Eiropas līguma stāšanās spēkā un ar to saistītās problēmas

Ventspils Augstskola

Ekonomikas un pārvaldības nodaļa

Referāts publiskajās tiesībās

Eiropas līguma stāšanās spēkā un ar to saistītās problēmas

Ventspils Augstskolas

Ekonomikas un

pārvaldības nodaļas

3. kursa studente

SOLVEIGA RŪPLE

Ventspils 2000

Ievads

1998. gada 1. februārī, beidzoties ilgstošajam ratifikācijas procesam Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, stājās spēkā 1995. gada 12. jūnijā parakstītais Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām (EK) un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses.

Šis līgums rada plašu juridisko bāzi Eiropas Kopienas un Latvijas attiecību attīstībai, aptverot gan ekonomisko un finansu sadarbību, gan sadarbību nelikumīgo darbību novēršanā, ku

u
ultūrā, izglītībā un zinātnē – un daudzās citās jomās. Tomēr līguma būtība vislabāk raksturota tā preambulā, nosakot, ka:

“ (..) Latvijas gala mērķis ir kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, un ka asociācija ar šī Līguma starpniecību, pēc Pušu ieskatiem, palīdzēs Latvijai sasniegt šo mērķi.”

Valstij iestājoties Eiropas Savienībā, jāspēj uzņemties un efektīvi pildīt šīs dalības izvirzītās saistības, kas izriet no laika gaitā uzkrātās Kopienas tiesību (gan materiālo, gan procesuālo) un prakses bāzes.

Eiropas līguma III nodaļa ir veltīta likumu tuvināšanai, atzīstot to par svarīgu nosacījumu Latvijas ek
k
konomiskajai integrācijai Eiropas Kopienā. Līdzīgas normas atrodamas visos Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm noslēgtajos asociācijas līgumos.

1. Eiropas līguma mērķi

Neskatoties uz to, ka ir radīta “Asociācija” starp Latviju un sešpadsmit starptautisko tiesību subjektiem – Eiropas Kopiena un tās dalībvalstīm, Eiropas līguma loma Latvijas un Ei

i
iropas Savienības tuvināšanās procesā nav viennozīmīgi skaidra. No vienas puses, tas ir vienīgais savstarpēji saistošais starptautiskais līgums, kas definē attiecības ar Eiropas Savienību un kā mērķi izvirza Latvijas iestāšanos ES. No otras puses, laikā kopš līguma parakstīšanas ir notikusi ievērojama attīstība Latvijas un ES attiecībās, ir izveidojusies pirmsiestāšanās situācija, bet līgums nav uz to tieši orientēts (līdz Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju sanāksmei 1993. gada 21. – 22. jūnijā Kopenhāgenā, Eiropas Kopiena atzina, ka pievienošanās Eiropas Kopienām ir vienīgi asociēto valstu galvenais mērķis. Viens no svarīgākajiem Kopenhāgenas galotņu tikšanās rezultātiem, bija tas, ka pievienošanās tika atzīta par kopīgu mērķi. Šajā laikā Latvija vēl nebija kļuvusi par asociēto valsti.). Kā redzams no līguma 1. panta

“1. Ar šo tiek izveidota asociācija starp Kopienu un tās Dalībvalstīm, no
o
o vienas puses, un Latviju, no otras puses.

2. Šīs asociācijas mērķi ir:

– nodrošināt piemērotus ietvarus politiskajam dialogam starp Pusēm, kas ļautu attīstīt ciešas politiskās attiecības,

– pakāpeniski izveidot brīvās tirdzniecības telpu starp Kopienu un Latviju, kas ievērojamā mērā aptvertu praktiski visu tirdzniecību starp tām,

– veicināt tirdzniecības izvēršanu un harmoniskas ekonomiskās attiecības starp Pusēm un tādējādi veicināt dinamisku ekonomisko attīstību un uzplaukumu Latvijā,

– nodrošināt pamatu ekonomiskai, finansiālai, kultūras un sociālai sadarbībai un sadarbībai nelikumīgo darbību nepieļaušanā, kā arī Kopienas palīdzībai Latvijai,

– atbalstīt Latvijas centienus attīstīt tās ekonomiku un pa
a
abeigt noteiktu pāreju uz tirgus ekonomiku,

– nodrošināt piemērotus ietvarus Latvijas pakāpeniskai integrācijai Eiropas Savienībā. Latvija rīkosies virzienā uz šajā ziņā nepieciešamo priekšnosacījumu izpildi,

– izveidot institūcijas, kas piemērotas tam, lai šo asociāciju padarītu iedarbīgu.” ,

tad tā pamatmērķis, pirmkārt ir, ir ciešu politisko attiecību attīstība, pakāpeniski brīvās tirdzniecības telpas izveidošana un atbalsts Latvijas centieniem atbalstīt tās ekonomiku. Tajā pašā laikā, kā viens no asociācijas mērķiem ir minēta “piemērotu ietvaru nodrošināšanas Latvijas pakāpeniskai integrācijai Eiropas Savienībā”, ar piebildi, ka “Latvija rīkosies šajā ziņā nepieciešamo priekšnosacījumu izpildes virzienā”.

Arī līguma preambula norāda uz Latvijas ieinteresētību iespējamā ES dalībvalsts statusa iegūšanā, nemainot nekādas saistības no ES vai tās dalībvalstu puses. Par to var pārliecināties izlasot līguma preambulas priekšpēdējo rindkopu: “Atzīstot, ka Latvijas gala mērķis ir kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti un ka asociācija ar šī līguma starpniecību, pēc pušu ieskatiem, palīdzēs Latvijai sasniegt šo mērķi.” Juridiski vērtējot, tas nozīmē, ka:

1) viena no līgumslēdzējām pusēm apzinās otras puses ieceres, bet

2) šajā sakarā nerodas nekādas līgumiskas saistības starp tām, un

3) abas puses novērtē līgumu, kā vienai no pusēm noderīgu tās ieceru īstenošanā.

Līdz ar to nav viennozīmīgi skaidrs, vai interpretējot Eiropas līgumu, tas ir jāuztver kā daļa no pirmsuzņemšanas stratēģijas. Tieši pretēji, ES bija iecerējusi Eiropas līgumu drīzāk kā alternatīvu dalībai ES. Līdz ar to Latvijas juristiem ir vēl tikai jānonāk pie skaidra viedokļa par to, kāda loma Eiropas līgumam ir pašreizējā mūsu valsts integrācijas procesā ES, ņemot vērā visas citas patlaban notiekošās ES un Latvijas pirmsiestāšanās aktivitātes.

2. Eiropas līguma struktūra un saturs

2.1 Saturs jeb līdzekļi ar kādiem sasniedzami līguma mērķi

Apzinoties līguma mērķu neviennozīmīgumu un pievēršoties līdzekļiem, ar kuriem ir iecerēts šos mērķus sasniegt, ir redzams, ka Eiropas līgums ietver sevī plašu savstarpējo attiecību loku. No vienas puses, tas definē “Politisko dialogu”, nodibinot šim nolūkam īpašas kopīgas institūcijas. Pirmsiestāšanās stadijā “Politiskais dialogs” var “pārklāties” ar citiem pirmsiestāšanās sadarbības instrumentiem.

No otras puses, Eiropas līguma 8. pants izsaka Eiropas līguma ekonomisko būtību – Kopiena un Latvija pakāpeniski izveido brīvās tirdzniecības telpu ar pārejas periodu ne ilgāku kā četrus gadus, sākot ar 1995. gada 1. janvāri, kad stājās spēkā Līgums par Brīvo Tirdzniecību un ar Tirdzniecību Saistītiem Jautājumiem, saskaņā ar šī Līguma noteikumiem un atbilstoši tiem, ko paredz Vispārējās Vienošanās par Tarifiem un Tirdzniecību (VVTT) un Pasaules Tirdzniecības Organizācija (PTO). Brīvās tirdzniecības telpas nodibināšana attiecas uz tirdzniecību ar precēm.

Lielākā daļa no Eiropas līgumā noteiktajiem pārejas periodiem ir jau beigušies, jo ar 1999. gada 1. janvāri gandrīz visām tirdzniecības barjerām ir jābūt atceltām un brīvās tirdzniecības telpai radītai. Eiropas līguma 3. panta 1. daļā noteiktais pārejas periods beidzas vēlākais 1999. gada 31. decembrī. Šādu termiņu noteikšana ir balstīta uz Brīvās tirdzniecības līgumu, kurš ir spēkā no 1995. gada 1. janvāra. Tādēļ svarīgi atzīmēt, ka no juridiskā viedokļa attiecības starp Latviju un ES (vai, precīzāk, Eiropas Kopienu un ES dalībvalstīm) ar Eiropas līguma stāšanos spēkā nemaz tik būtiski nav mainījušās. Eiropas līguma stāšanās spēkā rada vairāk politisku nekā juridisku iespaidu.

Līgumā speciālās nodaļas atsevišķi regulē tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm (II nodaļa) un zvejniecību, precīzāk, zvejniecības produkciju (III nodaļa). Personu brīva pārvietošanās, uzņēmumu dibināšana, pakalpojumu sniegšana, maksājumi, kapitāls, konkurence un likumdošanas saskaņošana veido atsevišķas Eiropas līguma nodaļas. Ir paredzēta arī ekonomiska, kultūras un finansiāla sadarbība un, protams, kopīgas institūcijas tiek izveidotas, lai nodrošinātu līguma īstenošanu.

2.2. Struktūra

Eiropas līgums ir sakārtots desmit sadaļās. Ne pārāk stingri pieturoties pie sadaļu virsrakstiem, Eiropas līguma struktūru pēc būtības var iedalīt deviņās grupās:

1) mērķi (1. pants);

2) vispārējie principi, kas atsaucas uz demokrātiju, cilvēktiesībām un tirgus ekonomiku, kā vērtībām, uz kurām balstās pušu attiecības (2. pants);

3) politiskais dialogs (3. – 7. pants);

4) tirdzniecība ar precēm (8. – 36. pants);

5) trīs ierobežotās brīvības attiecībā uz darbaspēku, uzņēmējdarbību, pakalpojumiem (37. – 60. pants);

6) kapitāla brīva kustība un konkurences noteikumu ieviešana (61. – 70. pants);

7) vispārējs pienākums saskaņot Latvijas tiesību aktus ar EK sekundāro likumdošanu (69. – 70. pants);

8) sestā, septītā, astotā un devītā sadaļa satur dažādas normas attiecībā uz jomām, kurās ES un Latvija ir vienojušās par sadarbību. Tomēr šīs normas nav juridiski saistošas. Tās drīzāk ir politiskas gribas izpausmes;

9) desmitajā līguma sadaļā aprakstītas kopīgās institūcijas. Tās satur arī 122. pantu, kurš nosaka nediskriminācijas principu attiecībā uz pušu precēm, kapitālu, darbaspēku un pakalpojumiem.

2.3. Svarīgākie ekonomiski tiesiskie jautājumi Eiropas līgumā

Tālākajā izklāstā tiks apskatīti jautājumi, cik lielā mērā iepriekš nosauktajās jomās Latvija ir uzņēmusies starptautiski tiesiskas saistības un kā tās tiek ar Eiropas līgumu regulētas vai liberalizētas un ietekmē Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā.

2.3.1. Tirdzniecības attiecības

Kā jau minēts, Eiropas līguma mērķi un, līdz ar to arī normas, nav vērstas uz Kopējā tirgus nodibināšanu ar asociētajām valstīm. Vienīgais sektors, kurā tiek izdarīta ievērojama liberalizācija, ir tirdzniecība ar precēm, lai radītu brīvās tirdzniecības telpu.

Tirdzniecības noteikumi ir asimetriski – ES atceļ visa muitas nodevas un kvantitatīvos ierobežojumus līdz ar Brīvās tirdzniecības līguma stāšanos spēkā (1995. gada 1. janvāris), tajā pašā laikā Latvija to dara pakāpeniski. Tas attiecas vienīgi uz rūpnieciskajām precēm. Šīm precēm ir jāatbilst ES kvalitātes kritērijiem. Minētie noteikumi neattiecas uz lauksaimniecības, tekstila un citām “jūtīgām” precēm. Šos jautājumus detalizēti nosaka Eiropas līguma protokoli un pielikumi. Ievedot Eiropas Savienībā preces, ir iespējama daļēja muitas nodevu samazināšana zināmam daudzumam produktu vai arī iespējams ievest tikai zināmu daudzumu produktu.

Attiecībā uz tirdzniecību ar precēm vairākas barjeras ir vai nu atstātas neaizskartas, vai arī skaidri atļautas ar šo līgumu. Starp tirgus aizsardzības iespējām jāmin iespēja veikt vienpusējus pasākumus, lai pasargātu tā saucamās “saudzējamās” nozares. Tas ir atrunāts Eiropas līguma 30. pantā, kura saturs ir šāds:

“Ja jebkāda prece tiek importēta tādos palielinātos daudzumos un pie tādiem nosacījumiem, kuri izraisa vai draud izraisīt:

– nopietnus zaudējumus iekšzemes ražotājiem, kas ražo līdzīgus vai tieši konkurējošus ražojumus vienā no Pušu teritorijām, vai

– nopietnus traucējumus jebkurā ekonomikas sektorā vai grūtības, kas var novest pie nopietnas pasliktināšanās kāda reģiona ekonomiskajā situācijā,

tad Kopiena vai Latvija, atkarībā no tā, kura no tām ir apdraudēta, var veikt piemērotus pasākumus dotajos apstākļos un saskaņā ar procedūrām, kas izklāstītas 33. pantā.”

Tomēr tirgus aizsardzība var tikt veikta tikai uz laiku un ierobežotos apmēros. Tas arī ir iespējams uz laiku ekonomiskās recesijas gadījumā, un šie instrumenti ir abu līgumslēdzēju pušu rīcībā.

Eiropas līgums satur vienu no svarīgākajiem Eiropas Kopienu dibināšanas līguma noteikumiem” ekvivalentus attiecībā uz brīvu preču kustību 30. – 36. pants. Eiropas līguma 11. – 36. pants pārņem 30. – 36. pantu principus, kas aizliedz kvantitatīvus ierobežojumus un pasākumus ar līdzīgu efektu ir interpretējusi Eiropas Justīciju tiesa, izveidojot visai detalizētu tiesību doktrīnu. Pasākumi ar līdzīgu efektu sevī ietver arī nacionālos likums, kas ierobežo ārzemju preču importu, teiksim, izvirzot pamatotas prasības pret iepakojumu. Eiropas līguma 11. panta 4. daļa nosaka, ka “Kvantitatīvie ierobežojumi un pasākumi ar līdzīgu efektu attiecībā uz Kopienas izcelsmes preču importu Latvijā tiek atcelti ar 1995. gada 1. janvāri.”

Būtisks ir Eiropas līguma 35. pants, kurš gandrīz precīzi pārņem Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 36. panta noteikumus. Eiropas līguma 35. pants nosaka, ka “šis Līgums nevar aizkavēt tādus aizliegumus vai ierobežojumus importam, eksportam vai preču tranzītam, kuru pamatā ir apsvērumi par sabiedrības morāli, sabiedrisko politiku vai sabiedrisko drošību; par cilvēku, dzīvnieku vai augu veselības un dzīvības aizsardzību; par nacionālo bagātību vai māksliniecisko, vēsturisko, vai arheoloģisko vērtību aizsardzību, vai arī par intelektuālā, rūpnieciskā vai komerciālā īpašuma aizsardzību, vai arī noteikumi, kas attiecas uz zeltu un sudrabu. Tomēr tādi aizliegumi vai ierobežojumi nedrīkst būt nepamatotas diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzeklis attiecībā uz tirdzniecību starp Pusēm.”

Jāuzsver fakts, ka nekur līgumā nav skaidri noteikts, ka 11. – 36. pants ir jāinterpretē tieši tā, kā to darījusi Eiropas tiesa tās izstrādātajās tieslietu doktrīnās.

Viens jautājums ir acīmredzami atstāts neregulēts Eiropas līgumā – tā ir tirdzniecības barjeru nojaukšana, kas saistās ar intelektuālā īpašuma tiesībām.

2.3.2. Darbaspēka kustība, uzņēmējdarbības dibināšana, pakalpojumu sniegšana

Eiropas līguma noteikumi attiecībā uz darbaspēka kustību, pakalpojumiem un uzņēmējdarbības dibināšanu un veikšanu nav konstruēti pēc tā paša principa, kā Eiropas Ekonomiskās telpas (patlaban atlikušās EET valstis ir Norvēģija, Islande un Lihtenšteina) līguma normas. Šajā jomā par mērķi nav izvirzīta kopīga tirgus izveidošana un vienotas pieejas noteikšana attiecībā uz dažādiem ekonomikas sektoriem. Jāsaka, ka no ES puses Eiropas līgumi ir iecerēti ievērojami pragmatiskāk nekā Asociācijas līgums, kas ir noslēgts, teiksim, ar Turciju 1963. gadā, nosakot brīvu darbaspēka kustību.

Noteikumi attiecībā uz darbaspēka kustību ir stipri ierobežoti. Atšķirībā no Eiropas Kopienu dibināšanas līguma un Eiropas Ekonomiskās telpas līguma. Eiropas līguma 4. sadaļa nepiemin kustības brīvību un uzņēmējdarbības dibināšanas tiesības. Latvijas iedzīvotājiem nav piešķirtas brīvas iebraukšanas tiesības, ES dalībvalstis ir saglabājušas tiesības kontrolēt imigrāciju. Protams, tādas pašas tiesības ir saglabātas arī Latvijas pusei. Tiek saglabāta divpusējo nolīgumu sistēma starp Latviju un katru no dalībvalstīm vai Šengenas valstu grupu atsevišķi. Asociācijas padomes pilnvaras ir ierobežotas ar iespēju sniegt rekomendācijas (nevis lēmumus, kā tas ir lielākajā daļā citu jautājumu), lai Eiropas līguma darbības tālākajās stadijās uzlabotu darbaspēka kustības iespējas. Noteikumi attiecībā uz darba atļauju izsniegšanu attiecas gandrīz tikai uz tiem Latvijas pilsoņiem, kuri jau tagad strādā kādā no ES dalībvalstīm (tiem jau ir darba atļaujas).

Attiecībā uz uzņēmuma dibināšanu un darbību tiek ieviests tā saucamais nediskriminācijas princips, pēc kura abas puses attiecas pret otras puses uzņēmumiem tāpat kā pret savējiem. Tas arī nozīmē, ka ir jāatļauj Kopienu uzņēmumiem iegādāties īpašumā zemi. Atšķirībā no vispārējās neliberalizējošās pieejas, tiesības uz iebraukšanu un izturēšanos tiek piešķirtas uzņēmuma dibinātājiem un darbiniekiem, bez kuru klātbūtnes uzņēmuma darbība nav iespējama.

Noteikumi attiecībā uz brīvu pakalpojumu kustību ir gandrīz tīri deklaratīvi. Nepastāv vērā ņemamas saistības atcelt ierobežojumus pakalpojumu sniegšanā. Puses atļauj pakalpojumu sniedzēju un to pārstāvju pārvietošanos, bet tādā mērā, kādā pakalpojumu sniegšana ir liberalizēta.

2.3.3. Konkurence

Ļoti svarīga nozīme, kas nav ietverta Brīvās tirdzniecības līgumā, bet tagad ir skaidri noteikta Eiropas līgumā, ir konkurence. Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 85. un 86. pantā, kā arī 91. un 92. pantā ietvertās normas ir gandrīz “viens pret vienu” pārceltas uz Eiropas līgumu. Tas nozīmē, ka ar Eiropas līgumu konkurences ierobežojumi no uzņēmumu puses ir aizliegti, mākslīgas barjeras tirdzniecībai ir aizliegtas un ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošana arī nav atļauta. Valsts uz pašvaldību pasūtījuma līgumiem ir jābūt pieejamiem gan ES, gan Latvijas uzņēmumiem abu pušu teritorijās. Tomēr šajās jomā Latvijai ir noteikts pārejas periods līdz 1999. gada 31. decembrim. (64. panta 3. daļa)

Konkurences normas ir jāinterpretē pēc Eiropas tiesas tieslietās izstrādātajām doktrīnām. To skaidri nosaka 64. panta 2. daļa. Tā ir būtiska atšķirība no sadaļas, kurā noteikta brīva preču kustība (11. – 36. pants, Eiropas Kopienas līguma 30. – 36. panta ekvivalenti).

Puses, vienojoties par Eiropas līguma konkurences panta tekstu, ir noteikušas ļoti augstas prasības konkurenci uzraugošajai institūcijai Latvijā, jo, nepastāvot būtiskai noteikumu un procedūru saskaņotībai, paliek neskaidrs, kā Latvijas Konkurences padome un Birojs šo pantu praktiski īstenos.

2.3.4. Likumdošanas saskaņošana

Eiropas līguma III nodaļas sākumā 69. un 70. pants runā par likumu tuvināšanu. 69. pants nosaka, ka “puses atzīst, ka svarīgs nosacījums Latvijas ekonomiskai integrācijai Kopienā ir Latvijas pastāvošās un nākotnes likumdošanas tuvināšana Kopienas likumdošanai. Latvijai ir jācenšas nodrošināt, ka tās likumdošana pakāpeniski kļūst savietojama ar Kopienas likumdošanu.”

70. pants nosaka, ka “Likumu tuvināšana jo sevišķi ir attiecināma uz sekojošām jomām: muitas likumi, likumi par kompānijām, banku likumi, kompāniju konti un nodokļi, intelektuālais īpašums, finansu pakalpojumi, konkurences noteikumi, cilvēku, dzīvnieku un augu veselības un dzīvības aizsardzība, strādnieku aizsardzība, ietverot veselību un drošību darbā, patērētāju aizsardzība, netiešā nodokļu ievākšana, tehniskie noteikumi un standarti, likumi un noteikumi, kas attiecas uz kodoljautājumiem, transports, telekomunikācijas, apkārtējā vide, valsts pasūtījums, statistika, ražojumu drošība, darba likumi un uzņēmējdarbības likumi. Šajās jomās ātra likumu tuvināšana jo sevišķi ir veicama tādās jomās kā iekšējais tirgus, konkurence, strādnieku aizsardzība, vides aizsardzība un patērētāju aizsardzība.”

Latvijai ir jāpieskaņo sava likumdošana EK sekundārajai likumdošanai. Tomēr pienākums saskaņot nav īpaši precīzi noteikts. Tas lielā mērā ir Latvijas politiskās gribas jautājums. Reāli tas nozīmē, ka Latvijai precīzi jāpārņem savā likumdošanā 80 000 lappušu juridiska teksta vai apmēram 20 000 tiesību aktu, kas sevī ietver apmēram 12 000 direktīvas, 6000 noteikumus (noteikumu pārņemšana pagaidām nav pilnīgi skaidra) un apmēram 2000 cita tipa tiesību aktu.

Ir jāapzinās, ka ievērojams progress integrācijas virzienā notiks vienīgi likumdošanas saskaņošanas ceļā un nodibinot adekvātu institucionālo struktūru. Jāpiebilst, ka Eiropas līguma normu ievērošana ir nosaukta Eiropas Savienības valstu vadītāju 1997. gada Luksemburgas lēmumā kā viens no priekšnoteikumiem valsts atzīšanai par gatavu sarunā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Eiropas līguma pildīšana ir apliecinājums valsts nopietnajai attieksmei pret savām starptautiskajām saistībām, kas ir Eiropas Savienību valstu veiksmīgas sadarbības galvenais princips.

Tomēr no Eiropas līguma neizriet, ka likumu tuvināšana jāizdara attiecībā uz visu Kopienu likumdošanas kopumu, kuru veido EK un ES dibināšanas līgumi, ES institūciju likumdošanas akti un Eiropas tiesas spriedumos radītās tiesību doktrīnas.

3. Problēmas

3.1. Eiropas līgumu normu interpretācija

Eiropas līgumu normas ir jāinterpretē balstoties uz Eiropas līguma mērķiem. Līdz ar to vienas un tās pašas normas divos dažādos līgumos var būt ar atšķirīgu nozīmi, attiecīgi – Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Eiropas līguma nozīmē.

Vai pamats pieņemt, ka Eiropas līgumam ir tādi paši mērķi kā Eiropas Kopienu dibināšanas līgumam? Atsaucoties uz iepriekš aprakstīto, Eiropas līguma mērķi ir ievērojami “pieticīgāki”, tie nav vērsti uz Kopīgā tirgus izveidošanu, un līdz ar to neievirza kā pamatnepieciešamību vienotas tiesību sistēmas izveidošanu. Runa ir vienīgi par tiesību tuvināšanu. Faktiski mēs varam interpretēt Eiropas līguma normas, neatsaucoties uz Eiropas tiesas tieslietās izkoptajām tiesību doktrīnām, jo Eiropas līguma burts to neprasa ( izņemot Eiropas līguma Konkurences sadaļu).

3.2. Nepilnīga EK dibināšanas līguma normu pārņemšana Eiropas līgumā

Atšķirībā no Eiropas Ekonomiskās telpas līguma Eiropas līgums nesatur visu būtiskāko Eiropas Kopienu dibināšanas līguma “Iekšējā tirgus” principus nosakošu pantu ekvivalentus. Daži no šiem principiem ir pārņemti, lai gan to teksts iz mazliet atšķirīgs (teiksim, vienlīdzīgi noteikumi attiecībā uz darba apstākļiem vīriešiem un sievietēm, vai konkurences politikas pamatprincipi), bet daži nav (piemēram, 119. pants). Vadoties pēc Eiropas līguma normām, var rasties iespaids, ka mums ir jāharmonizē sava likumdošana tikai ar sekundāro likumdošanu, kas savā būtībā ir nepilnīga, īpaši, ja ņem vērā, ka daudzos gadījumos Kopienu iekšējā kontekstā nemaz nebija vajadzīga, tieši tā iemesla dēļ, ka tiesības rada Eiropas līguma panti paši par sevi.

3.3. Eiropas Kopienu tiesas doktrīnu neskaidrā loma sekundāro tiesību tuvināšanas procesā.

Eiropas līgums neparedz gandrīz nekādu lomu Eiropas Justīcijas tiesas spriedumiem asociācijas valstu tiesību sistēmas pirmsiestāšanas stadijā, veicot tiesību tuvināšanu. Tā ir Eiropas līgumu būtiska atšķirība no Eiropas Ekonomiskās telpas līguma vai arī nesen noslēgtā EK – Turcijas Muitas ūnijas līguma. Līdz ar to Eiropas Justīcijas tiesas spriedumiem ir tikai neformāls raksturs mūsu likumu sistēmā. Tajā pašā laikā Latvijas juristi (un it īpaši likumdevēji, sagatavojot pieņemšanai ar EK tiesībām saskaņojamus likumprojektus) aizvien biežāk uzdod sev jautājumus, – cik lielā mērā viņiem ir jāņem vērā sekundārās likumdošanas EK tiesas interpretācija, tuvinot savus likumdošanas aktus EK sekundārās likumdošanas aktiem?

3.4. Vai Eiropas līguma normām piemīt “tiešais efekts”?

Manuprāt, neskaidrs ir jautājums, vai Eiropas līgums rada tiešas tiesības un pienākumus Latvijas tiesību subjektiem (juridiskajām un fiziskajām personām). Likumdošanas saskaņošanas procesā veidojas situācijas, kas, pieņemot likumu, kas nosaka, teiksim, zināmas preču grupas, piemēram, alkohola ievešanu, tirdzniecību un ražošanu Latvijā, likumdevējs cenšas ieviest praksi, pēc kuras likums skaidri nosaka, ka gadījumos, kad starptautisks līgums nosaka citu kārtību nekā konkrētais likums, tad jāvadās pēc attiecīgajā starptautiskajā līgumā noteiktās kārtības.

Saskaņā ar likumu “Par starptautiskajiem līgumiem” Latvijas tiesību sistēmā starptautisks līgums ir pārāks par nacionālajām sekundārajām tiesībām, līdz ar to šādas normas iekļaušanu likumos var saistīt ar parunu “dubults neplīst”. Tomēr jājautā, vai šāda līguma normas attiecas uz fiziskajām un juridiskajām personām? Citiem vārdiem sakot, mēs neesam atrisinājuši jautājumu par to, vai Latvija izvēlēsies attīstīt savu tiesību sistēmu pēc monisma vai duālisma teorijas. Situācija ir neskaidra, tomēr ir šaubas, vai Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem mūsu tiesu prakses izpratnē varētu atzīt tiešo efektu.

Ir uzskats, ka Eiropas līgumam attiecībā uz Latvijas tiesību subjektiem nav tiešā efekta. Starptautisko tiesību pārkāpums pār nacionālajām tiesībām atstāj iespaidu tikai uz valsts līmeni (t.i., likumdevēju).

Tomēr šī situācija mainīsies, kad Latvijas iestāsies ES – starptautiskie līgumi sāks darboties ar tiešu efektu. Eiropas tiesa ir noteikusi, ka Eiropas līgums vai jebkurš cits starptautisks līgums starp EK un trešo valsti dod dalībvalstu pilsoņiem tiesības atsaukties uz šādu līgumu nacionālajās tiesās, ja šī līguma attiecīgā norma ir skaidra, precīza un tās noteiktās tiesības vai pienākumi nav saistīti ar citiem apstākļiem.

Izmantotā literatūra

Eiropas līgums

“Latvija un Eiropas Savienība”, izdevējs “Eiropas Integrācijas Birojs”, Nr. 9., 1998. gada aprīlis. – 11. – 17. lpp.

Leave a Comment