Kompulsīvā pārēšanās

Ievads
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka 2005. gadā vairāk kā 1 miljards pasaules iedzīvotāju bija ar lieko ķermeņa masu (ķermeņa masas indekss ≥25) un vairāk kā 300 miljoniem bija aptaukošanās (ķemeņa masas indekss ≥30). Svara pieaugums ir novērojams gandrīz visās valstīs un tiek aplēsts, ka ap 2015. gadu 1,5 miljardiem cilvēku būs liekais svars(1). Eiropas reģionā pēdējo divu dekāžu laikā cilvēku skaits ar lieko svaru ir trīskāršojies. Palielināts svars ir viens no galvenajiem riska faktoriem išēmiskajai sirds slimībai, hipertensijai, išēmiskajam insultam, 2. tipa diabētam, metaboliskajam sindromam, resnās zarnas vēzim, krūts vēzim, endometrija vēzim, osteroartrītam, kas varētu satādīt līdz 6% veselības budžeta izdevumu, un katru gadu ir par iemeslu 1 miljonam nāves gadījumu un 12 miljoniem sliktas veselības dzīves gadu Eiropā(2). Šajā laikā ir pieaugusi paaugstinātas kalorāžas ēdienu pieejamība un patēriņš, ar augstu cukura un piesātināto tauku saturu un tai pat laikā samazinātu šķiedrvielu un salikto ogļhidrātu saturu, kas korelē ar ķermeņa masas indeksa pieaugumu(2),(3). Kāpēc šie produkti tiek patērēti tik lielos daudzumos, ja tajos bieži vien trūkst vitamīni, minerālvielas un kopumā nenodrošina pilnvērtīgu uzturu? Ilgstošā laika periodā centrālās nervu sistēmas hipotalama konturiem vajadzētu uzturēt samēra stabilu ķermeņa masas homeostāzi, līdzsvarojot anaboliskos un kataboliskos procesus organismā. Galvenās anoreksijas signālmolekulas ir insulīns un leptīns. Leptīnam, kuru ražo tauku šunas aptaukojušos cilvēku organismā vajadzētu būt īpaši augstā koncentrācijā un veicināt enerģijas patēriņu. Sāta un izsalkuma centri hipotalamā ir saistīti ar mezolimbiskajām atalgojuma sistēmas šķiedrām. Atalgojuma sistēma organismā nodrošina to darbību pastiprināšanu, kas veicina organisma izdzīvošanu un adaptēšanos. No evolucionārā viedokļa ēdiens, kas bagāts ar cukuru un taukiem tik lielā daudzumā dabā nav pieejams un varētu būt īpaši potents stimulējot atalgojuma sistēmu. Šī sistēma ir galvenais mērķis visām atkarību izraisošajām vielām. Līdz ar to liekās visai iespējami, ka īpaši palatabls ēdiens var novest pie izmaiņām atalgojuma sistēmas darbībā, izraisot atkarību, un būt viens no iemesliem pasaulē notiekošajai aptaukošanās epidēmijai. Sabiedrība visai bieži atsaucās uz atsevišķiem ēdieniem kā “atkarību izraisošiem”. Pēdējo gadu laika ir pieaugusi ši viedokļa popularitāte arī zinātniskajās aprinadās. Ir krasi palielinājies zinātnisko rakstu saits, kuros ir atsauces uz ēdiena izraisītu atkarību un mehānismiem, kas to varētu pierādīt.

Ēšanas traucējumus ietekmējiošie vides faktori
Masu mēdiji ir radījuši ideālu, kurā tiek postulēta neveselīgs tievums, bet tai pat laika tiek reklamēta kalorijām bagāta pārtika, kurā dadz pievienotā cukura un tauku, izklātu kārtās ar sāli un garšvielām. Pārtikas industrija meklējot, kas pircējam liks atgriezties pie viņu produkta vēl un vēl ir radījuši multisensorus un hiperpalablus ēdienus, kas ēšanas procesā iesaista pēc iespējas vairāk maņu. Ieguldot lielu līdzekļu daļu pētot patērētaju pieprasījumu un ēšanas paradumus, vedojot daudz prototipu līdz nonāk pie gala produkta, kuram visas tekstūras, garšas, karāsas ir pietiekami skrutinizētas, lai panāktu vēlēto efektu, un tad reklamējot. Piemēram, “Coca Cola” sastāvā ir kofeīns, kas ir stimulants un var izraisīt vieglu līdz mērenu atkarību, bet pie reizes ir ari vājš diurētiķis, vēl šis dzēries satur visai daudz sāls(7 mg nātrija, 1mg kālija, 4 mg kalcija, 1mg magnija, 17 mg fosfora uz 100 ml), kas palielina slāpes, un lai nevarētu just sāļumu tiek pievienots pavairāk cukura(10 mg uz 100ml), kuram arī ir atkarības izraisīšanas potenciāls(10). Augsta atalgojuma vērtība ir arī ēgieniem, kuri bagati ar taukiem un sāli(10)(11). Populāraja literatūrā ir pieaugošs skaits diētas grāmatu, kuras sola palīdzēt notievēt. Islaicīga badošanās gan var novest pie neveselīgākam attiecībām ar ēdienu, jo var veicināt atkarības veidošanos no cukuru bagātiem ēdieniem ar augstu hedonisko vērtību(10).

Kompulsīvās pārēšanās definīcija un saistība ar atkarību
Kompulsīvo ēšanu raksturo bieža un nekontrolēta ēšana pārmērīgos daudzumos. Bieži šī rīcība tiek slēpta un pēc tam seko riebums un kauns par savu rīcību(9).
Tabula 1. Modificēti DSM IV un “Gudmana atkarības traucējumu” kritēriji, kas izmantoti pētījumā “ Vai kompulsīvā pārēšanās tiek pieredzēta kā atkarība?” ietvaros. N- dalibnieku sakits, kas atbilda kritērijiem. Vārds “viela” aizstāts ar kompulsīvu ēšanu”. Lai atbilstu atkarības statusam DSM IV nepieciešami vismaz 3 simptomi, bet “Gudmana atkarības traucējumu” skalai 4 obligātie un vēl 5 papildus(8).
“Diagnostiskās un statistiskās garīgo slimību rokasgrāmatas IV” (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, DSM IV) kritēriji
N(%)
N(%)
“Gudmana atkarības traucējumu” (Goodman’s addictive disorder) kritēriji
Kompulsīvi apēd lielāku daudzumu kā vēlējās
73
(92,4)
79
(100,0)
Sajuta, ka zaudē kontroli kompulsīvās ēšanas laikā (obligāts)
Turpina kompulsīvo ēšanu zinot ka būs negatīvas paliekošas sekas
72
(91,1)
72
(91,1)
Turpina kompulsīvo ēšanu zinot ka būs negatīvas paliekošas sekas

69
(87,3)
Nav spējis pretoties impulsam kompulsīvi ēst nesenā laika periodā (obligāts)
Konstanta vēlme un neveiksmīgi mēģinājumi kontrolēt kompulsīvo ēšanu
66
(83,5)
66
(83,5)
Atkārtoti mēģinājumi pārtraukt un kontrolēt kompulsīvo ēšanu

63
(79,7)
Kompulsīvi ēd biežāk un ilgākus laika periodus, kā vēlējies

62
(78,5)
Patīkama sājūta un atvieglojums kompulsīvās ēšanas laikā (obligāts)

55
(69,6)
Pieaugoša spriedzes sajūta tieši pirms kompulsīvās ēšanas (obligāts)
Atcelšanas sindroms (nemiers, aizkaitināmība, galvas sāpes, utt.)
53
(67,1)
53
(67,1)
Nemiers un aizkaitināmība, ja nav iespējas kompulsīvi ēst
Daudz laika pavadīts kompulsīvi ēdot un atgūstoties no sekām
47
(59,5)
47
(59,5)
Daudz laika pavadīts kompulsīvi ēdot un atgūstoties no sekām

41
(51,9)
Bieža kompulsīva ēšana
Tolreance: nepieciešama arvien biežāka kompulsīva ēšana, lai sasniegtu vēlamo efektu
39
(49,4)
39
(49,4)
Tolerance: nepieciešams palielināt kompulsīvās ēšanas biežumu/ intensitāti
Svarīgas aktivitātes pārtraukstas vai kļuvušas retākas kompulsīvās ēšanas dēļ
38
(48,1)
38
(48,1)
Svarīgas aktivitātes pārtraukstas vai kļuvušas retākas kompulsīvās ēšanas dēļ

38
(48,1)
Bieža kompulsīva ēšana, kad nepieciešams izpildīt kādas obligātas prasības
Atbilst nepieciešamajiem kritērijiem atkarībai
73
(92,4)
32
(40,5)
Atbilst nepieciešamajiem kritērijiem atkarībai

Līdzīgo simptomu dēļ kompulsīvās pārēšanās ārstēšanai bieži lieto līdzīgas metodes kā atkarību ārtēšanai. 2006. gadā von Ransona un Robinsona veiktā aptauja, liecina ka 26,9 % no ārstiem izmanto līdzīgas vai identiskas metodes, kā pilnīga atturēšanās no ēdieniem, kas izraisa pārēšanos, atbalsta grupas un 12 soļu programmas(8).

Metodes ēdiena atkarības diagnosticēšanai
Ir sradītas vairākas aptaujas, lai izvērtētu ēšanas traucējumus, kuru pamatā varētu but atkarība. Pēdēja no tām ir “Jēlas ēdiena atkarības skala”(Yale Food Addiction Scale- YFADS), kurā ir iekļauta aptauja ar 25 jautājumiem, kas sastādīti balstoties uz “Diagnostiskā un statistiskās garīgo slimību rokasgrāmatas IV”(Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders), kritērijiem atkarības noteikšanai. Galvenie aptaujas mērķi, bija identificēt cilvēkus, kuri izrāda atkarības simptomus, ēdienu veidus, kas to varētu izraisīt un apstiprināt ēšanas atkarības koncepta patiesumu. Pirms aptaujas uzsākšanas to izvērtēja eksoertu komisija atkarības traucējumu jautājumos, un lūgts viedoklis par jautājumu skaidrību no pacientim, kuriem ir diagnosticēta kompolsīvā pārēšanās un kuri atradās ārstēšanā. Preliminārajā validitācijā no koledžas studentu populācijas 11,4% aptaujāto atbilda ēšanas atkarības kritāeijiem, kas ir līdzīgs skaits ko ir izdevies iegūt ar citām līdzīga veida aptaujām. “Kompulsīvās ēšanas skalas” (Binge Eating Scale) aptaujā tie bija 13,2%, “Ēšanas traucējumu modulī”-13,4% (6). Turpmāko pētījumu rezultāti atbalstīja ēšanas atkarības esamību un “Jēlas ēšanas atkarības skalas” validitāciju. Iegūtie dati arī liecināja, ka dalībnieki, kuri atbilda ēšanas atkarības kritērijiem, biešāk nekā pārējie vecumā un svarā pielīdzinātie dalibnieki cieta no kompulsīvās ēšanas traucējumiem, kā arī viņiem bieži vien bija lielāks ķermeņa masas indekss. Tomēr ne visiem, kuriem bija diagnosticēta kompulsīvā pārēšanās bija ari ēšanas atkarība. Tikai puse atbilda kritērijiem, bet 30% nebija statitiski nozīmīgi. Ar ēšanu atkarīgajiem biežāk bija arī depresija un uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi, kā arī šie dalībnieki bija daudz impulsīvāki gan pēc aptauju, gan pēc datorizēto uzvedības uzdevumu datiem un ieguva ievērojami augstākus rezultātus atkarības personības aptaujā. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi no narkotikām atkarīgo vidū ir sastopami aptuveni 25%, kas ir tuvu skaitam starp ēdienatkarīgajiem- 33,3%. Cilvēkiem, kuri cieš no depresijas, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumiem, atkarības ir raksturīgs samazināts dopamīna līmenis mezolimbiskajā atalgojuma siatēmā. No ēdiena atkarīgie biežāk arī ir atkarīgi no citām vielām. Pētijuma dati liecina, arī to ka diagnostiētie cilvēki izrādīja arī izteiktāku uzvedību, kas saistīta ar pārēšanos, kompulsīvas ēšanas epizodes, vairāk ar atalgojuma sajūtu saistīto hedonisko ēšanu, biežāku emocionālā stāvokļa izraisītu ēšanu, kāri pēc ēdiena un našķēšanos. No iegūtajiem rezultātiem tika secināts, ka visvairāk ar atkarības kritērijiem visatbilstošākie dalībniekie korelēja izteiktākām atkarības personības iezīmēm, hedonisko un kompulsīvo ēšanu(7).

Izmziņas atalgojuma sistēmā
Dopamīns (DA)
Atbildīgs par kāri, motivāciju. Atkarību izraisošās vielas var izmainīt DA receptoru ekspresiju un izdalīto DA daudzunu mezolimbiskajos smadzeņu reģionos. Līdzigi rezultāti tika iegūti cukura atkarības modelī žurkām. Tika samazināta D1 receptoru ekspresija nucleus acumbens (NAc), palielināta D2 receptoru ekspresija striatum un D3 receptoru mRNS NAc, nucleus caudatus-putamen. Tomēr visnozīmīgākā saistība ir palielinātais arpusšūnu DA daudzums. Atkārtota DA palielimāšanās NAc ārējā čaulā ir pazīme, kas raksturīga atkarību izraisošo vielu ieteekmei. Normāli ēdot DA izdalīšanās ir palielināta tikai uzņemot jaunus ēdienus un ar laiku DA līmenis izlīdzinās. Ekstracelulārā DA palielināšanās ir novērota arī ar taukainiem ēdieniem.
Opioīdi
Atbildīgi par atalgojumu, hedonisko vērtību. Opioīdu antagonista naloxona (kappa un mu opioīdu receptoru antagonists) izraisa atcelšanas sindroma simptomus. Atkārtota sporādiska cukura uzņemšana, ka arī iepriekšēja badosanās sensitizē opioīdu sistēmu. Cukura ēšana izraisa paaugstinātu endogēno opioīdu izdalīšanos, kas ar laiku samazina enkefalīna mRNA daudzumu NAc čaulā, gyrus cingulatus, hippocampus, locus ceruleus, un opioīdu receptoru daudzumu. Ir novērots, ka no opiātim atkarīgie atcelšanas sindroma laikā mēdz uzņemt cukuru pārmērīgos daudzumos.
Acetilholīns (ACh)
Ekstracelulārā ACh līmeņe celšanās saistīta ar sāta sajūtas iestāšanos. Cukura atkarības modelī ACh palielināšanās ir novēlota, kas palielina uzņemtās pārtikas daudzumu. NAc holīnerģiskie neironi ir arī iesiastīti negatīva afekta stavoklī atkarīgajiem, kas ar laiku veicina atkarību izraisošās vielas uzņemšanu lai izvairītos no ši stāvokļa. Atcelšanas sindroma simptomu izpausmes laikā raksturīgas DA/ACh līdzsvara izmaiņas- NAc DA līmenis samazinās, bet ACh- palielinās. Cukura atkarības modelī žurkām pēc 36 stundu badošanās ka arī ievadot naloxonu bija novērojamas šīs izmaiņas.
Seretonīns
Seretonīns nav tieši iesaistīts motivācijas-atalgojuma sistēmas darbībā, bet iespaido DA izdalīšanos. Dzīvnieku atkarības modelī ar badošanās vēsturi un stresu selektīvie seretonīna atpakaļuzņemšanas blokatori samazināja ēšanas apjomu, bet efekts bija īslaicīgāks salīdzinot ar kompulsīvās ēšanas grupu, kas liecina pat to ka badošanās un stress rada ilgstošākas izmaiņas sāta sajūtas regulācijā, kas ir viena no galvenajām seretonīna funkcijām.
Kortezols
Stress un īpaši paaugstināts glikokortikoīdu līmenis var ietekmēt DA sekrēciju NAc. Palatabla ēdiena uzņemšana samazina hipotalama-hipofīzes-virsnieres dziedzera ass darbību. Žurkām ēdiena ierobežošana palielina jūtīgumu pret stresoriem un var palielināt ēdiena uzņemšanu ar augstu tauku saturu. Tai pat laikā paaugstināta tauku satura ēdiena pieejamības samazināšana palielina krtizola līmeni, kas noved pie “apburtā loka”(10).
Fruktozes metabolisms
Atšķirībā no glikozes, fruktoze kuņģi nesaistās ar endokrīno šunu receptoriem un nesamazina to izdalīto grelīna sekrēciju. Samazinoties grelīna koncentrācijai samazinās ēstgriba. Asinīs fruktoze neizraisa insulīna un leptīna izdalīšanos. Insulīns un leptīns ir anoreksijas signāli. Fruktozes un glikozes metabolisms ir atšķirīgs. Tikai aptuveni 20% no gilikozes nonāk aknās, bet pārējo uzņem citi orgāni. Fruktozes transportmolekulas ir tikai aknās līdz ar to tā uzņam visu glikozi, kas ir līdzīgi etanolam. Arī fruktozes metabolisms ir līdzīgs etanola, līdz ar to arī hroniskas uzņamšanas sekas. Fruktozes uzņemšana kopā ar kalorijām bagātu ēdienu tāpat kā etanols pārpludina Krebsa ciklu ar acetil koenzīmu A, kas veicina de novo lipoģenēzi. Tas savukārt rada dislipidēmiju, tauku uzkrāšanos aknās un iekaisumu, insulīna rezistenci. Aknu insulīla rezistences dēļ palielinās glikoneoģenēze, radot hiperglikēmiju un palielinātu beta šūnu darbību. Ar laiku attīstās metabolais sindroms un palielinās risks kardiovaskulārajām slimībām. Hroniska hiperinsulēmija var palielināt ēdiena uzņemšanu,jo paildzina laiku kas nepieciešams, lai aizvāktu DA no sinapsēm NAc. Palielinātais insulīna dzudzums arī traucē centrālā leptīna izdalīšanos. Leptīns samazina ventrālā tagmentālā rajona-NAc aktivitāti un līdz ar to motivāciju uzņemt ēdienu(12).

Secinājumi
Hiperpalatabls ēdiens, kas satur daudz cukura it īpaši fruktozi, tauku un sāls var izraisīt atkarību. It sevišķi vidē, kas veicina stresu un atkartotu badošanās diētu uzsākšanu. Visizteiktākais atkarības attīstīšanās potenciāls ir cilvēkiem ar jau esošu lieko svaru. Tomēr ne visi , kuri kompulsīvi pārēdās ir atkarīgi no ēdiena, kas norāda uz to ka atkarība ir tikai viens no iespējamajiem cēloņiem aptaukošanās epidēmijai. Atkarības izraisīti ēšanas traucējumi ir arī sasstopami ari normālā un pazeminātā svara populācijās. Ēšanas atkarībā ir novērojamas līdzīgas izmaiņas atalgojuma sistēmā atkarību izraisīto vielu izmaiņām.
Izmantotā literatūra
(1)World Health Organization. Global Health Risks. Mortality and burden of disease attributable to selected major risks.” WHO, 2009.
(2) World Health Organization. „The challenge of obesity in the WHO European Region and the strategies for response.” WHO, 2007.
(3) Fleischhacker SE, Evanson KR, Rodrigez DA, Anderman AS, A systematic review of fast food access studies. 2011.
(4) http://neuroscience.uth.tmc.edu/s4/chapter04.html
(5) J. Markovs, Medicīniskā histoloģija 3. 2007.
(6) Ashley N. Gearhardt, William R. Corbin, Kelly D. Brownell, Preliminary validation of the Yale Food Addiction Scale. 2008.
(7) Caroline Davis, Claire Curtis, Robert D. Levitan, Jacqueline C. Carter, Allan S. Kaplan, James L. Kennedy, Evidence that ‘food addiction’ is a valid phenotype of obesity, 2011.
(8) Stephanie E. Cassin, Kristin M. von Ranson, Is binge eating experienced as an addiction? 2007.
(9) http://www.apa.org/helpcenter/eating.aspx
(10) Rebecca L. Corwin, Nicole M. Avena, Mary M. Boggiano, Feeding and reward: Perspectives from three rat models of binge eating, 2011.
(11) http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/19643550
(12) Robert H. Lustig, Fructose: Metabolic, Hedonic, and Societal Parallels with Ethanol, 2010.