotu optimālos priekšnosacījumus, kad padotie pildīs uzdevumu.”

Analizējot Lielbritānijas bruņoto spēku kaujas reglamentus, tajos var atrast daudzu slavenu personību izteikumus par vadības nozīmi kaujas la
a
aikā un komandiera īpašībām, kas viņam nepieciešamas, lai varētu sekmīgi vadīt savu vienību kaujā. Taču tajos nav precīzas definīcijas, kas atbildētu uz jautājumu, kas ir kaujas vadība. Viens no vācu ģenerāļiem otrā pasaules kara laikā izteicās, ka britiem esot vislabākie ka
a
aujas reglamenti pasaulē, tāpēc labi esot tas, ka paši briti tos nelasa. Arī briti uzskata, ka galvenais vadības mērķis ir sekmīga uzdevuma izpilde.

Analizējot citu valstu karaspēka vadības pieredzi, var izveidot šādu militārās vadības definīciju, kuru varētu izmantot LR NBS:

“Kaujas vadīšana ir lēmumu pieņemšanas, padoto karavīru un organizācijas vadīšanas un motivēšanas māksla, lai, dodoties kaujā, izpildītu uzdevumus ar minimāliem zaudējumiem.” Kaujas vadīšanas mērķis ir uzdevuma izpilde.

Kaujas vadīšana ir gan māksla, gan zinātne. Tā ir māksla, jo ir saistīta ar cilvēcisko faktoru, bet zinātne, jo ir saistīta ar paredzamiem rezultātiem, kas balstīti uz zināmiem datiem.

Izšķir četrus kaujas vadīšanas līmeņus:

• stratēģisko – karaspēka vadība visas valsts līmenī;

• operatīvo – spēku veidu (Jūras spēku, Gaisa spēku u.c.) vadība noteiktā vietā un laikā;

• taktisko – karaspēka (KS) vadība brigādes un ba
a
ataljona līmenī;

• individuālo – mazāku vienību un konkrētu karavīru vadība.

Kaujas vadību veido šādi būtiski elementi:

• cilvēki,

• situācija,

• komunikācija,

• lēmumu pieņemšana,

• izpilde.

Izskatot komandiera kaujas vadīšanas mākslu, tālāk detalizēti tiek apskatīts cilvēka faktors, tā morāles un psiholoģiskie aspekti.

Nav ieteicams ignorēt karavīru psiholoģisko stāvokli kaujas laikā. Amerikāņu zinātnieki uzskata, ka dažādu psiholoģisko faktoru iedarbības rezultātā 75% cilvēku, kas ir speciāli atlasīti, apmācīti, apguvuši tehniskās iemaņas un pieraduši pie militārās disciplīnas, ir pasīvi kaujas laikā, bet krievu militārie eksperti uzskata, ka patiesība par kaujas norisi var noslāpēt kaujas garu.

Kaujas kritēriji arī ir sa
a
aistīti ar cilvēku faktoru un tie ir šādi:

• kaujinieka darbības iespējamie un reālie mērogi, to apjomi un nozīmīgums kaujas mērķu sasniegšanā;

• kaujinieka griba realizēt savus fiziskos, intelektuālos, morālos un psiholoģiskos spēkus, kā arī ieroču un kaujas tehnikas iespēju izmantošana sekmīgam kaujas iznākumam;

• kaujinieka personības spēja ietekmēt kaujas apstākļus, arī savu kaujas biedru un vienības morālo un psiholoģisko atbalstu.

Komandierim ir jāpazīst savi padotie un jāizprot viņu motivācija. Dažādās armijās vai karaspēka daļās motivācija kaut ko darīt vai nedarīt dažādiem cilvēkiem ir atšķirīga. Lai izprastu savu padoto motivāciju, komandierim vispirms ir jāzina, kas ir motivācija. Tādēļ būtu jādefinē motivācijas jēdziens.

Motivācija ir cilvēka uzvedības motīvu veidošanas process. Šī procesa koncepcija norāda uz motīva esamību motivācijas procesā. Pats jēdziens motīvs (lat. moveo – iekustināt, grūst) tiek skaidrots kā iekšējs, subjektīvi personisks pamudinājums uz darbību, apzināta ieinteresētība šo darbību veikt. Būdams cilvēka rīcības pamats, motīvs realizējas mērķī. Ir vairāku tipu motivācijas. Lielākā daļa psihologu piekrīt divu tipu motivācijām un uzvedības modeļiem:

• ārējā motivācija un ārēji motivēta uzvedība;

• iekšējā motivācija un iekšēji motivēta uzvedība.

Iekšēji motivētai uzvedībai nav vajadzīga atbalstīšana. Tiek atbalstīta tikai šī aktivitāte. Cilvēki iesaistās šajā darbībā pašas darbības dēļ, bet ne tādēļ, lai gūtu kādus apbalvojumus. Šāda veida darbība ir pašmērķis, nevis kāda cita nākamā mērķa sasniegšanas veids. Iekšējā motivācija izpaužas velmē pašizglītoties un izsaka personisko apmierinājumu.

Ārēji motivēts karavīrs motivācijas procesa ietekmē patiesībā sevi iekšēji motivē izvairīties no pavēles devēja iespējamā soda par pavēles neizpildīšanu. Ārējā motivācija izpaužas vēlmē kādam izdabāt.

Lai sekmīgi vadītu padoto apakšvienību (AV) kaujā, komandierim jābūt ātrām analītiskām spējām un labai komandiera intuīcijai. Intuīcija ir zemapziņas domāšanas process un to iegūst ar pieredzi.

Komandieris, balstoties uz savu intuīciju:

• pieņem lēmumus;

• vizualizē – iztēlojas, kā izpildīs uzdevumu;

• formulē koncepcijas;

• apzinās kaujaslauka situāciju.

Mūsdienu karā, kad nav noteiktas frontes līnijas, komandierim aizsardzībā ir jāuzmin pretinieka trieciena galvenais virziens un vieta, lai varētu organizēt sekmīgu aizsardzību. Šeit ļoti nozīmīga ir komandiera intuīcija.

Par piemēru komandiera pareizas intuīcijas nozīmei var minēt vācu ģenerālpulkveža G.Heinrici (G.Heinrici) un PSRS maršala G. Žukova (G.Zhuckov) vadīto spēku kauju 2. pasaules kara laikā. Vācu komandierim izdevās uzminēt maršala Žukova spēku galvenā trieciena vietu un laiku. Ģenerālpulkvedis Heinrici pirms paša uzbrukuma atvilka savus spēkus no priekšējās līnijas, atstājot pozīcijas tukšas. Rezultātā maršala Žukova organizētā artilērijas uguns tika vērsta pret tukšām pozīcijām. Apšaudot tās, tika sacelti putekļi, bet starmeši, kas bija paredzēti pretinieka apžilbināšanai, apgaismoja putekļus, kas apžilbināja uzbrūkošo karaspēku. Kad apžilbinātie karavīri nonāca līdz ģenerālpulkveža Heinrici spēku priekšējām līnijām, viņi atrada tās tukšas. Tajā mirklī pār viņiem nolija vācu artilērijas uguns.

Arī 20.gs. beigu karos ir daudz piemēru, kad pareiza komandiera intuīcija un apakšvienības prasmīga vadība ir palīdzējusi uzvarēt kauju. Persijas līča kara laikā 1991.gada 3.februārī notika viena šāda kauja.

Patrulējot noteiktajā maršrutā, angļu SAS izlūku grupa atklāja irākiešu kolonnu, kuras sastāvā pārvietojās 14 pašgājēja raķešu iekārtas (SKAD). Par šo atklājumu izlūku grupas komandieris noziņoja augstākam komandierim. Vienība turpināja pārvietoties paralēli kolonnai, vienlaikus novērojot to. Apmēram pēc 10 minūtēm parādījās divas lidmašīnas F-15, kas apšaudīja irākiešu kolonnu ar raķetēm. Kad dūmi un putekļi izklīda, angļu vienības komandieris pamanīja, ka divas pašgājēju raķešu iekārtas ir palikušas neskartas. Viņš nekavējoties par to ziņoja pa radio augstākajam komandierim. Saņēmis atbildi, ka tajā brīdī šajā rajonā nav aviācijas, kas varētu atkārtot triecienu, viņš pieņēma lēmumu iznīcināt atlikušās raķešu iekārtas ar PTRK “Milan” uguni, kas arī tika veiksmīgi izdarīts. Vēlāk izraisījās kauja ar pienākušo irākiešu pastiprinājumu, kuras laikā tika sašauta viena no SAS vienības patruļmašīnām. Lidmašīnas F-15, kas atbalstīja angļu spēkus, ar raķetēm apšaudīja irākiešus. Iestājoties krēslai, angļu karavīri atlikušajās divās mašīnās atrāvās no sekotājiem.

Komandiera intuīcijas un pieredzes trūkums, vadot vienību kaujā, var radīt lielus zaudējumus. Viena tāda kauja, kas apstiprina šo pieņēmumu notika 1954.gadā Vjetnamā.

1953. gada 20.novembrī franču izpletņlēcēju desants ieņēma vecu japāņu aerodromu Djen Bjen Fu ielejā uz Tonkinas un Laosas robežas. Franču komandieris pulkvedis Kristiāns De Lakrua Di Kastri visapkārt lidlaukam sāka būvēt vairākas stipri nocietinātas pozīcijas (fortus). Šos fortus viņš nosauca sieviešu vārdos: Klodīna, Elēna, Dominika, Beatrise, Gabriela, Anna-Marija, Hjūgeta un Izabella. Ļaunas mēles runāja, ka tie ir pulkveža mīļāko vārdi.

Nocietināta nometne ienaidnieka teritorijā ir visai nedroša lieta, īpaši, ja ņem vērā to, ka tās apgāde tiek veikta tikai pa gaisa ceļu. Plānojot aizsardzību un artilērijas izvietojumu, tika pieļautas vairākas rupjas kļūdas, piemēram, bez kontroles atstāja pakalnus, kas atradās visapkārt ielejai, no kuriem to varēja novērot un apšaudīt. Franču armijas štābs bija pārliecināts, ka regulārā vjetnamiešu armija nespēs nogādāt šajā rajonā smago bruņojumu. Viņi kļūdījās, nenovērtējot Vjet-Mina spēku komandieri ģenerāli Vo Njugen Ziapu, kurš smago bruņojumu šajā rajonā nogādāja piecās nedēļās. Viņš to varēja izdarīt, izmantojot vairākus tūkstošus vjetnamiešu, kas, strādājot par nesējiem, aiznesa 200 lielgabalus uz pakalniem apkārt ielejai. Uz šo rajonu tika nogādātas arī četras Vjet-Mina regulārās armijas divīzijas.

1954. gada 13. martā vjetnamiešu artilērija atklāja uguni un nākamās astoņas nedēļas nepārtraukti apšaudīja ieleju. Šāviņi sagrāva skrejceļu, piespiežot frančus nomest pārtiku un munīciju ar izpletņiem. Tas bija izmisuma solis, jo vjetnamiešu zenītartilērijas baterijas spēja notriekt un sabojāt 169 lidmašīnas – gandrīz pusi no franču aviācijas. Aplenkuma laikā uz nometni tika nomesti vairāki izpletņlēcēju bataljoni, kaut gan bija skaidrs, ka kauja jau ir zaudēta. 1. izpletņlēcēju bataljons, vēl atrodoties gaisā, atbildēja uz pretinieka zenītartilērijas uguni, apmētājot tos ar granātām un atklājot uguni no automātiskajiem ieročiem. Lai gan zaudējumi bija lieli, jau nākamajā dienā leģionāri devās uzbrukumā Elēnas fortam, kas kopš marta beigām atradās vjetnamiešu spēku kontrolē. Kaujas laikā forts vairākas reizes mainīja militāro pakļautību, līdz beidzot to ieņēma franči. Pēc divām nedēļām 2. izpletņlēcēju bataljons centās ieņemt Hjūgetas fortu, bet kaujā zaudēja 150 vīru un tika apvienots ar 1.bataljona atlikušajiem spēkiem.

1954. gada 7.maijā vjetnamiešu spēku masveidīgi uzbrukumi salauza leģionāru pretestību. Laikā no 1953.gada 20. novembra līdz 1954.gada 7.maijam kaujās tika nogalināti 4000 franču karavīru, bet 11000 tika saņemti gūstā. Visus vjetnamiešus, kas sadarbojās ar frančiem, komunisti nošāva. Leģionārus no Austrumeiropas valstīm nosūtīja uz PSRS, kur viņi pazuda bez vēsts. Pārējie simti gūstekņu mira no ievainojumiem, bada un slimībām. Mājās atgriezās tikai 4000 no gūstā saņemtajiem.

Šie kauju notikumi ir piemērs tam, ka komandiera intuīcijas trūkums un nekompetence iznīcināja gandrīz visas franču elites gaisa desanta vienības. Tādējādi franču armijas kaujas gars tika salauzts un karu Indoķīnā vairāk nebija iespējams uzvarēt.

Minētie piemēri uzskatāmi parāda, ka komandiera prasme vadīt vienību kaujas laikā ir ļoti svarīga, jo neprasmīgi vadītu militāro vienību kaujas laikā pārņem panika, ja pretinieks izrāda sīvu pretestību (gan uzbrukumā, gan aizsardzībā).

Komandierim būtu nepieciešamas šādas īpašības:

• pieredze,

• mērķtiecība,

• izlēmība,

• spēja dot norādījumus, kuros nosaka standartus padotajiem, izskaidro savus nodomus. Dodot norādījumus, komandieris runā arī par ētiku. Piemēram, viņš var izskaidrot padotajiem Ženēvas konvenciju nozīmi un to ievērošanas svarīgumu noteiktās kaujas situācijās, var aizliegt padotajiem postīt ēkas kaujas laikā pilsētā utt.

Padotie no komandiera sagaida pieredzi un zināšanas. Komandierim ir jābūt savas organizācijas turpmākās attīstības īstermiņa un ilgtermiņa redzējumam. Svarīga ir komandiera prasme pieņemt pareizus lēmumus noteiktā laikā. Daļu no lēmumiem komandieris pieņem pirms kaujas sākuma.

Apakšvienības (AV) vadības stili kaujā:

• AV vadība kaujā, ja komandieris atrodas avangardā;

• AV vadība, ja komandieris atrodas štābā;

• štāba priekšnieka un operāciju virsnieka loma kaujas laikā.

ASV armijā ir pieņemts, ka operāciju virsnieks kaujas laikā atrodas pie sekundārajiem spēkiem, bet komandieris pie galvenajiem spēkiem. Komandierim ir jāatrod līdzsvars starp atrašanos štābā un priekšējā līnijā. Atrodoties priekšējā līnijā, komandierim nav vēlams iesaistīties kaujā, jo, iesaistoties kaujā, viņš zaudē kontroli pār savu apakšvienību un spēju to vadīt. Iesaistoties kaujā, komandieri var arī ievainot vai nogalināt. ASV armijā ir bijuši daudz šādu gadījumu. Komandierim pie galvenajiem spēkiem ir jāatrodas tādēļ, lai viņš personīgi kontrolētu kaujas gaitu un operatīvi reaģētu uz izmaiņām kaujas laukā. Atšķirībā no ASV armijas kaujas reglamentiem Lielbritānijas bruņoto spēku kaujas reglamenti nosaka, ka komandieris var brīvi izvēlēties savu atrašanās vietu kaujas laikā, no kuras viņam ir visērtāk vadīt kauju. Štāba uzdevums ir iegūt un analizēt informāciju, kā arī izstrādāt priekšlikumus, ko apstiprina komandieris. Štābs nodarbojas arī ar plānošanu.

Lai komandieris varētu efektīvi vadīt savu apakšvienību kaujā, viņam ir nepieciešama konkrēta informācija par saviem spēkiem un pretinieku. Tā ir būtiska informācija, kas komandierim jāzina nekavējoties. Šādu informāciju sauc par komandiera kritiskās informācijas prasībām. Šo informāciju komandierim piegādā štābs, samazinot saņemtās informācijas daudzumu un atlasot no tās būtiskāko, kas būtu nepieciešams komandierim, komandējot savu vienību kaujā. Tātad viens no štāba uzdevumiem ir sadalīt pa prioritātēm svarīgu informāciju.

ASV militārajā terminoloģijā tiek lietots termins war fog (tulkojums no angļu val. – kara migla). Par kara miglu ASV armijā tiek uzskatīts kaujas juceklis. Kara miglu ASV bruņotajos spēkos pārvar:

• mācībās imitējot reālus kaujas apstākļus, kā arī regulāri trenējoties;

• attīstot komandiera intuīciju un pieredzi, kas palīdz redzēt cauri kara miglai;

• nodrošinot komandierim nepieciešamo informāciju, kas viņam vajadzīga, lai pieņemtu lēmumus (80% no kopējās informācijas daudzuma) un lai viņš varētu efektīvi vadīt kauju.

Padotajiem komandieriem, lai viņi spētu sekmīgi pārvarēt kara miglu, ir nepieciešams:

• saprast augstāko komandieru uzdevumus un nodomus;

• ziņot augstākam komandierim maksimāli saprotami un īsi;

• pārtulkot augstāko komandieru plānus saviem padotajiem;

• pazīt padotos karavīrus.

ASV armijā ir pieņemts, ka par augstāko komandieru nodomu tiek informēti visi karavīri. Brigādes komandiera nodomu izprot visi brigādes karavīri. Amerikāņi uzskata, ka tas palīdz augstākiem komandieriem realizēt viņu ieceres. Var minēt vienu piemēru, kas apstiprina iepriekš teikto.

Otrā pasaules kara laikā ASV armijas pavēlniecība plānoja šķērsot Reinas upi, lai sekmīgi turpinātu uzbrukumu. Lai to paveiktu, vajadzēja atrast vietu, kur varētu uzbūvēt pārceltuvi. Vienai no rotām pārvietojoties gar upi, rotas komandieris pamanīja, ka pār upi ved neskarts tilts, ko apsargāja vācu spēki. To redzot, rotas komandieris nekavējoties deva pavēli rotai šo tiltu ieņemt. Par tilta ieņemšanu viņš ziņoja augstākajam komandierim un noturēja tiltu līdz galveno spēku pienākšanai, kas pa šo tiltu sekmīgi šķērsoja upi. Tilta ieņemšanas operāciju rotas komandieris realizēja tāpēc, ka saprata armijas pavēlniecības nodomus un upes forsēšanas svarīgumu.

Lai komandieris varētu pieņemt pareizu lēmumu un sekmīgi vadīt kauju, viņam ir jānovērtē situācija un jārekognoscē apvidus. Novērtējot situāciju, komandierim jāņem vērā:

• apvidus,

• laika apstākļi,

• ienaidnieks,

• savi spēki,

• laiks,

• civilie apsvērumi.

Rekognoscējot apvidu un plānojot kauju, komandierim jārēķinās ar:

• svarīgiem punktiem;

• šķēršļiem;

• aizsegu, tā izmantošanas iespējām plānotās operācijas laikā;

• pārvietošanās vietām;

• novērošanas iespējām.

Vēsturē ir daudz piemēru, kad skaitā mazākām vienībām ir izdevies sakaut vairākas reizes lielākas vienības. Tas noticis tādēļ, ka komandieris pareizi novērtējis situāciju un izmantojis apvidus priekšrocības. Lūk, piemērs no ASV pilsoņu kara 19.gs. 60. gados.

Dienvidnieku kavalērijas brigāde 4000 cilvēku skaitā ģenerālmajora Foresta vadībā vērsa savus triecienus pret Ziemeļnieku aizmugures infrastruktūru, lai traucētu viņu karaspēka apgādi. Ziemeļnieku pavēlniecība nosūtīja 8000 vīru lielu vienību, lai viņus sakautu un iznīcinātu. Par Ziemeļnieku vienības darbību un tās atrašanās vietu ģenerālmajors Forests uzzināja no sev draudzīgiem un Ziemeļniekiem naidīgiem vietējiem iedzīvotājiem.

Lai cīnītos pret šo vienību, viņš nolēma izmantot apvidus iecirkni, ko klāja biezi krūmi. Pirmo triecienu viņš vērsa pret pretinieka kavalēriju, kas atradās Ziemeļnieku avangardā. Dienvidnieku komandieris zināja, ka, kamēr piesteigsies kājnieki, kas pārvietojās vairāku jūdžu attālumā no kavalērijas, paies laiks, kā arī kājnieki nogurs, skrienot vairākas jūdzes karstā jūnija dienā. Uzbrūkot no krūmiem, Dienvidnieku kavalērija, ko Forests sadalīja mazās vienībās, ātri uzbruka un tad atkāpās, atkārtojot uzbrukumus vairākas reizes. Ziemeļnieku kavalērija, kas nevarēja izvērsties uz ceļa, nokāpa no zirgiem un ieņēma aizsardzības pozīcijas. Kad piesteidzās kājnieki, arī viņi saņēma strauju triecienu, pēc kura Dienvidnieku kavalērija atkāpās. Vairākas Dienvidnieku vienības deva Ziemeļniekiem triecienu no flangiem, pēc kuriem strauji atkāpās. Biezajos krūmos un mežainajā apvidū Ziemeļnieki nevarēja noteikt, cik lieli spēki viņiem uzbrūk, tāpēc viņu komandieris nolēma, ka priekšā ir lieli pretinieka spēki, un atkāpās.

Dienvidnieku komandiera intuīcija un pareizā pieeja, aprēķinot savas apakšvienības un pretinieka pārvietošanās ātrumu, kā arī pareiza apvidus priekšrocību izmantošana deva viņam uzvaru kaujā.

Vēsturē ir arī daudz piemēru, kad kājnieki ir uzspieduši bruņutehnikai kauju tai neizdevīgā vietā un, neļaujot tai izvērsties, ir to sakāvuši.

Lai sekmīgi vadītu savu AV, komandierim ir jāatrodas pastāvīgā saskarsmē ar to un īsā laikā jāprot pieņemt pareizu lēmumu. Komunikācija (sazināšanās) ir svarīga komandiera prasme, kas padara efektīvu kaujas vadīšanu.

ASV armijā valda uzskats, ka:

• komandiera pienākums ir pieņemt lēmumu;

• laikus pieņemts lēmums ir svarīga komandiera prasme;

• jo precīzāka informācija būs komandiera rīcībā, jo labākus lēmumus viņš spēs pieņemt.

Izpildot kaujas plānu, komandieris pieskaņojas nevis plānam, bet pretinieka darbībai un situācijai, kas var būt mainīga. Pretinieka izvietojums norāda viņa iespējas un nodomus. Plānojot kauju un pieņemot lēmumus, komandierim ir jāņem vērā arī moderno tehnoloģiju ietekme uz kauju. To izmantošana kaujā radikāli maina tās gaitu.

Karaspēka vadības metodes ir šādas:

• pavēļu metode;

• uzdevumu metode.

Pavēļu metodes sastāvdaļas ir varas centralizācija un ierobežota pilnvaru piešķiršana. Uzdevumu metodē padotajiem tiek dota lielāka patstāvība lēmumu pieņemšanā.

Ja vienībā vai nemilitārā organizācijā pastāv pavēļu metode, dominējošā mijiedarbības forma ir konkurence. Uzdevumu metode par svarīgāko nosaka kooperāciju, kuras rezultātā darbs tiek paveikts labāk. Salīdzinot bruņotos spēkus pēc to piederības kādai valstij un izmantotās audzināšanas, apmācības un vadības metodes tajās, var secināt, ka pavēļu metode galvenokārt ir lielvalstu bruņotajos spēkos: Krievijā, ASV, Lielbritānijā. Turpretī uzdevumu metode galvenokārt ir Eiropas valstīs: Vācijā, Dānijā u.c., kur bruņotie spēki ir skaitā mazāki un kur uzsvars tiek likts nevis uz ieroču pārsvaru, bet kara mākslu. Ievērojot šo atziņu, arī Latvijas NBS vajadzētu dominēt uzdevumu metodei, bet katrai no šīm metodēm ir savas priekšrocības un trūkumi.

Varas decentralizācijas priekšrocības:

• atslogo augstākā līmeņa vadītāju darbu;

• sekmē lēmumu pieņemšanas ātrumu un padoto atbildības uzņemšanos;

• nodrošina vadītājiem lielāku brīvību un neatkarību lēmumu pieņemšanā;

• veicina plašas kontroles izveidošanu un lietošanu, kas palielina pamatotības līmeni;

• sekmē vadītāju izaugsmi;

• palīdz adaptēties pastāvīgi mainīgā vidē, kas ir ļoti nepieciešami militāro kolektīvu vadītājiem.

Svarīgākie decentralizācijas trūkumi:

• sarežģī vienotas stratēģijas izveidošanu;

• palielina decentralizēto organizatorisko vienību koordinācijas komplicētību;

• var tikt zaudēta augstākā līmeņa vadītāju kontrole;

• var tikt ierobežota kvalificētu vadītāju darbība;

• ietver lielas izmaksas vadītāju apmācībai;

• var rasties ierobežoti vai neadekvāti padoto kontroles paņēmieni.

Par pavēļu metodes galveno priekšrocību tiek minēts tas, ka centralizācija palīdz vadīt organizāciju uz izvirzīto mērķi, jo katra zemāka līmeņa vadītājs saņem precīzas instrukcijas savai darbībai un netraucē citu vadītāju darbību. Metodes negatīvā puse ir tāda, ka vadīt organizāciju ar spēcīgu varas centralizāciju ir grūti. Tam iemesls ir lielu organizāciju izveidošanās, milzīgs informācijas daudzums, bet militārajā sfērā savukārt arī informācijas trūkums ir spēcīgs negatīvi ietekmējošs faktors. Tādēļ pašlaik populārākas paliek uzdevumu vadības metodes jeb varas decentralizācija un plaša pilnvaru piešķiršana, lielāka padoto motivēšana.

Lai novērtētu, kura no metodēm Latvijas apstākļiem ir visatbilstošākā, būtu nepieciešams veikt atsevišķus pētījumus.

Nobeigumā jāuzsver, ka raksta autors nepretendē uz absolūtu patiesību konkrētajos jautājumos. Arī raksta apjoms ir par mazu, lai pilnībā apskatītu šo tematu, turklāt daudzās pasaules valstīs arī šobrīd šie jautājumi tiek pētīti.

LITERATŪRAS SARAKSTS

1. Adlers A. Psiholoģija un dzīve. – Rīga, 1992.

2. Budovskis M. Personības un sociālās vides rezonanse. – Rīga, 1986.

3. Delveris T. Vadības metodes militārā kolektīvā // Militārais Apskats. – 1999. – № 1. – 21.-31. lpp.

4. Karpova Ā., Plotnieks I. Personība un saskarsme. – Rīga: LU, 1984.

5. Kārnegī D. Kā attīstīt pašapziņu un ietekmēt cilvēkus publiskās runās. – Rīga, 1992.

6. Mekšs J. Motivācija militārajā pedagoģijā : subjektīvs teorētiskais ieskats problēmā // Militārais Apskats. – 1999. – № 1. – 32.-38. lpp.

7. Mekšs J. Uzaicinājums uz sadarbību // Militārais Apskats. – 1999. – № 1. – 91-92.lpp.

8. Omarova S. Cilvēks runā ar cilvēku : saskarsmes psiholoģija. – Rīga, 1998.