Pienkūnveidīgie (pūces, apogi)

Pienkūnveidīgie (pūces, apogi).

Satura rādītājs

Ievads…………………………………………………….3-4 lpp
Pūces un apogi………………………………………..5-6 lpp
• Meža pūces…………………………………5 lpp
• Mājas apogi………………………………..5 lpp
Izmantotā literatūra…………………………………..7 lpp

Ievads.

Es ļoti priecājos, ka man ir jāraksta par piekūnveidīgajiem. Šī būs iespēja uzzināt daudz vairāk par tiem.
Latvijā no pelikānveidīgajiem ligzdo tikai viena suga jūraskrauklis (Phalacrocorax carbo). Šis slaidais zoss lieluma putns ir lielisks nirējs. Nirstot tas ķer zivis. Latvijā pēdējo desmitu gadu laikā jūraskraukļu skaits strauji palielinās. Latvijā kā maldu viesi novērotas arī divas pelikānu sugas – rozā (Pelecanus onocrotalus) un cirtainais (Pelecanus crispus) pelikāns.
Pie piekūnveidīgajiem pieder gan nelieli, gan ļoti lieli plēsīgi putni. Tiem ir asi, spēcīgi nagi un līks, ass knābis. Šiem putniem ir apbrīnojami laba redze. Tie ir labi lidotāji. Bieži vien piekūnveidīgie izmanto siltās gaisa strāvas lai planētu, tā viņi ietaupa enerģiju. No pasaules 270 piekūnveidīgo sugām Latvijā sastopamas 24 sugas. No tām Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautas 13 sugas. Piekūnveidīgo kārtā apvienotas vairākas dzimtas, tāpēc apskatīsim tuvāk katru atsevišķi. Piekūnu dzimtas (Falconidae) putniem ir ļoti smaili spārni, kas ļauj veikt straujus pikējumus.
Lielākais šīs dzimtas pārstāvis ir lielais piekūns (Falco peregrinus). Šis lielais, graciozais putns pikējot spēj attīstīt neticamu ātrumu – ~150 km/h. Domājams, ka šis putns Latvijā vairs neligzdo, tāpēc ierakstīts LSG 0. kategorijā. Toties Latvijā vietām sastopams bezdelīgu piekūns (Falco subbuteo). Šis piekūns ir līdzīgs lielajam piekūnam, tikai mazāks. Bezdelīgu piekūns pārtiek no sīkiem putniem, bet parasti ķer arī spāres. Daudz retāk Latvijā sastopams purva piekūns (Falco columbarius). Tas ligzdo purvos, bet visai reti. Iekļauts LSG 1. kategorijā. Lielākā dzimta piekūnveidīgo kārtā ir vanagu dzimta (Accipitridae). Šajā dzimtā ietilpst lielākie šīs kārtas pārstāvji – ērgļi. Lielākais ērglis ir jūras ērglis (Haliaetus albicilla). Šis lielais putns ar masīvo knābi ir iekļauts LSG 1. kategorijā. Nedaudz mazāks par jūras ērgli ir klinšu ērglis (Aquilla chrysaetos). Šis ērglis Latvijā sastopams reti, jo nav piemērotu ligzdošanas vietu. Tā dabiskās ligzdvietas ir uz klinšu korēm un klinšu plaisās, Latvijā šādu vietu nav. Klinšu ērglis ir iekļauts LSG 1. kategorijā. Visbiežāk sastopamākais piekūnveidīgo kārtas putns ir peļu klijāns (Buteo buteo). Peļu klijāns ir vidēja lieluma putns ar brūnu apspalvojumu. Tas ir ļoti noderīgs putns, jo iznīcina ļoti dzudz grauzējus, kas kaitē lauksaimniekiem. Reti sastopami putni ir klijas. Latvijā sastopamas divas sugas – melnā (Milvus migrans) un sarkanā (Milvus milvus) klija un abas ir iekļautas LSG, viena – 2. kategorijā, bet otra 1. kategorijā. Klijas pārtiek no beigtiem dzīvniekiem, piemēram, beigtām zivīm vai putniem. Vēl bieži sastopami ir zvirbuļvanagi (Accipiter nisus). Šis samērā mazais putns ir sastopams mežos. Tas ir ļoti veikls mednieks un spēj tikt galā ār jebkuru medījumu, kas nepārsniedz viņa paša izmērus. Nedaudz lielākais vistu vanags (Accipiter gentilisi), pēc lauksaimnieku domām ir kaitīgs putns, jo bieži uzbrūk vistām. Vistu vanags ir kraukļa lieluma putns, kas no citiem piekūnveidīgajiem putniem atšķiras ar garu asti un īsiem, strupiem spārniem. Aizaugušos ezeros niedru biezokņos sastopamas lijas. Lijas ir vidēja lieluma putni ar garu asti un gariem spārniem. Parastākā no lijām ir niedru lija (Circus aeruginosus). Tā pārtiek no dažādiem ūdenskrātuvju piekrastes grauzējiem vai sīkiem zīdītājiem.Visbeidzot jāpiemin arī zivju ērglis (Pandion haliaetus). Zivju ērglis pārtiek tikai no zivīm, kuras medī dažādās ūdenstilpēs. Kad viņš ierauga zivi un nosaka tās atrašanās vietu, tas pikē tai virsū un sagrābj to ar asajiem nagiem. Zivju ērgli var viegli pazīt arī pēc ligzdas. Ligzdu viņš taisa tieši koku galotnēs – kā cepuri.

Pūces un apogi.

Meža pūce.

Apraksts: Ķermeņa garums ap 40 cm. Šī ir visbiežāk sastopamā pūču suga Latvijā. Ķermeņa krāsa variē no gaiši pelēkas līdz tumši rūsganbrūnai (dažādas krāsu morfas). Vēderpuse gaišāka, ar brūnganām, gareniskām un vertikāli novietotām strīpiņām. Raksturīgi, ka svītriņas ir bultveidīgas, ar sānu zarojumu (katru svītriņu veido vienas spalviņas centrālā ass). Galva ir liela, apaļa, bez “austiņām”; ir izteikts sejas “plīvurs” jeb “disks”. Acis melnas, knābis bāli pelēks (maz izteikta dzeltenīgā nokrāsa). Mazuļi pēc izšķilšanās apm. desmit dienas ir klāti ar baltu pūku, bet augot paliek gaiši pelēki.
Līdzīgās sugas: Ausainajām un purva pūcei abām ir spalvu “austiņas”, gaišāk dzeltenbrūna apspalvojuma krāsa un gaišas acis. Abām sugām ir daudz šaurāki un slaidāki spārni, tādēļ lidojumā tās izskatās lielākas. Urālpūce ir daudz lielāka un gaišāka, ar izteikti garāku asti. Urālpūcei ir dzeltens knābis (arī mazuļiem); vēderpusē gareniskās svītriņas ir bez sānu zarojuma.
Balss: Tēviņam visbiežāk melodiska ūjināšana noteiktā ritmā: “huū hu huhuhuhū”, dažkārt burbuļojošs “bu-bu-bu-bu”. Mātītei ass “kevik” vai “kvik”. Abiem dzimumiem arī vaimanājošas, “kaķu riestam” līdzīgas skaņas.
Biotops daudzveidīgs. Gan lielāki meži, gan apdzīvotas vietas, parki, kapsētas un pat pilsētas. Vislielākajā skaitā lauksaimniecības ainavā, kur lauki mijās ar viensētām, nelielām mežaudzēm un atsevišķiem kokiem.
Uzvedība un ekoloģija: Aktīva krēslā un tumsā, balss parasti dzirdama naktīs (intensīvi rīta un vakara pustumsā). Vokāli aktīva visu gadu, taču visvairāk – pavasaros un rudeņos. Mazuļi ligzdu atstāj vēl lidot nespējīgi, ļoti veikti kāpaļā pa zariem. Nometnieks. Barojas pamatā ar sīkajiem grauzējiem (strupastes, klaidoņpeles), taču barības spektrs ļoti plašs (dažkārt arī daudz kukaiņu un sīko zvirbļveidīgo putnu).
Ligzda un olas: Ligzdo koku dobumos, cauros stumbeņos utml. vietās, dažkārt dažādās ēku spraugās, pažobelēs un ēku drupās; retumis arī dienas plēsīgo putnu zaru ligzdās. Labprāt izmanto piemērota izmēra būrus. Ligzdu netaisa, bet izkasa bedrīti esošajā materiālā. Dējumā 2-6 baltas olas, gadā viens perējums. Olas parasti uzsāk dēt marta beigās/aprīļa sākumā; savukārt lielajās pilsētās (Rīga, Jelgava) ligzdošanu var uzsākt daudz agrāk, pat decembrī. Mazuļi ligzdu atstāj vēl nelidojoši (parasti – maija otrajā pusē) un vēl apmēram mēnesi tiek baroti ārpus ligzdas (barību tumsā “prasa” ar raksturīgiem zemiem svilpieniem “psip”). Pie ligzdas var būt agresīva un uzbrukt cilvēkam.
Mājas apogs
Mājas apogs -Athene noctua
Iespējams, ka Latvijā rets ligzdotājs un nometnieks vismaz Zemgalē un citur dienvidu daļā, taču trūkst ticamu novērojumu, kas to apliecinātu.

Izmantotā literatūra.

www.latvijasdaba.lv
www.latvijasdzivnieki.lv
www.latvijaputni.lv
„Latvijas padomju enciklopēdija” 1986. gada galvenais redaktors P.Jērāns

Scroll to Top