Nauda literatūrā.
Manis izvēlētā tēma ir nauda literatūrā, precīzāk, naudas vara. Lai atspoguļotu šo tematu, izvēlējos trīs latviešu autoru darbus. Tie ir K. Skalbes „Pasaka par vērdiņu” (uzrakstīta 1912. gadā), J. Ezeriņa novele „Cilvēks mārkā” (20. gs. 20. gadu sākums), un M. Zīverta luga „Nauda” (20. gs. 40. gadu sākums).
Nauda ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs ikdienā sagādājam sev dzīvei nepieciešamo. Taču naudai piemīt arī sava tumšā puse. Daudzu literāro tēlu likteņi māca mūs, ka šis iztikas līdzeklis nav nemaz tik nevainīgs kā šķiet. Tai piemīt liela vara, pareizāk sakot, tam cilvēkam, kuram tā pieder. Šo domu atzina arī tēls vārdā Piķurgs M. Zīverta lugā „Nauda”: „Bet kas ir vara? Nauda.” Viņš daudzus gadus bija pelnījis sev iztiku, staigādams no mājas uz māju vācot lupatas un pudeles un nododot tās fabrikai. Kādu dienu viņš atrada vecu žaketi, kuras kabatās bija paslēpti divi sainīši ar naudu – vairāk kā 2000 latu. Žaketi pa logu bija izmetuši divi kriminālnoziedznieki, lai vēlāk laupījumu sadalītu. Piķurgs to, protams, nenojauta. Toties tagad viņa rokās atradās vesela bagātība, viņš nejauši bija kļuvis par turīgu vīru.
Nauda sagādā priekšrocības tiem cilvēkiem, kuriem tā ir, attiecībā pret tiem, kuriem tās nav. Šo domu sarunā ar sētnieci pauda arī Piķurgs: „ (..) dzīvi es iedomājos kā lielu tirdzniecības namu. Ārā ir auksts un tumšs, dzīves logi spoži apgaismoti, ap tiem drūzmējas cilvēki, bet iekšā iet tikai tie, kam ir nauda.” Nu Piķurgam tā bija un viņš varēja izmantot visas tās priekšrocības – ieņemt restorānā vislabāko galdiņu, pasūtīt vissmalkākos un dārgākos ēdienus un cienāt ar tiem jebkuru restorāna apmeklētāju. Viņš varēja pavēlēt un likt apkārtējiem cilvēkiem rīkoties pēc viņa prāta. Agrāk pret Piķurgu visi izturējās kā pret nožēlojamu ubagu, bet tagad , kad viņš bija bagāts, kā pret kungu, viņu cienīja un apbrīnoja, izpildīja katru tā vēlēšanos. Kā piemēru varu citēt Piķurga sarunu ar kādu jaunu dzejnieku, restorāna apmeklētāju:
„Jauneklis. (..) jūs man … liekaties ļoti tuvs… gara radinieks, tā sakot. Man liekas, ka es jūs pazīstu jau sen.
Piķurgs. Ak tad pazīsti gan, ko? Bet vakar nepazini. Vakar gāji man kā spitālīgam garām. Vai nav savādi – līdzko ierados šeit, visi mani tūlīt pazīst.”
Šis citāts apstiprina domu, ka pret cilvēkiem, kuriem ir nauda, izturas savādāk nekā pret tiem, kuriem tās nav. Tādā veidā ar naudas palīdzību var pakļaut savai gribai apkārtējos cilvēkus.
Taču šī vara var būt mānīga, ja pakļauj ne tikai citus cilvēkus, bet arī pašu tās īpašnieku. Spilgts piemērs ir Ansis K. Skalbes pasakā „Pasaka par vērdiņu”. Viņš bija parasts pirtnieks, kad kādā dienā atrada laimes vērdiņu, kurš nekad nebeidzas. Pirms Ansis bija kļuvis bagāts, viņam bija labi nodomi, ja viņš gadījumā iegūtu lielu bagātību. Sarunā ar mēnesi viņš tam teica: „ (..) ja man būtu zelta gabals tik liels kā tu, es gan zinu, ko darītu. Es uzceltu savai mātei siltu priežu istabiņu ar sarkanu skursteni uz jumta (..) Tur vara lukturos degtu augstas baltas sveces kā mācītāja mājā un nekad netrūktu sāls un maizes…” Taču sākotnējiem labajiem nodomiem nesekoja atbilstoša rīcība. Anša māte tā arī nesagaidīja, kad dēls tai sagādās solīto jauno mītni.
Anša vērtību sistēma, attieksme un izturēšanās krasi izmainījās. Agrāko vienkāršību un pacietību nomainīja nebeidzama mantrausība. Nauda bija tik ļoti pārņēmusi Ansi savā varā, ka tam vairs neatlika laika nekam citam, pat ne savai mātei: „Nav vaļas, nav vaļas! Es dodu, kas tev vajadzīgs, bet ko mēs daudz runāsim? Ikkatrs vārds man maksā vērdiņu,” tā viņš teica katru reizi, kad māte to nāca apciemot. Un tā Ansis ilgus gadus pavadīja noliecies pār savu naudas čupu, pārskaitot un vairojot savu bagātību.
Līdzīgi kā Ansis naudas verdzībā atradās arī Juris Bunduls J. Ezeriņa novelē „Cilvēks mārkā”, kuru lielā bagātība bija pārvērtusi skopulī. Šī īpašība lielā mērā noteica viņa rīcību. Kad Juris Bunduls sāka palikt akls, viņš sākumā atteicās doties pie ārsta, aizbildinoties ar to, ka tas atrodas pārāk tālu un ka par to var iznākt maksāt lielu naudu. Taču viņa redze arvien pasliktinājās. Bunduls nolēma aiziet pie veterinārārsta, jo tas dzīvojot tuvāk un iespējams izmaksāšot lētāk. Gājiens nebija veiksmīgs. Tikai tad, kad ar redzi bija kļuvis pavisam slikti, Bunduls piekrita, lai dēls to aizved pie slavena ārsta, kurš tovasar bija apmeties tuvējā miestā, bet arī tikai tādēļ, ka slimības dēļ Bunduls vairs nespēja „saimniekot tā, kā vajadzīgs” – nevarēja vairs atrast un pavelt akmeni, zem kura glabājās svarīgi papīri, to starpā vairākas parādzīmes no cilvēkiem, kuriem bija aizdevis naudu. Bunduls teica: „Tak nebūtu man bijis norēķināšanās ar cilvēkiem, es gaismas vairs nemeklētu.”
Atrodoties slimnīcā, Bunduls dzirdēja pretrunīgus spriedumus par to, cik īsti dakteris ņem par ārstēšanu. Viens teica, ka par velti, cits – ka ņemot „traku naudu”. Tas lika Bundulam nervozēt. Viņa satraukums pieauga pēc tikšanās ar ārstu, jo tas izrādījās bijušais ganu zēns, kuru bērnībā Bunduls bija nopēris par noganītām auzām. Viņš domāja, ka tagad ārsts tam atriebsies, liekot maksāt dubultā – ne tikai par ārstēšanu, bet arī par pērienu. Un ārsta teiktajā Bunduls saklausīja tam apstiprinājumu: „Jā, bagātība nospiež cilvēku kā lietuvēns. Arī aklums. Bet nesaki ne četri! Drīz no abām nelaimēm tiksi vaļa.” Pēc operācijas, kad iestājās nakts, Bunduls aizbēga no slimnīcas. Acīmredzot viņa mantība tam bija dārgāka par paša veselību.
Visi trīs iepriekšminētie tēli ticēja, ka nauda ir ceļš uz laimi un ka ar tās palīdzību var atrisināt visas problēmas, taču visi trīs kļūdījās. Nauda tiem nesa tikai nelaimi un postu. Piķurgs tika apcietināts par zagtas naudas izšķērdēšanu. Ansis zaudēja savu laimes vērdiņu un daudzos izniekotos dzīves gadus. Pasakas beigās K. Skalbe ar velniņa starpniecību uzrunā Ansi: „(..) tu gan domāji, ka tu biji kungs! (..) Kungs biju es, tu mazgāji man muguru (..) tu sapņoji reiz par lielu un laimīgu dzīvi, bet ko tu darīji? Visu mūžu tu berzi nabaga velniņu.” Savukārt, Bunduls, bēgot no slimnīcas uz mājām, iekrita mārkā un noslīka.
Naudas vara izpaužas arī savādākā veidā. „Naudai piekrīt tā īpašība, ka tās arvien vajag vairāk nekā ir,” tā teica inkasents krimināluzraugam, kurš to nopratināja, lugā „Nauda”. Naudas nekad nepietiek, tās vajag arvien vairāk, un jo vairāk tā ir, ja vairāk vajag vēl. Tā nemanot cilvēks kļūst par naudas vergu. Ansis tam ir spilgts piemērs.
Manuprāt, nauda pati par sevi nav ne laba, ne ļauna. Viss ir atkarīgs no cilvēka, kura rokās tā nokļūst. Tieši cilvēka daba, rakstura īpašības, tieksmes un vājības ir padarījušas naudu par bīstamu ieroci, ar kura palīdzību pakļaut citus cilvēkus un kurš var pakļaut arī pašu tā īpašnieku.
Tēzes:
1. Nauda ir ne tikai iztikas līdzeklis, tai pieder liela vara.
2. M. Zīverta lugas „Nauda” varonis Piķurgs, kas daudzus gadus pārticis no lupatu vākšanas, atrodot vecu žaketi, kurā paslēpta liela nauda, kļūst par turīgu cilvēku.
3. Cilvēkiem, kuriem ir daudz naudas, ir arī vairāk priekšrocību nekā tiem, kuriem tās nav.
4. Piķurgs izmantoja radušos situāciju, sarīkojot restorānā dzīres, kurā pret viņu visi izturējās kā pret kungu un izpildīja katru tā pavēli.
5. Nauda pakļauj ne tikai citus cilvēkus, bet arī pašu tās īpašnieku. Kā tas izpaužas, var lasīt K. Skalbes literārajā pasakā „Pasaka par vērdiņu”.
6. Ansis vēlējās iegūt bagātību, lai varētu uzcelt savai mātei „siltu priežu istabiņu”, taču, kad viņš atrod laimes vērdiņu un kļūst bagāts, savu solījumu tā arī neizpilda.
7. Iegūstot bagātību, izmainījās Anša personība un vērtības, ilgus gadus viņš pavadīja naudas verdzībā.
8. Juri Bunduli J. Ezeriņa novelē „Cilvēks mārkā” bagātība bija pārvērtusi skopulī, kurš to vērtēja pat augstāk par savu veselību; kad tas sāka palikt akls, viņš atteicās doties pie ārsta, aizbildinoties ar to, ka tas esot tāls ceļš un būšot daudz jāmaksā par ārstēšanu.
9. Bunduls piekrīt, ka to aizved pie slavena ārsta, kad ar redzi ir palicis pavisam slikti, bet tikai tāpēc, ka slimības dēļ viņš vairs nevarot „saimniekot tā, kā vajadzīgs”, taču uzzinot, ka ārsts ir bijušais ganu zēns, ko Bunduls bērnībā nopēris, viņš naktī aizbēg no slimnīcas.
10. Visi trīs iepriekšminētie tēli ticēja, ka nauda var darīt laimīgu, taču viņu likteņi ir kā pierādījums tam, ka šis priekšstats ir maldīgs.
11. Naudas nekad nepietiek, tās vajag arvien vairāk, un tā nemanot cilvēks kļūst par naudas vergu.
12. Nauda būtībā nav ne laba, ne ļauna; cilvēka daba, rakstura īpašības ir tās, kas to padara vai nu par noderīgu palīglīdzekli, vai arī par bīstamu ieroci, ar kura palīdzību var pakļaut savai gribai citus cilvēkus un kurš nereti kalpina pašu tā īpašnieku.