Eseja par tēmu
„Konkrēto dzīves situāciju nozīme cilvēkdrošības apdraudējumu veidošanās ģenēzē”
Kriminoloģija lielāko interesi velta psiholoģiskā un juridiskā zinātnē izstrādātam konkrētās dzīves situācijas jēdzienam. Konkrēta dzīves situācija ir noteikts cilvēka dzīves apstākļu kopums, kas tieši ietekmē viņa uzvedību dotajā brīdī. Kriminoloģiskā nozīmē tas ir notikums vai stāvoklis, kurš izsauc nepieciešamību īstenot sabiedriski bīstamu darbību.
Parasti situācija rodas pirms nozieguma, bet var arī pavadīt tā īstenošanu. Cilvēka dzīves apstākļi, no kuriem izriet konkrēta dzīves situācija, ir visai dažādi. Tas var būt salīdzinoši ilgstošs stāvoklis (piemēram, sarežģīti apstākļi ģimenē) vai īslaicīgs notikums (piemēram, konflikts ar huligānu uz ielas), dažādas citu cilvēku rīcības vai sabiedrībā izveidojies stāvoklis.
Situācija var aptvert milzīgas teritorijas vai aprobežoties ar dzīvokli (piemēram, esot sadzīves strīdam). Situācijas ilgums arī ir dažāds: sākot ar dažām sekundēm (notiekot ceļu satiksmes negadījumam) un beidzot ar vairākiem gadiem (konflikti uz greizsirdības vai atriebības pamata) [2; 35.-39.].
Katrā dzīves situācijā jāizšķir objektīvu saturu, kuru nosaka patiesībā notikušie notikumi, un subjektīvu nozīmi, kuru tai piedod subjekts atkarībā no viņa uzskatiem, pieredzes, nosliecēm, rakstura u.c. Situācijas objektīvais saturs un subjektīvā nozīme var krasi atšķirties. Subjektīvais situācijas skaidrojums cieši saistās ar personības motivācijas sfēru un ar to nosakāmiem uzvedības mērķiem.
Situācijas var ne tikai izsaukt pagaidu izmaiņas uzvedībā, bet arī stimulēt personības pārorientēšanos. Pie tādām situācijām var attiecināt emocionāli piesātinātus notikumus, kuri skar personības intereses vai sirdsapziņu. Pie tām attiecina sabiedriskās dusmu izpausmes, nicināšanas, apbrīnošanas un dzīvei bīstamas situācijas, cerību sairšanu vai, otrādi, tādas situācijas, kuras rada ticību laimei u.c.
Cilvēks uzvedas atšķirīgi ikdienišķos apstākļos un ekstremālos, neierastos nosacījumos. Tāpēc, novērtējot viņa darbības, kuras novedušas pie noziedzīga rezultāta, būtu jānoskaidro, vai viņš paredzējis šādu apstākļu sagadīšanos, vai tas noticis viņam negaidīti. Tas nepieciešams, pirmkārt, pareizai personības rakstura izpratnei, viņa morālās un emocionālās noturības noskaidrošanai. Novērtējot nelikumīgas rīcības, būtu arī jāievēro, ka cilvēka uzvedība kā tāda, bet īpaši ekstremālā situācijā, ir ne tik lielā mērā atkarīga no nervu sistēmas īpatnībām, cik ir atkarīga no rakstura īpašībām, pārliecībām, nosliecēm, individuālās pieredzes, pieredzes grūtību pārvarēšanā, sociālo nostādņu un sabiedriskā viedokļa ietekmē [1; 219.-225.].
Jebkuras situācijas svarīga īpašība ir tās konkrētums, kas tiek izteikts tajā, ka tā pastāv noteiktos telpas-laika ietvaros. Situācijas var aptvert plašas teritorijas un saglabāties ilgstoša laika periodā vai, otrādi, aprobežoties ar nelielām telpām un ilgt dažus mirkļus. Situācijas telpas-laika mērogi daudzējādā ziņā ir atkarīgi no konkrētu personu darbības rakstura, viņu iespējām un viņu nodomu virzības.
Cita situācijas īpašība ir tās sistemātiskums un zināma atkārtojamība, kas rada nepieciešamus gnozeoloģiskus un loģiskus pamatus tās paredzēšanai nākotnē.
Lielākā situāciju daļa cilvēka dzīvē rodas zem dažādu sociālu faktoru ietekmes, konkrētiem sabiedriskiem sakariem un attiecībām. Tāpēc kopumā situācijas var apskatīt kā vienu no sociālās vides izpausmēm, kas spēlē galveno lomu personības veidošanās un tās uzvedības procesā [2; 45.-54.].
Dzīves situācijas var veidoties ne tikai zem sociālu faktoru ietekmes, bet arī dabas spēku iedarbības rezultātā, piemēram, stihiskas nelaimes vai slimības rezultātā. Dažas situācijas nosaka iemesli, kuri nav atkarīgi tikai no personības un tās mikrovides, bet arī no plašākām sociālām kopienām. Tā, piemēram, situācijas, saistītas ar kara grūtībām un pēckara atjaunošanu, kā arī materiālām grūtībām, nosaka ekonomiskie iemesli.
Konkrētu situāciju, kurā dotā personība atrodas pirms nozieguma īstenošanas, būtiskā pakāpē nosaka tās sociālā loma, piederība sociālai grupai, dzīvesveids utt. Varbūtības aspektā tas dod iespēju paredzēt dažus notikumus cilvēka dzīvē un noteiktu viņa uzvedības variantu. Piemēram, vienas situācijas, kuras saistītas ar profesionālu piederību, rodas taksometra vadītājam, citas – veikala pārdevējam, trešās – ārstam u.tml. Viņu uzvedību vistipiskākās un svarīgākās situācijās nosaka kā likumi un amata instrukcijas, tā arī dotajā profesijā nerakstītās, izstrādātās normas un, protams, vispārpieņemtas uzvedības normas. Noteikta tipa situācijas rodas arī cilvēka dzīvē, kurš sistemātiski īsteno noziegumus, slēpjas no izmeklēšanas orgāniem, dzīvo parazītisku dzīvesveidu [1; 225.-233.].
Situācijas ir atkarīgas arī no uzskatu virzības, personības interesēm un nosliecēm, no tās ideāliem. Tāpēc, piemēram, personas ar antisociālu orientāciju nereti tiecas nokļūt tādās situācijās, kurās tās var rēķināties ar savu vajadzību apmierināšanu, vai arī paši rada šīs situācijas. Būtiskā pakāpē situāciju nosaka cilvēka intelekts [1; 219.-223.].
Situācijai nav jārada noteicošo ietekmi uz doto cilvēka uzvedību, tai skaitā, nozieguma īstenošanu: cilvēks var rīkoties pat pretim dzīves situācijai. Tāpēc ir jāizšķir motivējoši vienaldzīgas un motivējošas situācijas. Situācija tiek saukta par motivējošu vienaldzīgu, ja tās sastāvdaļu, elementu stāvoklis un izmaiņa neietekmē subjekta darbību. Situācija ir motivējoša, ja kaut kas spēj radīt ietekmi uz dotās personas darbību.
Motivējoša situācija saistās ar noziegumu caur iemeslu pret tā īstenošanu. Pirms nozieguma ilgstoša laika periodā personu var ietekmēt daudzi objektīvi un subjektīvi faktori, tomēr par iemeslu nozieguma īstenošanai kļūst tikai tie, kuri spēlē „nolaižamā āķa” lomu kopējā uzvedības mehānismā. Šajā lomā situācija uzstājas, galvenokārt esot situatīviem, iepriekš nepārdomātiem noziegumiem, piemēram, kad strīds jau notiek un ir motīvs (greizsirdība, atriebība), bet trūkst mazas detaļas, kura izkurinātu savstarpējā naida uguni, pārvērstu to par traģēdiju [2; 61.-69.].
Iemeslu var izdomāt vai izprovocēt pats noziedznieks, kas bieži sastopams no huligānu un izvarotāju puses. Iemesls var būt arī savtīgos noziegumos, kad lieta „nav savā vietā” un līdz ar to „provocē” subjektu, kuram jau ir nodoms kaut ko nozagt. Iemesla lomai tuva ir situācija neuzmanības noziegumos, kad tā dezorientē un mudina subjektu uz neapdomātām darbībām.
Situācija arī var būt nozieguma motivācijas avots. Tas galvenokārt sastopams tad, kad subjekta priekšā rodas sarežģīta problēma.
Problemātiska situācija – tāda situācija, kuras ietvaros pastāv šķērslis subjekta noteiktajam mērķim. Lai atrisinātu problemātisku situāciju, ir jāatrod šķēršļa pārvarēšanas veidu un nozīmētā mērķa sasniegšanas veidu. Katra problemātiska situācija var būt atrisināta tikai ar noteiktiem līdzekļiem. Problemātiska situācija ir apstākļu kopums, kurš prasa izeju, tūlītēju lēmuma pieņemšanu. Šāda veida situācijas parasti rodas pirms noziegumiem, kas izdarīti ar iepriekšēju nodomu, un kuras šādā gadījumā ir esošo šķēršļu pārvarēšanas rezultāts. Liela problemātiskas situācijas loma ir arī neuzmanīgu noziegumu īstenošanā [1; 225.-226.].
Dzīves situācija var nozīmēt iespēju radīšanu noteiktu personības vajadzību apmierināšanai. Iedomāsimies cilvēku, kuram ir normālas materiālās vajadzības. Kā viņš var tās apmierināt? Tas ir atkarīgs no viņa personības īpatnībām (statusa, spējām u.tml.) un no konkrētas dzīves situācijas, kurā viņš atrodas. Šī situācijas viņam var būt labvēlīga vai nelabvēlīga. Tā paver cilvēkam likumiskas līdzekļu iegūšanas iespējas vai bloķē tās. Iespējams, situācija iesaka viņam nelikumīgu ceļu.
Likumiskās iespējas cilvēkam var būt nepieejamas sakarā ar objektīviem iemesliem, piemēram, ekonomisko stāvokli valstī un dotajā tautsaimniecības nozarē (uzņēmumu slēgšana, bezdarbs), politiskā stāvokļa īpatnībām u.c. Bet var būt arī subjektīva rakstura šķēršļi: izglītības trūkums subjektam, viņa pasivitāte, sarežģīts ģimenes stāvoklis u.c. Likumisku iespēju var vispār nebūt, piemēram, tāpēc, ka subjekts savā priekšā liek mērķus, kuri ar likumu ir aizliegti [2; 73.].
Šādā situācijā viņam var rasties domas par nozīmētā mērķa sasniegšanu ar nelikumīgām iespējām.
Situācija – dotajā brīdī cilvēku ietekmējošs apstākļu kopums, kuri kā veicina, tā arī kavē noziegumu, vai arī ir neitrāli. Situācijas loma nozieguma mehānismā būtiskā pakāpē ir atkarīga no tā, kāda faktoru grupa nosaka dotās situācijas „seju”, dominē tajā.
No augstāk minētā var izdarīt secinājumu, ka konkrētai dzīves situācijai ir liela nozīme nozieguma īstenošanas kontekstā, jo tā balstās uz pēkšņumu, kaut ko tādu, ko persona negaida. Šādā stāvoklī tūlītēji pieņemt saprātīgu lēmumu ir diezgan sarežģīti, tāpēc tieši šajās situācijās rodas daudz neuzmanības noziegumu.
Taču ne mazāk svarīga loma atvēlēta noziedzīgai personai un tās būtībai. Svarīgi ir apzināties, kādi personiskie motīvi, pārliecības un domas virza cilvēku uz noziedzīgas darbības īstenošanu.
Esejā izmantotie avoti:
1. Kriminoloģija. Mācību grāmata juridiskajām augstskolām un fakultātēm. Rīga, Nordik, 1998. – 219. – 233.lpp
2. Кудрявцев В.Н. Причинность в криминологии. Москва, 1968 г. – 35 – 73 стр.