Ievads
Kā studiju darba tēmu “Konstitucionālās tiesības, to normas, veidi, avoti un īpatnības, izvēlējos tāpēc, ka šis temats ir pamatā visai konstitucionālo tiesību zinātnei, lai apgūtu visu šo mācību kursu, ir jāzin pamati, un konstitucionālās tiesības ir visu tiesību zinātņu piramīdas virsotnē.
Konstitucionālās tiesības ir pati svarīgākā tiesību nozare modernā valstī.
Konstitucionālo tiesību reglamentācijas priekšmets ir cilvēks, sabiedrība un valsts tiesiskie pamati.
Cilvēku regulators sabiedrībā ir tiesības, to normas(šajā gadījumā konstitucionālās), kas ir cieši saistītas ar šajā sabiedrībā pastāvošajām morāles normām, arī ar attieksmi pret tikumisko un ētisko aspektu. Uz sabiedrisko morāli savu ietekmi atstāj gan pastāvošie sabiedrības dzīves apstākļi, it īpaši ekonomiskie, gan politiskie notikumi, gan dabas katastrofas kā arī masu mediji.
Cilvēku sabiedrībai ir nepieciešamas normas, kas viņus ierobežo, pretējā gadījumā sabiedrībā pastāvētu nedrošība, valdītu nesaimnieciskums, haoss un vardarbība, kas izriet no cilvēku attiecību publiskuma, konfliktu neizbēgamības sadzīvē, cilvēku interešu savtīguma.
Studiju darba galvenie avoti ir juridiskās vārdnīcas, dažāda zinātniskā literatūra, tās konspekti un internets.
Konstitucionālās tiesības
Tiesības- valsts vara, cenšoties pēc sabiedrības labklājības un miera sadarbības kopdzīvē, ar pavēlēm un aizliegumiem nosaka sabiedrības locekļu-cilvēku-darbības robežas un viņu privāto interešu, atkarībā no sabiedrības interesēm, apmērus. Tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Gandrīz tikpat vecakā filozofija ir jautājums par tiesību būtību. Par tiesību izpratni turpinājās nebeidzami strīdi arī šodien un tiek izteikti dažādi zinātnieku uzskati. Vācu filozofs I. Kants savā darbā “Tīra prāta kritika” atzīmē, ka juristi vēl aizvien meklē savu tiesību definīciju. Viens no galvenajiem tiesību rašanās faktoriem ir indivīda un sabiedrības problēma, viņu savstarpējo attiecību pareiza noregulēšana, kas ir visas sabiedrības pastāvēšanas pamats. Jāievēro arī tas, ka katrā indivīdā mājo divejādas tieksmes:
1. egoistiskās
2. altruistiskās
Egoistiskās vērstas uz pašu indivīdu, uz pašu vēlmju īstenošanu, bet altruistiskās- uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši šīs indivīda īpašības nodrošina sabiedrības eksistenci, stiprina tās vienotību un individualitāti vienlaicīgi. Līdz ar sabiedrības attīstību nostiprinās morāles normas, kas ir tiesību pamatā un veicina to attīstību. Visiem šiem minētiem faktoriem ir svarīga nozīme tiesību būtības izpratnē. Neskatoties uz zinātnieku uzskatu dažādību, visi ir atzinuši tiesību nepieciešamību sabiedrībā. Lai sabiedrība pielietotu un aizstāvētu savas tiesības realitātē, ir jāvadās no tā, ka jēdziens tiesības nav neizskaidrojams un tas nav līdzīgs, piemēram, mūžīgi neizskaidrojamajam mīlestības saturam. Tiesību pētījumi laika gaitā ir bagātinājušies ar jaunām atziņām. Tiesību izpratnē atklājušies dažādi uzskati: tiesības kā politiska taisnība(Aristotelis), tiesības kā dievišķa parādība(teokratiskās teorijas), tiesības kā taisnība un patiesība(V. Igo), tiesības kā tautas gribas izpausme(Ruso), tiesības kā brīvības mērogs(I. Kants), tiesības kā materializēts emocionāls pārdzīvojums(L. Petražickis, K. Dišlers), tiesības kā valdošās šķiras griba(K. Markss)
“Tiesības ir visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra patvaļu uz vispārīgā brīvības likuma pamata.” (I. Kants)
Konstitucionālās tiesības- (no angļu val. Constitucional law)-
normu kopums, kas nosaka personas tiesiskā stāvokļa pamatus, pamatformas, kādā tauta īsteno savu varu visās valsts, saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, valsts iekārtas tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu, kompetenci un to darbības pamatprincipus. LR konstitucionālo tiesību avoti ir satversme un citi likumi(piemēram, LR pilsonības likums, konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumu” u.c.)
Konstitucionālās tiesības ir pati svarīgākā tiesību nozare modernā valstī.
Konstitucionālās tiesības un valsts tiesības
Konstitucionālās tiesības un valsts tiesības var uzskatīt par sinonīmiem.
Valsts tiesības tiek uzlūkotas kā plašākas. Pēc satura konstitucionālās tiesības ir šaurākas.
Ir trīs ļoti svarīgi reglamentācijas objekti:
a) Cilvēks
b) Sabiedrība
c) Valsts
Reglamentē trīs objektu dzīves norises, cilvēka, sabiedrības un valsts dzīves tiesiskos pamatus, tiesiskos pamatprincipus, kā arī pretrunas starp cilvēku un sabiedrību no vienas puses un valsts varu no otras puses.
Konstitucionālo tiesību reglamentācijas priekšmets ir cilvēks, sabiedrība un valsts tiesiskie pamati.
Cilvēktiesības vienlaikus ir arī konstitucionālo tiesību priekšmets, objekts (dzīvība, brīvība, neaizskaramība).
Valsts dzīve= politiskie režīmi, kas ietverti konstitucionālajās tiesībās.
Konstitucionālo tiesību jēdzienu lieto trijās nozīmēs:
1. Konstitucionālās tiesības ir atsevišķa valsts tiesību nozare- tiesību nozare, kuras uzdevums ir noregulēt personas, sabiedrības, no vienas puses, un valsts, no otras puses, attiecības.
2. Konstitucionālās tiesības tiesību sistēmā lieto attiecībā uz zinātni(konstitucionālo tiesību zinātne), kas pēta:
• Konstitūciju veidošanos un attīstību;
• Konstitucionālo tiesību principus, normas, institūtus;
• Konstitūciju saturu un struktūru;
• Konstitūciju attīstības likumsakarības
• Konstitucionālisma(konstitūcijas piemērošana/realizāciju praksē)attīstību.
3.Konstitucionālās tiesības ir studiju kurss juridiskās izglītības sistēmā un tās studēšana notiek trijos veidos:
Konstitucionālās tiesības:
Vispārīgā (teorija) daļa,
Sevišķā (LR Konstitucionālā iekārta) daļa;
Ārvalstu konstitucionālās tiesības;
Salīdzinošās konstitucionālās tiesības (atsevišķu valstu konstitūciju salīdzinājums).
Literatūrā lietotais jēdziens “valsts tiesības” (K. Dišlers “Ievads Latvijas valsts tiesību zinātnē”) ir identisks jēdzienam “ konstitucionālās tiesības”. Pēc 2. pasaules kara sāka lietot jēdzienu “konstitucionālās tiesības” (juridiskā fikcija, ko nevar atspēkot ar cilvēktiesībām, jo, runājot par valsts tiesībām ir saikne:
Valsts Sabiedrība Persona
Līdz ar to izpaužas valsts imperatīvā iedarbe, bet tas var notikt tikai konstitūcijas ietvaros. Ir joprojām viena valsts- Vācija, kas lieto terminu “valsts tiesības”. Būtībā šis jēdziens ir cēlies no Vācijas un viņi uzskata, ka Vācija ir sociāla valsts, kas gādā un rūpējas par saviem pilsoņiem. Pārējās valstīs ir konstitucionālās tiesības, kuras objekts ir sabiedriskās attiecības kopumā.
Konstitucionālo tiesību metodes
Konstitucionālo tiesību metodes ir līdzekļu paņēmieni, ar kādām likumdevējs iedarbojas uz mums. Tas ir:
1) Pati galvenā- subordinācijas metode (pakārtošanas), kad viens tiesību subjekts ir padots otram tiesību subjektam. Viens realizē otra gribu, ko tas nosaka.
2) Aizlieguma metode- (ir valstis, kur prezidents ieņem amatu 35.g.)
3) Atļaujas metode- tā ir plaši saistītaar pilsoņu tiesību realizāciju,
4) Autonomijas metode- šī metode ir noteicošā civiltiesībās. Divi subjekti ir tiesībās pilnīgi vienlīdzīgi (vēlēšanās-vēlētājs un vēlēšanu komisija ir pilnīgi autonomi)
Konstitucionālo tiesību regulēšanas priekšmeta sfēras:
1) Attiecības, kas nosaka cilvēka vietu sabiedrībā, valstī,
2) Attiecības, izejot no fakta, ka vara pieder tautai(95%),
3) Attiecības, kurās realizējas tautai piederošā valsts vara:
a) Vēlēšanas,
b) Tautas nobalsošana,
c) Attiecīgu institūciju izveidošana,
d) Amatpersonu iecelšana utt.,
e) Attiecīgas valdības izveidošana utt.
4) Attiecības, kuras reglamentē vietējo pašvaldību izveidošanu un darbību,
5) Attiecības, kuras regulē politisko subjektu darbību(arī baznīcas),
6) Bloks, kurā ietilpst valsts simbolika un valoda
Konstitucionālo tiesību vieta un loma citu tiesību nozaru vidū
Konstitucionālās tiesības ( vissvarīgākās pašā augšā)
Civiltiesības
Krimināltiesības
Administratīvās tiesības
Darba tiesības
Dabas aizsardzības tiesības
Bankrota tiesības
Konstitucionālās tiesības (arī visam apakšā)
Konstitucionālo tiesību normas
Normas- izveidoti sabiedrības noteikumi sabiedrības kopdzīvei, kuri, katram sabiedrības loceklim ir cieši jāievēro un jāpilda. Tās nosaka cilvēka darbības apmēru un robežas, un ko var darīt un kas nav atļauts. Normas tādā veidā nosaka un nodibina noteiktu un nepieciešamu sabiedrības kopdzīves kārtību, kas arī regulē atsevišķu sabiedrības locekļu uzvešanos kārtību.
Konstitucionālo tiesību normas- vispārobligāts uzvedības elements, ko iedibina vai sankcionē valsts ar mērķi aizsargāt un noregulēt konkrētās sabiedriskās attiecības. Konstitucionālo tiesību normu loģiskā struktūra ir identiska vispārējai tiesību normu loģiskajai struktūrai. Tā ietver sevī:
Hipotēzi- tiesību normas sastāvdaļu, kura norāda normas realizēšanas priekšnoteikumus, apstākļus, kādos tā piemērojama.
Hipotēzes iedalās: absolūtās, relatīvi noteiktās, alternatīvās, vienkāršās un saliktās hopotēzēs.
Dispoziju-tās tiesību normas sastāvdaļa, kas nosaka regulējamās attiecības dalībnieku(subjektu) tiesības un pienākumus, dodot tiem saistošus priekšrakstus.
Sankciju.- tiesību normas sastāvdaļu, kas paredz negatīvas sekas šīs normas pārkāpējiem vai neizpildītājiem.
Hipotēze var būt un var arī nebūt, tas nav būtiski. Dispozīcija ,bez šaubām, ir, citādi nebūtu normas. Sankcijas tādā klasiskā nozīmē nav.
Konstitucionālo tiesību normu struktūrā izpaliek sankcija. Rodas problēma kā nodrošināt atbildību.
Konstitucionālo tiesību normas regulē:
1. Konstitucionālo tiesību pamatus;
2. Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumus;
3. Valsts iekārtu;
4. Likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas sistēmu;
5. Vietējās pārvaldes sistēmu.
Tiesību normu klasifikācija
Tiesību normu klasifikācija ir normu grupēšana pēc to būtiskajām pazīmēm. Turklāt, klasificēt tiesību normas var dažādi-pēc satura, formas, regulēšanas priekšmeta, izdevēja iestades u.c.
1) Pēc izdevēja iestādes izšķir trīs tiesību normu veidus:
a) Likumu normas(Saeima);
b) Likumpamatoto aktu normas(MK 81.p. kārtībā izdotie Noteikumi);
c) Deleģētās likumdošanas normas(valsts uzdevumā izdod pilnvarotās iestādes)
Šāda tiesību normu klasifikācija ļauj noteikt normu juridisko spēku, parāda to subordināciju, kam ir svarīga nozīme normu kolīzijas gadījumā.
2) Pēc normu spēkā esamības noteiktā teritorijā konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) Republikāniskās nozīmes, jeb valsts mēroga normas, jebnormas, kas darbojas visā valsts teritorijā;
b) Vietējās nozīmes, jeb šaurāka mēroga darbības normas.
3) Pēc personu loka, uz kurām normas attiecas konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) Vispārējās normas- attiecas uz visām personām,
b) Speciālas normas- attiecas uz noteiktu personu loku(fizisko vai juridisko)
4) Pēc normās ietverto priekšrakstu satura konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) Imperatīvās normas- satur absolūti noteiktu noteikumu, kas izteikts kategoriskā formā;
b) Dispozitīvās normas- satur relatīvi noteiktus uzvedības noteikumus, ko regulējamie tiesību subjekti var konkretizēt un precizēt, savstarpēji vienojoties.
5) Pēc tiesību normu nozīmes tiesiskās kārtības nostiprināšanā konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) Regulējošās normas,
b) Aizsargājošās normas.
6) Regulējošās normas savukārt iedalās:
a) Pienākumu uzliekošās normas-tās uzliek pienākumu veikt noteiktas darbības;
b) Aizliedzošās normas- nosaka personām pienākumu atturēties no attiecīgā veida darbībām;
c) Pilnvarojošās normas- nosaka subjektiem tiesības ar pozitīvu saturu(normas par tiesībām uz izglītībuu.c.)
d) Tieši regulējošās- attiecas uz konkrētu valsts institūcijuvai amatpersonu u.tml.;
e) Absolūtās-darbojas praktiski visās sfērās.
7) Pēc darbības laika konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) Patstāvīgās normas-darbojas visu laika periodu;
b) Pagaidu normas-pieņemtas un darbojas uz konkrētu laika periodu;
c) Izņēmuma normas- tiek pieņemtas konkrētos gadījumos, ārkārtas situācijās.
Konstitucionālās tiesību normas var iedalīt arī:
1) Universiālās normas- principi – normas, kas ietekmē visas valsts, dzīves sfēras, plašs darbības spektrs (piem. Satversmes 1.p.) ir iekļauti 3 konstitucionālie ties. principi – Latvija ir 1.princ.) neatkarīga, 2.p.) demokrātiska, 3.p.)republika. Šajos gadījumos jāuzskata principu kā uzvedības pamatnoteikumu, nav paredzēts sods par šo normu pārkāpumu.
2) vispārregulējoša rakstura normas – šaura darbības sfēra (piem. Satversmes 6.p., 84.p., 87.p.), tiek doti vispār.regul. principi. Šīs normas tiek konkretizētas citās normās, normatīvajos aktos.
3) tieši regulējošās normas- (piem. Satversmes 81.p.-deleģētā likumdošana), šīs normas veido, bet nelikvidē konst.ties. lomu citu ties. nozaru vidū.
Konstitucionālās tiesības normas noregulē plašu sabiedrisko attiecību loku. Ar šo normu palīdzību tiesībās noformē valsts tiesiskos pamatus. Tās pēc rakstura ir vispārīga rakstura. Šajās normās neizpaužas tiesību un pienākuma tiešā saite.
Konstitucionālo tiesību normas nosaka tikai tiesību, bet ne pienākumus. Tiklīdz ir pienākums tā var sodīt par nepildīšanu. Saite ar pienākumu izpaužas sarežģītāk.
Pēc funkcionālās ievirzes iedala:
regulatīvās normas;
aizsargājošās normas;
Pēc veida kādā normas iedarbojas uz sabiedriskām attiecībā, pārsvarā izdala pilnvarojošās normas.
Pēc sabiedrisko attiecību regulēšanas normas dalās:
materiālās normas;
procesuālās normas.
Par konstitucionālo tiesību subjektiem var būt:
fiziskās personas (pilsoņi, ārvalstnieki, personas bez pavalstniecības);
sabiedriskie veidojumi jeb juridiskās personas.
Pie fiziskām personām pieskaita :
pilsoņu grupas,
vēlētājus un deputātus,
vēlētāju grupas.
Pie sabiedriskiem veidojumiem pieskaita:
valsti kopumā;
valsts varas un pārvaldes institūcijas, atsevišķos gadījumos – šo institūciju struktūrvienības (arī likumdošanas varu – palātas, frakcijas, politiskās partijas);
teritoriālās vienības (raksturīgs valstīm ar federatīvu iekārtu);
pašvaldības;
partijas un nevalstiskās organizācijas.
Starp teritoriju un realitāti ir pretruna, jo likumā nav juridisks termins “nevalstiska organizācija” – demokrātiskā valstī saskaņā ar administratīvo līgumu – pārņemt no valsts varas atsevišķās funkcijas (sociālās dzīves noregulēšanas funkcijas) – ir nevalstiskām organizācijām.
Konstitucionālo tiesību normām ir austākais juridiskais spēks. Pārējo nozaru tiesību normas nevar būt pretrunā ar konstitūcijas tiesību normām. Konstitucionālo tiesību normas, būdamas normas principi, ar savu vispārējo raksturu ietekmē tiesību sistēmu kopumā.
Mūsu valstī pastāv problēmas:
1) Atjaunojot Satversmi pilnā apjomā 1993.g., netika ņemts vērā tās princips – noteicošā loma. Joprojām ir iepriekšējais priekšstats par konstitūciju – formāla. Veidojot valsts iekārtu, noteicošais kļuva likuma pamatotais akts, bet ne Satversme. Problēma joprojām pastāv, jo nav izpratnes par Satversmi.
2) Atjaunojot Satversmi, kas veidota 20.gados un kur ņemts vērā tā laika politiskie apstākļi (politika – juridiskas dabas likums), tika atjaunots citos apstākļos, līdz ar to grūti piemērot šodien (varas dalīšanas mehānisma).
3) Mūsu tuvākie kaimiņi igauņi un lietuvieši, atjaunojot savas konstitūcijas, uzreiz izdara grozījumus atbilstošus šodienai. Mēs atjaunojam bez izmaiņām. Šodiena prasa izstrādāt jaunus principus konstitūcijai, bet tas ir ļoti grūti gan no sociālās sistēmas, gan, ka jau veidota valsts iekārtaatbilstoši Satversmei. Satversmes jautājums ir politiska, bet ne juridisks. Cieš sabiedrība. Šī problēma parādījās aizvien vairāk sarunās pirms iestāšanās Eiropas Sabiedrībā, jo nerealizējas konstitūcijas principi.
Konstitucionāli tiesiskās attiecības
KT nosaka fizisko personu un sabiedrisko veidojumu vispārīgās tiesības, brīvības, pilnvaras, uzdevumus, pienākumus, funkcijas. Konstitucionāli tiesiskās attiecības rodas KT normai saskaroties ar īstenību. Tiesiskās attiecības ir sabiedriskās attiecības, kuras regulē tiesību normas un kuru dalībniekiem pieder subjektīvas tiesības un juridiski pienākumi, ko nodrošina valsts. Konstitucionāli tiesiskās attiecības rodas, piemēram, kad konstitucionālo tiesību norma sāk darboties starp Valsts kontroli un Saeimu.
Konstitucionāli tiesisko attiecību specifika vispirms izpaužas apstāklī, ka tajās lielākā vai mazākā mērā pastāv publiski-tiesiskais elements. Tiesisko attiecību dalībnieku subjektīvās tiesības tiek realizētas caur noteiktu tiesīgumu. Šis tiesīgums rodas uz subjektīvo tiesību pamata un piemīt katram cilvēkam neatkarīgi no tā regulējuma tiesību normās, taču tā juridiskā realizācija notiek noteiktos un specifiskos tiesību ietvaros. Tā katras personas subjektīvās tiesības uz personas neaizskaramību pastāv neatkarīgi no tā, vai tās ir rakstīts likumā vai nav. Personas subjektīvās tiesības tiek realizētas ar noteikta tiesīguma palīdzību, kas ļauj indivīdam prasīt to izpildīšanu un uzliek par pienākumu valsts iestādēm, administrācijai, amatpersonām vai citām personām, bez ierunām ievērot šīs likumīgās tiesības un veikt pasākumus to realizēšanai. Tādā gadījumā, kad tiesiskās attiecības rodas uz cilvēkam neatņemami piemītošām subjektīvajām tiesībām, lai realizētu šīs tiesības un garantētu to īstenošanu un aizsardzību, nepieciešama publiskās varas iejaukšanās. Tiesību norma nosaka atļauto uzvedības modeli. KT specifika ir tajā apstāklī, ka šīs atļautās uzvedības normas attiecas ne tikai un ne tik daudz uz fiziskajām personām, cik uz valsti un tās institūcijām.
Konstitucionāli tiesiskās attiecības ir arī politiskas attiecības. Taču nevar teikt, ka KT normas regulē sociālās, ekonomiskās un citas sabiedriskās attiecības, tās tikai nosaka šo attiecību vispārējos principus, atstājot to detalizētu regulēšanu speciālajām tiesību nozarēm. Valsts varas elementa klātbūtne dod šīm attiecībām politisku raksturu. Par konstitucionāli tiesiskajām attiecībām var uzskatīt tikai tās politiskās attiecības, kuras var tikt un tiek regulētas ar KT normām. Vispirms tās ir attiecības, kas saistītas ar cilvēka tiesību un brīvību īstenošanu, valsts izveidošanu un funkcionēšanu.
KT attiecības var iedalīt pēc subjektiem. Konstitucionāli tiesisko attiecību subjekti ir indivīds, pilsonis, tauta, nācija, valsts, valsts institūcijas, sabiedriskās organizācijas, politiskās organizācijas. KT subjekti dalās:
1) fiziskās personas (indivīdi, pilsoņi, vēlētāji, deputāti);
2) sabiedriskie veidojumi (valsts kopumā, valsts institūcijas, organizācijas, partijas).
Fiziskā persona – persona, kurai ir noteikts tiesiskais statuss, kas nodrošina šai personai iespējas izmantot tiesības, kuras sankcionē KT. Fizisko personu statuss ir dažāds. Nacionālo KT noteiktais tiesību apjoms var būt atkarīgs no tā vai persona sastāv attiecīgās valsts pilsonībā. Tomēr cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības piemīt visām personām, neatkarīgi no atšķirībām to tiesiskajā statusā.
Juridisko personu, kuru organizāciju un funkcionēšanu regulē KT normas, statuss arī nav vienāds. Juridiskās personas, kuras tiek izveidotas pamatojoties KT (publisko tiesību) normām, nevis privāttiesību normām, lielākā vai mazākā mērā var piedalīties publisko varas pilnvaru realizēšanā. Atsevišķi sabiedriskie veidojumi ir raksturīgi tieši KT attiecībām.
Konstitucionālo tiesību avoti
Tiesību avots- (lat. fons, fontis)-speciāls juridisks termins tiesību ārējo formu apzīmēšanai, tas, no kurienes var “ uzzināt” tiesību normu saturu. Tiesību avotsnorāda ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu normatīvajos aktos. Vēsturē pazīstami šādi tiesību avoti: paražu tiesības, precedenti, normatīvie akti, starptautiskie un normatīvie līgumi, vispārīgie tiesību principi, tiesu prakse, tiesību doktrīnas u.c.
Konstitucionālās tiesībās lieto divus jēdzienus “tiesību forma” un tiesību avots”, kas būtībā ir sinonīmi. Tiesību avots ir veids(forma), kurā izpaužas, tiek formulētas konstitucionālo tiesību normas.
Par konstitucionālo tiesību avotiem var būt visdažādākie normatīvie akti, arī pašvaldību akti. Taču galvenais KT avots ir konstitūcija.
Konstitucionālo tiesību avoti iedalās:
1)objektīvie (doktrīnas, teorijas);
2) juridiskie (konstitūcijas, konstitucionālie likumi, likumi, izpildvaras normatīvie akti, pašvaldību normatīvie akti, tradīcijas, paražas.
Juridiskais spēks nosaka vai nu normatīvā akta virsvaldību pār zemāk stāvoša akta normām, vai pakļautību augstākstāvošām normām. Tā izveidojas normatīvo aktu hierarhija, kurā zemākstāvošie akti nedrīkst būt pretrunā ar augstākstāvošiem aktiem. Likuma varas jeb likuma virsvaldības princips paredz pārējo normatīvo aktu atbilstību likumam. Tiesiskā valstī likuma vara ir nesaraujami saistīta ar tā leģitimitāti, kas faktiski izpaužas kā likuma tiesiskums.
Normatīvo aktu hierarhija tiešā veidā vēl nav nostiprināta likumā. Tā atrodas zemāka juridiskā ranga normatīvajā aktā – Ministru Kabineta noteikumos. Vēl aizvien neskaidra normatīvo aktu hierarhijā ir starptautisko līgumu vieta. Tāpat kā citu normatīvo aktu, arī starptautisko līgumu juridiskais spēks ir atkarīgs no tā, kāda valsts institūcija un kādā kārtībā tiem ir pievienojusies un tos ir apstiprinājusi. Tas nozīmē, ka Saeimas ratificētajiem līgumiem formāli ir tāds pats juridiskais spēks kā likumiem, tomēr faktiski Saeimas ratificēto līgumu rangs ir augstāks nekā parastajiem likumiem. Likumā “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” ir noteikts, ka, ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti, citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas normatīvajos aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi. Līdz ar to kļūst strīdīgs jautājums par to, kā ir ar Satversmi, ja kāda no tās normām ir pretrunā starptautiskajam līgumam. No vienas puses tiek prasīta starptautisko līgumu atbilstība Satversmei, bet no otras puses – starptautisko līgumu prioritāte pār citām nacionālo tiesību normām.
Vēl kā KT avots noteikti jāpiemin ievērojamu juristu darbi un viņu formulētās atziņas.
Konstitucionālo tiesību avotu sistēma ir sarežģīta un tā ietver šādus elementus:
1. Normatīvie tiesību akti, kurus kā konstitucionālo tiesību avotus iedala:
1) Likumos, kurus kā konstitucionālo tiesību avotus iedala:
a) Konstitūcijās kā pamatlikums(LR- Satversme)
b) Organiskos likumos ( no vārda “orgāns”-tiesību doktrīna, valsts kā vienots orgāns ar kopīgām iezīmēm, piemēram, Satversmē MK kā vienota orgāna funkcionēšana), kas nosaka valsts varas un pārvaldes statusu un referenduma jeb tautas nobalsošanas procedūras(LR noteicošie ir MK iekārtas likums, ministriju iekārtas likums un likums par tautas nobalsošanu);
c) Parastie likumi , kuri kā konstitucionālie tiesību avoti ir uzskatāmi vai nu pilnā apjomā vai atsevišķas sadaļas, piemēram, LR Valsts pārvaldes likums, kas saistīts ar Satversmes 4.p., ņemams pilnā apjomā, bet likums par tiesu varu – atsevišķas sadaļas – tiesvedība, vispārējie principi un struktūra.
2) Izpildvaras normatīvie tiesību avoti ( MK noteikumi), piemēram, Valsts valodas likums saistīts arMK noteikumiem, kas reglamentē likuma normu izpildes kārtību;
3) Normatīvie akti, kurus izdod konstitucionālās uzraudzības institūcijas – Satversmes tiesas spriedumi;
4) Parlamentu reglamenti, kurus atkarībā no likumdevēju gribas var būt izdoti divejādi:
a) Iekļauti konstitūcijā, piemēram, Somijas pēdējā konstitūcijaun tas ļauj visiem iepazīties un izprast parlamenta būtību, funkcijas;
b) Iestrādātie un pieņemti kā atsevišķie likumi, piemēram, LR Saeimas kārtības rullis, pieņemts 20.gados, grozīts jau 23.gadā un turpmāk, ir pretrunas procedūras kārtībā, valsts pilsoņi neizprot kā funkcionē parlaments;
5) Pašvaldību normatīvie akti (saistošie pašvaldību noteikumi LR), pašvaldība ir pakļauta konstitucionālais regulācijai, bet LR tā nav, bet ja Latvijas pilsoņi būtu juridiski izglītoti, tad pašvaldību noteikumus varētu pārsūdzēt. Kā konstitucionālo tiesību avotu var izmantot , ja tie skar:
a) Jautājumus, kas saistīti ar Satversmes 8.nodaļu (cilvēka tiesības un brīvības);
b) Jautājumus, kas reglamentē vai skar minoritāšujautājumus attiecīgajā teritorijā.
2. Tiesu precedenti – LR neizpaužas, parādās Anglijā, ASV (vislielākā nozīme – konstitucionālie 10 labojumi – tiesību bils, kam ir 20 gadu vēsture, lēmums atkarīgs no tiesneša gribas).
3. Tiesību paražas – LR neparādās tīri vēsturiski, bet nozīmīgs Anglijā (kopš 15.,16.gs.) piemēro joprojām.
4. Starptautiskie un iekšējie valsts līgumi.
Konstitucuinālo tiesību avoti Latvijas Republikā
1. Satversme,
2. Konstitucionālais likums,
3. Ar likumu apstiprinātie starptautiskie līgumi,
4. Parastie likumi,
5. MK noteikumi, kuri izdoti Satversmes 81.p kārtībā
6. MK noslēgtie starpvaldību līgumi
7. Valsts prezidenta rīkojumi
8. Ministru instrukcijas
9. Pašvaldību saistošie noteikumi
10. Centrālās vēlēšanu komisijas rīkojumi.
Konstitucionālo tiesību avotu klasifikācija:
1. Konstitūcijas,
2. Konstitucionālie likumi, kuri nav konstitūcijas sastāvdaļas,
3. Likumi, kuri tieši paredzēti konstitūcijā,
4. Parastie un ārkārtējie likumi
5. Valsts galvas normatīvie akti,
6. Valdības normatīvie akti(MK noteikumi)
7. Valstiski sankcionētas paražas,
8. Tiesu precedenti(tiesu spriedumi, kurus pieņem par obligātiem paraugiem analoģisku jautājumuizlemšanā)
Konstitucionālo avotu struktūra
Runājot par konstitucionālo avotu struktūru, kā piemēru var ņemt Satversmi. Tā sastāv no 8 nodaļām:
1. Vispārējiue noteikumi(taču to varētu nosaukt arī par preambulu, un tajā ir noformulēti valsts iekārtas pamati),
2. Saeima,
3. Valsts Prezidents,
4. Ministru kabinets,
5. Likumdošana,
6. Tiesa,
7. Valsts kontrole,
8. Cilvēka pamattiesības.
Satversmes struktūrā un saturā ir rūpīgi iestrādāti galvenie modernā konstitucionālisma principi:
1. Suvernitāte;
2. Tautvaldība;
3. Valsts varas dalīšana;
4. Tiesiska valsts u.c.
Latvijas parlamentārais režīms strikti ir formulēts kā demokrātisks un republikānisks. Tātad, Satversme (konstitūcijas) kā konstitucionālo tiesību avotu saturu veido tās tiesību normas, kuras ir ietvertas konstitūcijā, t.i., kuras regulē cilvēka, sabiedrības un valsts tiesiskos pamatus.
Retos gadījumos konstitucionālo tiesību nozīme ir starptautiskiem līgumiem vai partiju politiskām deklarācijām.
Starptautiskie līgumi kā konstitucionālo tiesību avots ir saistošs LR, kuriem tā ir pievienojusies vai ratificējusi cilvēktiesību jomā, Eiropas Pašvaldību harta (pēc kuras mēģinām pārveidot arī pašvaldības), Eiropas Savienības direktīvas (pārvietojam valsts pārvaldes sistēmu, struktūras, kas ietvertas Satversmē – Valsts kontroli).
LR ir unitāra valsts, tāpēc nav iekšējie valsts līgumi kā konstitucionālo tiesību avots. Tikai valstij ar federatīvu struktūru šie līgumi nosaka federālās pārvaldes varas funkcijas, kā arī to subjektu varu un pārvaldi. Tie ir publicējami konstitūcijā kā pielikumi, bet ir ar vienādu juridisku spēku kā konstitūcijai.
Pastāv objektīvie un juridiskie avoti. Konstitucionālo tiesību juridiskie avoti ir konstitūcijas, likumi, starptautiskie līgumi, izpildvaras, konstitucionālās tiesas, pašvaldības normatīvie akti, tiesu precedenti u.c.
Administratīvo aktu procesa noteikumu 10.punktā ir noteikts, ka izdodot un piemērojot administratīvo aktu, jāievēro šāda vispārējo Latvijas tiesību normu hierarhija, ņemot vērā to juridisko spēku:
*Satversme.
*Likumi, MK noteik. ar likuma spēku,
*MK noteik.,
*Pašvaldību saistošie noteik.
1) Šeit nav noteikts, kur jāierindo starptautiskie līgumi, starpvaldību līgumi. 1994.g.13.janv, lik. “Par LR starptautiskajiem līgumiem” 13.p. ir noteikts, ka ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteik. nekā LR likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteik. Līdz ar to starptautiskie līgumi iegūst it kā augstāku spēku, nekā pat Satversme, tomēr Satversmi ir apstiprinājumi Satversmes sapulce, grozījumus tajā var izdarīt Saeima, kā arī starptautiskos līgumus apstiprina Saeima. Par šo jaut. Joprojām notiek diskusijas, kur tad īsti ir jāierindo starptautiskie līgumi. Strīdīgs jaut. bija arī par Konstitucionālo likumu, kura normas nu jau ir iekļautas Satversmes atsevišķā daļā.
Satversmes struktūrā un saturā ir rūpīgi iestrādāti galvenie modernā konstitucionālisma pamatprincipi – suverenitāte, tautvaldība, valsts varas dalīšana, tiesiskas valsts u.c. principi. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika (1.p.).
Secinājumi
• Konstitucionālās tiesības ir normu kopums, kas nosaka personas tiesiskā stāvokļa pamatus, pamatformas, kādā tauta īsteno savu varu visās valsts, saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, valsts iekārtas tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu, kompetenci un to darbības pamatprincipus.
• Konstitucionālo tiesību normas ir vispārobligāts uzvedības elements, ko iedibina vai sankcionē valsts ar mērķi aizsargāt un noregulēt konkrētās sabiedriskās attiecības.
• Tiesību avots ir speciāls juridisks termins tiesību ārējo formu apzīmēšanai, tas, no kurienes var “ uzzināt” tiesību normu saturu. Tiesību avotsnorāda ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu normatīvajos aktos.
• Par konstitucionālo tiesību avotiem var būt visdažādākie normatīvie akti, arī pašvaldību akti. Taču galvenais KT avots ir konstitūcija(Satversme)