Kredītiestāžu auditu pamati

Satura rādītājs

Ievads

1. Audita būtība un nepieciešamība

1.1. Audita vēsture

1.2. Audita būtība

1.3. Audita veidi

2. Audita plānošanas pamati

2.1. Audita metodika

2.2. Audita standarti un ētika (GAO standarti)

2.3. Auditora materiālā atbildība

3. Audita izmantošana Latvijā

3.1. Zvērināto revidentu gatavošana un izmantošana Latvijā

3.2. Audita darbība bankās

Secinājumi un priekšlikumi

Pielikumi

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

Ievads

Pārejas periodā no centralizētās plāna ekonomikas uz tirgus ekonomiku sevišķi svarīgi ir radīt labi funkcionējošo un respektablu grāmatvedības uzskaites sistēmu, kurai ir uzticība gan no vietējo, gan ārzemju klientu puses.

Mūsdienās audits ir neatņemama daudzām kredītiestādēm sastāvdaļa, jo katrā uzņēmumā darba izpilde ir dažāda, un auditoram jādod sl

l
lēdzienu par finansu pārskatu pareizību un precizitāti, jāveic savs darbs tādā veidā, lai ar augstu varbūtības pakāpi nodrošinātu ikvienas krāpšanas atklāšanu, kura ir pietiekami būtiska.

Ar audita palīdzību var loģiski un objektīvi novērtēt finansu un grāmatvedības dokumentāciju un pārskatus, noteikt to atbilstību starptautiskajiem grāmatvedības standartiem vai arī nacionāliem grāmatvedības likumiem un noraidījumiem.

Plānojot auditu, nepieciešams izskatīt audita dažādu nodaļu nozīmīgumu. Tas nepieciešams, lai koncentrētu darbu svarīgās jomās un orientējoši noteiktu, kādām kļūdām un neprecizitātēm jābūt uzmanības centrā.

Kursa darba mērķis ir iepazīstināt ar au
u
udita pamatprincipiem, būtību un nepieciešamību. Apskatot audita principus un darbības virzienus, censties izvirzīt dažus secinājumus un priekšlikumus.

Lai sasniegtu mērķi jāatrisina šādi uzdevumi:

1. Jānoformulē audita būtība un nepieciešamība.

2. Jānosaka audita plānošanas pamati.

3. Jāraksturo audita izmantošanas virzienus Latvijā.

Kursa darbā tiek lietotas monogrāfiskā metode un faktoru an
n
nalīzes metode.

Pētāmais periods aizņema 6 gadus, jo literatūra bija izmantota šo gadu robežās.

Materiāls ir sagatavots, izmantojot Maskavas izdevniecības grāmatas. Autors uzskata grāmatu “Audits” Džeka Robertsona par labu avotu, no kura var uzzināt par audita būtību un veidiem.

Par otro labu avotu, kuru aotors izmanto savā darbā ir grāmata “Audita praktika”. Šajā grāmatā ļoti labi aplūkota audita īstenošanas gaita.

Citi literatūras avoti palīdzēja autoram plašāk apskatīt problēmas, kuras saistītas ar audita standartiem un likumiem.

Darbā tiek izmantoti tādi saīsinājumi:

• LR – Latvijas Republika

• LB – Latvijas Banka

• MK – Ministru Kabinets

• RDzMPK – Rīgas dzīvojamo māju privatizācijas komisija

• AICPA – Amerikāņu sertificēto sabiedrībaa atskaites institūts (American Institute of Certified Public Accounts)

• IIP – iekšējo auditoru institūts (Institute of Internal Auditors)

• GAO – starptautiskie revīzijas standarti

Atsauces autors savā kursa darbā apzīmē ar kvadrātiekavām, kur pirmais cipars nozīmē numuru pēc kārtas li
i
iteratūras sarakstā, bet otrais cipars apzīmē lapaspusi vai lapaspuses vai arī nodaļas.

1. Audita būtība un nepieciešamība

1.1. Audita vēsture.

Sākumā audits bija vienkaršā pārbaude un grāmatvedības dokumentu un pārskaitu apstiprināšana. Pēc tam tas kļuva par sistemātiski-orientēto. Pie tam, lai izvairītos no kļūdām uzsvars bija uz uzņēmuma vadības sistēmas sefktivitātes palielinājuma, un, pirmām kārtām, uz iekšējo kontroli, kas nevarēja neatstāt iespaidu uz uzskaites precizitāti un atskaišu datu bāzes drošumu. Tādējādi, tas bija pamats kvalitatīvam auditam. Pateicoties tam, auditu firmas sāka vairāk uzmanību pievērst konsultatīvai darbībai ne

e
ekā auditu pārbaudēm. Sistēmas pieejas gadījumā tiek īstenota auditu procedūras formalizācija, kas ļauj pamatīgi optimizēt pārbaužu veikšanas procedūras, sākot ar audita plaņošanu un beidzot ar to slēdzienu.

Un trešais etaps audita evolucijā ir to orientācija uz iespējamo risku pārbaužu laikā vai arī konsultācijās, uz bridinājumu un izvarīšanos no riska. Īpašu audita riska nozīmi izskaidro netikai ar to, ka auditors var zaudēt reputāciju, kā arī auditu firma un, tātād, zaudēt klientu, un firma tiek sodīta tūkstošos dolāros, jo nepareiza auditora slēdziena dēļ firma nes zaudējumus. Un, runājot par lielu konkurenci, kura pastāv auditu firmu starpā, tad risks zaudēt reputāciju ir dzīves un nāves jautājums.



1.2. Audita būtība.

Audits ir uzņēmumu finansu pārskatu neatkarīga izskatīšana (pārbaude) un nozīmēta auditora viedokļa izteikšana attiecībā par tiem, saglabājot noteikumus, ko nosaka likumi.

Ar auditu saprot atzītu metožu kompleksa pielietošanu, kurš nosaka vadības sistēmas efektivitāti un grāmatvedības uzskaites pilnīgumu un precizitāti. Pārbaudes mērķis ir nodrošināt auditoram tādu stāvokli, ka viņš var formulēt viedokli par auditu. Audits ir informācijas riska samazināšanas process finansu atskaites lietotājiem. Ekonomikas darbība tiek īstenota uzņēmējdarbības nosacījumos: inflācijas palielinājums; nodokļu likmes palielinājums; tiks samazinātas valsts subsīdijas utt. Tādu risku var izrēķināt un noteikt labvēlīgo notikumu varbūtību. Firmas uzņēmējdarbības risks auditorus tieši neietekmē.

Informācijas risks tas ir iespējamība, ka uzņēmuma finansu atskaitēs ir neprecīzi dati. Investori, kreditori, arodbiedrības, valsts un privātie analitiķi, pieņemot ekonomikas lēmumu, paļaujas uz informācijas drošumu (ticamību). Auditoram jāapstiprina publicējamas finansu informācijas precizitāti, tas dod iespēju lietotājiem izmantot to ar mazāku informācijas risku koeficientu. Risku samazinājums saistīts ar nepricīzu datu rašanos finansu atskaitēs ir auditoru galvenais uzdevums.

Auditors ir augsti kvalificēts, neatkarīgs specialists uzskaites jomā, kurš izsniedz ziņojumu akcionāriem, attiecībā par finansu pārskatu ticamību un objektivitāti. Audita standartus nosaka nacionālās profesionālās audita organizācijas, bet ne valsts.

Audita lietotāji ir akcionāri, kreditori, baņķieri, darbā pieņemtās personas, nodokļu investīcijas, valsts iestādes, potencionālie ieguldītāji, iniciatīvas grupas, plaša sabiedrība, konsultanti par kapitālieguldījumiem. Parasti izdara pieņēmumu, ka aprēķini sagatavoti tā, lai apmierinātu esošus akcionārus, kā arī citus informācijas lietotājus.

AICPA savā atskaitē № 1 (par auditu standartiem), definē audita pamatmērķi tā:

“Sastādīt uzskatu par precizitāti, ar kuru finansu atskaitēs tiek paradīts finansu stāvoklis, operāciju rezultāti un naudas plūsmas kustība saskaņā ar pieņemtiem grāmatvedības principiem. Auditora atskaitē tā ir viņa viedokļa izteikšana vai arī, atkarībā no apstākļiem, atteikšanās dot slēdzienu. Pie tam auditoram jebkurā gadījumā jāpaziņo, vai pārbaude bija veikta saskaņā ar vispārpieņemtiem auditu standartiem vai nē”.

1.3. Audita veidi.

Auditu kontrole dalās 2 grupās:

1. Ārējais audits.

2. Iekšējais audits.

Ārējais audits.

Ārējā audita apjoms: ko prasa likums.

Apjoms atkarīgs no likumdošanas, piemēram, Lielbritānijā:

 kompāniju darbību regulējoša likuma;

 pašvaldību likumiem;

 banku darbības regulējoša likuma;

 apdrošināšanas sabiedrību darbību regulējoša likuma u.c.

vai no privātas vienošanās, ja nav atbilstošas likumdošanas, piemēram, gadījumā:

 neinkorporētais bizness;

 vienreizēji uzdevumi, piemēram, apvienojoties kompānijām.

Visos gadījumos nepieciešams auditora slēdziens, lai noteiktu finansu pārskatu ticamību. Līdz ar to ārējā audita apjoms būs ierobežots ar jautājumiem, kuri saistīti ar finansu pārskatiem.

Tā kā arējā audita galvenais mērķis ir noteikt finansu pārskatu ticamību, tādēļ īpaši svarīga nozīme ir auditoru persoīgām īpašībām.

No ārējā audita izslēdzamie jautājumi.

Ārējais auditors neatbild par aprēķinu sagatavošanu. Ārējais auditors neatbild par krāpšanas brīdinajumu un atklāšanu: viņš ir tikai kā “pēdējā aizsardzības līnija” pret krāpšanu. Vadībai jānodrošina, veicot pareizu iekšējo kontroli, lai krāpšana nenotiktu viņa uzņēmumā vai sliktākā gadījumā krāpšanu atklātu.

Apjoma neieslēdz :

– krāpšanas brīdinājumu;

– krāpšanas atklāšanu.

Ārējā audita apjoms: problēmu jomas.

Lielbritanijā ziņojuma standarts par audita rezultātiem ir sekojošā veidā:

“Mes veicām finansu pārskata auditu atbilstoši audita standartiem. Pēc mūsu domām, finansu pārskati dod ticamu un objektīvu novērtējumu par kompānijas darbību uz (datums) un tās peļņu (vai naudas daudzuma kustību) uz norādīto datumu un bija pareizi sagatavoti atbilstoši 19XX gada kompānijas darba regulējošam likumam.”

Šis problēmas rodas kā starpības rezultāts starp audita lietotāju paredzējumiem un auditora slēdzienu. Šī starpība pazīstama ar nosaukumu “atšķirības paredzējumos”.

Atbilstoši audita standartiem “auditam pakļauts” nozīmē, ka auditors nodrošināja auditora darba standartu un atbilstošu audita normu ievērošanu. Auditora izpildāmā darba detaļas vai atbildības ierobežošanu nenorāda:

 pārbaudi izpilda parasti izlases veidā, nevis par 100% (sabiedrības viedoklis pastāv par 100% pārbaudi);

 par firmu pārskata formu un saturu atbild kompānijas vadība, ne auditors (sabiedrība bieži uzskata, ka grāmatvedības aprēķinus sagatavo auditori).

– “Pec mūsu domām” nozīmē, ka auditoram jādod profesionāls slēdziens (sabiedrība uzskata, ka auditors dod faktisku apstiprinājumu).

– “Ticams un objektīvs viedoklis” – nozīme, galvenokārt, objektīvu formulējumu (sabiedrības viedoklis paredz 100% pareizību).

 Paredz (saprot), ka kompānija ir “funkcionējošs uzņēmums”. Lielbritanijā audita normas paredz veikt nepieciešamos pasākumus, lai parliecinātos, ka organizācija ir darboties spējīga 12 mēnešu laikā no gada beigām vai sešu mēnešus pēc audita rezultātu ziņojuma datuma. Sabiedrības viedoklis izsaka šaubas par kompānijas bankrota cēloņiem ātri pēc tam, kad auditori parakstījuši savu ziņojumu.

Kvalitātes prasības ārējiem auditoriem.

Profesionalisms un kompetence

 Tehniskās zināšanas atbilstoši:

– likumdošanai;

– grāmatvedības standartiem;

– audita normām un standartiem.

 Prasme sazināties vārdiski un rakstiski:

– lai iegūtu informāciju kā pierādijumu daļu;

– lai izskaidrotu un apspriestu problēmas ar kolēģiem, klientiem un trešām personām;

– lai iesniegtu ziņojumu saskaņā ar audita mērķi.

 Analitiskā un loģiskā prasme:

– lai pieņemtu lēmumu par pietiekamiem pierādījumiem auditam;

– lai atklātu problēmu jomas, piemēram, iegūtie pierādījumi nav saistāmi ar klienta paskaidrojumu.

 Prasme rēķināt:

– matemātiķa diploms nav obligāts, bet auditoram jāprot orientēties skaitļos un saprast skaitlisko informāciju.

Konfidencionalitāte.

Ārējam auditoram ir uzticības stāvoklis attiecībā pret savu klientu. Viņam ir pieejama informācija, kuru nevar izmantot sabiedrība un dažreiz pat kalpotāji. Auditors nedrīkst izmantot šo “priviliģēto” informāciju personīgo labumu iegūšanā vai arī, lai tā vai citādi kaitētu klienta interesēm. Lielbritānija konfidencionalitāti saprot kā ārējā auditora un klienta līguma noteikumu.

Jomas, kuru konfidencionalitāte ir svarīga:

 Profesionālie noslēpumi. Piemēram, klienta ražošanas procesa detaļas vai marketinga plāni.

 Personīgā informācija. Piemēram, atsevišķu personu darba apmaksa vai viņu personīgie apstākļi.

 Iekšējā informācija, kura var ietekmēt kompānijas akciju cenu un tās darbības rezultātus.

Godīgums, objektivitāte un neatkarība.

 intelektuālā atkarība (obkektivitāte);

 finansiālā neatkarība;

 godīgums.

Lielbritānijā minētās īpašības ir ietvertas profesionālās un ētiskās uzvedības noteikumos, kurus izstrādā profesionālās organizācijas. Dažas īpašības grūti regulēt ar likumdošanu, bet tajā pašā laikā citas ir vieglāk kontrolēt:

 norādījumus, kuri prasa nepārtrauktu profesionālo pilnveidošanos (piemēram, tehnisko zināšanu atbilstība mūsdienu prasībām);

 norādījumus, kuri aizliedz finansiālo ieinteresētību audita klientos;

 norādījumus, kuri aizliedz ciešas personālās attiecības ar klienta personālu;

 norādījumus, kuri aizliedz piedalīšanos klienta darbības vadīšanā.

Iekšējā kontrole.

Iekšējā kontrole ir plānveida pasākumi, procedūras un darbības, kas nodrošina sekojošu mērķu sasniegšanu:

1. saimniecisko līdzekļu aizsardziba pret zādzībām un izšķērdēšanu;

2. uzņēmuma saimnieciskās darbibas atbilstibas valsts likumdošanai nodrošināšana;

3. uzņēmuma personāla darbibas novērtēšana un darba efektivitātes veicināšana;

4. precīzu un ticamu grāmatvedības uzskaites datu nodrošināšana.

Ārzemju uzņēmumu pieredze rāda, ka visa iepriekšējās kontroles sistēma sastāv no divām daļām. Kontroles pasākumi, kas tieši vērsti uz darbībām ar uzņēmuma aktīviem un to stāvokļa un kustības atspoguļošanu grāmatvedības uzskaites reģistros, veido tā saucamo uzskaites kontroli. Administratīvā kontrole ir otra iekšējās kontroles sastāvdaļa un tās galvenais uzdevums ir etektīvas biznesa stratēģijas nodrošināšana. Šāds sadalījums nosaka, ka pirmais un ceturtais punkts mērķu sarakstā atbilst uzskaites kontrolei, bet otrais un trešais — attiecas uz administratīvo kontroli.

Veidojot uzņēmumā savu iekšējās kontroles sistēmu, tās sastāvā iekļaujamo pasākumu kopumu noteiks katra uzņēmuma īpatnības. Galvenā uzmanība jāpievērš uzņēmuma saimnieciskās darbības virzienam, tā organizatoriskajai struktūrai, kā arī uzņēmumā izmantojamai grāmatvedības uzskaites formai. Tas nozīmē, ka divu, pat samērā līdzīgu uzņēmumu iekšējās kontroles sistēmas būs atšķirīgas.

Pieaugošas konkurences apstākļos aizvien vairāk ir nepieciešams katrā uzņēmumā izveidot iekšējo kontroli. Tā ir ne tikai uzņēmuma iekšējā vajadzība, kas pat loti nelielās firmās dod peļņu, bet tā atvieglo arī ārējā auditora darbu, pārbaudot gada pārskatus un novērtējot grāmatvedības sistēmu.

Iekšējās kontroles sistēmas realizācija uzņēmumos var notikt dažādos līmeņos.

Zemākā līmeņa kontrole pēc būtības ir tikai pareiza dienesta instrukciju sastādīšana un veicamo pienākumu sadale, bez īpašas to ievērošanas pārbaudes.

Nākamajā pakāpē iekšējās kontroles organizācija ir sarežģītāka — pirmā līmeņa pasākumi papildināti ar uzņēmuma vadības kontroli šajā jomā. Parasti atsevišķi administrācijas darbinieki seko noteiktu saimniecisko operāciju izpildei un ierakstu izdarīšanai uzskaites reģistros.

Augstākais līmenis — iekšējā kontrole ar iekšējā auditora piesaistīšanu. Uzņēmumos, kur ir izprasta tās nozīme veiksmīgas saimnieciskās darbības attīstībai, augstāk minēto iekšējās kontroles mērķu sasniegšanu uztic speciālistam — auditoram, kas kļūst par uzņēmuma darbinieku, taču pēc sava statusa un vietas uzņēmuma organizatoriskajā struktūrā viņam jābūt pietiekami neatkarīgam, lai realizētu iekšējās kontroles sistēmu.

Iekšējās kontroles mērķu sasniegšanai var izmantot dažādus pasākumus, tādēļ to satura izklāsts var būt noderīgs gan privātfirmu īpašniekiem, gan dažādu uzņēmumu vadītājiem.

2. Audita plānošanas gaita.

Audita īstenošanas gaita.

Kā jau tika minēts, veicot pārbaudi un sastādot slēdzienu, auditori ir neatkarīgi no pārbaudāma ekonomiska subjekta, kā arī no jebkuras trešās puses; tai skaitā arī no valsts orgāniem, kuri uzdeva veikt pārbaudi, un arī no auditfirmas īpašniekiem un valdītājiem, kurā auditori strādā.

Auditoriem ir tiesības:

1. patstāvīgi noteikt audita pārbaudes formas un metodes, izejot no noteikto normatīvu aktu pieprasījumiem, kā arī no konkrētiem līguma punktiem ar ekonomisko subjektu;

2. pilnā apmērā pārbaudīt dokumentāciju par finansu un saimniecisku darbību, par noteiktu naudas summas esamību, par vērtspapīriem, materiālām vērtībām; saņemt skaidrojumus, radoties jautājumiem un papildus informāciju, nepieciešamu auditu pārbaudi;

3. pēc rakstiska pieprasījuma sanēmt nepieciešamu informāciju no trešām personām;

4. līguma pamatā aicināt arī citus auditorus, strādājošus pastāvīgi vai arī citās auditu firmās;

5. atteikties no auditu pārbaudes gadījumā, ja pārbaudāmais subjekts nedod visi nepieciešamu informāciju.

Savukārt, pārbaudāmā objekta vadītājiem:

1. jārāda auditoram apstākļi savlaicīgai pilnīgai auditu pārbaudei, jānodod visu nepieciešamu dokumentāciju, kā arī pēc auditora pieprasījuma dot skaidrojumus;

2. ātri jālikvidē ar pārbaudi atklātus pārkāpumus grāmatvedības uzskaitē.

Ir aizliegts uzsākt jebkuru darbību ar mērķi ierobežot jautājumu riņķi, kurus jāatrisina veicot pārbaudi.

Tādējādi, pārbaudes metodiku nosaka pats auditors.

Audita posmi.

Auditu veic sekojošos posmos:

1. Plānošana.

Izstrādā sākotnēju audita veikšanas darba plānu.

2. Aptauja.

Cenšas noskaidrot, kādu uzskaites sistēmu pielieto klients. Gadījumā, ja auditors pirmo reizi nodarbojas ar klienta informāciju, tad “tas var aizņemt ievērojamu laiku, bet nākošajos gados iepazīšanās ar uzskaites sistēmu notiks īsākā laikā.

3. Reģistrācija.

Auditoram jāuzrāda klienta uzskaites sistēmas pārskati vai jākoriģē esošais pārskats. Sākotnējo reģistrāciju veic jauniem klientiem un tad, ja gada laikā notikušas ievērojamas izmaiņas uzskaites sistēmā.

4. Apstiprinājums.

Auditoram jāapstiprina, ka viņa sistēmas izpratne ir pareiza. To parasti veic, izpildot testus, kuros auditors izseko vienu vai divus darījumus (operācijas) uzskaites sistēmā, lai pārliecinātos, ka visi dokumentētie posmi tiešām ir notikuši.

5. Novērtējums.

Tas ir uzskaites sistēmas sākotnējs, teorētisks novērtējums. Ja novērtējums neapmierinošs vai auditors uzskata, ka ticamība sistēmai ir zema, tad viņam jāpāriet uz substantīvo testēšanas posmu.

6. Sistēmu testi.

Ja sistēma strādā teorētiski, tad auditors var pārbaudīt, vai sistēma tiešām praktiski strādā gada laikā. Testus pielieto, lai garantētu, ka visas dokumentētās kontroles sviras noteikti pielieto.

7. Substantivie testi.

Auditors izpilda testus, lai garantētu, kā summas, kas uzrādītas finansu pārskatos ir pieņemamas.

8. Vispārējs apskats.

Pierādījumi, ko iegūst no visiem iepriekšējiem audita posmiem, tiek izskatīti kopā ar gada pārskatu. Auditors vēlas garantēt, lai iespaids, ko viņš iegūst no uzņēmuma, sakarā ar iespēju piekļūt informācijai, saskaņotos ar gada pārskata datiem.

9. Pārskats.

Auditors atskaitās kompānijas dalībniekiem.

Audita standarti un ētika.

Pārbaudes veikšanas gaitā auditoram jāievēro audita standartus. Standarti regulē auditoru profesionālas darbības kvalitāti. Starptautiskā grāmatvežu federācija izstrādāja starptautiskos normatīvos aktus, kuri iekļauj sevī 29 audita standartus un 4 standarta pavadošus punktus. Te ir daži no tiem:

1. Finansu uzskaites pārbaužu mērķi un apjoms.

2. Vēstule par pārbaudes veikšanu piekrišanu.

3. Audita veikšanas pamatprincipi.

4. Citu auditoru rezultātu izmantošana.

5. Auditora slēdziens par finansu atskaiti.

6. Audita veikšana, izmantojot elektronisku datu pārstrādi.

7. Audita datormetodes.

8. Ieinteresētās puses.

Pastāv arī vispārpieņemtie auditu standarti.

Vispārējie standarti:

1. Pārbaude jāveic personām, kuriem ir atbilstoša sagatavošana, t.i. auditori – profesionāļi.

2. Visos savos novērtējumos jābūt neatkarīgam.

3. Auditu pārbaudi un audita atskaites sastādīšanu ir nepieciešams veikt ar lielu uzmanību.

Darba standarti:

1. Audita darbs ir jāplano, ja auditoram ir palīgs, tad viņu jākontrolē.

2. Lai plānotu audita pārbaudi un noteikt to saturu, nepieciešamu testu mērogu ir nepieciešams saņemt informāciju par iekšējo kontroles struktūru.

3. Pamatam pārbaudāmo finansu atskaitēm jābūt drošai informācijai, dabūtai pārbaužu, novērošanas, anketēšanas un apstiprināšanas gaitā.

Pārskaites standarti.

1. Auditu atskaitē jānorāda uz to, vai finansu atskaites tika atspoguļotas saskaņa ar vispārpieņemtajiem grāmatvedības principiem.

2. Auditu aatskaite jāparāda tie gadījumi, kad tie principi netika ievēroti nākamajā.

3. Infomācijas atklāšanai finansu atskaitēs jābūt apskatītai, kā pietiekamai, ja pretējais nav atzīmēts auditu atskaitē.

4. Auditu atskaitē jābūt auditoru viedoklim par finansu atskaitēm kopumā, vai jāatspoguļo iemēsli, kāpēc viedoklis nevar būt izteikts. Auditu atskaitē jabūt izsmeļošai informācijai par auditu pārbaudes procesu un par auditora atbildības pakāpi.

Vispār pieņemto standartu pamatā ir trīs auditu teorijas koncepcijas:

1. Uzvedības ētika.

2. Neatkarība.

3. Profesionalitāte.

Uzvedības ētika.

Šī koncepcija attiecas netikai uz auditu, bet uz visiem profesionāļu grāmatvežu darbības veidiem. Ir noteikti likumi, kurus jāseko auditu veikšanā.

Neatkarība.

Audita teorijā un praktikā neatkarība ir, vispirms, objektivitāte un godīgums spriedumu izteikšanā. Auditoriem jāpēta pārbaudāmas finansu atskaites un citu informāciju bez aizsprieduma un objektīvi. Objektīvai attieksmei jābūt pret visiem: firmu, vadošām personām, lietotājiem. Neatkarībai ir liela nozīme, un tā tiek aplūkota kā patstāvīga koncepcija.

Profesionalitāte.

Auditoriem jābūt kompetentiem, kvalificētiem un neatkarīgiem. Auditoru apmācībā jāiekļaui arī datorsistēmas un datoru audita tehnikas zināšanas. Pie profesionalitātes attiecas arī saprātīgums.

Jautājums par profesionalitāti parasti rodas, kad auditu firmai iesniedz prasību.

Kopā ar vispārējiem standartiem un audita ētiku pastāv GAO standarti.

GAO standarti.

Valsts auditu standartos (1988.gada redakcija) ir iekļauti vispārpieņemtie auditu standarti AICPA, tomēr GAO standarti dažos virzienos ir izstrādāti dziļāk nekā AICPA. Daudzi ārējie auditori veic programmas pārbaudes, kad jābūt ievērotiem ne tikai GAAS, bet arī GAO standartiem. Tāpēc neatkarīgiem auditoriem jāzin tie standarti.

Veicot valsts auditu auditoriem jāzin speciālu literatūru par likumiem un normatīviem aktiem.

– Vienotais auditu likums (Single Audit Act) 1984.gada. federālais likums, kurš nosaka noteikumus, veicot pārbaudi.

– “Izdevumu atskaišu principi nekomerciālās organizācijās”

– “Izdevumu atskaišu principi mācību iestādēs”

GAO standartos tiek stingri noteiktas prasības : veikt kontroles un analīzes ievērošanu, izmantojot likumus un normatīvus aktus. Tas ir ļoti svarīgi, jo lielākā daļa valsts programmu ir saistīta ar subsīdijām un tiek regulēta ar likumiem un normatīviem aktiem. Saskaņā ar GAAS likumu, ievērošanas kontrole arī nepieciešama, īpaši, ja to pārkāpums var vest pie būtiskām kļūdām finansu atskaitēs.

GAO standartos ir sīki izstrādāta strādnieku dokumentu specifikācija, kuri neprasa papildus skaidrojumus.

GAO atskaites standarti ir izstrādāti daudz detalizētāk nekā AICPA, saskaņā ar kuriem ir nepieciešams sastādīt atskaiti un paziņot klientam par ietekmējošiem uz atskaiti trūkumiem. Pēc GAO standartiem finansu atskaišu pārbaudē ir nepieciešamas šādas auditu atskaites:

1. Auditu atskaiti par finansu atskaitēm.

2. Atskaite par nepieciešamu likumu un normatīvu aktu ievērošanu pārbaudāmā objektā un par visiem to pārkāpumu gadījumiem, kuri var novest tiesā.

3. Atskaite par pārbaudāma objekta iekšējās kontroles struktūru un to efektivitātes vērtējumu.

Vienotais audita likums 1984. gada.

Līdz 1985.gadam valdības un vietējo valsts institūciju darbība tika pārbaudīta ar dažādu firmu auditoriem. Pēc 1984.gada likuma tāda sistēma bija nimainīta uz vienotu pārbaudes organizāciju visu federāļu fondu kopumā.

Pēc likuma visi štati un vietēji organi, kuri saņem no federāļu fondiem $100000 gadā vai vairāk, jāpārbauda katru gadu. Jāveic pārbaude ir nepieciešams pēc GAO auditu standartiem, likumiem un normatīviem aktiem. Bet, lai noskaidrotu federāļu fondu izmantošanas rezultātus valsts auditu firmas var pieprasīt papildus ekonomiskuma, efektivitātes un realizācijas rezultātu pārbaudi, kā arī apmaksāt to.

Auditori var būt aicināti no privātauditu firmām vai vietējām firmām, ja tās atbilst GAO nosacījumiem par neatkarību. Veicot vienoto auditu pārbaudi, auditoriem jānosaka un jāatspoguļo atskaitē šādi momenti:

1. Vai finansu atskaites precīzi un saskaņā ar vispārpieņemtiem auditu principiem atspoguļo finansu stāvokli un operāciju rezultātus.

2. Vai pārbaudāmā objektā darbojas iekšējas kontroles sistēma, kura ir droša garantija tam, ka finansiālo palīdzību pārvalde atbilst likumiem un normatīviem aktiem.

3. Vai pārbaudāmais objekts ievēro likumus un normatīvus aktus, kas var ietekmēt finansu atskaites.

2.3. Auditora materiālā atbildība.

Auditors, citas personas, kas veic pārbaudi, jāstrādā apzinīgi un jāievēro informācijas neizpaušanas nosacījumus. Ja auditors vai citi auditu firmas pilnvarotāji ir pieļāvuši kļūdu, sakarā ar kuru pārbaudāmam objektam vai to meitas uzņēmumam bija nodarīti zaudējumi, tad viņiem tie jāatlīdzina pilnīgi vai daļēji. Sakarā ar to daudzi sabiedrības pilnvarotāji un finansu atskaites lietotāji uzskata, ka auditoriem:

1. jābūt ļoti atbildīgiem par kādu pārkāpumu atrašanu un to atspoguļošanu atskaitē;

2. jāuzlabo pārbaudes kvalitāte, t.i.palielināt `butisku datu sagrozījumu atklāšanos efektivitāte;

3. jādod lietotājiem iespēju izmantot finansu atskaites;

4. jāuztur sakarus ar institūcijām, kuras ir ieinteresētas drošā finansu atskaitē.

Pagaidu noteikumi paredz sankcijas pret auditoriem, kuri pieļauj nopietnas kļūdas pārbaudes procesā.

3. Audita izmantošana Latvijā.

Zvērināto revidentu gatavošana un izmantošana.

Likumā ir lietoti šādi termini:

1. zvērināts revidents – persona, kas saņēmusi sertifikātu saskaņā ar Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas noteiktajām prasībām;

2. sertifikāts – dokuments, kas apliecina fiziskās personas profesionālo kompetenci un dod tai tiesības veikt gada pārskata revīzijas un citus revīzijas uzdevumus;

3. gada pārskata revīzija – uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas gada pārskata pārbaude saskaņā ar likumiem, kuri reglamentē uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas gada pārskatus;

4. revīzijas uzdevums – uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas finansiālās un saimniedskās darbības pārbaude, kuru saskaņā ar noslēgto līgumu veic zvērināts revidents;

5. gada pārskats – likumiem atbilstošs ziņu sakopojums par uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas finansiālo un saimniecisko darbību;

6. koncerns – valdošā uzņēmuma un vienas vai vairāku atkarīgo sabiedrību kopums saskaņā ar Koncernu likumu;

7. zvērinātu revidentu reģistrs – ziņu kopums par zvērinātiem revidentiem un viņu profesionālo darbību;

8. Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija – sabiedriska organizācija, kas apvieno visus zvērinātus revidentus šajā likumā paredzēto darbību veikšanai un visas personas, kuras nokārtojušas Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas kvalifikācijas eksāmenus;

9. Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas norādījumi – Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas izstrādātie un pieņemtie revīzijas standarti, profesionālās ētikas kodekss, kā arī citi šīs asociācijas zvērinātu revidentu profesionālo darbību reglamentējoši norādījumi.

Likums “Par zvērinātiem revidentiem” regulē to personu profesionālās darbības tiesiskos pamatus, kuras veic gada pārskata revīzijas un citus revīzijas uzdevumus uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un organizācijās.

Zvērināts revidents savus profesionālos pienākumus pilda saskaņā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem un ir neatkarīgs sabiedrības, kā arī fizisko un juridisko personu tiesību un likumīgo interešu aizstāvis uzņēmējdarbības jomā.

Valsts, sabiedrība vai darba devēji nav tiesīgi ietekmēt zvērinātu revidentu viņa profesionālo pienākumu pildīšanā, arī lēmumu pieņemšanā par uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas gada pārskatiem revīzijas uzdevumiem, lietpratēja uzdevumiem un uzticības uzdevumiem.

Par zvērinātiem revidentiem var būt rīcībspējīgas personas, kuras atbilst visiem nosacījumiem:

1. ir sasniegušas 25 gadu vecumu;

2. ir ieguvušas augstāko ekonomisko izglītību vai augstāko izglītību citā specialitātē un nokārtojušas kvalifikācijas eksāmenu ekonomikas pamatos;

3. ir nokārtojušas Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas kvalifikācijas eksāmenus;

4. tām ir Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas atzīta vismaz triju gadu pieredze revīzijas darbā;

5. ir saņēmušas sertifikātu saskaņā ar Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas noteiktajām prasībām;

6. tām ir nevainojama reputācija.

Zvērināta revidenta sertifikātu izsniedz Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija. Zvērināta revidenta sertifikāta darbību aptur vai anulē Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas noteiktajā kārtībā.

Savā profesionālajā darbībā zvērināti revidenti ir neatkarīgi un pakļauti likumiem un Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas norādījumiem.

Valsts un pašvaldību institūcijām, tiesām, prokuroriem un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm jāgarantē zvērinātu revidentu neatkarība.

Lai garantētu zvērinātu revidentu neatkarību, ir aizliegts:

1. iejaukties zvērinātu revidentu profesionālajā darbībā, ietekmēt vai iespaidot viņus;

2. pieprasīt no zvērinātiem revidentiem ziņas un paskaidrojumus, kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, sniedzot profesionālos pakalpojumus;

3. kontrolēt pasta, telegrāfa un cita veida korespondenci, kā arī dokumentus, kurus zvērināti revidenti saņēmuši, sniedzot profesionālos pakalpojumus, izdarīt korespondences un dokumentu apskati un izņemšanu, kā arī izdarīt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu korespondenci un dokumentus;

4. kontrolēt, arī izmantojot šā panta 3.punktā minētos procesuālos līdzekļus, zvērinātu revidentu profesionālo pakalpojumu sniegšanai nepieciešamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, arī elektroniskos sakaru līdzekļus, iegūt no tiem informāciju un iejaukties to darbībā;

5. pieprasīt no revīzijas uzdevuma devējiem ziņas par zvērinātu revidentu sniegto profesionālo pakalpojumu saturu;

6. pakļaut zvērinātus revidentus jebkādām sankcijām vai draudiem sakarā ar revīzijas uzdevuma devējiem atbilstoši likumiem sniedzamajiem profesionālajiem pakalpojumiem;

7. saukt zvērinātus revidentus pie jebkura veida atbildības par rakstveidā vai mutvārdos izteiktiem paziņojumiem, kurus viņi snieguši godprātīgi pildot savus profesionālos pienākumus.

Zvērināts revidents ir tiesīgs sniegt atzinumu par uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai organizāciju gada pārskatiem atbilstoši likumu “Par uzņēmumu gada pārskatiem”, “Par apdrošināšanu”, Kredītiestāžu likuma un citu likumu prasībām.

Zvērināts revidents profesionālos pakalpojumus sniedz saskaņā ar noslēgto līgumu.

Zvērināts revidents ir tiesīgs sniegt profesionālos pakalpojumus:

1. pēc tiesībaizsardzības iestāžu uzaicinājuma jebkurā uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) vai organizācijā;

2. pēc uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai organizāciju pārvaldes institūciju uzaicinājuma to pārziņā esošajos uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un organizācijās;

3. pēc uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai organizāciju pārvaldes institūciju uzaicinājuma tām pakļautajos uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un organizācijās;

4. pēc koncerna valdošā uzņēmuma uzaicinājuma šā koncerna atkarīgajās sabiedrībās un koncernā kopumā.

Revīzijas uzdevuma devējam ir tiesības brīvi izvēlēties zvērinātu revidentu. Zvērinātam revidentam ir tiesības brīvi izvēlēties uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai organizāciju, ar kuru slēgt līgumu par profesionālo pakalpojumu sniegšanu.

Zvērināts revidents nedrīkst uzņemties veikt gada pārskata revīziju vai veikt šo revīziju, ja netiek ievērotas Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas noteiktās prasības.

Pēc revīzijas uzdevuma saņemšanas zvērinātam revidentam rakstveidā jāinformē revīzijas uzdevuma devējs par to, ka tiek ievēroti šā likuma 8.panta otrajā daļā minētie nosacījumi.

Uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas pienākums ir nodrošināt zvērinātu revidentu ar visu viņam nepieciešamo informāciju un uzrādīt viņam visus gada pārskata revīzijas veikšanai nepieciešamos dokumentus, arī tos, kuri satur uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) komercnoslēpumus.

Zvērinātam revidentam ir aizliegts izpaust informāciju, ko viņš guvis, pildot profesionālos pienākumus. Viņš nedrīkst šo informāciju izmantot vai atklāt bez revīzijas uzdevuma devēja rakstveida pilnvarojuma, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar tiesas nolēmumu viņam ir tiesības vai pienākums to darīt.

Zaudējumi, kas radušies zvērināta revidenta vainas dēļ, tam apzināti vai nolaidības dēļ nepildot savus profesionālos pienākumus, piedzenami ne vēlāk kā triju gadu laikā pēc attiecīgā revidenta atzinuma parakstīšanas dienas.

Zvērināta revidenta civiltiesiskā atbildība ir jāapdrošina MK noteiktās minimālās summas apmērā un saskaņā ar Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas noteiktajām prasībām.

Audita darbība bankās.

Banku audits apliecina to stabilitāti

Latvijas komercbanku aktīvi (bez aktīviem pārvaldīšanā) pēc auditētiem rezultātiem pagājušajā gadā pieauga par 21,5% līdz 1,89 miljardiem latu. Savukārt banku auditētā peļņa pērn bija 12,5 miljoni latu, liecina LB apkopotā informācija. Pēc LB prezidenta Einara Repšes teiktā, komercbanku kapitāls un rezerves 1999.gadā palielinājušās no 125 miljoniem latu līdz 186 miljoniem latu jeb par 48,8%.

Kā “Dienai” pastāstija Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons, pērn bankas sekmīgi atjaunojušas 1998.gada Krievijas krīzes laikā zaudēto kapitālu un rezerves. Viņš atzina, ka bankas ir strādājušas ļoti labi, par ko liecina peļņas radītāji un jaunu pakalpojumu ieviešana. T.Tverijons apliecināja, ka vairumam komercbanku 1999.gada galvenais peļņas avots bija darbības starptautiskajā vērtspapīru tirgū, taču, pēc viņa teiktā, katrai bankai ir sava politika — dažas galvenokārt izsniedz kredītus tautsainmiecības attīstībā, citas veic darījumus ar vērtspapīriem, un vēl citas pieņem komisijas maksājumus.

LB informē, ka no 24 komercbankām pagājušo gadu ar peļņu noslēdza 19 bankas un to kopējā peļņa bija 24,6 miljoni latu, savukārt piecas bankas pērn strādāja ar zaudējumiem.

E.Repše atzina, ka dažu banku zaudējumi nav nekāds brīnums, ņemot vērā Krievijas finansu krīzes radītās sekas.

Saskaņā ar LB prezidenta teikto par banku sistēmas stabilitāti liecina tas, ka visas bankas savus auditētos gada pārskatus iesniedza laikā un visām bankām minimālā kapitāla prasības arī bija nodrošinātas.

LB informācija liecina, ka komercbanku izsniegto kredītu apjoms (ar tranzītkredītiem) pērn palielinājies par 16% un gada beigās sasniedza 851 miljonu latu. No visiem kredītiem 79% ir izsniegti Latvijas rezidentiem. Arī banku piesaistīto noguldījumu apjoms pērn palielinājies par 14,3%, sasniedzot gandrīz 1,3 miljardus latu.

“Diena” jau rakstīja par komercbanku darbību šā gada pirmajā ceturksnī, un LB prezidents apliecināja, ka komercbankas šā gada trijos mēnešos nopelnījušas nedaudz vairāk par 10 miljoniem latu. Komercbanku kopējais kredītportfelis šajā gadā palielinājies par 40 miljoniem latu jeb 4,7%, sasniedzot 891 miljonu latu, savukārt banku piesaistīto noguldījumu apjoms šā gada pirmajos trīs mēnešos palielinājies par 113 miljoniem latu jeb 8,7% un kopsummā nedaudz pārsniedz 1,4 miljardus latu.

Kā jau ziņots, šā gada pirmajā ceturksnī lielākā peļņa bijusi Pareksa bankai — 2,791 miljons latu un Latvijas Unibankai — 2,523 miljoni latu.

Rīgas privatizācijas komisijas auditori lūdz termiņa pagarinājumu.

Rīgas domes Pilsētas īpašuma un privatizācijas lietu komitejas priekšsēdētājs Juris Rītiņš vakar saņēma vēstuli no auditorfirmas SIA Invest-Rīga ar lūgumu pagarināt pilsētas Valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privacizācijas komisijas gada pārskata slēdziena nodošanas termiņu.

SIA Invest-Rīga bija uzdots līdz vakardienai precizēt audita pārbaudes Rīgas dzīvojamo māju privatizācijas komisijā (RDzMPK) rezultātus, taču auditori lūguši pagarināt termiņu līdz 22. maijam. Lai gan iemesli šāda pagarinājuma nepieciešamībai nav minēti, auditoru lūgums akceptēts. lespējams, Invest-Riga vienkārši nav spējuši iegūt no RDzMPK nepieciešamos dokumentus, jo, kā zinams, komisijas vadība ar tās priekšsēdētāju Jāni Rupku priekšgalā bija komandējumā Tunisijā.

Kā Neatkarīgā jau informēja, RDzMPK audita pārbaudē konstatēti likumpārkāpumi un pat korupcijas gadījumi, un Rīgas dome uzdeva precizēt šā audita rezultātus. Līdz pārbaudes beigām J.Rupkus un vēl pāris komisijas darbinieku atstādināti no ieņemamā amata. Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis Neatkarīgo informēja, ka uzdevis J.Rupkum līdz trešdienai iesniegt paskaidrojumu gan par komandējumu uz Tunisiju, gan par audita pārbaudes gaitu.

Secinājumi.

Audits tas ir neatkarīga pārbaude un auditora viedokļa izteikums par uzņēmuma finansu pārskatiem saskaņā ar pastāvošo likumdošanu.

No definīcijas izriet vairāki noteikumi:

a) auditors neapstiprina kompānijas finansu pārskatu un nedod garantijas par ta pareizību; viņš izsaka tikai savu viedokli.

b) auditoram nav jānovērš krāpšana vai citas kļūdas. Tomēr prasība dot slēdzienu par finansu pārskatu pareizību un predzitāti nozīmē, ka auditoram jāveic savs darbs tādā veidā, lai ar augstu varbūtības pakāpi nodrošinātu ikvienas krāpšanas atklāšanu, kura ir pietiekami būtiska, lai ietekmētu apskatāmo pārskatu patiesīgumu un precizitāti. Bez šaubām, ja auditors darba procesā tiešām atrod krāpšanas pazīmes, viņam jāturpina izmeklēšana;

c) auditors neatbild par grāmatvedības un citu darbu izpildi uzņēmumā;

d) auditors nodarbojas tikai ar vadības izveidotās grāmatvedības sistēmas efektivitāti, bet ne tieši ar vadības efektivitāti kādā citā nozīmē. Gadās arī izņēmumi no vispārējā likuma, dažreiz auditoram uzdod iesniegt parskatu (ziņojumu) par vadības efektivitāti. Tomēr pastāv uzskats, ka auditoriem jāgarantē patiesa informācija, uz kuras pamata akcionāri pieņem lēmumus, bet viņi nedrīkst ieteikt vai ietekmēt šos lēmumus.

1. Auditora galvenais pienākums – noformēt viedokli par finansu pārskatiem. Spēja veidot saprātīgus spriedumus un secinājumus audita praksē ir īpaši svarīga.

2. Derīgus un vērā ņemamus slēdzienus var formulēt tikai tad, ja auditors savā darbā izmanto loģisku un sistemātisku pieeju. Sistemātiska pieeja ietver visu uz lietu attiecīgo faktu uzmanīgu izskatīšanu katrā pārbaudes etapā. Tikai šāda pieeja ļauj auditorarn nonākt pie saprātīga viedokļa.

3. Skaidra un koncentrēta secinājumu izteikšana arī ir svarīga, jo citi audita grupas locekļi tad ātri var noteikt to problēmu loku un jautājumus, kuriem viņiem jāveltī īpaša uzmanība.

4. Pastāv dažādi audita etapi, kuru nobeigumā nepieciešams izteikt slēdzienus:

– par katru atsevišķu sistēmas vai substantīva rakstura auditora testu;

– par grāmatvedības dokumentiem, vai tie sniedz pietiekamu bāzi finansu atskaišu sagatavošanai;

– (c) par darbojošās iekšējās kontrolēs sistēmu, vai auditors zināmā mērā paļaujas uz šo kontroles sistēmu;

– (d) par katru finansu atskaišu iecirkni, piemēram, parādnieki, banka un kase;

– (e) par auditu kopumā un tā rezultātā arī par finansu atskaitēm.

5. Iekšējās kontroles sistēmas iekšējā pārbaude paredzēta, lai noteiktu, vai kontroles sistēma teorētiski ir adekvāta. Pozitīvs slēdziens nozīmē, ka tā spējīga nodrošināt darījumu precīzu reģistrāciju, kas notikuši atskaites periodā. Gala pārbaudei pēc sistēmas testēšanas jānosaka, vai tā tas praktiski apstiprinās.

6. Gala slēdziens pamatojas uz veiktajiem sistēmas testiem.

7. Slēdzienu sastāda divos etapos:

(a) nepieciešams veikt atsevišķu testu apskatu. Auditoram jācenšas noskaidrot, vai tie nodrošina pētāmās konkrētās procedūras adekvātumu;

(b) visu individuālo testu rezultāti jāizskata kopā, lai nonāktu pie, kopīga viedokļa par kontroles sistēmas atsevišķu iecirkni vai ciklu.

8. Nepieciešams izsekot jebkuram izņēmumam sistēmas testā un novērtēt tā potenciālo efektu uz aplūkojamās sistēmas auditora slēdzienu.

9. Auditora slēdziena sastādīšanas process ietver sekojosus etapus:

(a) nepieciešams pārbaudīt, vai visi norādījumi no iepriekšējā gada audita dokumentu komplekta, kuriem jāpievērš uzmanība kātējā auditā, ir izpētīti un apstrādāti;

(b) veikt audita darba programmas un grafika pārskatu, lai nodrošinātu, ka:

(1) plānā un galvenajā programmā viss paredzētais darbs ir izpildīts;

(2) ICEP norādītās nepilnības tika speciāli izskatītas ar speciālu audita testu palīdzību;

(3) audita darba dokumenti apliecina, ka darbojošas sistēmas un procedūras strādā efektīvi. Pretējā gadījumā jāveic alternatīva kontrole, lai novērstu šīs nepilnības;

(4) radušies jautājumi ir noskaidroti iespēju robežās.

(c) līdzko auditors izskatījis visus šos iecirkņus, viņam jāpieņem galīgais slēdziens. Tajā ietver jebkuras atklātās nepilnības potenciālo ietekmi. Ja auditors vēl arvien nav apmierināts ar kontroles sistēmas adekvātumu vai tās funkcionēšanu, tad viņam nepieciešams noskaidrot, vai šī nepilnība var radīt būtisku finansu atskaišu izmaiņu. Ja tas tā ir, nepieciešams paredzēt papildus pārbaudi.

10. Finansu atskaišu pārskata laikā nozīmīgs ir etaps, kurā auditors izdara secinājumus par atsevišķu audita iecirkni. Jāiziet sekojošas pamata stadijas:

(a) veikt pabeigtās darba programmas un testēšanas dokumentu pārskatu, lai garantētu, ka :

(1) pamatprogramma uz gada beigām un starpposmu darbs, kas norādīts plānā, ir izpildīts;

(2) visi papildus darbi, kuri bija nepieciešami sakarā ar atklātajām problēmām, ir izpildīti;

(3) visi radušies jautājumi pēc iespējas ir noskaidroti.

(b) salīdzinot skaitļus finansu atskaitēs un aprēķinātos grāmatvedības koeficentus ar:

(1) iepriekšējo periodu faktiskajiem rezultātiem;

(2) plāniem un vadības atskaitēm.

(c) nodrošināt visu audita sākotnējā plānā norādīto jautājumu izskatīšanu un analīzi pietiekamā veidā;

(d) izpēt it iepriekšējā periodā izmantotās grāmatvedības sistēmas pamatu atbilstību patreizējai un noteikt, vai jebkuru būtisku sistēmas pamatu izmaiņu rezultāts ir apreķināts un analizēts;

(e) nodrošināt, lai summu atspoguļošanas veids finansu uzskaite būtu pieņemams un nekādā gadījumā nemaldinātu;

(f) veikt visu audita uzdevumu pārskatu un to salīdzināt ar izpildīto audita darbu, lai garantētu, ka visi uzdevumi ir apmierinoši izpildīti;

(g) izlemt, vai ir iespējarns formulēt viedokli par grāmatvedības dokumentu un uz to bāzes sagatavoto finansu atskaišu drošumu. Šo lēmurnu pieņem uz visu audita, tajā skaitā neparedzēto, darbu rezultātiem.

11. Lai nonāktu pie kopīga slēdziena par to, vai pareizi uzrādītas finansu atskaitēs ieslēgtās summas, nepieciešams noteikt jebkuru atklāto kļūdu daudzumu iun to būtiskumu.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts.

1. Likums par zvērinātiem revidentiem, “Vēstnesis”, 26.11.1996 (ar grozījumiem, kas izsludināti “Latvijas Vēstnesī”, 20.apr., № 142/144; Ziņotājs, 2000, № 10)

2. Likums par kredītiestādēm, “Diena”, 08.11.1995

3. ACCP “Ievads auditā”, Rīga, LU, 1994, 167.lpp.

4. Feders G., Diena, 13.04.2000, 3.lpp.

5. “Grāmatvedības un audita pamati starptautisko standartu skatījumā”, Rīga, 1994, semināra materiāli, 143.lpp.

6. Neatkarīgā Rīta Avīze, 16.05.2000, 3.lpp.

7. Аренс Я., “Аудит”, Москва, 1995, 140 с.

8. Барышников Н., “Организация и методика проведения общего аудита”, Москва, “Филин”, 1996, 268 с.

9. Данилевский Ю., “Практика аудита”, Москва, Финансовая газета, 1994, 120 с.

10. Додж Р., “Краткое руководство по стандартам и нормам аудита”, Москва, 1992, 240 с.

11. Робертсон Д., “Аудит”, Москва, 1993, 496 с.

Leave a comment