Kopsavilkums kultūras vēsturē

Jelgavas Valsts ģimnāzija, 10

Jelgavas Valsts ģimnāzija, 10.m. klase

xxx

Kopsavilkums kultūras vēsturē

Sadzīve Bizantijā

(Social life in Byzantium)

Atslēgas vārdi:vīrieši, hetēras, verdzība, kulinārija, dzīvesveids, izpriecas, tunika, zīds, amatnieki, mozaīkas, interjers, iekšējais pagalms.

1. Iedzīvotāji

Bizantijā izveidojās savdabīga un dīvaina etniskā un valodu mozaīka, jo to apdzīvoja dažādas tautas. Dažādu valsts reģionu iedzīvotāji visai krasi atšķīrās cits no cita. Lai gan bija jūtama grieķu un romiešu kultūru ietekme, Bizantijas ikdienas dzīvē saglabāja savas vietējās tradīcijas.

Sabiedrība bija sadalīta divās kārtās un vairākās sociālās apakšgrupās. Pie augstākās kārtas piederēja senatori, ie

e
erēdņi (pie ierēdņiem pieskaitīja arī garīdzniekus), provinču pārvaldītāji, kareivji. Pie vidējās un zemākās kārtas piederēja amatnieki, tirgotāji, maznozīmīgāki ierēdņi, brīvie zemnieki, atkarīgie zemnieki un vergi. Viņiem nebija politiskās varas, vienīgā saikne bija hipodroms, kur varēja uzzināt politiskos jaunumus, ar laiku gan varēja sākt paust viedokli. Bizantijas iedzīvotāji sevi sauca par romejiem, retāk grieķiem vai helēņiem. Vienojošie elementi bija grieķu valoda un kristietība.

Sabiedrībā par augstāko tikumu uzskatīja padevību kristīgajai baznīcai un imperatoram, par pamata kvalitāti – turību un sociālo stāvokli.

1.1. Amatnieki. Parādījās br

r
rīvie amatnieki, kuriem piederēja pašiem savas darbnīcas. Īpaši nozīmīgs amatniecības veids bija dārgu zīda audumu izgatavošana. Liela daļa amatnieku apvienojās profesionālās korporācijās. Tām piederēja monopoltiesības uz amatu un dažādas privilēģijas.

1.2. Sievietes varēja būt gan ietekmīgas valsts darbinieces (piemēram, imperatora Justiniāna si

i
ieva valdniece Teodora, valdniece Zoja), gan brīvās sievietes jeb hetēras, kas uzturējās sabiedrības augstākajos slāņos un arī bija spējīgas ietekmēt ne viena vien politiķa vai aristokrāta darbību. Parastās sievietes savā ikdienas dzīvē bija ierobežotas, un viņas pārsvarā uzturējās mājās.

1.3. Bizantijas galma dzīvē daudz ko noteica īpašie ceremoniāli. Galmā valdīja nemitīgas intrigas un cīņas par varu, un reti kurš imperators mira dabīgā nāvē. Imperatoru uzskatīja par Dieva vietnieku zemes virsū, viņam dziedāja slavas dziesmas un to pielūdza.

Secinājumi:

Bizantijas raibajā sabiedrībā netrūka izcilu mākslinieku un amatnieku, zinātnieku un domātāju, kas devuši paliekošu ieguldījumu vēsturē.

Bizantijā nebija vienas dominējošas tautas, kurai būtu pakļautas pārējās.

Kultūru, kas izveidojās Bizantijā, var uzskatīt par daudznacionālu, jo tajā kā vienā veselumā iekļāvās dažādu tautu ieguldījums.

Pilsētas Bizantijā

Bizantijas pilsētas ar laiku pārvērtās pa

a
ar īstām viduslaiku pilsētām. Visas valsts sabiedriskās dzīves priekšgalā atradās Konstantinopole.

2.1. Pilsētu plānojums. Pilsētas saglabāja antīko plānojumu – perpendikulāri, šaha galdiņa veidā izkārtotos dzīvojamos kvartālus, pilsētas laukumus – forumus, kas bija celti romiešu stilā un saistīti ar pilsētas galvenajām ielām. Tās savukārt greznoja daudzie portiki ar antīkajām statujām. Vēlāk, Justiniāna laikā, sāka izmantot centrisko sistēmu, kas kārtojāsap nocietināto akropoli. Taisnstūra pilsētas plānojumu nomainīja radiālā sistēma. Galvenais pilsētas laukums tādējādi zaudēja savu nozīmi. To pārveidoja par pilsētvalsts administratīvo centru, ap kuru kārtojās valsts administratīvās ēk

k
kas. Pilsētās cēla baznīcas un klosterus, bet galvenajā laukumā – kristiešu templi. Arī daudzas ēkas, kas savulaik bizantiešu pilsētas padarīja līdzīgas antīkajām, zaudēja savu nozīmi, piemēram, teātri.

2.2. Aristokrātu mājas bija plašas. Bagāto iedzīvotāju un imperatora greznās akmens pilis izcēlās ar iekšējo pagalmu, dārziem, strūklakām un baseiniem. Namos atradās galerijas, lielas pieņemšanas zāles, vairākas guļamistabas, t.s. kabineti, pirtis un kapelas, kur visi ģimenes locekļi pulcējās uz regulārām lūgšanām. Lai izdaiļotu interjeru, izmantoja freskas un mozaīkas.

2.3. Trūcīgo cilvēku mājas. Liela daļa bizantiešu bija trūcīgie iedzīvotāji. Viņi dzīvoja nelielās

koka vai māla ķieģeļu mājās un apstrādāja zemi, audzēja vīnogas, olīvas, lopus.

2.4. Lauku apdzīvotās vietas bija daudz pieticīgākas. Dzīvojamās ēkas izvietojās haotiski, un tās bija

vienveidīgas. Pat baznīcas un administratīvās ēkas reti pārsniedza dzīvojamo namu izmērus.

2.5. Daudzstāvu nami. Konstantinopolē un citās pilsētās cēla arī vairākstāvu namus, kas reizēm sasniedza 30m augstumu. Daudzstāvu namos cieši kopā dzīvoja ierēdņi, valsts kalpotāji un tirgoņi.

3. Verdzība

Ilgu laiku Bizantijā saglabājās no antīkās pasaules mantotā verdzības iekārta. Vēl 11.gs. verdzība

šeit bija plaši izplatīta. Vergus izmantoja par mājkalpotājiem, laukstrādniekiem, amatniekiem utt. Vēlāk vergus sāka pielīdzināt zemniecības zemākajiem slāņiem. Radās kalpi.

4. Bizantiešu apģērbs

Bizantiešu apģērbs izveides sākumā bija līdzīgs romiešu tērpam, bet ar laiku tā raksturs mainījās un tērpi kļuva greznāki. Sākumā apģērbu Bizantijā darināja no ornamentāla linu auduma, bet vēlāk no zīda. Augstākās ierēdniecības, baznīcas kalpotāji un valdošās varas pārstāvji valkāja dārgus zīda un brokāta audumus purpura toņos, kas bija bagātīgi rotāti ar pērlēm un dārgakmeņiem. Tautas apģērbā dominēja tumši vilnas auduma tērpi.

4.1. Vīriešu pamatapģērbs bija apjozta tunika, zem kuras parasti valkāja bikses. Bikses kopš Romas impērijas beigu perioda bija neiztrūkstoša bizantiešu vīrieša tērpa sastāvdaļa. Bikses vairāk līdzinājās garajām zeķēm, un tās ar īpašām saitēm piesēja pie jostas. Vīrieši valkāja arī īpaša piegriezuma mēteli, ko parasti sasēja virs krūtīm vai uz labā pleca. Vīrieši nēsāja gan īsus, gan pusgarus matus un audzēja bārdu, bet īpaša valdošās šķiras pazīme bija beretveidīga cepure. Savdabīgi bija bizantiešu apavi – viņi ar ādas siksnām pie kājām piestiprināja speciālās ādas zoles. Dižciltīgie vīrieši valkāja sandales ar cietu, stingru papēdi, šņorzābakus vai arī ādas zeķes.

4.2.Sieviešu apģērbs. Arī sievietes valkāja tunikas, bet pāri tunikai vilka apģērbu, kas aizvietoja mēteli, – stollu vai sagumu ar krāsainām apmalēm. Vēlāk sieviešu apģērbs kļuva apjomīgāks – viņas sāka valkāt tunikas ar garām piedurknēm, kuras kalpoja kā apakštērps un bija kuplas un īsākas par virstērpu.Dāmu tērpu audumos ieaustie zelta un sudraba pavedieni padarīja tos īpaši krāšņus. Apģērba rotāšanai bagātīgi tika izmantotas rotaslietas – dažādas ķēdītes, diadēmas, rokassprādzes un gredzeni. Bizantijā sievietes bagātīgi lietoja arī kosmētiku. Galvu sedza garš plīvurs, ko ar diadēmu piestiprināja pie matiem. Kājās sievietes parasti āva sandales, austrumnieciskas tupelītes vai ietērpa tās ap ceļiem apsietās ādas zeķēs.

Secinājumi:

Līdz mūsdienām bizantiešu laika formu saglabājuši pareizticīgo mācītāju tērpi.

Bizantiešu apģērbs kļuva par pamatu Eiropas viduslaiku apģērbam.

5. Ēdiens

Nabagie ļaudis pārtikā lietoja pupas, lēcas, zirņus un rupji ceptu maizi. Ēdienam veltīja vislielāko uzmanību, tāpēc tika izstrādāts pat īpašs rituāls ēdiena gatavošanā un pasniegšanā. Vispirms to apsmidzināja ar īpašām smaržvielām, bet dzīru laikā pavārs sekoja tam, kā tas top pasniegts. Pats izsmalcinātākais kulinārijas sasniegums bija uz oglēm cepti un ar zivīm pildīti fazāni un nobarotas vistas. Par īstu delikatesi uzskatīja zaķa cepeti. To visu papildināja īpašas mērces, kuras gatavoja no aromātiskām zālītēm, ko ieveda no Indijas. Stingri tika ievēroti arī visi gavēņi, ko noteica baznīca.

6. Izpriecas

Galvenās izklaides iespējas Bizantijā saistījās ar pilsētu dzīvi un kultūru. Gan bagāto, gan trūcīgo bizantiešu iecienītākās izpriecas bija pirtis, zirgu skriešanās sacīkstes un cirka izrādes. Imperatora galmā skanēja dažādas slavinājuma dziesmas, iecienīti bija instrumentālo ansambļu un vēlāk arī pneimatisko ērģeļu spēlētāju priekšnesumi. Uzstājās klejojoši mākslinieki – histrioni, mīmi un citi.

Secinājumi:

Izpriecām bija liela nozīme gan bagāto, gan nabadzīgo bizantiešu dzīvē.

Bizantiešu laika izklaides ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Izmantotie avoti

Grāmatas:

Avotiņa A. u.c. „Viduslaiki”, Rīga, Zvaigzne ABC, 2000.g., 155.-157.lpp.

Freimanis I. „Laiks Laikmets Mode”, Rīga, Madris, 1998.g., 97.-102.lpp.

Кибалова Л. „Иллюстрированная знциклопедия моды” , Артия, Прага, 1989.г., 87.-106.стр.

Lapiņa M. u.c. „Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām” I daļa, Rīga, RaKa, 1998.g., 232.- 234. lpp.

Ralfs L.F. u.c. „Pasaules civilizācijas” II daļa, Rīga, RaKa, 1999.g., 14.-26.lpp.

Zitāne L. „Viduslaiki un Renesanse”, Rīga, RaKa, 2002.g., 5.-9.lpp.

Interneta resursi:

http://www.fordham.edu/halsall/medweb/

http://www.wsu.edu/~dee/MA/BYZ.HTM

Leave a comment