Konspekts „Senie laiki”
Konspekts „Senie laiki”
Periodizācija.
Seno laiku vēstures sākumu datē ar pirmo rakstības parādīšanos 4.un 3.gt.p.m.ē. mijā,bet beigas tradicionāli attiecina uz Rietumromas impērijas (antīkās pasaules) bojāeju 476.gadā.
Seno laiku vēsturei ir divi posmi:
Seno Austrumu vēsture
Antīkā jeb Grieķu-Romiešu vēsture
Seno Austrumu civilizācija sāka veidoties 4.un 3.gt.p.m.ē. mijā Tigras un Eifratas upju ielejā (Mezopotāmija jeb Divupe), un Nīlas ielejā(Ēģipte), 2.gt.p.m.ē. Mazāzijā, Krētas salā un Polopinēsas pussalā. To noiets sākās 2.gt.p.m.ē. beigās, bet tām raksturīgo savdabību zaudēja 1.gt.p.m.ē vidū,kad strauji sāka attīstīties antīkā sabiedrība,kurai izdevās pakļaut Senos Austrumus.
Grieķu civilizācija sāka veidoties 2.gt.p.m.ē. un kļuva par pirmo Eiropas augstās kultūras sabiedrību. Tās attīstībā tiek izdalīti vairāki periodi:
Krētas-Mikēnu kultūra.(17.-13. gs. p.m.ē. )
Tumšie gadsimti jeb Homēra periods(11.-9.gs. p.m.ē. )
Arhaiskais periods(8.-6.gs. p.m.ē.)
Klasiskais periods(5-4.gs.30.gadi. p.m.ē.)
Helēnisms(4.gs. 30.gadi-1. gs. 30.gadi p.m.ē.)
Romas vēsture sākās līdz ar pilsētas dibināšanu 753.gadā p.m.ē. Senās Romas vēsturi iedala vairākos posmos:1)valdnieku laikmets-no pilsētas dibināšanas līdz 510.g. p.m.ē.;2)Romas republikas laiks-no 510.g. līdz 30.g. p.m.ē.;3)Romas impērijas laiks-no 30.g. p.m.ē. līdz 476. g. p.m.ē.
Romas impērija 395.gadā tika sadalīta divās daļās-Rietumromas impērijā(pastāvēja līdz 476.gadam), un Austrumromas impērijā(beidza pastāvēt tikai 1453.gadā).
ĢEOGRĀFISKĀ VIDE.
Pirmās civilizācijas izauga pirmatnējā vidē, tāpēc to attīstību īpaši spēcīgi ietekmēja dabas, ekoloģiskie un ģeogrāfiskie apstākļi. Vide noteica gan cilvēka iztikas līdzekļu iegūšanas veidu un nodarbošanos ,gan arī zināmā mērā ietekmēja kopdzīves tradīcijas sabiedrībā, pat cilvēka fizisko un psihisko attīstību.
Pirmās civilizācijas veidojās Tuvo Austrumu lielo upju -Nīlas, Tigras un Eifratas applūstošajās ielejās. Auglīgo zemi varēja apstrādāt ar vienkāršiem darbarīkiem, un tā deva lielas ražas. Lai laukiem netrūktu mitruma sausajā laikā, izveidoja mākslīgās apūdeņošanas jeb irigācijas sistēmas. Upju ielejās bija maz izejmateriālu. Metālu, koku un akmeni vajadzēja ievest. Pārdot savukārt varēja labību-tas sekmēja tirdzniecības attīstību.
Labvēlīgi klimatiskie apstākļi un ģeogrāfiskie apstākļi sabiedrības attīstībai bija arī Vidusjūras austrumu piekrastē, kur izveidojās feniķiešu un sīriešu civilizācijas šajā reģionā bija labvēlīgi apstākļi, lai nodarbotos gan ar zemkopību, gan ar amatniecību un tirdzniecību.
Augsti attīstītas sabiedrības veidojās arī augstienēs un kalnos – asīrieši, heti, persieši. Tur bija maz zemkopībai derīgu zemju, toties bija daudz derīgu izejvielu. Līdz ar to cilvēki varēja izvēlēties daudz dažādas nodarbes, kā arī tika sekmēta sakaru veidošanās ar ieleju sabiedrībām.
Plašus apgabalus Seno Austrumu teritorijā aizņēma tuksneši un sausās stepes.Šajos reģionos attīstījās savdabīgas civilizācijas (arkādieši, amorīti, senebreju u.c.), kas būtiski ietekmēja upju ieleju sabiedrību dzīvi.
Grieķijas dabai raksturīgi kalni, jūras un salas. Kalnu grēdās un jūru līči nošķīra nelielas teritorijas citu no citas, apgrūtinot savstarpējos sakarus un vienotas valsts izveidi. Īpaša nozīme bija Grieķijas attīstībā bija jūrai, kura deva iztiku, sekmēja savstarpējos sakarus un veicināja tirdzniecību. Kalni bija bagāti ar derīgajiem izrakteņiem, tādēļ bija labi apstākļi amatniecības attīstībai. Ērtas ostas ļāva uzturēt ciešus sakarus ar Seno Austrumu civilizāciju.
Romiešu civilizācija veidojās Apenīnu pussalā, kur bija pietiekami daudz auglīgas zemes, kas veicināja zemkopības attīstību. Kalni bija bagāti ar izejvielām un mežiem. Alpu kalni bija dabisks šķērslis, kas pasargāja romiešu sabiedrību no plašas iedzīvotāju migrācijas un barbaru iebrukumiem.
Amatniecība un tirdzniecība.
2.gt.p.m.ē.amatniecības nozares kļuva aizvien daudzveidīgākas: radās amatniecības veidi, turpinājās specializācija, tika pilnveidota darbu organizācija ,darbarīki. Aizvien nozīmīgāku vietu ieņēma metāla (bronzas, vēlāk dzelzs) ieguves meistari un kalēji gan miera, gan kara laikos. Amatnieki strādāja gan induviduāli, gan pils vai tempļa uzdevumā, turklāt pēdējo bija daudz vairāk.
Seno Austrumu sabiedrībās ārējā tirdzniecība faktiski atradās pilnīgā valsts kontrolē. 2.gt.p.m.ē. kļuva patstāvīgi un nodarbojās ar tirdzniecību uz savu roku.
2.gt.p.m.ē.attīstijās jauns tirdzniecības reģions -Vidusjūra un Egejas jūra ar tai blakus esošajām zemēm. 2.gt.p.m.ē. vidū šajā reģionā valdīja Krētas tirgotāji.13.gs. .p.m.ē. vairākus gadsimtus ilgs feniķiešu „Zelta laikmets”. Antīkajā pasaulē, it īpaši grieķu polisās, amatniecībai un tirdzniecībai bija liela nozīme. Amatniecībā un tirdzniecībā bija liela nozīme. Amatniecībā un tirdzniecībā viss aktīvākās bija tās polisas, kuras nespēja ar pārtiku nodrošināt savus pilsoņus.
Kari senajos laikos.
Starp agrīnajām sabiedrībām pastāvēja dažāda veida attiecības:
Mierīga līdzāspastāvēšana un dabas bagātību un ražojumu maiņa, politiskā sadarbība.
Naidīgas savstarpējas attiecības un sirojumi.
Senajos Austrumos karš bija efektīvākais konfliktu risināšanas veids, turklāt valdnieks varēja izpildīt vienu no savām svarīgākajām funkcijām-būt par militāro vadoni.
Divupe bija atklāta, nenorobežota zeme, tāpēc jau 3.gt.p.m.ē. sākās klejotāju iebrukumi.Un tie turpinājās regulāri.
Veidojoties lielvalstīm par kara cēloņiem kļuva ekonomiskās intereses:
Cīņa par mesli maksātājiem.
Par izejvielu ieguves vietām
Par tirdzniecības ceļiem un tirgiem.
Par kara laupījumu.
Gandrīz visi kari norisinājās uz sauszemes, tādēļ kara flotei nebija Senajos Austrumos nebija lielas nozīmes. Viss spēcīgākā un viss labāk organizētā armija bija Asīriešiem, kuru karošanas paņēmienus pārņēma citi Divupes iedzīvotāji.
Persieši izveidoja pasaules lielvalsti 6.gs.p.m.ē. Persijas lielvalsts veidotās teritorijas sniedzās no Indijas līdz Vidusjūrai,pakļauta tika arī Ēģipte. Pirmais karš kurā piedalījās antīkās polisas bija starp persiešu un grieķu polisām 6. un 5. gs.p.m.ē.
Grieķu enerģija tika likta lietā kolonizējot visu Vidusjūras piekrasti. Grieķu-Persiešu karus (490-449.g. p.m.ē.). Grieķu polisa sadalījās divos naidīgos reģionos -Pelopinesas savienībā ar Spartu priekšgalā un Pirmajā Atēnu jūras savienībā 5.gs.p.m.ē.beigās starp tām sākās cīņas par kundzību Grieķijā, izraisījās pilsoņu kari starp oligarhiskajām un demokrātiskajām polisām.(Pelopinesas karš 431.-404. g. p.m.ē.).
Grieķu polisas apvienoja Filips otrais viņš piedāvāja atrisināt sociālās problēmas uzsākot jaunus ārējos karus pret seno ienaidnieku Persiju. Karus vadīja Filipa otrā dēls Maķedonijas Aleksandrs (336.-323. g. p.m.ē.), kurš izveidoja impēriju no Ēģiptes līdz Indijai.
Antīkās pasaules militārisma iemiesojums bija Romas lielvalsts:
Aizsardzības kari bija raksturīgi Romas vēstures sākumā, kad nelielai pilsoņu kopienai nācās aizstāvēties pret etrusku un citu apkārt esošo cilšu uzbrukumiem.
Iekarošanas kari sākās 5.gs.p.m.ē.vidus līdz 117.g.p.m.ē. Laikā no 5.gs.p.m.ē.vidus līdz 117.g.p.m.ē. noritēja Indijas pakļaušana.
Pūniešu kari (264.-241.g.,218.-201.g.,149.,-146.g.p.m.ē.) bija cīņa starp Romu un Kartāgu par kundzību Vidusjūrā, kas beidzās ar Romiešu pilnīgu uzvaru 146.g.p.m.ē.. Romieši Kartāgu pilnībā iznīcināja. 2.gs. p.m.ē. vidū pilnībā tika pakļauta Grieķija un Maķedonija.133.g.p.m.ē.- Mazāzija. 1. gs. p.m.ē. vidū romieši īsā laikā iekaroja Sīriju un Palestīnu austrumos un Galliju rietumos. Karš ar galliem iesāka barbaru pakļaušanos Romas varai, un tā turpinājās arī nākamajos gadsimtos Ģermānijā un Britānijā.30.g.p.m.ē. Romai padevās pēdējā helēniskā valsts-Ēģipte. 117.g.p.m.ē. Romas impērija sasniedza vis lielāko varenību, aizņemot milzīgas teritorijas Eiropā, Āzijā, Āfrikā.
Viens no Romas impērijas bojāejas cēloņiem bija barbaru cilšu intensīvie uzbrukumi valsts robežprovincēm, kuras novājinātā lielvalsts nespēja atvairīt.
Atēnu un spartas salīdzinājums.
Atēnās iedzīvotājus dalīja dižciltīgajos un tautā.
Atēnās iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību un lopkopību.
Nepilsoņus iedalīja 4.grupās
Spartā bija vienlīdzīga sabiedrība.
Spartieši bija profesionāli karavīri, jo nodarboties ar ko citu bija aizliegts.
Spartieši vietējos iedzīvotājus pārvērta par nebrīviem
iedzīvotājiem.