Fricis Bārda – latviešu filozofiskā romantisma pārstāvis, dzejnieks un domātājs.
Dzimis 1880. gada 13. janvārī Pociema Rumbiņu mājās. Izaudzis patriarhālā latvju laiku sētā, kurā stingri ievēro reliģiskās tradīcijas. Dziļi reliģiozā vide zēnā atstāj neizdzēšamas pēdas un sekmē viņa pasaules uztveres ievirzi ideālistiskā gultnē.
Mācījies viņš Pociema pagastskolā, Umurgas draudzes skolā, Limbažu pilsētas skolā, vēlāk Valkas skolotāju seminārā Rīgā. F. Bārda jau semināra gados daudz lasa – gan daiļliteratūru, gan filozofiskos rakstus, nododas dažādu reliģiju un ar tām saistīto filozofisko uzskatu studijām. Pēc semināra strādā Katlakalna draudzes skolā, šai periodā iznāk viņa pirmais iespiestais dzejolis “Raibais pavediens” un arī citi darbi. Jau pirmajā dzejolī parādās romantiķiem raksturīgais dzīvības un nāves motīvs, kā arī visai viņa turpmākai daiļradei raksturīgais īpatnējais, gleznainais skatījums uz dabu.
1905. gadā viņš dodas uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, bet viņa studijas pārtrauc karš. Dzejnieks atgriežas Rīgā, nododas rakstīšanai. Pēc gada Bārda aizbrauc uz Vīni, lai kā brīvklausītājs studētu Vīnes universitātes filozofijas fakultātē. Šo studiju laikā padziļinās viņa ideālistiskais pasaules uzskats, viņš iepazīstas ar slavenu domātāju darbiem. Te sākas aizraušanās ar Bergsona, Šopenhauera, Platona, Nīčes, Kanta idejām. Viņu ietekmē Bergsona intuitīvā filozofija, arī citu darbi.
Platona idejas arī aizgūst, bet daiļradē tās parādās vēlāk.
1911. gadā iznāk viņa pirmais dzejas krājums “Zemes dēls”, 1923. gadā ( jau pēc viņa nāves ) – otrs “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam”. Gara vertikāli Friča Bārdas dzejā šis Dzīvības koks arī ievelk – lapotne, kas tiecas uz debesīm un viss koks simbolizē cilvēka atrašanos starp dabas nolēmumu un cilvēka paša radīto, reālo un nereālo.
Fricis Bārda no dzīves aiziet 1919. gada 13. martā, atstādams mums savus brīnišķīgos darbus un tik daudz neatbildētu jautājumu.
1906. gadā devies uz Vīni, lai kā brīvklausītājs studētu filosofiju. Tipiski romantisks liriķis. F. Bārdu varētu dēvēt par filosofiski romantiķi, – tāds viņš neapšaubāmi bija. Visu negaro mūžu F. Bārdu saistījusi filosofija un estētika.
F. Bārdam kā dzejniekam romantiķim raksturīga garīgās, jūtu dzīves absolutizēšana, ilgas pēc skaistuma apkārtnē, dabā, cilvēku attiecībās, mākslā. Skaistumam, garīgumam jāstāv pāri ikdienišķajam, sadzīviskajam. Parasti romantiķi, arī F. Bārda asi izjūt nesaskaņu starp ilgām un reālo dzīvi. No tā arī rodas mūžīgā diskomforta izjūta un vientulība. Rakstot dzeju F. Bārda atklāj sevi kā cilvēku ar noteiktu filosofisko un reliģisko pārliecību.
F. Bārdam piemīt īpašība apcerēt, idealizēt visādas īpašības un domas. Nemēdz reālo pārvērst par nereālo. Tas nav nepieciešama, jo katrai dzīves vērtībai ir sava vieta, un mēs esam tikai pakārtoti. Viss notiek mijiedarbojoties ar apkārtējo vidi!
Cieņu izpelnās tikai tādēļ, ka ir savas pārliecības vadīts un neatkāpjās no saviem uzskatiem.
Pirmais dzejolis “Raibais pavediens” iespiests 1902.gadā. Topošais dzejnieks bija pazīstams ar tolaik jau pazīstamajiem literātiem – J.Jaunsudrabiņu, A.Austri, K.Skalbi u.c., arī pats sāk intensīvi publicēt savus dzejoļus. Visvairāk viņu piesaista ideālisma filozofija (F.Nīče un A.Bergsons) un vācu modernā dzeja. Jebkurā daiļradē viņš meklējis dziļas domas un idejas un pratis modināt interesi un izpratni citos cilvēkos. F.Bārda, tāpat kā J.Poruks un Aspazija, bija dzimis romantiķis un arī vēlas būt nereāls, jo tādam “smalkāk un dziļāk viss svērts”. F.Bārda romantismu novērtē kā augstāko, nekad nezūdošo mākslas virzienu, kas pievēršas pašam galvenajam – cilvēka dvēselei un tās būtības dziļumiem. F.Bārda dzīvi redz sadalītu pretstatos, un dzejnieka sirds dalīta starp divām pasaulēm – starp zemi , kur saldi dzied vecvecais zemes gars, un debess, kur zvaigznēs mūžība dzied. Viņa pirmā dzejoļu krājuma “Zemes dēls” tāda paša nosaukuma dzejolī liriskais varonis ir nevis parasts zemes dēls, bet gan cilvēks ar zvaigžņu dvēseli. Savas dziesmas viņš dzied gan smilgām un zālei, gan vējam un zilajai tālei, bet tam visam pāri paceļas baltā brīnumu pils (augstākie ideāli), neprāts (romantiskais nemiers) un sirds, “kam gaisma dzisa” (melanholiskas izjūtas).
Savā dzejā F.Bārda mīl izcelt parādību kontrastus: debess un zeme, rozes baltās un rozes sarkanās, gars un miesa, tumsa un gaisma, dzīve un nāve u.tml. F.Bārda meklē un atrod izlīdzinājumu. Tāpēc viņa romantiskās dzejas cilvēkam dzīve nav tikai nebeidzama cīņa, bet arī atdzimšanas svētki, dvēseles uzvara. F.Bārdas dzejas galvenie motīvi: Dievs, daba, sapņi, skumjas, mīlestība, pārdomas par dzīvi un nāvi. F.Bārda sevī meklē Dievu, kurš liek viņam darīt labu. Arī daba ir dievišķā atspulgs. Cilvēks nāk no Mūžīgās gaismas un iet uz Mūžīgo gaismu. Šo gaitu simbolizē kosmiskais Dzīvības koks. Cilvēks ir tikai sīks puteklītis, kas atšķīries no kosmosa, no Dieva, bet nav lieks.
F.Bārdas talants vispilnīgāk atklājas dabas dzejā. Viņš neapraksta, bet izveido īpašu dabas skaistuma pasauli, tā ir brīnumu pilna. Tāpēc arī visas norises dabā attēlotas kustībā, personifikācijās (“dienas krīt kā āboli”). Īpaši tuvu dzejniekam ir dzimtenes baltie bērzi, kuru dziesma ir tikpat dažāda kā debess un vēji. Bērzi ir gaišāko sapņu, dzimtenes un laimes simbols. Dziļi izjuzdams dabu, dzejnieks vēlas to saudzēt.
F.Bārda lieto daudz deminutīvus. Kā visi romantiķi F.Bārda tiecas prom no reālās dzīves sapņu pasaulē, bet tomēr viņš šķir reālo no nereālā.
Arī mīlestība ir kā F.Bārdas aicinājums. Cilvēks mīlot ir Mūžīgās gaismas apmirdzēts. F.Bārda ir izveidojis arī savu sapņu tēlu – romantisko zvaigžņu meitu, pēc kuras ilgojas zemes dēls. Dzejnieks tiecas apvienot laicīgi ar mūžīgo, arī dzīvību un nāvi. Nāve nav iznīcība, bet gan jaunas dzīves aizsākums..
Par F.Bārdas lirikas daudzveidību liecina viņa bērnu dzeja. Dzejolis “Ansītis puisītis un vectētiņš”, “Bukurags”, “Circenīša nakts dziesmiņas”, “Lietus vīriņš”. Dzejnieks nevienu nepamāca tikai rosina lasītāja iztēli, bagātina viņa uztveri.
Alkas pēc cilvēcības un saskaņas dzīvē, pēc skaidrības un pilnības, dara F.Bārdas dzeju lasītāju īpaši tuvu. Dzejas cilvēks ir nemitīgs kalnā kāpējs, jaunu atziņu nerimstošs meklētājs. F.Bārdas intensīvie dzīves jēgas meklējumi, atziņa par mīlestību, dzīvi un nāvi ietvertas ļoti apilgtā un gleznainā izteiksmē
F.Bārda izmanto daudz krāsas, tās ir dvēseles stāvokļa apzīmētājas, iegūst simbolu nozīmi. Zilā krāsa- ilgas, sapņi un ideāli, zaļā – meklējumi, maldi un ciešanas, dzeltenā – rudens, iznīcība, sarkanā – nemiers, cīņa, kaislības.Dzejā ietekmējies nedaudz arī no reliģijas, no filozofijas un vācu romantiķiem.
F.Bārda – pavasara cilvēks. Daba + dvēsele + Dievs = dzeja. F.Bārda = Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli, kurš salīdzina ideālo un reālo.
Gandrīz visiem F.Bārdas dzejoļiem, pat vissīkākajiem, ir vairāki satura slāņi, tāpēc tie no lasītāja prasa zināmu garīgu aktivitāti un iztēles spēju.
F. Bārda ir Dieva meklētājs. Viņu stipri nodarbina ticības jautājumi. Reliģija, tās problēmas, iespējams, ir viņa dzejas pamatproblēmas. Reliģija ir centrs, ap kuru saistās viņa darbi. F. Bārda ir mūsu reliģiozi bagātākais dzejnieks. Viņa reliģiskajā pārdzīvojumā var saskatīt trīs slāņus – senlatvisko, kristīgo un panteisko. Bārda savos reliģiskajos uzskatos nav dogmatiķis, viņā ir dzīva ticība, sirds reliģija. Tā viņa reliģija ietērpjas dzīvās gleznās, kas izteic dziļas filozofiskas atziņas. Dzejnieks reliģijā apvieno jūtas un prāta.
Bārda meklēja un ticēja arī dvēselei – centās atrast tās formulējumu. Viņš ticēja dvēseles nemirstībai, dvēsele ir daļa no dievišķās dzīvības, dvēseles ilgas un mīlestība ved to atpakaļ pie pirmavota – Dieva.
Dzejnieks cienīja Platona idejas un dzīves mācības. Savos reliģiskajos un filozofiskajos meklējumos viņš ļoti bieži pieņēma Platona uzskatus, dzejā to var konstatēt. Iedziļināšanās Platona filozofijā vairāk manāma krājumā “dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam.” Protams, ne jau tikai Platona garadarbi veidojuši F. Bārdas uzskatus par pasaules atzīšanu, dvēseles neiznīcību, mīlestību un radīšanas procesu. Ir arī citu domātāju ietekmes. Tomēr Platons devis dzejnieka nojausmām skaidru formulējumu, pastiprinājis un filozofiski noskaidrojis romantisko dzīves izjūtu.