Dobeles luterāņu baznīca

DOBELES VALSTS ĢIMNĀZIJA

Dobeles Valsts ģimnāzija

DOBELES LUTERĀŅU BAZNĪCA

Zinātniski pētnieciskais darbs

Darba autors:

Diāna Kukjana

11.b klase

Darba vadītājs – konsultants:

Dina Empele,

Dobeles Valsts ģimnāzijas

Vēstures skolotāja

DOBELE, 2010

Saturs

Anotācija..............................

Ievads

1. Baznīca un tās iekštelpu vēsture

1.1. Arhitektūra

1.2. Altāris un kancele

1.3. Sakristeja

2. Tēlniecības pieminekļi

2.1. Annas Tīzenhauzenas kapa plāksne

2.2. Drahenfelsu epitāfija

2.3. Kristāmtrauka pamatne

2.4. Sudraba izstrādājumi

2.5. Baznīcas griestu lukturi

2.6. Baznīcas pulkstenis

3. Baznīcas mācītāji 3.1.Dobeles vācu draudzes mācītāji...................

3.2. Dobeles latviešu draudzes mācītāji

Pētījuma analīze..............................

Secinājumi

Nobeigums..............................

Izmantotās literatūras saraksts

Pielikums..............................

Anotācija

Dobeles luterāņu baznīca. Darba autore Diāna Kukjana, darba vadītāja Dobeles Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Dina Empele.

Darbā sniegti vispārīgi fakti par baznīcu un notikumiem, kas krasi ietekmēja baznīcas veidolu mūsdienās. Darbā analizēti viedokļi par baznīcu un tā

āās vēsturi laiku gaitā, apkopoti materiāli par baznīcas mācītājiem un to veikumiem, izzināta baznīcas aktualitāte, nozīmība mūsdienu cilvēkam.

Darba mērķis:

Uzzināt vairāk par Dobeles luterāņu baznīcas vēsturi laiku gaitā un izpētīt cik svarīga baznīca ir jauniešiem un pieaugušajiem mūsdienās.

Darba uzdevumi:

Izpētīt baznīcā esošo Drahenfelsa epitāfijas un kristāmtrauka pamatnes vēsturi.

Uzzināt vairāk par to kā baznīcā nokļuvis četrpusīgais torņa pulkstenis, izpētīt tā izskatu.

Uzzināt vairāk par baznīcas altāra vēsturi.

Uzzināt vairāk par baznīcas bijušajiem un esošajiem mācītājiem.

Pētījumā secināts, ka Dobeles baznīcas vēsture ir bijusi ļoti trauksmaina. Baznīcai ir ve

eeikti vairāki remontdarbi un neskaitāmi restaurācijas darbi baznīcas iekšpusēs interjeram. Neskatoties uz to, ka baznīca daudzreiz ir bijusi traģiskā stāvoklī, tā nav zaudējusisavus patstāvīgos apmeklētājus, tas apliecina, ka Dobeles baznīca ir simboliska svētvieta Dobelē dzīvojošiem cilvēkiem vēl šobaltdien.

Atslēgas vārdi: Dobele, luterāņu ba

aaznīca, svētvieta.

Darbs satur 31 lapu, 4 attēlus, 2 intervijas lapas. Pētījuma praktiskajā daļā ir notikusi Dobeles luterāņu baznīcas mācītāja Oskara Laugaļa intervēšana, pētījuma rezultāti izanalizētu un apkopoti divās intervijas lapās.

Ievads.

Teika stāsta, ka sākumā Dobeles baznīcu domājuši būvēt kādā kalnā, kur arī esot novelts pamatakmens, bet pa nakti, tas nogājis citā vietā. Otrā rītā akmens aizvests atpakaļ, pat iemūrēts sienā, taču naktī tas atkal atgriezies iepriekšējā vietā, kas būvētājiem nav likusies diezgan laba, jo bijusi zema un slapja. Tomēr beidzot baznīca uzcelta izvēlētajā vietā [1;7]

Dobelē dzīvoju nu jau sešpadsmit gadus un līdz šim domāju, ka pārzinu to pietiekami labi, lai varētu pastāstīt par kādu vietu, māju vai senu celtni, taču nākas atzīt, ka tā nav.

Kaut arī Dobeles luterāņu baznīca ārēji īpaši neatšķiras no citām Ze

eemgales luterāņu baznīcām: balti krāsoti mūri, augsti logi un smails tornis, tā dien dienā atrodas mums blakus un mēs to redzam un vērojam, dažreiz pat aizdomājamies kāda tā bija no paša sākuma, taču šaubos, ka visi nonākam pie precīzā slēdziena, domāju, ka ir interesanti zināt un izprast vēsturi, tam, kas ir mums blakus, mūsu pilsētā, valstī jau vairākus gadsimtus un līdz šai dienai kalpo mūsu labā. Šķiet, ka neesmu vienīgā, kura par Dobeles luterāņu baznīcu nav īpaši daudz informēta, iespējams, ti
iieši tādēļ vairākums jauniešu ir aizmirsuši par baznīcām, to nepieciešamību un nozīmi. Šajā darbā centīšos atklāt vairāk par Dobeles luterāņu baznīcas vēsturi ne tikai priekš sevis, bet arī priekš maniem vienaudžiem, kas iespējams, lasīs manu darbu, tādejādi ieinteresēsies par baznīcu, centīšos vairāk atklāt arī par baznīcas bijušajiem un esošajiem mācītājiem, to kā viņiem gāja tad un tagad.

Darba mērķis:

uzzināt vairāk par Dobeles luterāņu baznīcas vēsturi laiku gaitā un izpētīt cik svarīga baznīca ir jauniešiem un pieaugušajiem mūsdienās.

Mana darba uzdevumi ir:

sameklēt materiālus Dobeles Centrālajā bibliotēkā par Dobeles Luterāņu baznīcas vēsturi,

papildināt iegūto informāciju ar interneta un Dobeles novadpētniecības muzeja materiāliem.

izpētīt baznīcā esošās Drahenfelsu epitāfijas vēsturi,

izpētīt baznīcas kristāmtrauka pamatni,

uzzināt vairāk par to kā baznīcā nokļuvis četrpusīgais torņa pulkstenis, izpētīt tā izskatu,

uzzināt baznīcas altāra vēsturi,

uzzināt vairāk par baznīcas bijušajiem un esošajiem mācītājiem.

Hipotēze: Dobeles luterāņu baznīca ir simboliska svētvieta Dobelē dzīvojošiem cilvēkiem.

Materiālus darbam meklēju Dobeles centrālajā bibliotēkā, Dobeles rajona muzejā, internetā, presē, intervējot Dobeles draudzes priekšnieci un anketējot Dobeles dažāda vecuma iedzīvotājus.

1. Baznīca un tās iekštelpu vēsture

1.1. Arhitektūra

No ārienes Dobeles luterāņu baznīca ir līdzīga visām pārējām luterāņu baznīcām, tādēļ, es uzskatu, ka ir nepieciešams izpētīt baznīcu arī nedaudz no arhitektūras viedokļa. Iespējam, ka mūsu Dobeles luterāņu baznīca ir viena no pirmajām baznīcām Latvijā, kur altārgals ir ar pusloka noslēgumu [12,3.]

Baznīca ir akmens ķieģeļu mūra garenbūve ar izvirzītu torni un garenvirzienā piebūvētu altāra apsīdu ar augstu astoņstūra piramidālu noslēgumu. Piecstāvīgā torņa pakāpienveida augšdaļu rotā trīsstūra zelmeņi un arkatūras joslas. Torņa fasādēs iedziļinātas romantiskas logailas ar pusloka noslēgumu, kas katra ar mūrētu stiegru sadalīta divās logailās ar pusloka arkām [2,289.]

Baznīcas visas sienas ir no laukakmeņiem ar ķieģeļu iestarpinājumiem, līdzīgus mūrus sastopam kā viduslaiku, tā 18. gs. Celtnēs. Iespējams, ka baznīcas ir viena no pirmajām Latvijā, kurai altārgals ir ar pusloka noslēgumu. Draudzes daļas ārsienu mūris nav pilnīgi vertikāls, tas nedaudz sašaurināts uz augšu, tāpēc baznīca šķiet ar piegāzumu uz augšu. Tas jūtams arī tornī. To var izskaidros ar cenšanos laukakmeņu mūri padarīt stabilāku, bet no otras puses, panākts liels māksliniecisks efekts. Celtne liekas augstāka un monumentālāka. Ļoti iespaidīgs ir baznīcas pārsegums. Divpadsmit metrus gara koka sijas, te ne tikai atbalstītas uz mūriem, bet arī piekārtas vidū, pie jumta krēsla. Agrāk tās bija redzamas interjerā. Rietumos, tieši tāda pārsegumu sistēma guva popularitāti 18. gs. Otrajā pusē. Kādā no 19. gs. Otrās puses vai 20. gs. Sākuma remontdarbiem baļķu griesti Dobeles baznīcā tika apšūti ar dēļiem un apmesti. Visai rets ir altārgala pārsegums ar cilindrisku velvi, ko atdzīvina virslogu luneti. Izdevās konstatēt, ka baznīcas grīdas līmes ir bijis par 40cm zemāks, tas veidots kā vienkāršs smilšu klons, tikai galvenās ejas izliktas ar ķieģeļiem [4,3.]

Dodoties iekštelpā, katru nācēju pārņem nedaudz bēdīga un emocionāla noskaņa, baznīcas vecuma, daudzo slaveno arhitektūras pieminekļu un tās noskaņas dēļ, kas tur valda. No parastās, ikdienišķās vides, pirmais ir gājiens cauri krēslainai torņa telpai – vēsai un mazliet noslēpumainai.

No baznīcas durvīm uz altāri ved celiņš, kuru abās pusēs ir soli, kas vērsti ar skatu uz altāru. No celiņa pa labi, bija baznīcas vīriešu puse, bet pa kreisi sieviešu puse. Senāk lauku draudzē šāda kārtība tika stingri ievērota, tagad tā vairs netiek ievērota. Sola atzveltnes mugurpusē ieslīpi piestiprināts dēlis, kur nākamā sola baznīcēniem nolikt dziesmu grāmatas. Ir ierīkoti arī atsevišķi soli pie sakristejas durvīm. Pavisam kopā baznīcā ir 500 sēdvietu. 1844. g. Solus, kanceli un altāru pārkrāsoja zilā un baltā krāsā, bet 1864. g. tās nomainīja ar brūno krāsu [6,51.]

Vēl daži soļi zem ērģeļu luktām, (apgaismošanas ierīces, kas parasti sastāv no caurspīdīga materiāla kārbas ar tajā ievietotu gaismas avotu), garāmkolonām, kas tās balsta, un paveras labi apgaismota telpa ar vienkāršiem, tumšiem soliem abpus ejai un altāri tālumā. Svētā rituāla vietu no baznīcēniem atdala ne tikai attālums. Tā patiesībā ir pilnīgi cita telpa, atšķirīga savās proporcijās un pārsegumā. Domājams, ka tagadējā altārtelpa, ko pārsedz mucas tipa velve ar lunetēm virs logailām bija visa sākotnējā baznīca, kurai laika gaitā piebūvētas visas pārējās ēkas daļas. Arī altārtelpas logi pašreizējo smailloka arkas pārsedzi un sīko rūšu dalījumu ieguvuši kādā no pārbūvēm. Sastopamas ziņas, ka 18. gs. logos bijušas vitrāžas. Arī tās līdz mūsu dienām nav saglabājušās, tāpat kā barokālais tornis, kurš varēja izturēt konkurenci ar pils daudzajiem torņiem. Nav saglabājusies arī Jelgavas zīmēšanas skolotāja Kārļa Jākoba Reinholda Minkelda gleznotā altārglezna „Kristus debesbraukšana”. Tās vietā tagad ir pēc Kandavas baznīcas altāra gleznas parauga darinātā ”Golgāta”. Šo iespaidīgo izmēru darbu arī gleznojis jelgavnieks Kīperts. Nav zināms kāda izskatījusies kancele, ko būvējis galdnieks no Rostokas D. A. Millers. Domājams, būdams apmierināts ar savu darbu viņš veltījis ziedojuma tekstu, kas uziets pārbūvējot kanceli [1,9-10.]

Interjera pašreizējais izskats izveidojies pagājušā gadsimta laikā. Tai pašā laikā pašreizējo veidolu ieguvis arī altāris. Tā rentabls veidojas no diviem kolonu pāriem, kas balsta profilēto dzegu (horizontāls izcilnis), kura vidusdaļā paceļas pus aplocē un kā rāmis ietver lielo altārgleznu. Visai atturīgs, galdniecisks ir arī kanceles veidojums: poligonālais (daudzstūru) korpuss pieslienas zāles ziemeļu sienai, korpusa šķautnes rotā nelielas vītas koloniņas, kas atkārtojas arī jumtiņa laternai līdzīgajā veidojumā. Izliekto uzejas kāpņu margas, tāpat kā altāra sētiņa un luktu margas, darinātas no līdzīgu formu virpotiem balustriem (margas (balkonam, kāpnēm) – savienotu stabiņu rinda)

Lielajai telpai, kurā paredzēta vieta apmēram 1000 baznīcēniem, atbilstoši ietilpīga ir arī lukta, kuras centrālo daļu aizņem ērģeļu prospekts ar gotiskiem noformējuma elementiem. 1835. un 1864. gadā ērģeļu būvētājs un ērģelnieks K. Hermans ērģeles pārbūvē, bet 1908. gadā J. Bētiņš tās palielinājis līdz 43 reģistriem, līdz ar to padarīdams Dobeles instrumentu par vienu no lielākajiem Kurzemē.

1895. gadā Dobeles baznīcā atkal risinās remontdarbi un godā tiek celti daži senatnes pieminekļi- altārtelpas sienā iemūrē Drahenfelsa epitāfiju, vienlaicīgi to uzlabojot un pārkrāsojot, bet Tīzenhauzenas kapa plāksni, kura vēl saglabājusi augstā cilnī veidoto figūru apveidus, pieslien pie zāles dienvidaustrumu sienas blakus triumfa arkai [1,11-12.]

Kādam cilvēkam, izdevies konstatēt, ka baznīcas agrākās grīdas līmenis, bijis 40cm zemāks. Tas bija veidots vienkārši un tikai galvenās ejas izliktas ar ķieģeļiem. Dobeles baznīca ir iesākta celt romantisma stilā, bet dažu nezināmu iemeslu dēļ, pabeigta gotikas stilā [6,15.]

1.2. Altāris un kancele

Ieejot baznīcā, protams, mūsu skatiens pievēršas baznīcas centra daļai, tas ir, altārim un kancelei, tādēļ, jo baznīcā tās ir praktiski svarīgākās vietas, no tām mācītāji vada dievkalpojumus.

Vārds „altāris” no latīņu valodas ”altaro” – augsts, nozīmē paaugstinājumu, kas veido kultadarbības centru. Kristietībā altāris simbolizēja svēto galdu, pie kura baudīja pēdējo vakarēdienu.

No pārējās telpas altāri norobežo tāda kā sētiņa, lai cilvēkiem, kas pienāk pie altāra būtu vieglāk. Altāris ir pārsegts ar izšūtu audumu, uz kura izšūti burti – alfa un omega. Tie ir pirmais un pēdējais burts grieķu alfabētā, kas simbolizē, ka Kristus ir visu lietu sākums un beigas. Altāra segas nav pirktas, tās ir darinājušas un dāvinājušas baznīcai draudzes locekles.

Uz altāra dievkalpojuma laikā atrodas dažādi altāru piederumi : krusts, krucifikss, Bībele, lukturi, ziedu vāzes, sveces, tiek izmantoti arī dievgalda trauki. Uz altāra liek ziedu vāzes. Altāru grezno tikai ar grieztiem ziediem. Ziedi liecina par dieva radības krāšņumu. Īpašos gadījumos (iesvētībās) altārtelpu un baznīcu grezno ar mētrām, viršu vainagiem, ar labības kūļiem, augļiem un saknēm.

Dievgalda trauki, no latīņu valodas ”vasa saea” – svēti trauki. Pie dievgalda traukiem pieder : dievmaizīšu šķīvis, vīna biķeris, ciba dievmaizīšu glabāšanai un vīna kanna, vīna papildināšanai biķerī.

Bībele, no grieķu vārda „biblion” – grāmata. Bībele uz altāra galda simboliski apliecina Veco un Jauno derību. To novieto altāra vidū, krusta priekšā, lai tā būtu labāk redzama.

Altāris un arī altāra sētiņa ir pārklātas ar segām, kurām ir dažādas krāsas, tās ir piecas :

Baltā – gaismas krāsa. To lieto ziemassvētkos un mirušo piemiņas dienās.

Sarkanā – martiru (vīns) asinis un Svētā gara liesmas vasarassvētkos, ticības atjaunināšanas svētkos un visās apustuļu dienās (Jāņa, Pētera u.c.)

Zaļā – auglības krāsa, uzticības un cerības. To lieto zvaigznes dienā (jaunā gada pirmā svētdienā) līdz Trīsvienības svētkiem (10 dienas pēc vasarassvētkiem)

Violetā – norāda uz pazemību un godbijību. Tā lietojama adventes dienās (4 nedēļas pirms ziemassvētkiem) un ciešanu, jeb Lieldienu laikā.

Melna – izteic dziļas sēras. Tā pieder lielajai piektdienai (piektdiena pirms Lieldienām)

Baznīcā atrodas arī altārglezna. Tā baznīcā parādījās 1864. gadā, tas ir Hermaņa Kīperta mākslas darbs, ko viņš bija pagatavojis pēc kāda Berlīnes profesora oriģināldarba. Altārgleznas nosaukums ”Golgāta”, tajā ir redzams krusts ar tajā piesistu Kristu. Krusta pakājē redzams apustulis Jānis. Tam blakus Marija un Marija Magdalēna, bet kreisās puses malā, ar muguru pret skatītājiem – kareivis. Altārglezna baznīcā nav pielūdzama svētbilde, bet tikai rotājums, kas atgādina kāda evaņģēliska notikuma aprakstu Jēzus dzīvē.

1933. gada 15. maijā notika altāra restaurācija. 1962. gada novembrī altārglezna atkal tika bojāta un tā tika restaurēta līdz baznīcas 500 gadu jubilejai (1995. gadā.)

Otra nozīmīgākā vieta baznīcā ir kancele. „Kancele” latīņu valodā nozīmē margas. Tas ir apaļš, daudzšķautņains paaugstinājums, kas apjozts ar slēgtām margām, krūšu augstumā. Tā atrodas pie ārsienas un lai sprediķi labāk dzirdētu, tad virs kanceles ir jumtiņš. Pati kancele ir no koka un lakota, bet kanceles vidū ir vieta Bībeles un sprediķotāja piezīmju novietošanai.

Dobeles baznīcas vēsturē saglabājies kanceles darinātāja vārds, bet nav zināms, kāda šī kancele izskatījusies no paša sākuma.

1864. gadā pārbūvējot kanceli pašreizējā izskatā, atrasts dokuments, kurā darinātājs pateicies dievam par šo uzdevumu [10,14.]

1.3. Sakristeja

Sakristeja, jeb ģērbkambaris no latīņu valodas „sacricum” nozīmē svēta vieta. Tā ir īpaša telpa, kas atrodas Dobeles baznīcas ziemeļos. Sakristejā mācītājs gatavojas dievkalpojumiem, pieņem draudzes locekļus. Tajā ir novietoti arī kulta piederumi [6,66.]

Mācītājs sakristejā kristīja bērniņus, jo tā ir siltākā vieta baznīcā, tur notika arī bērnu apmācības.

2. Tēlniecības pieminekļi

2.1. Annas Tīzenhauzenas kapa plāksne

Kapa plāksne veltīta 1648. gadā mirušajai Annai Tīzenhauzenai, kas kapakmenī attēlota kopā ar saviem mirušajiem bērniem. Tas ir viens no vissenākajiem kapa pieminekļu paraugiem Latvijā. Tradicionāls pēc kompozīcijas, bet tam piemīt arī savas īpatnības. Mākslas vēsturnieki to uzskata par vietējā akmeņkaļa darbu.

Plāksnes laukumu ietver viduslaikos pieņemtā shēma ar teksta joslām apkārt un medaljoniem stūros, taču medaljonos ievietoti ne evaņģēlistu simboli, bet gan ģērboņi [1,13] : Mēdemu – Koskulu, Tīzenhauzenu – Plāteru, Tīzenhauzenu – Rozenu, Plāteru- Bergu [2,293.] Tas ir jauninājums, kas atspoguļo pēcreformācijas jauno vilni, kad atsevišķas dzimtas ar alegorijām ne tik daudz apliecina reliģisko tieksmi, bet gan savu dižciltību [4,3.]

Centrālajā daļā trijlapja formas iedziļinājumā frontālās pozās attēloti mirušie – māte ar saviem bērniem, zēnu un meitenīti. Attēls izpaužas sevišķi konsekventi: rokās, kas nav saliktas kā parasti – lūgšanu žestā, bet savijās ar pirkstiem, taisnā, paralēlā krokojumā, galvenās un sāņu figūru dažādajā līmenī, bet visvairāk pašā iedobtā ciļņa technikā un archaiskajā horror vacui, kas spiež aizpildīt ar uzrakstiem visu brīvo laukumu. No vēsturiskā stila viedokļa Tīzenhauzenes kapakmens nenoliedzami pauž panīkumu, paņēmienu vienkāršojumu, bet līdz ar to ar savas primitīvās stilistiskās koncepcijas viengabalainību tas pārspēj citus slavenus kapakmeņus. Tautas tradīciju gars A. Tīzenhauzenas plāksnē ir stiprāks par atdarināšanas tendenci [8,67.]

Atlikušo plāksnes daļu aizpilda teksts:

ANNO 1648 DEN 22 MAI IST DIE WOLEDLE, EHRENREICHE V. TYGENTSA ME FRAWE ANNA DORETHEA VON TIESENHAVSEN DES WEILAND WOLEDL GESTRENGEN H. ALEXANDER VON MEDEM S. WITTWE, HERNACH DES WOLEDL DES GESTRENGEN H. GERHARD KOSKVL K.M. IN POLEN LEIBGWARDCORNE EHELICHE HVS FRAWE SELIG ENTSCHLAFEN, IHRER SELEN IST GOTT GNEDIG, IHR CORPER WARTET DIE FROLICHE AVFERSTEHVNG ZVM EWIGEN LEBEN.

Zem baznīcas grīdas atradušās plašas kapenes, par ko liecina baznīcas apbedījuma plāns. Šeit bijuši apbedīti gan muižnieki, gan ierēdņi un virsnieki, gan turīgākie namnieki, kā arī Dobeles baznīca mācītāji.

A. Bīlenšteins rakstījis :”Apakštā akmeņa gulējusi Virkus muižas īpašnieka D. Fon Plates kunga meitas meita, kas divas reizes bijusi aprecēta ar Virkus muižas kungiem” [10,17.]

Annas Tīzenhauzenas kapakmens atradies altārtelpā pie Ķestera krēsla, bet pēdējo reizi tas atradies pie austrumu sienas un ir redzams ienākot Dievnamā.

2.2 Drahenfelsa epitāfija.

Epitāfija no grieķu valodas „epi” – uz , un „taphio” – kaps. Tā atrodas pie baznīcas ziemeļu sienas.

Baznīcas inventāra sarakstā, kas izveidots 1727.g. minētas trīs epitāfijas, bet saglabājusies ir tikai viena – Filipa fon Drahenfelsa un viņa sievas Eifānjas fon Rozenas. Drahenfelsa epitāfija ir izcils vēlās Renesanses piemineklis, domāju, ka šī epitāfija atšķiras no citām ar to, ka tajā galveno lomu spēlē uzraksti par mirušā sasniegumiem dzīves laikā. Tā ir radniecīga ar Rīgas lielajām epitāfijām, kuras atrodas Rīgas Doma un Pētera baznīcās, un tās kompozīcija neapšaubāmi radniecīga Tinhauzena piemineklim: vispārējā siluetā, trīs iedalījumu shēmā, ģērboņos, volūtās, un hermās, pat augšējā noslēgumā (statuja, kas vaiņagoja epitāfijas zelmeni, nav saglabājusies) [8,63,] darināts Berenta Boddekerta darbnīcā un ir vienīgais šāda veida darbs ārpus Rīgas. Šīs epitāfijas augstums ir 250cm, bet platums 170cm [9,23.]

Masīvo hermu un ļoti smagās augšdaļas dēļ stipri izjūtams spiediens no augšas (šo īpatnējo kustību no augšas lejup vēl pastiprina augšējā ciļņa (neliels virsmas pacēlums) kompozīcija – ar ļoti augstu apvārsni) [8,64.]

Epitāfijā lietotas dažādu akmeņu inkrustācijas, panākta izcila precizitāte. Tā darināta no ļoti smalka dolomīta, kura virsma ideāli apstrādāta. Arī ar savu formu, noskaņojumu epitāfija ieskaitāma izcilu pieminekļu grupā [4,3.] Fons ir akmens dabīgā pelēkā krāsā, krāsojumam izmantoti melni, zeltīti, sarkanbrūni toņi. Epitāfijas krāsojums ticis vairākkārtīgi atjaunināts [7,18.]

Epitāfijas kompozīcija gan vertikāli, gan horizontāli dalās trīs daļās, ko veido arhitektoniski elementi – kolonas, pilastri (sienā iedarināts, mazliet izvirzīts četrstūrains veidojums), antablements un frontons. Šī epitāfija tapusi ap 1600 gadu, kad miris pats Drahenfelss [1,13.]

Drahenfelsam veltītās epitāfijas kompozīcijas silueta ornamentālā apdare to vērš ovālu. Tās centrā izvietota satura ziņā nozīmīgākā daļa. Atbilstoši laicīgās dzīves cildinājuma tradīcijai un tā laika uzmanībai pret rakstīto vārdu, vidusdaļa atvēlēta garam tekstam latīņu valodā ar Drahenfelsa nopelnu uzskaitījumiem. Ārpus ģērboņu rindām ir bagāti dekorēti spārni, kas noslēdzas ar sirēnu – nāves dēmonu – figurālo atveidojumu. Zem centrālās teksta plāksnes, viens virs otra novietoti iegareni, ornamentēti rāmīši ar tekstiem vācu valodā. Augšējā ar ziņām par Drahenfelsa miršanu, apakšējā – ar viņa sievas Eitēmijas Rozenas memoriālu (veidots, ierīkots kā piemiņai, atcerei). Noslēdzošās daļas dominante ir sižetisks cilnis ”Kristus augšāmcelšanās ”. Uz atvērta, diagonāli novietota kapa vāka attēlota Kristus figūra ar paceltu roku. Otrā rokā karogs garā kātā. Figūru aptver plīvojošs apmetnis. Aiz kapa – divu aizmigušu leģionāru galvas, kapa priekšā viens leģionārs pakritis izbīlī atgaiņājas ar vairogu, otrs velk zobenu no maksts.

Epitāfijas centrālāsdaļas teksts: „PHILIPPVS A DRACHEBFELS NOBILIS LIVONVS PATRE NAT, GVALTHERO CAPITANEO ARCIS TAR VESTENSIS IN LIVONIA SVB MAGISTRO THEVTONIVI ORDINIS PLETTENBERGIO MATRE NOBILI ANNA AB HERINGEN AVO HENRICO QVI EX ANTIQVISSIMA EQVE. STRI PROSAPIA AB ARCHE DRACHENFELS AD RHENVM FLVVIVM ORIVND, ET DVCIA EX NOBILI PALANTROVM FAMILIA CINIVGE INDE LIVONIA MIGRAVIT PROAO ENGELBERTOFOTE AVRATIO PROAVIA RENNENBER GIANA HIC PHILIPPVS IN IVVENII AETATE ALIQVOT EXPEDITIONIB BELLICIS IN GERMANIA INTERVIT TVM QVOQ ADVERS, MOSCHVM FORTITER PRO PATRIA DIMICVIAT POSTEA A ARSALCO LIVONIA DSCHAL A BELL CAPITANE, AS CHERADENSIS FACT AO CHRISTI MDLX TANDEM AB ILLVSTRISSIMO PRINCIPE AV DD GOTHARDO IN LIVONIA CVRLANDIAE ET SEMGALLIAE DVCE PRIMO ARCIS MITOVIENSIS DEINDE DOBLONESIS CAPITANE DESIGNAT MA. GINA EAS LAVTE ANNIS XXX ADMINISTRAVIT SVSCEPTISO EX CONVIGGE NOBILI EVPHEMIA A ROSEN FILIS V FILI AB PLACIDE IN CHRISTO OBDORMIVIT AO MDC DIE AETIS MAESTISSIMIS HONORIFICE CVNDIT, CVM VXORE AO MDXC DIE XX NOVEMB PIE DEFVNCTA EXPEC TAT RESVRECTIONEM MORTVORVM ET VITAMAN ET VITAM CAELESTEM.”

Vidusdaļas teksts :”AO M.DC DEN XII IVLY STARB DER EDLE MANHAFT VND EHRNVEST PHILIP VON DRACHENFELS CHVRLENDISCHER HAVPTAM AVF DOBLIN IN DEM GOT GNEDISH SEI.”

Apakšējās daļas teksts :”AO M.D.XC. DEN XX NOVEMBRIS STARB DIE EDLE VIEL EHR PHENIA VON ROSEN PHILIPP VON DRACHENFELS ECHELICH HAVSFRAW DER GOT GNEDICH SEIN WOLLE” [2,293.]

2.3. Kristāmtrauka pamatne

Uzmanības piesaistošs ir baroka laika mākslas darbs – kristāmtrauka pamatne ar trim eņģelīšiem, kas izgriezti no viena koka bluķa. Ir aizdomas, ka tā varējusi tik darināta 18.gadsimta pirmajā pusē.

Kristāmtrauka pamatni veido četras putti figūriņas, diemžēl tās līdz mūsdienām saglabājušās tikai fragmentāri(atsevišķās daļās). Kastveida pamatni un poligonālo plāksni (daudzstūraino plāksni) virs eņģeļu figūriņu galvām, tāpat kā tumšo beicējumu polihromijas (daudzkrāsainība mākslā, ko panāk izmantojot dažādas krāsa vai krāsainus materiālus) (tās paliekas saskatāmas ciļņu padziļinājumos) vietā figurālā grupa būs ieguvusi 1895. gadā, kad to apkopj un novieto apskatei. Rokās saķērušies, ziedu vijas vienoti, putti virzās it kā riņķveida kustībā ap centru, kas atrodas tiem aiz muguras. Figūru proporcijas ir nedaudz smagnējas, kustība nedaudz sasaistīta , un iecerētais rotaļīgums pārvērties nopietnā, svinīgā procesijā (svinīgs gājiens). [1,14.]

Kristāmtrauka pamatne atradusies ģērbkambarī, kur mācītājs kristījis bērniņus, jo pašā baznīcā, aukstuma dēļ, tas nebija iespējams. Ilgu laiku pamatni neizmantoja, bet pasen atpakaļ tas atkal sācis pildīt savu uzdevumu [11,5-6.]

Pēc manām domām, kristāmtrauka pamatne ar mazajiem, varētu teikt, graciozi bērnišķīgajiem eņģelīšiem, ir visai skaists un darba ietilpīgs darbs, kas parāda, ka 18. gadsimtā Dobelei nebija sveša baroka laika māksla.

2.4. Sudraba izstrādājumi

No plaša sudraba izstrādājumu krājuma līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa. Dievkalpojumos joprojām tiek lietots Jelgavas meistara Josta Hermaņa Glandorfa 18.gs pirmajā trešdaļā kaltais kauss ar patēnu (dievmaizes trauks). Tas ir kalts, gravēts un daļēji zeltīts. Materiāls – sudrabs. Kauss darināts šiem priekšmetiem un pašam meistaram ierastās formās, tā vienīgais rotājums ir ieliekti izliektā pamatnes mala un sīkiem profilējumi, kas no augšas un apakšas iever nodusu [1,14.]

Nedaudz greznāk dekorēts ir otrs kauss, kas 1748. gadā Dobeles vācu draudzei tika dāvināts. Forma arī šim ir priekšmetam saglabāta tradicionālā, vienīgi nodusa veidojums nedaudz atgādina vāzīti, bet korpusa gravētais Firksu un Kerizerlingu alianses (valšķu apvienība, noteiktam nolūkam) ģerbonis bagātina kopējo iespaidu. Kā atskaņa no senākas tradīcijas ir uz kausa pamatnes piestiprināta maza Krustā Sistā figūriņa. Diemžēl autora un pilsētas zīmes uz trauka nav atrodamas [1,15.]

Savdabīgu pieeju tradicionāla priekšmeta izveidei rāda Jelgavas meistara Teodora Eginka darinātais sudraba krucifikss: pie masīva, plata, melni krāsota koka krusta piestiprināta no sudraba skārda kalta Kristus figūra. Virs Kristus galvas – lente ar burtiem INRI, zem kājām – Ādama kapu simbolizējošais galvaskauss ar sakrustotiem kauliem, bet pašā apakšā piestiprināta plāksnīte, kas vēsta, ka šo mantu baznīcai dāvinājis Kristofs Vācepēters 1855. gadā [1,16.]

No Jelgavnieku darinājumiem baznīcā atrodas arī pāris Vilhelma Frīdriha Vildenbanta kaltu sudraba altāra svečturu vienai svecei, kuru balustrveida kāts novietots uz četrstūra pamatnes ar ieliektām malām un reljefā ornamentā dekorētiem stūriem.

Ovālās kristāmbļodas, kuru 1849. gadā baznīcai dāvinājis C. P. Millers un kuras malu rotā iegravēta Kristus kristīšanas aina, izcelsme paliek nezināma.

No divām misiņa kristāmbļodām, kuras būtu bijušas lietojamas kopā ar figūrām rotāto koka pamatni, šobrīd ir tikai viena. Pieticīgs uzraksts ”17 DOBLEN 59” uz bļodas malas apliecina tās piederību un izcelsmes laiku [1,16.]

2.5. Baznīcas griestu lukturi

Katram dievnamam nepieciešams kāds gaismas avots, no kura izstarotos siltums un miera sajūta, mūsu Dobeles luterāņu baznīcai arī tāds ir. Nepieciešams un ļoti dekoratīvs baznīcas iekārtas priekšmets – baznīcas griestu lukturi.

To dāvāšana aizvien kādam bagātam labdarim devusi iespēju apliecināt mīlestību pret dievnamu. 1845. gadā Dobeles baznīcai trīs griestu lukturus dāvājis Kristofors Vācepēters, bet lējis šos lielos lukturus Miķelis Kleinšmits, kā tas arī rakstīts uz viena no šiem priekšmetiem. Uzbūvē izmantota kopš 17. gadsimta pazīstamā bumbu lustru forma ar divās rindās kārtotiem sveču zariem un figūriņām noslēgumā. Starp sveču zariem izkārtoti daudzi dekoratīvie elementi – mazi zari ar vijumiem, lapām, zālēm, kur atspīdēt un rotaļāties sveču liesmiņām.

Patlaban pie baznīcas griestiem karājas tikai divas no Kleinšmita lietajām lustrām.

2.6. Baznīcas pulkstenis

Ir lietas, kuriem cilvēks, līdzās būdams, ne reizes nav uzmetis acis. Bet ir tādas, kurām nevar vienaldzīgi paiet garām. Dobelē tāda ir mūsu baznīca. Lūkojotiestajā, acis allaž atduras ne tikai krustā, tās noslīd arī zemāk un redz baznīcas pulksteni. Kādreiz dievnams divas reizes stundā pats licis pievērst tam skatu vai vismaz iedomāties to, jo ik pa pusstundai dimdējis zvans.

1908. gadā baznīca ieguva jaunu pulksteni, ko dāvinājusi Emīlija Šiffers. Viņai tas izmaksāja simts zelta rubļu, jo ļoti gribējusi, lai tornī būtu, kā vēstures avots rakstīts ”stundenis”. Šis baznīcas pulkstenis ievietots tādā kā dēļu būrī, kam ir durvis no vienas un otras puses. Maza metāla plāksnīte uz pulksteņa mehānisma vēsta, ka pulkstenis izgatavots kādā Berlīnes lielrūpnīcā. Ejot augšā, gaismu rāda elektriskās spuldzītes, bet aiz būra durvīm, kas pavērtas pret Tirgus laukumu, līdzās šai laikam mašīnas mehānismam, uz koka brusas atrodas maza plastmasas eļļas kanniņa, pulksteņa daudzo ritenīšu iesmērēšanai. Neskatoties uz baznīcas biezajiem mūriem, tornī ir ļoti auksti, tas traucē pulksteņa mehānismam strādāt.

Dažreiz minderi, pēc svētdienas dievkalpojuma, uzkāpj tornī augšā, pieregulēt pulksteņa mehānismu, lai tas neatpaliktu, vai nesteigtos un, lai atsvaru, kas pa nedēļu nokrities diezgan zemu, ar īpašu rokturi, pie pulksteņa mehānisma uzvilktu augšā. Tad pulkstenis atkal kustas augu nedēļu, būtībā pat ilgāk, jo darināts ar aprēķinu, ka pēc uzvilkšanas tas iet desmit dienu.

No koka būra, no pulksteņa mehānisma ar stieņu un zobrata palīdzību lēnais, bet nepielūdzamais laika ritējuma spēks tiek novadīts uz četrās pusēs esošiem ciparnīcas rādītājiem. Pulksteņa rādītājiem ejot uz augšu, pulkstenis rāda precīzu laiku, sasniedzot dienas vidu, rādītāji nedaudz pakrīt. Ir ļoti grūti panākt, lai visās četrās pusēs laiks rādītu precīzu laiku. Vel lielākas grūtības rodas ziemas periodos, kad tikko sākas lielais sniegs, tas sasēžas uz ciparnīcas malas vienas puses un traucē minūšu rādītājiem iet savu gaitu. Tāda maza ķibele apgrūtina visu mehānismu.

No pulksteņa mehānisma uz leju līdz baznīcas zvanam iet stieple, kuras galā ierīkots zvaniņš, kas kādreiz uzsita pa lielo vara kupolu, tagad vairs nesit, jo stieple ir atvienota, neviens nezin kāpēc tā, iespējams kāda detaļa sabojājusies, varbūt tādēļ, ka stundenis nav diezgan precīzs [5,5.]

3. Baznīcas mācītāji

Bez taustāmām un skatāmām lietām, katrai baznīcai piemīt tai īpašā aura, ko veido cilvēki, kas apmeklē baznīcu un Dievam raidītās lūgšanas, gan draudzes locekļi, kuru uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem atrast vietu pasaulē un Dieva mājoklī.

Dobeles vācu un latviešu draudzi gadsimtu laikā kopojuši un vadījuši daudzi mācītāji. Īpaši jāmin vācu draudzes mācītājs Augusts Bīlenšteins , kura draudze īstenībā sastāvēja no latviešiem, jo viņa interešu lokā ietilpa gan latviešu valoda un gramatika, gan latviešu etnogrāfija, pilskalnu pētniecība un to kartografēšana.

Daudzi Dobeles mācītāji pēdējo atdusas vietu atraduši zem baznīcas izbūvētajā velvē, kuru sakārtoja 1745. gadā. Bet A.Bīlenšteina un arī vēlāka ilggadīgā mācītāja Jāņa Strautmaņa mirstīgās atliekas guldītas Dobeles baznīcas kapsētā. Jānis Strautmanis dobelniekiem uzticīgi kalpoja no 1906. gada līdz 1940. gadam, viņus ne tikai mierinot, bet arī modinot garīgai dzīvei un mudinot uz labiem darbiem.

3.1. Dobelesvācu draudzesmācītāji

Informācijupar Dobeles vācu un latviešu draudzes mācītājiem esmu guvusi no Augusta Bīlenšteina pierakstiem.

Hermenis Tegetmeijers – 1583

Rīgas garīdznieka Silvestra Tegetmeiera dēls.

Johans Rīvijs ap 1586

Strādājis pie Tegetmeiera, latviešu garīgās rakstniecības attīstītājs. Viņš pirmais tulkojis Lutera katķismus, svētdienu un svētku evaņģēlijus, garīgās dziesmas, sastādījis luteriskās baznīcas rokasgrāmatu „Enchiridion Der kleine Cadchisms”, kas tika izdots 1586. gadā.

Gothards Lemkens 1602 – 1620

Nikolauss Franke 1624 – 1657

Iecelts par Dobeles apriņķa pāvestu un Kurzemes superintendantu. Miris no mēra slimības.

Melhiors Bilterlings 1658 – 1691

Ieradies no Vācijas. Bijis Dobeles prāvests, nodarbojies ar teoloģijas teoriju, sarakstījis kritiska satura rakstu pret superdentu Paulu Einhornu.

Johans Adolfijs 1692 – 1696

Joahims Neresius 1696 – 1705

Juliuss Frīdrihs Hartmans 1705 – 1710

Bijis Dobeles apriņķa prāvests, 1710. gadā miris no mēra

Kristiāns Dītrihs Brīskors 1711 – 1724

Karls Kristofors Vilemsens 1725 – 1736

Davids Pflugarts 1737 – 1766

Daniels Kristians Pflugarts 1766 – 1776

Dobeles vācu draudzē bijuši divi mācītāji Pfugarti, viens no viņiem ticis pārcelts uz latviešu draudzi. Vācu draudzes mācītājs D. Pfugarts pirmais sācis rakstīt baznīcas ruļļus – A. Bīlenšteins tulko uzrakstu uz grāmatas šādi : „Kad nu Dobeles baznīcai nav baznīcas ruļļu, tad es esmu viņai to caur šo grāmatu apgādājis. Lai Dievs tiem būtu par sargu, stiprumu, palīgu un uzticīgu padomu devēju, kas viņā stāvēs ierakstīti tagad un nākamos laikos!”

Mācītās D. Pfugarts pirmais sāka pierakstīt arī Dobeles baznīcas vēsturi.

Vispusīgās darbības dēļ viņš iecelts par Dobeles prāvestu.

Kristofors Davids Distons 1777 – 1811

Davids Teodors Distons 1811 – 1849

Mācītāji Distoni – tēvs un dēls – iesāka 19. Gadsimtu. Tēvs vadījis vācu dievkalpojumus arī jaunuzceltajā Bērzes baznīcā. Dēls bijis Dobeles apriņķa prāvests.

Teodors Emils lambergs 1850 – 1866

Mācītājs Lambergs guvis ievērību ne tikai ar saviem dvēseliskajiem sprediķiem, bet piedalījies arī baznīcas pārbūvē 1864. gadā.

Augusts Ādolfs Gotfrīds Bīlenšteins 1867 – 1906

Vācu tautības, latviešu valodas, folkloras, etnogrāfijas un vēstures pētnieks, piedalījies arheoloģiskajos izrakumos – Dobeles pilskalnā 1869. g. Latviešu literārās biedrības, kura vērsās pret jaunlatviešiem un latviešu patstāvības centieniem, priekšnieks. Pētījis latviešu vēsturisko ģeogrāfiju. Ieguvis prēmiju par pētījumiem latviešu valodā. Studējis teoloģiju Tērbatas universitātē, strādājis par mācītāju Jaunaucē un Dobelē. Tērbatas universitātes goda doktors. Daudzu Baltijas un ārzemju biedrību, arī Rīgas latviešu biedrības, goda biedrs.

Teodors Ādolfs Lambergs 1906 –

Teodors Bernevics ?

3.2. Dobeles latviešu draudzes mācītāji

Baltazars Redlihs 1583 – 1588

Georgs Lange 1602 – 1619

Frīdrihs Manceliuss 1620 – 1621

Eberhards Meijers 1633 – 1650

Heinrijs Adolfijs 1650 – 1651

Lieli nopelni latviešu literatūras attīstīšanās. Bijis vācu mācītājs Jelgavā un Kurzemes superintendants, miris 1686. gadā. Sarakstījis latviešu gramatiku – „Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadu latviešu valodā.” 1685. g. sastādījis Jelgavā pirmo izdoto latviešu valodā grāmatu Kurzemes baznīcai – „Papildinātā latviešu rokasgrāmata.” Pārstrādājis latviski M. Lutera mazo katehismu, lūgšanu grāmatu u.c. garīgo literatūru.

Mihaels Musmans 1661 – 1686

Kornēlijs Heinrijs Šunks 1685 – 1686

Martins Hikšteins 1687 – 1718

Kristofors Vilhelms Štefens 1723 – 1733

Andreass Johans Brunnengrābers 1734 – 1748

Johans Jakobs Mačevskis 1749 – 1775

Studējis Leipcigā filozofiju un teoloģiju, izdevis tulkotu dziesmu grāmatu, kam pievienojis paša sacerētas lūgšanas. Māčevskis bijis docents Leipcigas augstskolā, augstākās skolas rektors Jelgavā, vienīgais no latviešu mācītājiem kļuvis Dobeles iecirkņa prāvestu. Viņa dēls Frīdrihs Gustavs Mačevskis arī bija ievērojams mācītājs.

Daniels Kristians Pflugarts 1776 – 1801

Gothards Vilhelms Volters 1801 – 1803

Johans Georgs Lēberehts fon Rihters 1803 – 1825

Lēberehts Frīdrihs fon Rihters 1825 – 1835

Julius Vilhelms Teofils fon Rihters 1835 – 1850

Trīs no latviešu mācītājiem ievēlēti Kurzemes ģenerāksuperintendanta amatā – Henriks Ādolfi; J. G. L. Fon Rihters; Julius fon Rihters. J. G. L. Rihters dzimis Saksijā, teoloģijas doktora grādu ieguvis Tērbatas universitātē, strādājis Dobelē 22 gadus pēc Dobeles pārcelts kā ģenerālsuperintendants uz Jelgavu, pēc mācītāja gaitām Latvijā strādājis divus gadus Pēterburgā pie baznīcas likumu izstrādāšanas un par saviem nopelniem ticis iecelts muižnieku kārtā. Miris 1840. gadā, apglabāts Dobelē – kapavietā pie Dobeles baznīcas bijis liels dzeltena granīta krusts, kaltu akmeņu un dzelzs ķēžu iežogojums – tā kapavietu apraksta mācītājs Jānis Straumanis.

Pēc viņa Dobelē un Bērzmuižā darbojies viņa dēls, filozofijas doktors Lebrehts F. fon Rihters, diemžēl miris jauns – 31 gada vecumā.

Dobeles baznīcā ilgāku laiku strādājis arī L. F. Rihtera brālis Julius V. T. fon Rihters, kurš bijis „Latviešu Avīžu” redaktors; pateicoties viņa pūlēm un materiālam ieguldījumam tapušas Jaun-Sesavas un Glūdas baznīcas. Ievēlēts par ģenerālkonsistorijas locekli Pēterburgā. Saņēmis Krievijas augstākos valsts apbalvojumus, zelta krustu ar briljantiem.

Karls Frīdrihs Vilhelms Silvestrs Boks 1851 – 1882

Nostrādājis 19 gadus. Viņa darbības laikā tiek uzceltas 11 skolas.

Georgs Teodors Zēbergs 1882 – 1906

Jānis Strautmanis 1906 – 1940

Dzimis Bauskas apriņķa Svitenes pagastā. Pēc apriņķa skolas iestājies Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā, beidz Tērbatasuniversitāti. Pēc praktizēšanās pie mācītāja G.T. Zēberga ordinēt Mežotnē. 1911.g. iznāk viņa pirmā brošūra ”Ticība un zinība,” 1914. g. – „Brīvā mīlestība un laulība”, bijis Latvijas pretalkohola biedrības aktīvs darbinieks. Miris 1944. g., apglabāts Dobeles kapos.

Gustavs Strautmanis 1940 – 1944

Mārtiņš Stefenhāgens 1944 – 1979

Dzimis Jelgavas apriņķī. Ģimenes apstākļu dēļ apguvis arodizglītību un montiera-tehniķa kursus, pašizglītojies. Ar pārtraukumiem studē teoloģiju. Pēc ordinācijas arhibīskapa katedrālē strādājis Jelgavas pilsētas un apkārtnes draudzēs, Dobeles draudzē. Apglabāts Dobeles kapos.

Atis Vaickovskis 1981 – 1991

Oskars Laugalis 1992 –

Dzimis 1962. gada 22. februārī Jelgavā, beidzis 11. arodskolu, 1989. gadā iestājies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, ordinēts 1990. gada 6. janvārī Krustpilī, strādājis tur, tad Jelgavas prāvesta iecirknī, Dobelē.

Pētījuma analīze

Savā zinātniski pētnieciskā darba pētījuma daļā, autors intervēja Dobeles baznīcas mācītāju Oskaru Laugali. Mācītāju autors intervēja ar mērķi uzzināt vairāk par to kāda ir bijusi baznīcas dzīve agrāk un tagad, vai cilvēku attieksme pret baznīcu un mācītājiem laiku gaitā ir mainījusies un vai tā ir aktuāla mūsdienu cilvēkam.

Sarunā ar mācītāju autors noskaidroja, ka tādi cilvēka dzīvei svarīgi „rituāli” kā kristības, Dobeles Luterāņu baznīcā notiek caurmērā divas līdz trīs reizes mēnesī gada laikā, visbiežāk tiek kristīti bērni vecumā no agras piedzimšanas līdz 8 gadiem, nāk arī jaunieši ap septiņpadsmit gadiem, pagājušogad tādi bija piecpadsmit. Autors uzzināja, ka baznīcā pagājušā gada laikā notikušas deviņas kāzas un trīs līdz četru gadu laikā tikai daži gadījumi bijuši, kad cilvēki nākuši atjaunot laulības zvērestu. Tika uzzināts, ka baznīcā tiek svinēti dažāda rakstura svētki, piemēram – Lieldienas, Vasarsvētki, Ziemassvētki, 18. novembris, Zinību dienā īpašs dievkalpojums Dobeles Kristīgai pamatskolai. Baznīcā notiek arī svinīgie koncerti: 2-3 reizes gadā svētku koncerti , Mūzikas skolas koncerts, Teātra festivāla svētbrīdis – koncerts. Mācītājs saka, ka jauniešiem patīk Lieldienu nakts, kas iet no 23.00 līdz 1.00 naktī uz Lieldienām, to parasti apmeklē daudz jauniešu ar draugiem vai ģimenes locekļiem.

Intervējot O. Laugali tika pārrunāts arī daudz citu notikumu saistībā ar ticību. Piemēram, kāda cilvēka nāve dēļ tā, ka piekritis nonest baznīcas torni, grēkā kritušā cilvēka apgaismošana un tas kā viņš ir pievērsies Dievam, dažādi ticējumi un mīti par atšķirīgiem pielūgsmes objektiem. Katram cilvēkam jāzina, ka ienesot mājās jebkuru cita Dieva vai gara svētbildi – tādejādi ienes nelaimi mājās. Ir tikai viens Dievs kuram ticēt.

Secinājumi

Hipotēze apstiprinājusies, Dobeles Luterāņu baznīca ir simboliska svētvieta Dobelē dzīvojošiem cilvēkiem.

Dobeles baznīcas vēsture ir bijusi ļoti daudzveidīga, tika veikti daudzi nozīmīgi un baznīcai nepieciešami remontdarbi, pateicoties kuriem baznīca ir guvusi savu pašreizējo izskatu.

Dobeles baznīcas mākslas un kultūras pieminekļu vēsture ir bijusi trauksmaina, tādā ziņā, ka tās arī tikušas daudzas reizes pārveidotas, restaurētas un tādēļdažas līdz mūsdienām nav saglabājušās.

Dobelē dzīvojoši dāsni un cēli cilvēki, jo baznīcai tika dāvinātas dažas dārgas arhitektūras dāvanas, kas nākušas no šiem iedzīvotājiem.

Baznīcā strādājuši daudzi vācu un latviešu mācītāji, kas sava darba laikā veikuši baznīcā nopietnas pārmaiņas.

Nobeigums

Autors ir veiksmīgi izpētījis un analizējis daudzus nozīmīgus un aktuālus faktus par baznīcu un tās attīstību laiku gaitā. Grūtākais, pēc autora domām, bija apkopot daudzos datus par notikumiem, kas bija saistīti ar baznīcu, tās pārbūvi, atjaunošanu un baznīcas iekštelpu arhitektūras pieminekļu restaurācijas darbiem. Grūtības autoram sagādāja arī baznīcas mācītāja satikšana, jo izrādījās, ka mācītājs baznīcā neatrodas katru reizi kad tam tā būtu jābūt, bet galu galā mācītājs tika satikts un veiksmīgi nointervēts. No mācītāja guvu daudz noderīgas informācijas, kas pierādīja manu izvirzīto hipotēzi un sniedza vajadzīgo informāciju par baznīcas aktualitāti mūsdienu cilvēkiem. Darba gaitā parādījās arī zināmas pretrunas, kas saistījās ar gada skaitļiem – dažādos informācijas avotos parādījās atšķirīgi gada skaitļi saistībā ar vienu un to pašu notikumu.

Izmantotie informācijas avoti

Laugalis O., Gēģere V., Vanaga M., Vāvere V. Dobeles Luterāņu dievnamam – 500. 23.lpp.

Mašnovskis V. Latvijas Luterēņu baznīcas. 1. sējums 288.lpp.

Ledainis F. Dobeles vadonis tūristiem. Dobele 1930, 1. gadagājums. 18.lpp.

Dobeles baznīca. Cik daudz zinām par to. Komunārs, 1996, 26. novembris, 3.lpp.

Stundenis. Zemgale, Nr. 23, 1996, 22. februāris, 5.lpp.

Ķiploks E. Mīļš mums mūsu dieva nams. Lelbas apgāds: 1985, 51.lpp – 66.lpp.

Dobeles rajona padome. Dobeles Evaņģēliski luteriskā baznīca laiku lokos. Dobeles novadpētniecības muzejs:1995. g. 9.lpp – 18.lpp.

Vīpers V. Latvijas māksla baroka laikmetā. 1937. g. 65.lpp.

Habrovskis R. Filipa fon Drahenfelsa epitāfija Dobeles baznīcā. 23.lpp

Bilenšteins A. Dobeles baznīcas 400 gadu vēsture. 1895. g. 17.lpp.

Drašmane S. Dobeles tapšana gadsimtu gaitā. Zemgale: 1995, 8.jūlijā, 5. un 6. lpp.

Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca. Pieejams :

http://www.latvianforyou.com/cgi-bin/find.pl

Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca. Pieejams:

http://www.ailab.lv/vardnica/

Amerikas latviešu apvienība. Latviešu valodas vārdnīca. 1993. g.

Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 1987. g.

I. Andersone. I. Kalniņa. D. Nātiņa. R. Puriņa. L. Vjatere. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Avots, 2005. g.

Pielikumi.

Intervija

Kāda vecuma cilvēki visbiežāk apmeklē baznīcu?

Baznīcu visbiežāk apmeklē vecāka gada gājuma cilvēki – cilvēki no 45 līdz 60 gadiem, bet ir arī jaunieši.

Kurā gadījumā baznīcā ierodas vairāk cilvēku – svētku dienās vai uz parastu dievkalpojumu? Kāpēc?

Manāms cilvēku pārsvars, protams, ir svētku dienās, piemēram, Ziemassvētkos vai Lieldienās. Tad cilvēki svētīties visam nākamajam gadam.

Vai agrāk cilvēki apmeklēja baznīcu biežāk un intensīvāk nekā mūsdienās?

Ir bijuši divi tādi posmi, kad baznīca cilvēkiem kļuva arvien aktuālāka, tas bija neilgi pēc tam, kad es sāku strādāt Dobeles baznīcā un kad nāca garīgās atmodas laiks.

Kas būtu jāmaina vai jādara, lai baznīca kļūtu tikpat aktuāla kā agrāk un vai tas ir nepieciešams?

Viss ir atkarīgs no cilvēka paša. Ja cilvēks nevēlas apmeklēt baznīcu un nākt uz dievkalpojumu, tad neviens viņam ar varu to nespiedīs darīt. Tādas lietas cilvēkiem nedrīkst uzspiest.

Vai cilvēks ir mazāk ticīgs, ja neapmeklē baznīcu?

Noteikti, ka nav, ja viņš tic Dievam. Ja tic pareizajam Dievam, nevis kaut kādiem mītiem vai teikām, kā, piemēram, cilvēki bieži kļūdās piekarot mājās pie sienām latviešu dievības – Māras zīmes, Jumi – tā vairs nav ticība Dievam, tā ir tikai parasta mīta pielūgsme. Novietojot tādus mītus sev acu priekšā, cilvēks iedomājas, tic, ka viņam palīdzēs šis mīts, piemēram, pieminētā Māra, bet tā nav taisnība, ir tikai viens Dieva kam ticēt, pārējie ir tikai kritušie eņģeļi.

Kas jums kā mācītājam ir jādara parastā darbadienā, kad nenotiek dievkalpojumi?

Parastās darbadienās es esmu brīvs, dažreiz kāds palūdz lai atnāku uz mājām un veicu svētīšanu vai palūdzu lai aizlūdzu par kādu grēkā kritušu cilvēku. Darbs ko darīt vienmēr atrodas.

Kā jūs gatavojaties dievkalpojumam, vai tas ir gūti?

Gatavojoties dievkalpojumam es katru reizi meklēju jaunu informāciju internetā, lai sniegtu cilvēkiem mūsdienīgākus piemērus. Tas nav grūti, it īpaši, ja esi guvis apskaidrību tam, ko dari.

Vai agrāk mācītāju pienākumi bija tādi paši kā jums tagad?

Es domāju, ka jā. Noteikti jau agrāk viss tika uztverts un darīts pēc stingrāka likuma, jo agrāk baznīca arī bija ar savādākām tiesībām un ar lielāku ietekmēt spēju. Bet pamatā, es domāju, ka nekas īpaši mācītāja pienākumos nav mainījies.

Jūs esat mācītājs jau 17 gadus, kāda ir cilvēku attieksme pret jums kā pret mācītāju, vai laiku gaitā tā kaut kā ir mainījusies?

Cilvēku attieksme, viennozīmīgi, mainās. Bet allaž paliek tādi cilvēki kuri ir ticīgi un ir gatavi saņemt apskaidrību no Dieva un tas priecē!

Ko jūs ieteiktu mana darba lasītājiem?

Ticiet Dievam, tam vienīgajam, ne mītiem un nekrītiet grēkā, jo atpakaļ ceļš ir ērkšķiem klāts!

Baznīcas vēsture laiku gaitā

1495. g. – Pēc Voltera fon Pletenberga pavēles sākās baznīcas celšana, iespējams, ka baznīcas altāra telpas ir jau ilgāku laiku agrāk pastāvējušas, kā vācu bruņinieku kapela.

16. gs. – Dobelē parādās dievnams.

1610. g. – Baznīcas koka tornis ir sapuvis.

1624. g. – Uzceļ jaunu. Ozolkoka torni.

1637. g.- Jauno ozolkoka torni remontē.

1643. g. – Baznīcā veikts remonts.

1662. g. – Koka tornis pussagruvis.

1664. g. – Tornis pavisam satrūdējis.

1694. – 1696. g. – Mūrnieku meistari uzceļ jaunu akmens torni.

1739. un 1765. g. – Torņa mūris un baznīcas jumts atrodas sliktā stāvoklī.

17. gs. beigas – Pussabrukusī baznīca tika atjaunota.

1788. g. – tornī iepēra zibens un tornim, kā arī baznīcai izdega koka daļas.

1790. g. – uzcēla mūra torni ar strupu smaili.

1818.g. – Tiek izremontēta altārtelpa un tiek būvēts jauns altāris.

1824. g. – Atjaunoja torni un baznīcas jumtu, kā arī interjeru- krāsoja solus un kanceli, saveda kārtībā ērģeles.

1827. g. – Altārtelpas, sakristejas un altāra remontdarbi.

1844. g. – Interjera un iekārtas restaurācijas darbi.

1864. g. – Plašākie atjaunošanas un pārbūves darbi baznīcas vēsturē, Eduarda fon Drahenfelsa vadībā.

1895. g. – Atjaunoja interjera un iekārtas krāsojumu, epifānijas un kristāmtrauka restaurēšana.

1898. g. – Uzceļ jaunu torni, pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta.

1907. g. – Tiek veikti pēdējie pārbūves darbi, Tornis ieguva pašreizējo gotikas stilam raksturīgo piecpakāpju veidolu, mūri paaugstināja pa divām pēdām.

1908. g. – Baznīcai tiek dāvināts četrpusīgs torņa pulkstenis.

1933. g. – Baznīcā tiek veikti remontdarbi.

1983. g. – Baznīcā veikti remontdarbi, draudzes telpas un baznīcas torņa smailes atjaunošana.

Pielikums nr. 1. (Dobeles luterāņu baznīca)

0x01 graphic

Pielikums nr. 2. (Dobeles luterāņu baznīca)

0x01 graphic