Vērtspapīru tirgus darbinieks

Ventspils Augstskolas

3P1 kursa studentes

SANITAS BIEZĀS

referāts

vērtspapīru darījumos

2000

Vērtspapīru tirgus dalībniekus, kuri vienlaicīgi ir gan emitenti, gan tirgotāji, var iedalīt sekojošās pamatgrupās:

1. Vērtspapīru tirgus galvenie dalībnieki, t.i., valsts, municipalitātes, lielākās nacionālās un starptautiskās kompānijas. Šiem dalībniekiem ir augsta reputācija, tāpēc viņu vērtspapīru emitēšana un realizācija nesastāda grūtības, proti, tirgus vienmēr ir gatavs pieņemt tos lielos apjomos. Šie vērtspapīri, sevišķi valsts un municipalitāšu, nevienmēr garantē lielus ienākumus. Bet šie vērtspapīri ir visdrošākie, un tāpēc ir tādi iedzīvotāju slāņi (piemēram, pensionāri, vientuļi, ģimenes bez ap

p
pgādnieka un citi), kuri, nevēloties riskēt, iegulda savus līdzekļus tieši tādos vērtspapīros. ASV šos vērtspapīrus dēvē par ” blue chips “.

Kas ir blue-chip akcijas?

Vērtspapīru tirgū dažādu terminu un tēlainu apzīmējumu netrūkst. Un viens no šādiem ir angliskais akciju apzīmējums – blue-chip. Šādi sauc publiskā apgrozībā esošas tāda uzņēmuma likvīdākās (likviditāte – iespēja akcijas jebkurā brīdī pārdot) akcijas, kurš labi pazīstams un ar ilgu peļņas un dividenžu maksāšanas vēsturi. Kā piemēru varētu minēt IBM, General Electric, duPont akcijas. Parasti blue-chip akcijas ir dārgas un
n
n maksā salīdzinoši nelielas dividendes, bet toties ieguldīšana šajās akcijās saistīta ar zemu risku. Daži investori par blue-chip akcijām sauc tās, kas ietvertas biržas indeksos. Krievijas visdrošākos vērtspapīrus dēvē par “red chips”.

2. Institucionālie investori, tas ir visdažādākās finansu-kredītu iestādes, kas veic op

p
perācijas ar vērtspapīriem (komerciālās un investīciju bankas, apdrošināšanas sabiedrības, pensiju fondi un citi). Vairākas no šīm iestādēm apvieno dažādu investoru (fizisko un juridisku personu) līdzekļus un meklē iespējas ieguldīt šos līdzekļus ienesīgos vērtspapīros. Viņi cenšas iegūt akciju kontrolpaketes vai, lai izvairītos no riska, izvieto savu kapitālu dažādās saimniecības nozarēs. Zīmīgākie iedzīvotāju līdzekļi, kuri tiek ieguldīti komercbankās, ir sakoncentrēti viņu trastu nodaļās, kuras pakalpojumus izmanto liels iedzīvotāju skaits. Lai nodrošinātu šo līdzekļu saglabāšanos, tas ir nepieļautu attiecīgo iestāžu bankrotu, valsts regulē šo institucionālo investoru darbību vērtspapīru tirgū.

3. Individuālie investori – dažādas privātpersonas tai skaitā nelielo biznesa uzņēmumu īpašnieki. Mazo uzņēmumu vērtspapīri slēpj sevī nemazu risku: pēc statistikas datiem, aptuveni, ¾ no šo uzņēmumu skaita diezgan ātri pazūd, un tikai ¼ daļa kļūst veiksmīgas. Daži mazie uz
z
zņēmumi kļūst par ļoti perspektīviem un ienesīgiem: tieši mazajos uzņēmumos sākās elektroniskās skaitļošanas tehnikas, raķešu, augstas kvalitātes saimniecības preču un citu lietu ražošana. Tieši tāpēc ekonomiski aktīvākai sabiedrības daļai ir tieksme uz risku, tāpēc iegādājas šo uzņēmumu akcijas, cerot uz augstām dividendēm.

4. Vērtspapīru tirgus profesionāļi:

 brokeri – darījumu starpnieki, kas nepiedalās šajā darījumā;

 dīleri – starpnieki, kas darījumos piedalās ar savu kapitālu;

 ieguldītāju konsultanti – tirgus konjuktūras speciālisti.

Brokeris saskaņā ar likumu “Par vērtspapīriem” ir licencēta fiziskā persona, kas vērtspapīru tirgū veic starpniecības darījumus ar vērtspapīriem. Parasti viņi pā
ā
ārstāv specializētas firmas, brokeru sabiedrības, kurām ir piešķirts juridiskās personas status. Rietumos tās var būt gan privātfirmas, gan akciju sabiedrības. Latvijā tās eksistē akciju sabiedrību formā. Brokeri var darboties arī kā banku algoti darbinieki.

Saskaņā ar Latvijas likumdošanu, starpniekdarbību vērtspapīru publiskajā apgrozībā ir tiesīgas veikt tikai brokeru sabiedrības un bankas, kas saņēmušas attiecīgu licenci. Šī licence, parasti tiek izsniegta uz nenoteiktu laiku.

Gan brokeru sabiedrības, gan arī bankas dibināmas Latvijā kā akciju sabiedrības.

Pēc savas struktūras brokeru sabiedrības, pamatā, sastāv no sekojošām daļām:

 vadības;

 administratīvās grupas (sekretariāta, grāmatvedības);

 konsultatīvās nodaļas;

 vērtspapīru tirdzniecības nodaļas;

 informatīvi-tehniskās nodaļas.

Kopsummā tāda veida firmās tiek nodarbināti no 15 līdz 25 cilvēkiem.

Brokeru sabiedrības darbības sfērā ietilpst:

 konsultāciju sniegšana;

 vērtspapīru izvietošana gan primārajā, gan sekundārajā tirgos;

 investīciju fondu vadīšana u. c.

Tai skaitā brokeri sniedz īpašus pakalpojumus naudas tirgū – starpnieka pakalpojumi, banku kredītu un darījumu apdrošināšanas, kā arī brižas darījumu jomā.

Brokeri veic savas operācijas, balstoties uz sekojošiem principiem:

 klients noslēdz līgumu ar brokeru sabiedrību, kurā tiek pārrunāti visi uzdevumi tai skaitā kur iegādāties vērtspapīrus (fondu biržā vai ārpusbiržas tirgū);

 brokeris darbojas klienta norādītās summas ietvaros, saglabājot aiz sevis tiesības vērtspapīru izvēlē, saskaņā ar saņemtajiem norādījumiem;

 izpildot uzdevumu, brokera pienākumos ietilpst paziņot par to klientam, jau iepriekš norunātajā laikā, un pārskaitīt līdzekļus, kas iegūti no vērtspapīru pārdošanas, atskaitot savu komisijas naudu, klientam;

 brokerim ir jāreģistrē darījums īpašā grāmatā, no kuras klientam ir tiesības prasīt izrakstus;

 klients var dot rīkojumu savam brokerim pārtraukt visus viņa sniegtos darījumus.

Attiecības starp klientu un brokera sabiedrību paredz abu pušu sadarbību, kura tiek veikta caur personām, kuras ir atbildīgas par veicamajām darbībām. Visus darījumus, kuri sākumā tiek norunāti mutiski, vēlāk noformē rakstiski attiecīgā līguma formā, kam piemīt likuma spēks.

Brokeru sabiedrībām, pieņemot uzdevumus no saviem klientiem, ir nepieciešamas noteiktas garantijas, it sevišķi, ja klients uzstājas pircēja lomā. Par garantijām var kalpot:

 vekselis uz visu darījuma summu;

 ķīla 25 – 100% apmērā no darījuma apjoma, kura tiek ieskaitīta brokeru sabiedrības kontā;

 tekošais klienta rēķins, kas ir pieejams arī brokerim;

 apdrošināšanas polise, kura tiek nodota brokera rīcībā utt.

Brokeru sabiedrībai jāinformē savus klientus par garantijām, kuras sniedz viņas kontraģents. Pastāv arī iespēja, ka brokeru sabiedrība veic darījumu operācijas par saviem līdzekļiem, piešķirot klientam kredītu, un ņem uz sevi visu risku, kas ir saistīts ar šiem darījumiem. Šajā gadījumā brokeru sabiedrības ienākumus sastāda ne tikai komisijas nauda un procenti no kredīta, bet arī riska nauda. Šajā situācijā brokeru sabiebrība pārkāpj starpnieka funkcijas un vairāk līdzinās pēc darbības rakstura dīleru firmām.

Dīleri. Būtībā ir tie paši brokeri, bet atšķirībā no pēdējiem, viņi iegulda darījumos arī savu kapitālu.

Dīlerus, kuri specializējas uz operācijām ar vērtspapīriem, dēvē par dīleriem ar ierobežotu atbildību, tas ir viņu risks pirkšanas / pārdošanas procesā ir mazāks nekā emitentiem un investoriem (risks eksistē īsā laika periodā).

Dīleri izpilda sekojošas funkcijas:

 nodrošina visus ieinteresētos ar informāciju par vērtspapīru izlaidumiem, to kursiem un kvalitāti;

 darbojas kā aģenti, kuri izpilda klientu norādījumus, dažreiz šos norādījumus saņemot caur brokeriem;

 seko vērtspapīru tirgus stāvoklim, gadījumā, kad pirkšanas/pārdošanas aktivitāte krītas, piemēram, pārdevēju un pircēju trūkuma dēļ, dīleri veic operācijas ar vērtspapīriem par saviem līdzekļiem, lai stabilizētu vērtspapīru kursus (šajā situācijā dīleri rīkojas kā principiāli);

 dod impulsu vērtspapīru tirgus attīstībai, savedot pircējus un pārdevējus kopā (šajā situācijā dīleri rīkojas kā tirgus katalizatori).

Dīleru darbība vērtspapīru tirgū atšķiras no brokeru darbības ar daudz lielāku mērogu. Dīleru firmu rīcībā ir lieli kapitālresursi, kurus viņi palielina, saņemot komisijas naudu un peļņu no kapitālresursu investīcijām.

Konsultanti. Tie ir vērtspapīru tirgus konjuktūras speciālisti (pirmo reizi parādījās Londonā). Likumā “Par Vērtspapīriem” teikts, ka tās ir Vērtspapīru tirgus komisijā reģistrētas fiziskās personas, kas par maksu sniedz konsultācijas un pakalpojumus ar naudas ieguldīšanu un ar darbību vērtspapīru tirgū saistītajos jautājumos.

Viņu darbība ir nepieciešama sakarā ar to, ka pastāvīgi palielinās vērtspapīru tirgus un tā struktūra kļūst komplicētāka, kā arī operācijas ar vērtspapīriem kļūst sarežģītākas. Depozitārijos un citās glabāšanas vietās sakoncentrējas milzīgs vērtspapīru skaits, kuri tiek izlaisti ar dažādiem emitentiem un apveltīti ar pilnīgi nesalīdzināmām īpašībām dažādos laika posmos. Konsultanti nepieciešami ne tikai lai novērtētu jau izlaistos vērtspapīrus, bet arī lai palīdzētu emitentiem nodrošināt jaunu vērtspapīru izlaišanu. Viņi dod ne tikai vienreizējas konsultācijas, bet arī dažreiz risina komplicētas vērtspapīru tirgus problēmas. Piemēram, nosaka banku, uzņēmumu, investīciju fondu un citu akciju kursu izmaiņu perspektīvas. Šim mērķim viņi organizē pagaidu pētniecības grupu, kurā tiek iekļauti ekonomisti, banku darbinieki un citi speciālisti. Brokeri un dīleri, gatavojot lielas operācijas vērtspapīru tirgū, lai samazinātu risku, patstāvīgi nenovērtē visus iespējamos operāciju variantus, bet nereti dod priekšroku konsultantu padomam, jo viņi specializējas atsevišķu vērtspapīru veidos un operācijās ar tiem. Konsultantu pakalpojumi ir vieni no visaugstāk atalgotajiem. To parādīšanos iespējams sagaidīt arī Latvijas vērtspapīru tirgū. Viņiem ir iespēja specializēties atsevišķās nozarēs, proti, banku sektorā, pārtikas preču sektorā, zivju pārstrādes uzņēmumos, mežrūpniecības saimniecībā un citur.

Nosacīti tātad visi vērtspapīru tirgus dalībnieki iedalāmi 2 lielās frontēs – ieguldītājos un tajos, kas vēlas saņemt ieguldījumus pret saviem emitētajiem vērtspapīriem. Turpmākajā darba daļā pievērsīšos tieši ieguldītājiem.

Ieguldītājs likuma “Par vērtspapīriem” izpratnē ir persona, kas savā vārdā un uz sava rēķina iegūst vērtspapīros nostiprinātas tiesības.

Katra ieguldītāja primārais mērķis ir iegūt pienācīgu peļņu, pie kam uzsvars liekams uz vārdu “pienācīgs”, jo izpratne par to, kas ir pienācīga peļņa, atkarībā no tā, kāda ir izejas situācija, var būt stipri atšķirīga. It īpaši tas attiecas uz privātajiem ieguldītājiem. Institucionālo ieguldītāju gaidas parasti ir salīdzinoši izlīdzinātākas. Tam ir 2 iemesli:

 institucionālie ieguldītāji darbojas sīvas konkurences apstākļos un tiem ir nepieciešams ar sava brīvā kapitāla palīdzību iegūt konkurētspējīgus ienākumus (Eiropā ap 6,8-7%)

 institucionāliem ieguldītājiem parasti drošības nolūkos jau iepriekš ir noteiktas vispārējās ienesīguma normas un lielākoties ir prasība gūt kā minimums vismaz tādu peļņu kā iepriekšējos gados.

Privāto investoru gaidas nav tik skaidri definētas. Protams, arī privātie nebūs īsti apmierināti, ja viņu ienākumi būs zemāki nekā tirgus indeksu attīstība, taču mūsdienās cilvēki ir gatavi akceptēt arī tādu situāciju, kad viņu peļņas rādītāji no ieguldījuma pārejoši atrodas zem vidējā tirgus indeksa.

Papildus cerībai uz peļņu ieguldītājam vēl ir nepieciešama arī drošība. Rodas jautājums, kuram no ieguldītājiem – privātajam vai institucionālajam – būtu nepieciešama lielāka drošība?

Varētu teikt, ka institucionālajam ieguldītājam. Fakts, ka viņam nākas dot dažādas atskaites, jau ir priekšnosacījums tam, ka viņa gaidas uz peļņu būs saistītas ar ļoti tuvu nākotni. Parasti atskaites sastādīšanas posms ir 12 mēneši kā minimums. Kuram gan patiktos sniegt ziņojumu, ka nekādu ienākumu nav, ir tikai iztērēta nauda, vai pat ļaunāk, šis ieguldījums nesis zaudējumus. Tātad ārkārtīgi svarīga ir pārliecība, ka līdz pirmās atskaites sniegšanas brīdim jau būs iespējams uzrādīt, kādu labumu nesis šis konkrētais ieguldījums, tādejādi pierādot, ka lēmums par ieguldīšanu ir bijis pareizs. Līdz ar to institucionālajiem ieguldītājiem ir tendence rīkoties pēc iespējas mazāk riskējot.

Privātie ieguldītāji lielākoties var “atļauties” vērst skatu daudz tālākā nākotnē un nav spiesti novērtēt esošo situāciju ik pēc kāda noteikta laika sprīža. Līdz ar to var neuztraukties par pārejošu neveiksmi, ja ir cerības, ka nākotnē situācija varētu uzlaboties. Privātais ieguldītājs tātad ir daudz vieglāk “pavedināms” uz risku nekā institucionālais.

Taču ne visiem investoriem naudas ieguldīšana un izmaiņas saistībā ar šo ieguldījumu vērtspapīros ir vitāli svarīgi. Ir tādi, kuriem šādu darījumu veikšana vienkārši sagādā prieku un viņi nespēj tikai pasīvi noraudzīties uz kursu kāpumu un kritumu.

Spekulācijas vilina šos cilvēkus ar iespēju uzlabot pašsajūtu tādā veidā, ka nauda nopelnīta nevis grūti strādājot, bet tikai riskējot un pieņemot pareizos lēmumus pareizajos momentos. Tā vienmēr ir iespēja pierādīt savu taisnību un pārbaudīt savas spējas.

Šāda tipa cilvēkiem vārds “spekulācija” nebūt nesaistās ar kaut ko negatīvu, viņi to kā aizraujošu nodarbi, ko varētu pat nosaukt par hobiju.

Nebūt ne mazsvarīgu lomu ieguldītāja lēmuma pieņemšanas brīdī spēlē arī likviditāte. Ieguldītājam likviditāte raksturojas ar to, cik ātri iespējams ieguldījumu atkal pārvērst par pienācīgu kursu atpakaļ naudā.

Tas neapšaubāmi ir ļoti svarīgs faktors, jo iespēja jebkurā laikā tikt pie likvīdiem līdzekļiem rada drošību un brīvību. Drošību tādā izpratnē, ka ir nodrošinājums pret neparedzēto. Brīvība, savukārt, tādā izpratnē, ka paveras iespēja izmantot jebkurus citus piedāvājumus, kas, varbūt, dotu lielāku peļņu.

Likviditāti augstāk, protams, vērtē institucionālie ieguldītāji. To diktē ne tikai likumdošana. Taču, ja par mazāklikvīdiem ieguldījumiem iespējams gūt lielāku peļņu, tad arī viņi ir ar mieru riskēt.

Privātais ieguldītājs, kam nav atklātībai jāatskaitās par savu finansiālo stāvokli un ik uz soļa kāds jāpārliecina par savu efektivitāti un veiksmīgo darbību, var likviditātes rādītājus neņemt tik ļoti vērā. Viņš to izvērtēs atkarībā no savas personīgās pieredzes un ieskatiem.

Ieguldīšanu var veikt divos veidos:

 tieši – ejot pie finansu starpnieka, pērkot vērtspapīrus un sekojot līdzi savam ieguldījumam;

 netieši – izmantojot ieguldījumu sabiedrības pakalpojumus vai uzticot savu ieguldījumu pārvaldi bankai vai brokeru sabiedrībai, noslēdzot trasta (uzticības) līgumu.

Parasti tiek uzsvērtas divas galvenās ieguldījuma stratēģijas, no kurām mēs varam izvēlēties sev piemērotāko:

 īstermiņa (vērtspapīri tiek regulāri pērkti un pārdodti, sekojot tirgus tendencēm, ko sauc par spekulāciju vērtspapīru tirgū);

 ilgtermiņa (vērtspapīri tiek turēti un pārdoti tikai īpašos gadījumos, piemēram, ja cena tuvojas maksimālajam iespējamajam līmenim vai ir pēkšņa vajadzība pēc naudas).

Lai veiktu savu ieguldījumu vērtspapīros, vispirms jādodas pie finansu starpnieka, tātad uz banku vai brokeru sabiedrību. Bankā jādodas uz vērtspapīru nodaļu, kurā klientus apkalpo licencēti vērtspapīru speciālisti.

Izvēloties banku vai brokeru sabiedrību, ir ļoti svarīgi, lai tai būtu Vērtspapīru tirgus komisijas piešķirta licence starpniekdarbības veikšanai vērtspapīru tirgū un biržas izdota licence veikt darījumus biržā.

Licence nepasargās no jebkura riska, bet būs zināms drošības garants.

Pēc kādiem kritērijiem notiek starpnieka izvēle?

Daudzas bankas un brokeru sabiedrības veic darījumus ar vērtspapīriem, taču tām ir dažādas ievirzes. Dažas galvenokārt orientējas uz klientiem ar lieliem brīviem naudas līdzekļiem, citur pieņem tikai uzdevumus darījumu veikšanai un nesniedz papildus informāciju, citur ieguldītājam tiek sniegta plaša informācija un konsultācijas. Arī izmaksas dažādās bankās un brokeru sabiedrībās var būt atšķirīgas.

Izlemjot ieguldīt savus līdzekļus kāda uzņēmuma akcijās, ir svarīgi izlemt, kāda būs darbības stratēģija:

 ja mērķis ir ieguldīt savus līdzekļus uz ilgu laiku un/vai piedalīties uzņēmuma nākotnes veidošanā kā akcionārs, tad tev ir starpnieks, pie kura ir nelielas vērtspapīru konta atvēršanas un uzturēšanas izmaksas;

 ja mērķis ir aktīvi darboties tirgū jeb spekulēt, pērkot un pārdodot akcijas, var izvēlēties starpnieku, kuram ir nelielas komisijas maksas jeb samaksa par katru viņa veikto darījumu tavā vārdā.

Lai veiktu darījumu ar vērtspapīriem, ir nepieciešams atvērt divus kontus:

• vērtspapīru kontu;

• naudas norēķinu kontu.

Vērtspapīru konts tiks izmantots darbībām ar vērtspapīriem un to uzskaitei, bet norēķinu konts – dividenžu, komisijas maksas pārskaitījumiem un citiem naudas darījumiem. Vērtspapīru kontu ir iespējams atvērt jebkurā bankā vai brokeru sabiedrībā, kurai ir attiecīga licence, bet naudas norēķinu kontu var atvērt tikai bankā.

Tradicionāli izmaksas par finansu starpnieku sniegtajiem pakalpojumiem var iedalīt šādi:

 izmaksas par vērtspapīru un norēķinu kontu atvēršanu;

 komisijas maksa, kuru maksā par katru darījumu, kas ir veikts ar vērtspapīriem;

 var būt arī jāmaksā par konta uzturēšanu, bet tas atkarīgs no bankas vai brokeru sabiedrības. Vairākas bankas piedāvā šādus pakalpojumus par manīgu samaksu pēc noteiktas gradācijas (atkarībā no darījuma vērtības, konta atlikuma utml.) Piemēram, tiem ieguldījumiem, kuru ieguldījumu vērtība nepārsniedz 1000 Ls, kontu apkalpo bez maksas, bet pārējiem, pēc vienošanās.

Katrā bankā vai brokeru sabiedrībā izmaksas par to vai citu pakalpojumu var būt atšķirīgas! Referāta pielikumā skatīt tabulu ar Latvijas starpnieku (Merita Bank Plc Rīgas filiāle, a/s “Vērtspapīri”, Latvijas Krājbanka, Latvijas Unibanka, Multibanka, Hansabanka, Baltijas Tranzītu banka, Baltijas Starptautiskā banka, Latvijas Hipotēku un zemes banka, Latvijas Ekonomiskā komercbanka, Trasta komercbanka) pakalpojumu tarifiem. Pielikums nav pievienots!!!

Starpnieks bez klienta ziņas nav tiesīgs rīkoties ar tā vērtspapīriem un naudu, ja viņam nav dota tāda pilnvara.

Ja persona pati nolemj darboties, tad jādodas uz to banku vai brokeru sabiedrību, kurā atvērts vērtspapīru konts. Lai pirktu vai pārdotu vērtspapīrus, ir jāaizpilda speciālas formas veidlapa, kuru iedod brokeris. To sauc par uzdevuma iesniegšanu.

Uzdevumā jānorāda:

1. vērtspapīru skaits, veids (akcijas, obligācijas vai citi) un laika posms, kurā vērtspapīri jāpārdod (jānopērk);

2. vērtspapīru cena, ko iespējams norādīt kā

 maksimālo cenu ( pirkšanas gadījumā), ko pircējs ir gatavs maksāt par vienu vērtspapīru,

 minimālo cenu (pārdošanas gadījumā), ko pārdevējs vēlas saņemt par vienu vērtspapīru;

 “tirgus cenu”, t.i., klientu apmierina jebkura cena, kas ir noteikta biržā;

 cenu robežu, kuras ietveros vēlas pirkt vai pārdot vērtspapīrus;

 konkrētu cenu, kura vienīgā ir pieņemama.

(Ja ir kādas neskaidrības par uzdevuma aizpildīšanu, droši var jautāt brokerim. Viņa pienākums ir tās izskaidrot!)

Tālāk par šī uzdevuma izpildi atbildīgs brokeris. Viņam arī jāpaziņo, vai uzdevums ir izpildīts. Iepriekš vajadzētu vienoties par to, kādā veidā brokeris ziņos par uzdevumu izpildi vai sniegs citu informāciju.

Ja līgumā ir paredzēts, ka uzdevumu var nosūtīt pa faksu vai nodot pa telefonu, tad pat nav jāiet pie brokera. (Par to var vienoties arī atsevišķi.)

Pēc vērtspapīru pirkšanas vai pārdošanas ir jāsaņem konta izraksts. Konta izraksts ir īpašuma tiesību apliecinājums vērtspapīru kontā uzglabātajiem vērtspapīriem. Par visiem darījumiem, kas tiek veikti ar vērtspapīriem, jāpieprasa bankas vai brokeru sabiedrības apliecinājumus, un šos rakstiskos apliecinājumus jāuzglabā.

Leave a Comment