Romānika

Pēc Franku valsts sabrukuma, sākot ar 9. Gs. 2. Pusi, Rietumeiropā iestājās grūts un drūms periods, kas turpinājās gandrīz visu 10. Gadsimtu. Šādu stāvokli izraisīja gan pašu jaunizveidojušos valstu savstarpējās ķildas, gan arī saraceņu, ungāru un normaņu nemitīgie iebrukumi šajās valstīs. Tika izpostītas pilsētas, sagrauti arhitektūras pieminekļi, gāja bojā tēlotājas un lietišķās mākslas darbi.

Jaunais romānikas stils radās uz Karolingu posma mākslas sasniegumu pamata un katrā Rietumeiropas valstī attīstījās atšķirīgi. Atšķirības noteica gan vietējās tradīcijas, gan arī tas, kādi valstij bija ārējie sakari ar

r
r citām zemēm (ar Sīriju, Bizantiju, arābu valstīm). Taču jaunajam stilam bija daudz kas kopējs, ko lielā mērā nosacīja bargais, trauksmainais laikmets.

No visiem mākslas veidiem pirmajā vietā izvirzījās arhitektūra. Cēla baznīcas un klosteru ansambļus, cēla feodāļu pilis. Visām šīm celtnēm piemita ārējs skarbums un nocietinājumu raksturs. Tam, ko cēla, vajadzēja būt stipram, lai ienaidnieks to nevarētu ieņemt un lai tur varētu patverties. Feodāļu pilis bija mītne dzīvošanai un reizē cietoksnis, ko apņēma aizsargmūris ar torņiem un šaujamlūkām. Pilis parasti cēla au
u
ugstā kalnā vai klints nogāzē pie upes. Ja dabisko ūdeņu tuvumā nebija, visapkārt pils teritorijai mūru priekšā izraka grāvi, pār kuru pilī veda paceļams tilts. Pils ansambļa centrā vai stūrī parasti pacēlās masīvs apaļš vai četrstūra vairākstāvu tornis – donžons, kur dz
z
zīvoja feodālis ar ģimeni. Donžons varēja būt arī autonoma celtne. Tam bija šauri logi, kas kalpoja arī par šaujamlūkām. Arī ieeja donžonā bija šaura un ierīkota augstu (2. Vai 3. Stāva līmenī). Uz to veda nelielas, briesmu gadījumā noņemamas koka kāpnes. Apkārt donžonam pletās plašs pagalms, kur atradās dzīvojamās ēkas pils sardzei un kalpotājiem, kā arī saimniecības celtnes. Ēku būvformas un visa kompleksa sastāvdaļas bija labi saskaņotas, tāpēc šāds ansamblis atstāja varenu iespaidu.

Pēc tāda paša principa tika celti arī klosteru ansambļi, kas bieži vien izvērtās it kā par veseliem nelieliem nocietinātiem ciematiem. Klosteru kompozicionālās uzbūves centrā bija dievnams, kas ar saviem spēcīgajiem būvapjomiem un torņiem pacēlās pāri visai apbūvei. Klosteru kompleksi parasti tika ļoti veiksmīgi iekomponēti ainavā. Dievnami, ko romānikas posmā cēla kl
l
losteru ansambļos, parasti joprojām bija romiešu laika bazilikas tipa celtnes, kas tagad pilnveidojās. Garenjomus romānikas laikā sāka šķērsot viens vai divi šķērsojumi jeb transepti. Garenjoms austrumu pusē noslēdzās ar paplašinātu apsīdu, kurai visapkārt ierīkoja apeju- deambulatoriju, kas kļuva it kā par sānjomu turpinājumu. Pie apejas savukārt tika ierīkots kapelu vainags. Reizēm apsīdas mēdza ierīkot arī transeptu galos.



Mainījās arī dievnamu griestu segums. Pirms romānikas laikā Rietumeiropā bazilikām bieži vien bija plakanais koka segums. Tagad izmantoja mūrētu velvju segumu, izplatītākās bija ci

i
ilindriskās un krusta velves, kas bija jau pazīstamas arī iepriekšējos laikposmos. Romānikas posmā tās tikai kļuva smagākas un monumentālākas. Centrālo jomu no sānjomiem, tāpat kā iepriekš, atdalīja arkādes. Kad griesti bija lēzeni, arkādes balstījās uz kolonnām. Milzīgajām velvēm kolonnas nebija piemērotas, to balstīšanai vajadzēja spēcīgus stabus jeb pīlārus, kuru izvirzījumus veidoja kā pus kolonnas un pilastrus. Tā jau romānikas sākuma posmā kolonnas zaudēja savu nozīmi, kļūstot galvenokārt par dekoratīviem elementiem pīlāros, logailu arkādēs un citur. Kolonnām (pus kolonnām) izmantoja dažādas formas kapiteļus, kuru veidojumā bija maz kā kopīga ar iepriekšējo laiku paraugiem. Romānikas agrīnā posma kapiteļi pēc formas atgādina nošķeltu piramīdu vai puslodi, ko klāj stilizētu augu un fantastisku dzīvnieku motīvi. Vēlāk rotājumam biežāk izmanto plastiskus veidojumus- parasti alegoriskus dzīvnieku motīvus, arī nelielas svēto figūras vai galvas.

Romānikai visās Rietumeiropas zemēs raksturīgas pus aploces arkas, kas lietotas logu, durvju un portālu augšējos noslēgumos, arkādēs un citur. Sienas ir biezas, turpretim logi un durvis- šauri. Biezās ārsienas netiek greznotas, tās lielākoties atdzīvina tikai arkatūru joslas, lizēnas un iedziļināti portāli. Romānikā celtni centās veidot kā noteiktu apjomu summu, piemērojot tiem ģeometrisko ķermeņu pamatformas (kubu, puslodi, u. Tml.).

Romānikas laika baznīcām raksturīga jau agrāk aizsākusies kriptu celtniecība. Kripta bija zem dievnama grīdas ierīkota, ar velvēm segta telpa, ko izmantoja baznīcas relikviju glabāšanai un cienījamāko draudzes locekļu apbedīšanai. Kad vēlāk, gotikas posmā, kriptas vairs necēla, svēto relikviju glabāšanai izmantoja kapelas, kuras cēla ne tikai garenjomu galos, ap kora telpu, bet bieži vien izvietoja gar abām baznīcas sienām. Turklāt pie klostera baznīcām arvien tika ierīkota arī krusteja.

Baznīcu ēkas, klosteru kompleksi, arī laicīgo un garīgo feodāļu pilis bija galvenās celtnes visās romānikas laika Rietumeiropas pilsētās. Pārējā civilā arhitektūra tolaik tikai veidojās. Sākot ar 12.gs., parādījās pirmās mūra pašvaldību ēkas- rātsnami. Pilsoņu mājas lielākoties vēl cēla no koka vai māla kleķa, retāk no ķieģeļiem. Tās bija nelielas, parasti divstāvu ēkas, sabūvētas ar sānu fasādēm cieši cita pie citas. Apakšējā stāvā, ko ielas pusē rotāja ieejas arka, bija ierīkota darbnīca vai pārdotava, bet augšējais stāvs noderēja īpašnieka miteklim. Pilsētas vispār bija kompakti apbūvēta un teritoriālā ziņā aizņēma nelielu platību. Tās apjoza nocietinājumu mūri ar daudziem regulāri izvietotiem aizsarg torņiem un šaujamlūkām.



Romānikas atbalss Francijā.

Romānikas laika arhitektūras un mākslas pieminekļi sastopami visās Rietumeiropas zemēs, taču visvairāk to ir Francijā, kur vērojama arī vislielākā arhitektonisko formu bagātību un konstruktīvo risinājumu dažādība.

Klinī abatijas vadība tika radīta spēcīga klosteru apvienība ,kuras locekļi bija ne tikai Francijā, bet arī Vācijā , Anglijā , Itālijā un Spānijā. Līdz ar to Klinī klosterim bija liela ietekme gan uz savas , gan citu Rietumeiropas zemju sabiedrisko , politisko un mākslas kultūras dzīvi. Klinī klosteris bija bagāts un varens. Tajā atradās lielas darbnīcas , kurās strādāja izcili arhitekti un mākslinieki. Šā klostera darbnīcās pirmo reizi Rietumeiropā tika radīts projekts grandiozam bazilikas tipa dievnamam ar harmoniski izsvarotām būvformām un pārdomātu konstruktīvo dalījumu. Klinī klostera baznīcām bija augsti pacelts vidējais joms ar vairākiem sānjomiem , diviem transeptiem un vairākām apsīdām. Raksturīga iezīme bija arī plašā , zālei līdzīgā ziemeļu ieejas priekštelpa jeb nartekss. Rietumu ieejas fasādes abās pusēs pacēlās divi augsti torņi. Telpu iekšējais dalījums skaidri iezīmējās celtnes ārējās būvformās , tāpēc Klinī klostera dievnams izskatījās kā tāds milzīgs daudzskaldnis.

Klasisks šādas sarežģītas ēkas tipa paraugs bija Klinī klostera piecjomu bazilika , t.s. Trešā baznīca, kas tika uzcelta 11. gs. Beigās-12. gs. sākumā. Ēku sedza Burgundijas skolai raksturīgās velves, kurām nebija izteikta pus aploces forma ; šķērsgriezumā tās izskatījās , it kā augšdaļā būtu mazliet nosmailinātas . Velves balstīja spēcīgi pīlāri, ko ietvēra kolonnas un pilastri. Iekštelpas izgaismoja logi, kas bija ierīkoti vidējā joma sānsienās . Ar savu arhitektonisko formu harmoniskajiem samēriem un savstarpējo saskaņotību Klinī baznīcu iekštelpas izskatījās iespaidīgas un majestātiskas.

Arī Overņas novadā celtajām baznīcām bija raksturīga būvformu skaidrība un harmonija. Šīm baznīcām galveno jomu sedz pusaploces velves, bet sānjomus augšā noslēdz otrā stāva galerijas. Šeit izmantots neparasts konstrukcijas paņēmiens: virs celtnes centra paceļas puslodes veida kupols, bet virs tā- dekoratīvs divstāvu tornis, pa kuru iekštelpā ieplūst gaisma. Līdz ar to par Overņas novada baznīcu trūkumu uzskata samērā vājo apgaismojumu. Overņas meistari kulta celtņu apšuvumam mēdza izmantot krāsainus būvmateriālus. Baltais kaļķakmens tajās mijās ar sarkano ķieģeli un tumšo bazaltu. Šajā ziņā raksturīga ir Sv. Dievmātes baznīca Ostā, kas celta ap 1185.g. Klermonā- Ferānā.



Puatū apgabalā pārsvarā sastopamas pazemas baznīcu ēkas. To sānjomi, kuriem trūkst galeriju, ir gandrīz tikpat augsti kā vidējais joms, un tos visus sedz cilindriskās velves un viens kopīgs divslīpju jumts. Centrālais joms grimst puskrēslā, jo tajā gaisma ieplūst tikai pa sānjomu logiem. Šāda tipa celtnes uzskatāms paraugs ir Sv. Dievmātes Diženā baznīca Puatjē pilsētā. Tā ir pazema, vāji izgaismota ēka ar transeptu, nelielu kora telpu un trīs kapelām. Būvformu smagnējību vēl pastiprina lielais, druknais trīsstāvu tornis, kas paceļas virs vidusjoma un transepta krustojuma. Rietumu fasādē abpus ieejai izvietoti vēl divi nelieli tornīši.

Puatū novada baznīcāu fasādēm raksturīgs bagātīgs ornamentālais un skulpturālais rotājums. Arī Sv. Dievmātes Diženās baznīcas fasādi grezno gan akmenī griezts ornaments, gan mazliet raupji apstrādātas svēto statujas, kas ievietotas starp arkāžu kolonniņām.

Provansā pārsvarā cēla pēc formas un proporcijām vienkāršus vienjoma dievnamus, ko sedza cilindriskas pusaploces velves. Vairāku šo dievnamu fasādes risinājums atgādināja romiešu triumfa arku izveidi. Tāpēc te portālus, ko vainago pusaploces arkas, ietver slaidas, antīkajās proporcijās ieturētas kolonnas, ar korintiskajiem kapiteļiem līdzīgiem augšējiem noslēgumiem. Brīvi kārtotais skulpturālais rotājums (ciļņi, statujas) nav pārblīvēts un parasti koncentrēts rietumu fasādē. Kā tipisks Provansas dievnamu paraugs minama SV. Trofima baznīca Arlā. Šās baznīcas ansamblī iekomponēta viena no skaistākajām romānikas posma krustejām. Krusteju sedz smagnējas cilindriskās velves, salīdzinājumā ar kurām eju veidojošās pāru kolonnas šķiet vieglas un graciozas. Lai pārtrauktu šo pāru kolonnu kārtojuma zināmu vienmuļību, starp tām noteiktos attālumos izvietoti četršķautņu stabi, ko grezno svinīgas svēto statujas.

Normandijā celtajām romānikas laika baznīcām ir vienkāršas, lakoniskas, pat askētiskas būvformas. Tās ir pēc plāna izstieptas trīsjomu bazilikas celtnes. Tikai 12.gs. arī vidusjomu sāka segt ar krusta velvēm. Šīs velves mūrēja no skaldītiem akmeņiem, kuru salaidumu vietas akcentēja un izcēla. Sākumā šim paņēmienam bija tikai mākslinieciska nozīme, bet vēlāk tas deva sākotnējās ierosmes gotikā plaši lietotajai nervīru sistēmai. Raksturīgs Normandijas romānikas celtniecības paraugs ir Kānas sieviešu klostera Sv. Trīsvienības baznīca. Arī tā ir trīsjomubazilika ar šauriem sānjomiem, kas sasniedz tikai pusi no vidusjoma augstuma. Kā jau visām Normandijas baznīcām, ārējās būvformas ir smagnējas un skarbas, skulpturālā apdare izmantota minimāli, tikai portālā. Toties šīs formas ir proporcionāli ļoti izsvarotas. It īpaši izteiksmīgi ir galvenajā fasādē izvietotie torņi, kas it kā izdveš lielu mieru un reizē saspringtu spēku.



Tēlniecība un glezniecība Francijā.

Romānikas posmā visi tēlotājas mākslas veidi bija pakļauti baznīcas ideoloģijai un saistīti ar arhitektūru. Baznīca sludināja, ka pasaule ir grēcīga, pilna ļaunuma, ka to apdraud noslēpumaini spēki. Balstoties uz šādu pasaules uztveri, veidojās romānikas posma estētiskais ideāls, kur garīgais dominēja par ķermenisko. Visu uzmanību tēlotājas mākslas meistari veltīja spēcīgu iekšēju kaislību atklāsmei, ciešanu tēmas cildinājumam, kristietības uzvaras vīziju attēlojumam. Līdztekus tam liela nozīme romānikas tēlotājas mākslas tapšanas procesā bija arī barbaru tautu daiļradei, tās daudzajiem fantāzijas tēliem, kas pirms tam bija sastopami viņu ornamentāli plakanajos akmens griezumos.

12.gs. Francijā sākās romānikas tēlniecības uzplaukuma posms. Īpaši spēcīgu izaugsmi tas guva Langdokas novadā, kur radās divi centri- Tulūzā un Muasakas abatijā. Galvenokārt attīstījās monumentālais cilnis, ko izmantoja dievnamu ārējai mākslinieciskai apdarei. Ciļņi vai nu tika koncentrēti portālu timpanonos, vai arī izvietoti uz arhivoltām un portālu sānmalām. Reizēm tos kārtoja arī frīzes veidā pa visu fasādes plakni. Šo plastisko tēlojumu sižetika, izmantojot simbolu valodu, vēstī par Visumu un tā varenumu, tiek pretstatītas debesis un elle, labais un ļaunais. Romānikas posma franču māksliniekiem ir tieksme uz visu fantastisko, neparasto, baismīgo, tāpēc iemīļotas ir apokalipses ainas. Arī ornamentikā izmantoti kopā savīti augu un dažādu dzīvnieku un dīvainu radījumu (himeru, dēmonu) motīvi.

Viens no raksturīgākajiem franču romānikas monumentālo ciļņu paraugiem redzams Muasakas Sv. Pētera baznīcas dienvidu portāla timpanonā. Tā ir milzīga, vairāk nekā 5m gara daudz figūru kompozīcija, kurā tēlota mistiska apokalipses vīzijas aina. Kompozīcijas centru veido liela sēdoša Kristus Visu valdītāja figūra. Tai apkārt grupējas evaņģēlisti, ko simbolizē lauvas, ērgļa, vērša un eņģeļa figūras. Tālāk stāv divi ercenģeļi, svētie un Austrumu gudrie. Svēto un Austrumu gudro figūras ir krietni mazākas par centrā esošajām. Tās kārtotas vairākās rindās, dažādos ķermeņa stāvokļos un rada ir kā ņirbošu, kustīgu fonu, uz kura izceļas stieptās proporcijās risinātā centrālā- Kristus slavināšanas grupa. Abās portāla sānu malās atrodas apustuļa Pētera un pravieša Jesajas augstcilnī cirstas figūras, kuru izstieptās ķermeņa proporcijas un lauzītās pozas pauž kāpinātu dramatismu un emocionalitāti.



No Burgundijas novada dievnamiem ar savu skulpturālo rotājumu izceļas Otēnas Sv. Lācara katedrāle. Tās rietumu tampanona cilnī attēlota Pastarās tiesas aina, ko darinājis Žilbērs. Arī šeit kompozīcijas centrā atrodas milzīga Kristus figūra, kurai pie labās rokas grupējas taisnīgie cilvēki, kas dodas uz paradīzi, bet pie kreisās redzama elle, kur notiek dvēseļu svēršana. Ciļņa figūras tikai nedaudz modelētas, to proporcijas izstieptas, kustības trauksmainas. Tēlnieks naivā konkrētībā centies attēlot gan ellē mītošo grēcinieku šausmas un cerības, gan taisnīgo cilvēku prieku, dodoties uz paradīzi. Otēnas katedrāles timpanona ciļņi ievada pāreju un dižgotikas formveidi un cilvēka individuālo pārdzīvojumu iekļaušanu kanonizētā tēlniecībā.

Provansas baznīcu plastiskajos tēlos, tāpat kā arhitektūrā, jūtama antīkās mākslas tradīciju ietekme. Tā, piemēram, Arlas Sv. Trofima baznīcas portālā esošās apustuļu figūras atgādina antīko filozofu statujas. Figūru dabiskās proporcijas, to tērpu dabiskais krokojums un mierīgās pozas padara tās stipri atšķirīgas no Muasakas baznīcas un Otēnas katedrāles ciļņu figūrām ar tām piemītošo ekspresiju. Īpašu ievērību saista Vecās Derības personāža- jūdu ķēniņu un praviešu skulpturālās figūras, kas izvietotas starp portāliem un konsolēm.

Šīs figūras joprojām šķiet nedabiski izstieptas, statiskas, to ķermeņu formas maz modelētas. Piekļāvušās fasādē esošajām puskolonnām, tās sasaucas ar šo puskolonnu slaido vertikālo uzbūvi. Tomēr šajos tēlos jau ir jaušams zināms izteiksmīgums, iezīmējas žesti, sejām piešķirti individuāli vaibsti, ienesta konkrēta atribūtika. Kādu jaunas sievietes tēlu mākslinieks, piemēram, ietērpis pat 12.gs. tērpā, rāda to ar garām bizēm pār pleciem. Ar Šartras katedrāles Ķēniņu portāla skulptūrām beidzas franču romānikas attīstības gaita un tiek ievadīts jaunais- gotiskais stils.

Leave a comment