Tiesību normu veidi un to raksturojums

Untitled

Ievads

Gadsimtu laikā cilvēku vērtību, tradīciju, apziņu, morāles un noteikumu rezultātā veidojās pieņēmumi, apziņas un mērauklas par tiesību un pienākumu ieviešanu un piemērošanu, kā rezultātā veidojās regulatīvais spēks ar vienu mērķi – veicināt sabiedrībā ierobežotu brīvību, uzlikt pēc iespējas noteiktus rāmjus cilvēku darbībā, brīvības izpausmē un paredzēt atbildību par nodarītām darbībām. Tiesības ir viena no vēsturiskākajām sabiedrības vadības svirām.

Tiesību kodolu veido normu kopums, kas nosaka saskanīgu tiesisku kārtību. Jebkuras tiesību sistēmas pamatelementi ir normas. Un šīs normas ir tā savstarpēji saistītas, ka

a kopā tās veido vienu vienotību, vienu sistēmu.

Darba mērķis, izvēloties šo tematu, ir pilnīgāk izprast tiesību normas jēdzienu un to būtību kopumā. Pilnveidot zināšanās par tiesību normām, un izprast uz kādas bāzes tās veidojas.

Par tiesību normu esamību kā tādu nav konkrētu definīciju, uzskatu ir ļoti daudz un dažādu. Jautājums par tiesību normu būtību ir nodarbinājis ne tikai juristus, bet arī filozofus, lai panāktu to, ka būtu vienota definīcija, kuru pilnībā pieņemtu, nav izdevies. Tāpēc darbā pēc iespējas daudzveidīgāk ir ap

plūkotas vairākas definīcijas un to skaidrojumi.

Darbā tiks apskatīti tādi jautājumus kā tiesības normas jēdziens, to pazīmes un to klasifikācija.

Darbā izmantotās metodes: analīze, lai izprastu un salīdzinātu tiesību normu skaidrojumus no dažādām pusēm, dažādu autoru viedokļiem. Ar indukcijas metodes pa

alīdzību aplūkotas atsevišķas premisas par tiesību normām un iegūta vispārēja sapratne par tām. Ar desuriptīvās metodes palīdzību noskaidrots vispārējā veidā tiesību normu pazīmes, klasifikācija pēc to veidiem un vispārinātu izpratni.

Tēmas izvēle ir saistīta ar aktualitāti un tāpēc autore vēlas uzzināt pēc iespējas dažādu autoru viedokļus un salīdzināt tos, un izvirzīt savu skatu punktu par vispiemērotāko definīciju tiesību normām, kā arī aplūkojot un noskaidrot vispiemērotākās tieību normu pazīmes.

Tātad uzzināt vai var tiesību normas nodefinēt vienotā definīcijā un vai tām ir raksturīgs tikai normatīvs raksturs.

1. Tiesību norma: jēdziens, pazīmes, izpratne.

1.1. Tiesību normu skaidrojums dažādu zinātnieku skatījumā.

Normas izpratni var sarežģīt, ka tai ir daudz sinonīmu. Tas atspoguļo tās daudzveidīgo izpratni un interpretāciju. Definējot normu, parasti uzskaita tās funkcionālās modifikācijas, izpausmes veidus un tml. Piemēram, sv

vešvārdu vārdnīcā ir teikts: „norma- [lat. norma] – kārtula, noteikums, paraugs, mēraukla; noteikts mērs, daudzums, noteikts lielums;.”

Ir grūti definēt tādus jēdzienus, kas pastāv, piemēram, jurisprudencē, tiesībzinātnē, kur jēgas, nozīmes var būt atšķirīgas, ne ar vienu nozīmi. Tāpēc arī pieraksta paskaidrojumus, interpretācijas, lai noteiktu, izskaidrotu īsto nozīmi un apstākļus.

Es vairāk piekrītu apzīmējumam, ka norma ir noteikums, jo šādā apzīmējumā norma tiek apzīmēta vairāk no juridiskas puses, kā tiesību norma, no tiesiska aspekta; un kā paraugs, kuram ir jāseko līdzīgos gadījumos.

Autors V. Jakubaņecs ir

r izteicies, ka: „norma mazliet citādāapzīmējumā var arī būt kā pamatatzinums”. Normas un arī tiesību normas kā pamatatzinuma statusu nosaka tas, kādā atskaites sistēmā mēs to aplūkojam.

Piemēram, ja skatām normas sistēmā, kurā bez tās ietilpst vērtības un principi, tad, acīmredzot, par pamatatzinumu visdrīzāk kļūs principi vai vērtības.

Ņemot vērā to, ka tiesību norma var atrasties attiecībās ar dažādiem tiesību sistēmas elementiem, var teikt: tā var būt pamatatzinums dažādām tiesiskām parādībām. Svarīgi pievērst uzmanību tam, ka šīs parādības ieņem dažādu vietu juridiskās darbībās.Piemēram, grūti iedomāties, ka tiesību normu varētu izmantot sabiedrisko attiecību tiešai sakārtošanai bez juridisko lēmumu starpniecības.

Bez šaubām, juridiskie lemumi un sabiedriskās (vispirms tiesiskās) attiecības, tāpat arī citas tiesiskās parādības ir savstarpēji saistītas. Ņēmot vērā šīs attiecības kā pašas par sevi saprotamas, autori, raksturojot tiesību normas, pievērš uzmanību tikai kādam no šo attiecību veidiem.

Piemēram, viena no vienkāršākām tiesību normas definīcijām pievērš uzmanību tam, ka tā regulē uzvedību: „Tiesību norma – vispārobligāts uzvedības noteikums, kuru veido vai sankcionē valsts un nodrošina ar tās piespiedu spēku”.

Cita veida tiesību normas izpratnes ir saistītas ar tās orientāciju uz sabiedrisko attiecību regulēšanu. Tās izpaužas, piemēram, sekojošajā definīcijā: „tiesību norma – tiesību jaunrades subjektu vispārobligāta, strukturāli organizēta, valstiski valdonīga pavēle, kuru satur tiesību normatīvais akts, un kas regulē sabiedriskās attiecības”.

Sastopamas arī definīcijas, kurās ir apvienotas abas iepriekšējās pieejas. Viena no tām ir sekojoša: „Tiesību norma – vispārobligātais, formāli noteiktais priekšraksts, kas nāk no valsts, un kuru tā aizsargā, kas ir izteikts uzvedības noteikuma vai pamatnolēmuma veidā un ir sabiedrisko attiecību valstisks regulators”. Šajā definīcijā ir jāpievērš uzmanība vēl vienai ļoti svarīgai detaļai. Runa ir par to, ka norma var būt izteikta ne tikai uzvedības noteikuma, bet arī pamatnolēmuma veidā. Tā definīcijas autori mēģina pārvarēt grūtības, kas rodas sakarā ar tiesību normas kā uzvedības noteikuma raksturojumu, no vienas puses, un vispāratzītu tiesību normu iedalījumu normās, uzvedības noteikumos un izejas (pamata, dibināšanas, primārās) normās. Tagad tikai pievērsīsim uzmanību – ja par tiesību normām atzīst tikai uzvedības noteikumus, tad otra veida normas, kuras, pēc manām domām, pietiekami pamatoti arī var nosaukt par pamatatzinumiem, nemaz nav normas. Bez šaubām tāds secinājums būtu aplams, jo, saskaņā ar pastāvošiem uzskatiem, šis normu veids ietver tādas svarīgas normas kā normas aizsākumus, normas principus, definitīvi direktīvās, normas definīcijas, vispārējās un speciālās normas. Tāpēc tiesību normu definīcijas, kurās normas tiek raksturotas ne tikai kā uzvedības noteikumi, bet arī kā pamatatzinumi, noteikti ir lielas priekšrocības. Piekrītot šim apgalvojumam, es viennozīmīgi varu piebilst, ka pamatatzinumi un uzvedības noteikumi ir svarīgs tiesību normu veidojošais pamats, un uzskatot, ka tiesību normas ir pamatatzinumi ir būtiski, jo tiesību normu veidošana arī un bija balstīta un vērsta no tādām kā īpašām sabiedrības vēsturiskām iezīmēm, pazīmēm, apziņām, kas iezīmējās gan to dzīvē, gan tā sauktajā pārvaldes procesā, kas bija nepieciešams jebrukā valstī, apdzīvotā teritorijā kā ierobežojošs spēks sabiedrības un indivīda rīcībai.

Diezgan izplatītas ir arī definīcijas, kurās iepriekšminētā problēma tiek pārvarēta tā, ka tiesību normu raksturo nevis kā uzvedības noteikumu, bet noteikumu vispār. Piemēram, V. Lazarevs ar līdzautoriem raksta: “Tiesību norma – vispārobligāts noteikums, ko atzīst un nodrošina valsts un no kura izriet to sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, kuru rīcības regulēšanai ir paredzēts noteikums kā uzvedības paraugs, etalons, mērogs.” Jābūt vienotai sistēmai kā paraugs, etalons pēc kura arī un būs jāvadās un ar likumu – noteikumu (no valdības, valsts puses) tiks organizētas pārvaldes darbības, rīcības.

Vairumā iepriekšējo definīciju, pēc to autoru domām, tiesību norma ir domāta sabiedrisko attiecību sakārtošanai. Pazīstamais krievu jurists S. Aleksejevs akcentē uzmanību uz to, ka būtībā norma ir “noteiktas ( iespējams, parasti masveidīgas un šajā nozīmē “tipizētas” ) dzīves situācijas tipizēta lēmuma modelis, t.i., formalizētais paraugs, mērogs, etalons, kas ir jāizmanto visos tāda veida gadījumos”. Viņš raksta, ka dzīves situācijas atrisināšana ir visas tiesiskās matērijas centrālā problēma. Pēc S. Aleksejeva paustā var izprast, ka viņš domā par normām kā noteikumu kopumu, ka sir visvairāk vajadzīgas sabiedrībai to attiecību un uzturēšanas kartībai, un kā etalonu vienu visiem – izmantot, pēc ta vadīties. Es uzskatu, ka ne tikai sabiedrībai, ja runa iet par sabiedrību kā valsts iedzīvotājiem, bet ne valdītājiem, bet arī “augstākām rindām” ir jāvadās pēc noteiktiem un vienlīdzīgiem ar pārējiem noteikumiem, etaloniem, lai izvairītos no pārākas noslāņošanās un prioritātēm.

S. Aleksejevs parāda tiesību normu lomu tiesiski atļautā un juridiski aizliegtā, priekšrakstītā atšķiršanai. Pēc kāda cita autora – N. Aleksejeva domām, šī iezīme ir raksturīga tiesību veidojošiem nolēmumiem, kuros var atraisītes jaunrades gars un zināmās robežās – brīvība. Tiesību nolēmumus viņš atšķir no normām, kas “saista, uzliek pienākumus, ierobežo un pat zināmā mērā tieši noliedz brīvību, piespiež cilvēku rīkoties ne tā, kā viņš grib, bet tā, kā viņam liek pienākums”. Visiem zināms, ka, ja nebūtu „mēra”, noteikumu, norobežojoša spēka, būtu haoss. Jābūt ierobežojošam spēkas, pārsvarā to veic valsts, valdība.

Turpinot skaidrot tiesību veidojošos nolēmumus, N. Aleksejevs raksta: “Likumdošanas nolēmumi, kas piešķir tiesības, būs tiesību nolēmumi šī vārda tiešā nozīmē”. Likumdošanas nolēmumi būs “tiesības” tik – cik tie pieskaitāmi pie tiesību veidojošiem nolēmumiem.Turpretī likumdošanas normas, kuras nekādi nevar pieskaitīt pie tiesību veidojošiem nolēmumiem, acīm redzot, tā arī paliks par tā vai cita veida netiesiskām normām, un nekāds valsts akts, lai kādā svinīgā formā tas arī nebūtu veidots, nevar piešķirt tādām normām tiesību raksturu.

Liela nozīme ir tam, ka tiesību veidojoša nolēmuma un līdz ar to tiesību normu stingra saistīšana ar tiesībām ļauj pārvarēt kādu ļoti būtisku pretrunu tiesību normu izpratnē. Runa ir par pretrunu starp, no vienas puses, apgalvojumu par to, ka tiesību norma kļust par tādu pateicoties tam, ka to veido, pieņem vai atzīst valsts, un no otras puses, to, ka tiesību normas specifiski juridisko saturu veido tiesības un pienākumi. Šīs pretrunas pirmā daļa lielākā vai mazākā mērā atspoguļojas dažādu autoru tiesību normas definīcijās. Spilgts piemērs ir A. Mickeviča piedāvātā definīcija: “Tiesību normas ir visiem obligāts sociālās uzvedības noteikums, ko izveidojusi vai sankcionējusi valsts, kas izteikts publiski formāli noteiktos priekšrakstos, parasti rakstiskā formā un ko aizsargā valsts orgāni, kontrolējot tā ievērošanu un piemērojot likumā paredzētos piespiešanas mērus par tiesībpārkāpumiem”.

Kas attiecas uz iepriekšminētās pretrunas otro daļu, tad to, ka tiesības un pienākumi tiek iestrādāti visās tiesību normās, atzīst visi, tikai dažādie ierāda dažādu vietu tiesību normās. Piemēram, tas pats A. Mickevičs uzskata, ka “to tiesību normas daļu, kas nostiprina tiesības un pienākumus kā uzvedības mēru, sauc par dispozīciju”. Mūsdienās likumdošanā panāk pušu tiesības un tām atbilstošus pienākumus. Dispozīcijā nosaka uzvedības noteikuma saturu.

1.2. Tiesību normu pazīmju raksturojums

Parasti kā pazīmes izmanto īpašības. Nereti īpašību kopumu saprot kā kvalitāti, lai gan patiesībā kvalitāte izpaužas īpašībās. Savukārt kvalitāti nosaka struktūra. Dotajam skaidrojumam šajā gadījumā ir metodoloģiska nozīme, jo tas paver iespēju konstatēt tiesību normas pazīmju atkarību no tiesību struktūras.

Bez šaubām, struktūra, kas sastāv no vienveidīgiem pamatelementiem – tiesību normām, ir saistīta ar kaut kādiem citu struktūru elementiem. Sevišķa nozīme ir tādiem elementiem kā valsts, kuras kompetentās institūcijas saskaņā ar izskatāmo tiesību izpratni, rod tiesību normas, garantē tās, nodrošina to prasību izpildi. Šāda rakstura attiecībām, pēc daudzu autoru domām, piemīt tādas tiesību normu īpašības (pazīmes):

1) valstiski valdonīgs raksturs;

2) tās rod vai sankcionē valsts (tiesību jaunrades subjekti);

3) tās nodrošina valsti ar piespiešanu.

Savādākas tiesību normu īpašības atklājas tad, kad tās aplūko mijiedarbībā ar tādiem tiesību struktūras elementiem kā tiesību vērtības, principi, idejas u.c. Acīmredzot pateicoties tādām mijiedarbībām, tiesību normas var iegūt tādas īpašības, kuras daži autori formulē sekojoši:

“Tās var paust taisnīguma, brīvības idejas, sabiedrības attīstības vajadzības.”

Tiesību normu piederībasociālo normu sistēmai raksturo tās kā sociālo normu veidu. Šī piederība dod iespēju, salīdzinot tiesību normas ar citām sociālajām normām, izdalīt tās īpašības, kas atšķir tiesību normas.

Piemēram, raksturojot tiesības to pirmā vēsturiskā formā – paražu tiesībās, parasti runā par to, ka paražu tiesības rodas no tām paražām, kurām valsts piešķīrusi vispārēju un visiem obligātu raksturu. Tas bija nepieciešams kā vispārējas regulas, ko vēstures laikā pieņēma par vadošām un noteica to būtību dzīvē un ikdienā.

Tiesību normu vispārīgumu var saprast arī savādāk, t.i., – tās neatspoguļo konkrētus faktus un nav domātas konkrētu attiecību regulācijai, sakārtošanai, bet atspoguļo tipisko sabiedriskajās attiecībās un ir domātas tipveida attiecību regulācijai. Tādas normas tiek veidotas kontinentālās (romāņu ģermāņu) tiesību sistēmas valstīs.

Turpretī tiesu precedenta norma tiek veidota sakarā ar konkrētu lietu, konkrēta gadījuma izskatīšanu un izlemšanu. Tāpēc tā iegūst konkrētu raksturu, lai gan šo tiesas lēmumu konkrētā lietā var ņemt par pamatu citas tiesas, izlemjot līdzīgas lietas. Kad tas notiek, tad no pirmās tiesas lēmuma atsavinātais, abstrahētais lietas izlemšanas princips iegūst vispārējās obligātās normas raksturu. Bet pavisam citā nozīmē.

Zināmā mērā tiesu precedenta normas vispārīgumu nosaka tiesu precedentu noteikumi, saskaņā ar kuriem tiesnesim, izskatot un izlemjot lietu, ir jāgriežas pie tām lietām, kuras tiesa izskatījusi agrāk. Būtībā šo notikumu pamatā ir tiesībās labi pazīstamais princips: viena veida lietas ir jāizlemj vienādi. Realizējot šo noteikumu prasības, piemēram, angļu tiesnesim, izskatot konkrēto lietu, pirmkārt ir jāvadās no fundamentālās atziņas, ka tiesības ir neizmaināmas un nemainīgas laikā. Un, otrkārt, tāpēc tiesnesim katru reizi vispirms ir jāpievēršas lēmumiem, kas bija pieņemti agrāk, jāmeklē loģiski sakari starp “vecām” tiesībām un jaunām lietām. Pateicoties tam, ka šo noteikumu piemērošana pārsvarā rit vertikāli, precedenta norma iegūst ne tikai vispārīgumu,bet arī obligātumu. Ne velti tos pieņemts interpritēt kā “tiesību valdīšanu pār tiesnešu patvaļu”, kas ieguvusi “likuma valdīšanas”nosaukumu. Manuprāt, šāds variants kā lietu izskatīšana sameklējot līdzīgas pazīmes ar esošo, nedod precizitāti un labu kvalitāti lietu izskatīšanā un it īpaši verdiktu pieņemšanā. Ir zināms, ka Amerikas Savienotās valstīs lietas vinnē tie, kas vairāk samaksās advokātam. Un kur tad būs taisnīgums? Viss ir daudz vienkāršāk.

A. Romanovs – cilvēks kurš labi pārzina angļu tiesības, norādījis, – “vispārējo tiesību normu autoritāte un spēks” balstās uz vecām tradīcijām, kuru saknes ir angļu valstiskuma vēsturiskajā pagātnē. Nav mazsvarīgi, ka vispārējās tiesības balstās nevis uz valstiskās piespiešanas un spēku un likumdevēja autoritāti, bet uz to iespaidu, kāds angļu sabiedrībā tradicionāli ir dažiem simtiem cilvēku, kas ietilpst valsts sociālajā elitē, – angļu tiesnešiem. Pats par sevi saprotams, ka ar tiesību normatīvā akta normas obligātuma izsludināšanu vien ir par maz. Lai panāktu to, ka tiesību normas visi (uz kuriem tās attiecas) uztvertu kā obligātas, ir jāgarantē to obligāta izpilde visos gadījumos, kad tas ir nepieciešams. Tādu garantēšanu visbiežāk uzņemas valsts. Nepieciešamības gadījumā šim nolūkam tā izmanto piespiešanu. Daudzi atzīmē, ka arī pati tiesību norma satur sevī zināmu “enerģiju”, kas “piespiež” tiesību subjektus rīkoties atbilstoši tam prasībām. Šāda veida ”potenciālam piespiešanas” veidam jābūt, parsvarā to realizē valsts, valsts noteiktās institūcijas, kas arī likumīgā kārta darbojas un veicina šos procesus. Jo pretējā gadījumā, ja subjekti nevēlēsies brīvprātīgi vai citu iemeslu dēļ pildīt, paklausīt, būs jāpiemēro darbības, lai novērstu tādu subjektu nepaklausību, neizpildi.

Tas nozīmē, ka valsts vajadzības gadījumā var piespiest subjektu ievērot tiesību normu, izpildīt tās prasību, saukt pie juridiskās atbildības tiesību normas pārkāpēju. Tādā ziņā valsts aizsargā tiesību normas.

Ir jāņēm vērā arī tas, ka attīstītās tiesībās ne visas tiesību normas pieņem valsts (valsts normas) – tās dažādās institūcijas. Ir piemēram, tādas, ko pieņem referendumos (“referendumu tiesības”), korporatīvās, līgumu u.c. normas. Tāpēc ne visas tiesību normas tiek nostiprinātas valsts izdotos oficiālos dokumentos – tiesību normatīvos aktos, kuru kopumu apzīmē ar vardu “likumdošana”. Lielākā tiesību normu daļa tiek nostiprināta, “iestrādāta” citos dokumentos, piemēram, tiesu lēmumos, līgumos. Tāpēc tiesības (kaut vai kā normu kopums) ir plašāks jēdziens, nekā – likumdošana. Pilnīgi atbalstu šo domu gājienu. Ir arī jābalstās uz valstī dzīvojošo cilvēku uzskatiem un domām, kaut arī par valsts uzturēšanu, attīstību, labklājību. Un jābūt iespējām pašizteikties, ja runājam par demokrātisko valsts režīmu, un līdzdalību lēmumu pieņemšanā un lēmumu projektu izvirzīšanu. Bet tas ir un būs atkarīgs tikai no valsts valdības, kura pieņems ideju un izstrādāt varēs par iedzīvotāju tiesību palielināšanu.

Ar tiesību normas rakstisko dokumentālo formu ir saistīta vēl viena tās īpašība – formālā noteiktība. Tā izpaužas ne tikai noformējumā (rakstiskos dokumentos); bet arī satura ziņā – skaidrībā, precizitātē un pat zināmā lapidārumā(lakoniskā, izteiksmīgā stilā). Tiesību normām ir jāsatur tiesības uz atļauto darbību konkrētiem veidiem vai kādiem objektiem (piem., dažāda veida īpašumu), kā arī pienākumi, aizliegumi un atbildības mēri par to nepildīšanu vai publiskās kārtības traucēšanu. Kā pēc Seno Romiešu apziņām var spriest, ka kā nav dokumetos, ta nav pasaulē (Quod non est in actis, non est in mundo).

Tiesību formālā noteiktība spilgti izpaužas kriminiālprocesuālās, civilprocesuālās u.c. detalizētās procedūrās. Piemēram, tiesu procedūru formālais raksturs dod iespēju noskaidrot visus izskatāmās lietas jautājumus, nostiprināt iegūto informāciju precīzas un skaidrās formās un pieņemt patiesu un taisnīgu lēmumu vai spriedumu.

Civiltiesību materiālo normu formālānoteiktība labi redzama, nosakot līguma obligātos nosacījumus, mantošanas kārtību, īpašuma tiesības, darījumus, saistības utt.

Laika gaitā radās nepieciešamība savienot tiesību normu formālo noteiktību ar to abstraktuma arvien augstāku pakāpi.

Pieaugot cilvēku apjomam, dāzādu situāciju individualizēšana un daudzveidība apgrūtināja, tāpēc cilvēki sāka apzināties, ka normu pielietošana ir apgrūtinoša un samazināties var tiesiskā regulējuma efektivitāte. Apzinoties šo likumsakarību, attīstīja tiesības tālāk divos ceļos.

Pirmais no tiem bija saistīts ar tiesu kompetences paplašināšanu un vispirms ar interpretācijas (tiesību normu iztulkošanas) tiesību piešķiršanu tām. Lai cik daudz likumu arī nebūtu, vienalga radīsies kaut kādi “izlaidumi” likumdošanā, vienmēr radīsies attiecības, kurām nebūs juridiskā seguma. Sabiedriskās attiecības ir dinamiskākas par likumdevēju kaut vai tāpēc, ka likuma veidošanas process ir samērā ilgstošs un likums tiek veidots ilgai lietošanai. Turpretī tiesas lēmumu uz esošas likumdošanas bāzes var izveidot daudz ātrāk un ar tā palīdzību niansētāk reaģēt gan uz dzīves izmaiņām, gan katra gadījuma īpatnībām. Tāpēc arī radās iespēja realizēt ļoti svarīgu tiesību principu: likuma neesamība nav pamats tiesvedības atteikumam.

Otrs ceļš, kuru sabiedrība gāja, pārvarot pretrunas starp sabiedrības dzīves komplicētības pieaugumu un nepieciešamību radīt arvien vairāk un vairāk kazuistisko normu, bija pašu normu abstraktuma pakāpes palielināšana. Apkopojot regulējamās sabiedriskās attiecības, konkrētos rīcības, uzvedības gadījumus pēc būtiskām pazīmēm samērā lielās klasēs, tām pakārotās grupās, tika radīti apkopojoši jēdzieni to atzīmēšanai. Pēc tam tos izmantoja tiesību normu formulējumiem. Tādējādi tiesību normu saturā nonāca tikai tas būtiskais (galvenais, svarīgākais, nepieciešamais šo attiecību attīstībai), kas bija raksturīgs nevis atsevišķiem gadījumiem, bet klasei vai tai pakārtotai grupai. Abstrahēšanas metodes pielietošana tiesību normas veidošanā bija iespējama galvenokārt tāpēc, ka tolaik tādas abstraktās domāšanas spējas, kas dotu iespēju ne tik daudz veidot, cik izprast abstraktās normas bija pietiekami attīstītas gan sabiedrības mazākumam, gan vairākumam, gan vairākumam, kuram bija jāpilda šo normu prasības.

Abstraktu tiesību normu veidošana prasīja ne tikai abstrahēšanas metodes izmantošanu, bet arī juridiskās tehnikas pilnveidošanu un tās izmantošanu tiesību normu jaunradē. Pateicoties tam, attīstīto tiesību normas kļūst par samērā komplicētu juridiski tehnisku konstrukciju.

Ņemot vērā to, ka tiesību normai bija jāparedz loģiski pabeigtu darbību tips, tā kļuva par diezgan lielu un izmantošanai neērtu konstrukciju. Tāpēc sāka izmantot normas sadalīšanas paņēmienu. Ar tā palīdzību tiesību normu “sašķēla” diezgan sīkās daļās un katru no tām noformēja kā atsevišķu priekšrakstu, ko rakstīja, piemēram, tiesību aktā kā pantu vai paragrāfu. Protams, izmantojot šādu veidu jāuzsver, ka šaj metodej bija lielāks potenciāls, lai tiesību normas tiktu konstruētas pēc svarīgiem, noteiktiem kritērijiem, kas arī un atvieglo tagadējo tiesību normu pielietošanu un saprašanu vispāri. Lai gan, kāredzams, piemēram, pants ir tikai tiesību normas daļa, praksē to mēdz uzskatīt par patstāvīgu tiesību normu. Bet sastāvdaļa nav veselais. Tāpēc tāda izpratne ir jāatzīst par fikciju. Cita liela, ka tiesību norma, pateicoties tāda juridiskās tehnikas līdzekļa izmantošanai, reāli “eksistē” tiesību pantu veidā. Tādā ziņā varētu teikt, ka tiesību normatīvā akta panti ir viens no tiesību normas eksistences veidiem.

Normatīvo tiesību attīstībā veiksmīgi turpina izmantot juridiskās tehnikas uzlabojumus, ko izmantoja vēl karaliskās tiesībās – tiesību normatīvo aktu preambulas, vispārēja rakstura noteikumus, nostādnes, kā arī tiesību principus. Bez šiem juridiskās tehnikas paņēmieniem un līdzekļiem tiesību normu veidošana plaši izmanto prezumpcijas, fikcijas, aksiomas u.c. Pateicoties tam, normatīvais materiāls kļūst kompaktāks un paaugstinās tā izmantošanas ekonomiskuma pakāpe. Līdz ar to palielinās tiesību normu sistematizētība. Līdz ko tiesības ir sistematizētākas jeb sadalītas pēc sakārtotības grupām, līdz ar to arī realizējas efektivitāte, samazinās laikietilpība un veicina to pielietošanu. Pilnīgi piekrītu autora paustajam, jo laiks ir tik ātrs un sabiedrībai pēc iespējas jābūt mobilākai visās dzīves situācijās. Tiesību pieņemšana un to funkcionēšanas nodrošināšana nav jābūt laikietilpīga, jo skatoties uz vēsturi, redzam tiesību normu attīstību un līdz ar to veiktās darbības un izpausmes.

Šīs iezīmes vēsturiskā attīstībā bija ļoti ilgstoša, tās sākums bija sistematizētības neesamība, jo arhaiskās tiesības (tiesību bērnības periods) bija sakārtotas kazuistikas valstība. Par to liecina pirmie rakstītie tiesību avoti. Piemēram, Hammurapi likumos sākumā redzam krimināltiesību un procesuālo tiesību normas, tām seko zemes tiesību normas, tirdzniecības tiesību normas, pēc tam – krimināltisību normas un beigās, neievērojot nekādu kārtību, tiek izklāstīti noteikumi, kas ir saistīti ar sabiedrības dzīves dažādām pusēm.

Normatīvo aktu ietvaros specializēto normu sakārtošanai, to savstarpējo sakaru veidošanai dažkārt izmanto sarežģītas shēmas. Viena no vienkāršākām un izplātākām ir vispārējo noteikumu izdalīšana atsevišķā sadaļā. Savukārt to normatīvā akta daļu, kas satur speciālās normas (un daļēji arī vispārējo noteikumu sadaļu), sadala daļās (piemēram, Civillikumā pirmā daļa – “Ģimenes tiesības”), nodaļās (pirmā nodaļa “Laulība”), apakšnodaļās (pirmā apakšnodaļa”Saderināšanās” ) un tām pakārtotās sadaļās ( piemēram, otrās apakšnodaļas “Laulības noslēgšana un izbeigšanās” I. sadaļa Šķēršļi laulības noslēgšanai; II. sadaļa Izsludināšana utt). Pēc minētā piemēram ļoti labi tiek parādīts, kā ērti un efektīvi sasniedza mērķi tiesību normu sistematizācijā, kas arī ļauj mums tagad ”pielietot” tās, pārskatāmāk pa pantiem, nodaļām, punktiem.

Tiesību normu attīstības process attīstīto tiesību ietvaros ir pretrunīgs un normu specializācija, par kuru runājām iepriekš – viena pretrunu puse. Otru veido tiesību normu integrācija. Attīstība ir specializācijas un intergrācijas vienība.

Tiesību normu integratīvo funkciju attīstītās tiesībās pilda tiesību principi. Nav tā, ka tiesību principi rodas un tos sāk izmantot tikai šajā tiesību attīstības posmā. Tos zināja arī agrāk. Diezgan izplatīts ir viedoklis par to, ka tiesību principus formulēja pirmie juridiskās zinātnes pārstāvji Eiropas universitātēs. Nereti tiek apgalvots, ka daudzus svarīgus tiesību principus mēs esam saņēmuši mantojumā no senās Romas juristiem, lai gan literatūrā visbiežāk tos sauc par sentencēm. Varbūt tas varēja būt saistīts ar to, ka tajā laikā daudzu cilvēku domāšana nebija pietiekami attīstīta un nepieņemami bija izmantot to kā tiesību integratīvu elementu. Tā rezultātā tika atklātas tiesību likumsakarības, ko nodefinēt var dažādi.

Un tomēr senās Romas juristi formulēja tiesību principus, kas ietvēra, ja ne visas, tad vismaz dažas svarīgas likumsakarību pazīmes. Ilustrācijai izmantosim pazīstamo: “Rerum perpetio similiter judicatarum auctoritas vim legis obtinere debet” (Tiesu lēmumi lietās, kas pastāvīgi tiek risinātas vienādi, gūst likuma spēku). Šajā ļoti svarīgajā secinājumā atrodams būtiskuma, noturīguma un atkārtojamības, t.i., gandrīz visas likumsakarības pazīmes.

Romieši to zināja, jo izveidoja vēl vienu principu, kas radās kā sekas iepriekšējam: “Res judicata pro veritate habetur” (Tiesas lēmums ir jāpieņem kā patiesība). Acīmredzot tāpēc principu “vienādas lietas ir jārisina vienādi” arī mūsdienās uzskata par vienu no svarīgākajiem, vadošajiem tiesību principiem.

Interesanti, ka šis princips atkārtojas svarīgākajā vispārējo tiesību principā “stare decisis” ( palikt pie agrāk izlemtā), kas papildina obligātā precedenta doktrīnu. Saskaņā ar to tiesas nedrīkst pārskatīt pēc saviem ieskatiem. Šis princips pauž pat atsevišķa tiesas lēmuma obligāto spēku. Pateicoties tam, vispārējas tiesības iegūst savdabīgumu, kas atšķir tās no, piemēram, kontinentālās tiesību sistēmas, kurā, kā zināms, pat augstākās tiesu instances atsevišķo lēmumu nekad neuzskata par obligātu precedentu.

Attīstīto tiesību integrācijas procesus, kas parādās tiesību normu sistematizācijā, tiesību principu veidošanā un piemērošanā, pavada arī tiesību normu sankciju individualizācija, kas, starp citu, bija saistīta ar juridiskās atbildības individualizācijas principu.

Šī tiesību normu īpašība ir viena no tiesību individualizācijas procesa pusēm, kuru savukārt nopietni ietekmēja attiecīgie procesi ekonomikas un politikas sfērās. Ir jāpiemēro sankcijas individuālā kārtība un jāsaglabā taisnīguma principu, par pamatu tam ir jāvadās pēc noteiktiem izdotiem tiesību materiāliem jeb normam, aktiem. Šādu materialu izsdrādāšanai un pieņemšanai kā tādai aizgāja vairaki gadsimti, kā aizsākumi tiek noteikti kā paražas, atsevišķas sabiedrības pieņemtās vērtības, normas, pamati, paraugi.

Tiesību norma ir pirmsākums un ka to kopums – tiesības, bija pamatots agrāk, kad pastāvēja arhaiskās tiesības. Tad, kad uz parasto paražu pamata radās tiesiskā paraža, acīmredzot turpināja darboties paražu nodrosināšanas sociālipsiholoģiskais atdarinājuma mehānisms. Bez šaubām, atdarinošā darbībā paraugam ir pirmsākuma loma.

Paražas veidojās pārsvarā stihiski, pieredzes, mēģinājumu un kļūdu metodes neapzinātas, bezgalīgi daudzkārtīgas pielietošanas ceļā. Indivīdi bieži neapzinājās nepieciešamību, kas determinēja paražu rašanos, idejas, ko producēja kolektīvā apziņa un kuru īstenošanas rezultātā veidojās paražas un pēc tam tiesiskās paražas. Maz ticams, ka paražu (t. sk. tiesisko paražu) realizācijas mehānismiem būtu samērā augsta apzināšanas pakāpe. Paražu automātiski realizēja rīcībā, uzvedībā. Tāpēc paraža un pēc tam arī tiesiskā paraža palika uzmanības centrā kā rīcības cēlonis, kā gandrīz vai vienīgā “redzamā” individuālās un sabiedriskās dzīves determinante.

Objektīvā nepieciešamība pēc normas, idejas un vēlāk doktrīnas, uz kuras pamata veidojās norma; interese, kas piešķīra šai normai noteiktu orientāciju; tāpat kā daudz kas cits, palika it kā “aiz kadra”.

Bet, tiesībām attīstoties, tiesību normu veidošanas process kļūst arvien racionālāks, organizētāks un tas, kas agrāk palika “aiz kadra”, arvien vairāk izvirzījās priekšplānā. Ņēmot vērā to, ka tiesību normas ir daudzveidīgas, to mijiedarbība ar vairākiem apstākļiem mēdz būt dažadas ”nokrāsas”, tomēr tās vieno noteiktība, strukturētība, objektivitāte, precizitāte u. c. faktori to tagadējā pielietošanā.

2. Tiesību normu klasifikācija

Tiesību normu klasifikācija ir tiesību normu sadalīšana savstarpēji saistītās klasēs pēc būtiskām pazīmēm, kas ir raksturīga dotā veida normām un atšķir tās no cita veida normām. Tās klasificē pēc to regulēšanas priekšmeta, izdevējiestādes, spēkā esamības noteiktā teritorijā vai attiecībā uz noteiktu personu loku, pēc normās ietverto priekšrakstu rakstura vai pēc to nozīmes tiesiskās kārtības nostiprināšanā.

2.1. pēc regulējamām attiecībām

Tiesību normas kā pamatelementus ikvienā tiesību sistēmā ir nepieciešams klasificēt noteiktās grupās, lai apjomīgais tiesību normu kopums būtu pārskatāmāks, vienkāršāk apgūstams un pielietojams. Klasificējot tiesību normas, kļūst arī uzskatāms, ka tās veido vienotu sistēmu, kur izmaiņas kādā no elementiem automātiski izraisa izmaiņas citos sistēmas elementos.

Normu klasificēšana pēc regulējamām attiecībām, proti, iedalījums nozarēs, ir tiesību sistēmas uzbūves pamats un visizplatītākais klasifikācijas veids, kas ļauj norobežot vienas tiesību nozares normas no citas tiesību nozares. Tas ļauj vieglāk orientēties un piemērot vajadzīgo normu praksē. Klasifikācija pēc nozarēm – materiālās un procesuālās, publiskās un privātās, valsts tiesību, administratīvo tiesību, finansu, krimināltiesību, civiltiesību u.c. normas. Izšķir vispārējas un konkretizējošas, tiešās regulējošās darbības un palīgdarbības tiesību normas. Pēc šī paša principa atsevišķas tiesību nozares var iedalīt sīkāk. Piemēram, civiltiesības sevī ietver Ģimenes tiesības, Mantošanas tiesības, Lietu tiesības un Saistību tiesības. Bez šaubām šāds princips ir vispieņēmamākais un viegls, jopēc tā tiek sadalītas nozares apakšnozarēs utt. Visam jābūt strukturētam un izvietotam savās vietās un pēc noteiktas kārtības, jo tiesībās vajag būt pēc iespējas konkrētākai pieejai visā.

2.2. pēc izdevējiestādes

Būtiska nozīme ir tiesību klasificēšanai pēc izdevējiestādes, jo šī klasifikācija ļauj noteikt normu hierarhiju un attiecīgi arī juridisko spēku. Tam ir svarīga nozīme tiesību normu kolīziju gadījumā. Klasifikācija pēc izdevējas iestādes – likuma normas, likumpamatoto aktu normas un deleģētās likumdošanas normas. Šāda normu klasifikācija ļauj noteikt to hierarhiju un juridisko spēku. Tiesību normas iedalās trijās galvenajās grupās:

likuma normās (Saeimas pieņemtie likumi);

likumpamatoto aktu normas (MK noteikumi);

deleģētās likumdošanas normas (valsts uzdevumā izdod pilnvarota iestāde).

Šāda normu gradācija palīdz noteikt to juridisko spēku, jo gadījumos, kad tiek konstatēta pretruna starp dažādiem juridiskā spēka ziņā normatīvajiem aktiem, spēkā ir tas normatīvais akts, kuram ir augstāks juridiskais spēks. Piemēram, Saeimas izdotie likumi ir primāri attiecībā pret MK izdotajiem noteikumiem. Taču, praksē var rasties situācija, kad starp vienādiem juridiskā spēka normatīviem aktiem ir radusies kaut kāda nesakoptība vai pretruna un katrā no šiem likumdošanas avotiem viens un tas pats jautājums tiek risināts dažādi. Tādā gadījumā spēkā būs tas normatīvais akts, kurš laika ziņā ir jaunāks. Līdzīgi šis jautājums tiek risināts gadījumos, ja kolīzija (pretruna) rodas starp vispārējām un speciālām tiesību normām. Vispārējais normatīvais akts ir dokuments, kurā ietverts noteiktas tiesību nozares vai sfēra vispārējs regulējums. Piemēram, Civillikums civiltiesībās, vai arī likums “Par uzņēmējdarbību” Uzņēmējdarbības tiesībās. Speciālās tiesību normas risina vienu konkrētu jautājumu kādā no nozarēm vai sfērām. Piemēram, likums “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”, likums “Par akciju sabiedrībām” Kolīzijas gadījumā starp šiem normatīvajiem aktiem, vispārējās tiesību normas būs spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Tātad, primāri ir jāvadās no speciālajām normām, bet pārzinot arī vispārējo attiecību regulējumu.

2.3. pēc spēkā esamības noteiktā teritorijā

Iedalījums saistās ar tiesību normu spēku telpā jeb noteiktā teritorijā. Šajā gadījumā pastāv:

1) valstiskās nozīmes normas, kuras ir spēkā visā valsts teritorijā un attiecās uz visām personām, kuras atrodas šajā valstī;

2) vietējās normas, kuras ir spēkā tikai stingri norobežotā administratīvajā teritorijā.

Citiem vārdiem sakot, katra tiesiskā norma darbosies tikai tajā teritorijā uz kuru izpaužas attiecīgās institūcijas vara, kura ir izdevusi konkrēto tiesību normu. Piemēram, Saeima izdod likumu, tas darbojas visā Latvijas teritorijā, Rīgas Dome pieņem noteiktus komunālos tarifus, šie tarifi darbojas tikai Rīgas Domes administratīvajā teritorijā un nevis ārpus tās.

2.4. pēc personu loka

Iedalījums vispārējas un speciālajās normās uz konkrētu personu loku, – vai nu uz visām personām attiecīgajā teritorijā, vai arī uz speciālu personu grupu, kā piemēram, pensionāriem, valsts civildienesta ierēdņiem un to kandidātiem.

2.5. pēc priekšrakstu rakstura

Imperativās normas satur absolūti kategorisku noteikumu, kā tas parasti ir krimināltiesību vai finansu tiesību jomā. Dispozitīvās normas relatīvi noteiktas dispozīcijas, kas var tikt konkretizētas, tiesisko attiecību subjektiem savstarpēji vienojoties. Dispozitīvās normas LR normatīvajos aktos ir sastopamas salīdzinoši retāk, un galvenokārt tās ir atrodamas civiltiesībās.

2.6. pēc tiesiskās kārtības nostiprināšanas

Tiesiskās kārtības nostiprināšanu iekļauj sevī divus pamatiedalījumus:

– regulatīvās normās;

– aizsargājošās normās.

Regulatīvās normas tieši regulē sabiedriskās attiecības. Piešķirot tiesības un pienākumus.
Regulatīvās normas iedala šādi:
1. pienākumu uzliekošās normas, kas nosaka personai veikt noteiktas pozitīvas darbības (ziņot par īpašuma izlaupīšanu)
2. aizliedzošās normas, kas nosaka pienākumu personām atturēties no attiecīga veida darbībām
3. pilnvarojošās normas, kas nosaka personas tiesības ar pozitīvu saturu (personas tiesības izmantot brīvību)

Tiesībaizsargājošās normas reglamentē juridiskās atbildības apjomu, subjektīvo tiesību nodrošināšanu, paredzot pat piespiešanu vai kā raksturo autore Ose D.: “Aizsargājošās normas ir vispārēja rakstura un nav saistītas ar pašas personas darbību”.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2001, 7.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2001, 67.lpp.

Энциклопедический юредический словарь. – М.: ИНФРА, 1997, 187. с.

Кузнецов Э. В., Сальников В. П. Наука о праве и государстве. – М. – СПБ: Герда, 1999, 93. с.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2001, 68.lpp.

Общая теория права и государства: Учебник/Под ред. В. В. Лазарева – М.: Юрист, 1994, 118. с.

Алексеев С.С. Право: азбука – теория – философия: Опыт комплексного исследования. – М.: Статус, 1999, 255. с.

Jakubaņescs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 89.-90. lpp.

Алексеев Н.Н. Русский народ и государство. – М.: Аграф, 1998, 508. с.

Проблемы общей теории права и государства. – М.: Норма – Инфра- М., 1999, 250. с.; Общаятеория государства и права. – Т. 2. – М.:Зеркало, 1998, 217.с.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 90.-91. lpp.

Sk.: Бабаев В.К., Баранов В.М., Толстик В.А. Теория государства и права в схемах и определениях. – М.: Юрист, 1998, 90. с.

Jakubaņecs V. Tiesību normas „P & Ko” Rīga 2002, 93.-94.lpp.

Turpat, 94.-95.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 94.-96.lpp.

Turpat, 96.-97.lpp.

Turpat, 97.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 97.lpp.

Turpat, 98.-99.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 99.-100.lpp.

Turpat, 100.lpp.

Turpat, 100.lpp.

Turpat, 102.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 102.lpp.

Turpat, 102.-103.lpp.

Turpat, 104.lpp.

Jakubaņecs. V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 108.-109.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 158.lpp.

Ose D. Tiesību pamati, Rīga 2002, 5. lpp.

Ose D. Tiesību pamati Rīga 2002, 6.-7. lpp.

Ose D. Tiesību pamati Rīga 2002, 7. lpp.

Ose D. Tiesību pamati Rīga 2002, 7. lpp.

Turpat.

Leave a comment