Konkurence tirgus apstākļos

Rīgas Valsts tehnikums
*************

Konkurence tirgus apstākļos
*************

******
************
*********
saimnieciskās darbības uzskaite,
kontrole un analīze
**********
**********

**************

*********,2002

Saturs

Ievads
1. Tirgus veidi, tirgus struktūra.
2. Konkurence:
1.1 pilnīgā konkurence;
1.2 monopolistiskā konkurence;
1.3 monopols;
1.4 oligopols un oligopsons.
3. Džoanna Robinsone un viņas ieguldījums ekonomikā.
Nobeigums
Izmantotā literatūra

Ievads

Latviešu biznesā pagaidām ir tikai daži nacionālie varoņi, piemēram, Gunārs Ķirsons, Valdis Lokenbahs, Lolita Bemhena. Ar to, ka biznesu cēluši no nulles un iekaro ārvalstu tirgus, viņi pelna daudz lielāku cieņu nekā oligarhi, kam izdevies veiksmīgi privatizēt un pārdot īpašumus tepat uz vietas.
Joprojām par veiksmīgu tiek uzskatīts uzņēmējs, kas firmu paspējis izveidot un jau pārdot, nevis tie daži stratēģi, kas atklāj arvien jaunus tirgus, eksportējos produkciju vai atklājot pārstāvniecības ārzemēs.
Firmu pārdošana ir likumsakarīga, jo Latvijas tirgus iespējas ir ierobežotas (objektīva ekonomikas problēma), tāpēc gudrs un uzņēmīgs latvietis ar savu smadzeņu potenciālu sāk lūkoties ārpus valsts robežām.
Pašlaik latviešu iniciatīvu būtiski apdraud uzņēmības trūkums un attiecīgi arī bailes no atbildības vai lēmumu pieņemšanas. Latviešu raksturu ietekmējis fakts, ka gadsimtiem ilgi esam bijuši apspiesti, tā izveidojusies zemnieciska pazemība un respekts pret ikvienu ārzemnieku. Biznesa paplašināšanu traucē arī pelēkās masas reflekss un mazvērtības kompleksi – tautiskais latvietis putekļusūcēju no pārdevēja nopirks tāpēc, ka jutīsies neērti, atsakot uzmācīgam pārdevējam. Tā izveidojies “iekšzemes algotņa” sindroms – latvietis ir daudz labāks darbinieks nekā darba devējs, jo ir strādīgs, bet neuzņēmīgs. Mēs esam pārāk toleranti gan pret iekarotājiem, gan pret konkurentiem. Līdz ar to globālajā biznesā no latviešu invāzijas nebaidās, un mūsu valsts globālās konkurētspējas sarakstā ierindojas tikai 42.vietā.

Tirgus veidi, tirgus struktūra

Kas tad ir tirgus? Tirgus ir mehānisms, kas dod iespēju pircējiem un pārdevējiem veikt savstarpējus darījumus. Tas var būt dažāda veida un mēroga, no tradicionālā vietējā līdz pasaules mēroga tirgum.
Parasti izdala trīs galvenos tirgus veidus, kuros valsts, firmas un mājsaimniecības stājas savstarpējās attiecībās:
 Preču un pakalpojumu tirgus;
 Darba tirgus;
 Naudas (finansu) tirgus.
Tirgus var iedalīt pēc dažādiem kritērijiem, piemēram, arī šādā veidā:

Atkarībā no preču pārdošana vietas veidojas vietējais jeb reģionālais, nacionālais un starptautiskais tirgus. Pagājušā gadsimta pēdējos gadu desmitos sākās tirgus robežu saplūšanas process, kura spilgtākais piemērs ir Eiropas Savienība. Pašlaik tā apvieno 15 Eiropas valstis, kuru sadarbības pamatā ir:
1) preču kustības brīvība;
2) pakalpojumu kustības brīvība;
3) darba spēka kustības brīvība;
4) kapitāla kustības brīvība.
Tirgus eksistē visur, kur ļaudis sanāk kopā, lai pirktu un pārdotu savas preces un pakalpojumus. Un jebkur, kur ir tirgus, eksistē konkurence. Kas tad ir konkurence? Konkurence – uz ražošanas līdzekļu privātīpašumu dibinātai preču ražošanai raksturīgā cīņa starp privātiem ražotājiem par izdevīgākiem preču ražošanas un pārdošanas apstākļiem, kapitālismā – cīņa starp kapitālistiem par maksimālas peļņas iegūšanu. Konkurences vispārīgo teoriju izstrādāja Hārvardas universitātes profesors Maikls Porters. Viņš pierādīja, ka konkurenci var veicināt ar:
1) zemākām izmaksām, tas ir,
 zemākām darba organizācijas izmaksām,
 īsākiem darba izpildes termiņiem nekā konkurentiem;
2) specializāciju.
Tirgū konkurē ne tikai preces ražotāji, bet arī tās pārdevēji un pircēji. Ir iespējami gadījumi, kad ražotāju sekmīgais darbs, samazinot preču ražošanas izmaksas, tiek sabojāts, jo preču pārdevēji, gribēdami gūt lielāku peļņu sev, nosaka pārāk lielu uzcenojumu, tā samazinot preces konkurētspēju. Pamatā ir četru veidu konkurences tirgus situācijas: pilnīgā jeb tīrā konkurence, monopols un monopsons, oligopols un oligopsons, monopolistiskā konkurence. Pēdējās trīs situācijas bieži tiek sauktas par nepilnās konkurences situācijām. To, pie kuras no šīm konkurences tirgus situācijām pieder firma, palīdz noteikt būtiski kritēriji:
 firmas iespējas ietekmēt tirgu, nosakot savai produkcijai attiecīgas cenas(jo mazāk firma spēj regulēt tirgu, kurā tā darbojas, jo konkurētspējīgāks ir šis tirgus);
 firmu skaits, kas darbojas attiecīgajā tirgū;
 produkcijas veids, ko firma piedāvā;
 nosacījumi jaunu firmu iekļūšanai šajā nozarē attiecīgā tirgū;
 ārpuscenas konkurences apjoms(kvalitāte, modelis, krāsu izvēle, preces sastāvs, iesaiņojums, garantijas, utt.);
 iespēja iegūt nepieciešamo tirgus informāciju.
Konkurence
Pilnīgā konkurence – daudz pircēju un daudz pārdevēju

Piedāvājuma un pieprasījuma likumi iepriekš aprakstītajā formā darbojas tikai pilnīgas konkurences apstākļos. Pilnīgai konkurencei, pēc ekonomistu domām, nepieciešami šādi nosacījumi:
 tirgū darbojas daudz pircēju un pārdevēju; neviens indivīds vai cilvēku grupa nevar ietekmēt stāvokli tirgū;
 pārdošanai tiek piedāvātas identiskas preces vai pakalpojumi;
 neviens no pārdevējiem vai pircējiem par tirgu nezin vairāk kā citi;
 gan pircēji, gan pārdevēji var pēc vēlēšanās atstāt tirgu.
Šāda situācija ir ļoti reti sastopama. Par pilnīgās konkurences tirgus piemēru tiek uzskatīta vērtspapīru pārdošana biržās, jo:
 tajās ir tik daudz akciju un obligāciju pircēju un pārdevēju, ka (ar dažiem izņēmumiem) neviens indivīds vai cilvēku grupa nevar kontrolēt kādu konkrētu vērtspapīru tirgu;
 jebkuras iesaistītās firmas vērtspapīri ir brīvi pērkami un pārdodami;
 visas darbības ar vērtspapīriem tiek reģistrētas, un informācija ir brīvi pieejama plašai publikai;
 vērtspapīrus pērk vai pārdod pēc brīvas izvēles.

Monopolistiskā konkurence – daudz vienreizīgu preču

Tikai specifiskos gadījumos, pārdodot biržās vērtspapīrus, labību, kafiju, naftu, var runāt par pilnīgo konkurenci. Parasti tiek pārdotas līdzīgas preces un pakalpojumi, paskaidrojot, ka tie ir “uzlaboti”, “vislabākie par šo cenu”, “pilnībā atrisinās jūsu problēmu”, utt. Tirgu ar daudziem pārdevējiem, kuri piedāvā līdzīgas, bet ne identiskas preces, ekonomisti sauc par tirgu, kurā ir monopolistiskā konkurence. Konkurence starp pārdevējiem rada zemākas izmaksas un cenas, augstāku produkcijas kvalitāti un labāku klientu apkalpošanu. Toties konkurence starp pircējiem par kādu ražojumu izraisa tā cenas pieaugumu.
Viens no monopolistiskās konkurences piemēriem ir Latvijas mazpilsētām raksturīgie pārtikas preču veikaliņi, kuros pārdod identiskas preces. Veikalu vadītāji cenšas pircēju piesaistīt ar veikala interjeru, pārdevēju apkalpošanas kultūru, dažādiem papildu pakalpojumiem. Reklāma ir viens no monopolistiskās konkurences iedarbīgākajiem psiholoģiskajiem līdzekļiem. Monopolistiskā konkurence ir saistīta ar ražošanas regulēšanu.
 Tiek meklētas iespējas ražot jaunas preces ar jaunām atšķirīgām īpašībām.
 Firmas izdzīvošanas kritēriji ir saistīti nevis ar resursu taupīgu izmantošanu, bet gan ar spēju apmierināt īpašas pircēju vajadzības.

Monopols(viens pārdevējs) un monopsons(viens pircējs)

Tulkojumā no grieķu valodas “monopols” nozīmē – viens pārdevējs, “monopsons” – viens pircējs. Monopols ir tirgus, kurā ir tikai viens pārdevējs. Pilnīgas konkurences apstākļos tirgū cenu nosaka pieprasījuma un piedāvājuma līkņu krustpunkts. Šajos apstākļos pieprasījums un piedāvājums atspoguļo daudzu pircēju un pārdevēju domāšanu: neviens indivīds vai cilvēku grupa nevar ietekmēt tirgus cenu. Esot monopoliem, preču cenu nosaka viena firma. Un firma izvēlēsies to cenu, kura dod vislielāko peļņu. Monopolu raksturo šādas pazīmes:
 viens vienīgs pārdevējs (monopolists);
 nav līdzīgu preces aizvietotāju. Monopolā pārdotā prece atšķiras no pārējām piedāvātajām precēm. Pircējiem vai nu ir jāmaksā monopola noteiktā cena, vai arī jāiztiek bez šīs preces;
 ir tirgū iekļūšanas barjera. Konkurējošās firmas parasti nespēj iekļūt tirgū, kurā valda monopols. Monopsona gadījumā tiek noteiktas zemākas iepirkuma cenas, nekā tas būtu konkurences gadījumā, kad cenu regulē pieprasījums un piedāvājums.
Monopolists var kontrolēt vai nu cenu, vai nu izlaides apjomu, bet ne abus vienlaikus. Monopols var būt arī tad, ja ir šķēršļi citu firmu ienākšanai tirgū. Monopoliem var izdalīt trīs veidus –
 Dabiskais monopols (veidojas, ja ražošana ir koncentrēta, ražošanas attīstīšanā tiek izmantotas arvien jaunākas tehnoloģijas).
 Nedabiskais (mākslīgais) monopols (tiek izveidots, konkurentiem aizmuguriski vienojoties).
 Gadījuma monopols (rodas situācijās, kad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, jo šajā laikā firma meklē savu tirgus nišu – vietu, kur realizēt produkciju).
Gadījuma monopols var pāraugt mākslīgajā monopolā, ja valsts ekonomika nepakļaujas dabiskajiem tirgus likumiem, un tad to nostiprina ar likumu mākslīgi. Absolūts jeb pilnīgs monopols valstī ir reta parādība attīstītajās valstīs, tas vairāk raksturīgs nelielām un mazāk attīstītajām valstīm. Dažos gadījumos monopolu izveidošanās un pastāvēšana ir likumsakarīga. Sakaru sistēmā, komunālajā saimniecībā, dažās transporta nozarēs nav lietderīgi veidot vairākus uzņēmumus. Raksturīgi piemēri ir elektroapgādes, gāzes un ūdens apgādes uzņēmumi. Tā kā šie uzņēmumi ir pasargāti no konkurences, kas ierobežotu cenas, tad konkurences lomu izpilda valdība, pārraugot uzņēmumu darbību un aizsargājot iedzīvotājus. Monopolam var būt priekšrocības nozarēs, kur konkurence varētu radīt nevajadzīgu kapitāla dublēšanos. Monopolam ir iespēja paaugstināt cenas, kas ievērojami pārsniedz ražošanas izmaksas, un, tā kā tam nav konkurentu, tas var būt neefektīvs savā darbībā. Neļaujot citām firmām ienākt nozarē, tiek ierobežota patērētāju izvēle.

Oligopols (daži pārdevēji) un oligopsons (daži pircēji)

Grieķu valodā “oligos” nozīmē neliels skaits, daži. Oligopols ir termins, ko attiecina uz tirgu, kurā dominē tikai dažas (parasti 3-5) lielas firmas. Termins “oligopsons” tiek lietots, ja ir tikai daži produkcijas pircēji. Latvijā jēdzienu “oligopsons” varētu attiecināt uz cukura ražošanu, kur divas cukurfabrikas ir galvenās zemnieku saražoto cukurbiešu pircējas. Oligopols rodas arī tad, kad mainās tirgus struktūra no situācijas, kur daudz uzņēmumu ražo un pārdod diferencētas preces, uz situāciju, kad tirgū dominē dažas firmas. Notiek intensīva noslāņošanās, par ko ekonomisti saka: mainās “koncentrācijas līmenis”. To nosaka tas, cik procentu no nozares kopējā apjoma saražo četri lielākie uzņēmumi. Oligopols eksistē tāpēc, ka konkurējošām firmām ir grūti iesaistīties tirgū. Apstākļus, kuri apgrūtina iekļūšanu tirgū, sauc par “ieejas barjeru”. Viena šāda barjera ir augsta maksa par iekļūšanu tirgū, piemēram, lai darbotos automobiļu rūpniecībā, ir nepieciešams kapitāls miljardos dolāru. Oligopola apstākļos cenu konkurence ir mazāk efektīva. Cenu konkurences vietā oligopoli bieži orientējas uz līderpozīcijām cenu noteikšanā, slepenām norunām un tradīcijām. Galvenās oligopolu formas ir – īslaicīga vienošanās (konvencijas, pūli, ringi, korneri); kartelis; sindikāts; trests; koncerns.

Džoanna Robinsone un viņas ieguldījums ekonomikā

Džoanna Robinsone (1903-1983) ir izstrādājusi “nežēlīgās konkurences” teoriju. Džoanna Robinsone vairāk nekā 40 gadus pasniedza ekonomiku Kembridžas universitātē Anglijā. Viņas grāmata “Nepilnīgās konkurences ekonomika” (1933) padarīja viņu par vienu no pasaules slavenākajām ekonomistēm.
Ņemot vērā Alfreda Māršala norādījumus, trīsdesmito gadu ekonomisti savos pētījumos pamatojās uz pilnīgās konkurences un monopolu koncepciju. Taču pilnīgā konkurence, kad ir daudz pircēju un pārdevēju, kuriem ir pilnīga tirgus informācija, bija reti sastopama, tāpat kā pilnīgs monopols. Pircēji, nespēdami atrast aizvietotājus, maksāja monopolista noteikto cenu. Tas, kas notiek reālajā dzīvē, ir vidū starp pilnīgās konkurences un monopola galējībām. Profesore Džoanna Robinsone šāda veida tirdzniecību apraksta kā nepilnīgo konkurenci.
Džoanna Robinsone nepilnīgo konkurenci uzskatīja par galveno kapitālisma mīnusu. Saglabājot augstāku cenu, nekā tas būtu pilnīgas konkurences apstākļos, uzņēmēji saņem lielākus ienākumus, toties patērētāji zaudē. Taču šajā laikā ekonomika funkcionē, nenodrošinot maksimāli iespējamo nodarbinātību un preču un pakalpojumu ražošanu. Tas savukārt izraisa bezdarbu un politisko nestabilitāti.

Nobeigums

Jau atkal mēs stāvam jauna, nezināma laikposma priekšā. Ir ne tikai sācies jauns gadsimts, mūsu pašu Latvijā ir pienācis 8.Saeimas valdīšanas laiks. Latvijas uzņēmēji cer sagaidīt no jaunās valdības pārdomātus lēmumus, stabilitāti un atbalstu, kā arī atzīst, ka ir būtiski, lai tiktu turpināta nodokļu sloga samazināšana, uzņēmējdarbības vides un likumdošanas sakārtošana, lai nebūtu daudz un strauju izmaiņu likumdošanā. Uzņēmēji ir teju vienisprātis, ka jaunajai valdībai nav jānāk ar pozīciju, ka viss, kas ir bijis līdz šim, ir slikti un tāpēc tagad ir “jāsāk no nulles”. Viņiem šķiet būtiski, lai jaunā valdība turpinātu līdzšinējo Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un NATO un lai tiktu nodrošināta Latvijas ekonomikas veiksmīga iekļaušanās Eiropas Savienības apritē. Nozīmīgs uzdevums jaunajai valdībai būtu, lai tā atvieglotu Latvijas uzņēmēju ceļu uz Eiropas Savienību un nodrošinātu taisnīgu un caurskatāmu Eiropas Savienības strukturālo fondu naudas sadali. Jaunās valdības redzeslokā jābūt tādām vispārzināmām lietām kā eksporta un investīciju (gan pašmāju, gan ārvalstu) veicināšana. Svarīga būtu vismaz daļēja reinvestējamās peļņas atbrīvošana no uzņēmumu ienākuma nodokļa, bezdeficīta valsts budžeta panākšana, ierobežojot budžeta izdevumu daļu, tālāka infrastruktūras attīstīšana un plaša eksporta veicināšanas programma.
Vai jaunā valdība attaisnos Latvijas uzņēmēju un darbaspēka cerības?

Izmantotā literatūra

 Dace Vilne, Juta Birzniece “Ekonomika”, izdevniecība “Kamene” 2001.g.
 Laikraksts “Diena”
 Autoru apvienība “Svešvārdu vārdnīca”, izdevniecība “Liesma” 1969.g.

Leave a comment