Man klintsakmeni neveļat,
Man pieminekli neceļat:
No latvju dainām tas jau celts,
Un nerūsēs šis tautas zelts.
Krišjānis Barons
(1835-1923)
Biogrāfija
Krišjānis Barons dzimis 31. Struteles muižā (tag. Tukuma raj.), kur viņa tēvs ir vagars (šai amatā iecelts pret paša gribu). No astoņiem savu vecāku bērniem Krišjānis bija pēdējais. Mūsu rakstniekam bija pusotrs gads, kad viņš līdz ar vecākiem pārgāja uz Īli (tag. Dobeles raj.), kur tēvs atkal bija par vagaru. Kad zēnam ir septiņi gadi, tēvs nomirst. Māte palika ar mazākajiem bērniem vēl kādu gadu Īlē, tad dabūja Cirolē moderes vietu. Mazā Krišjāņa pirmais patstāvīgais darbs bija cūku ganīšana. Desmit gadu vecumā Krišjāni ņēma pie sevis viņa māsa Kristīne, kas bija precējusies ar Dundagas Vecmuižas vagaru Kronberģi un pati izpildīja moderes vietu. Pēc kāda pus gada audžuvecāki pārgāja tādā pašā vietā uz Dundagas Valpenes mazo muižu, ko Krišjānis tad nu uzlūko par savām mājām, skolas apmeklēdams.
Barona dzimta cēlusies Struteles pagastā. Krišjāņa Barona tēvs dzimis Struteles Pladaru mājās, kur tēva tēvs bija par saimnieku. Tēva tēvam bija divi dēli: Juris (Krišjāņa tēvs) un Ansis. Pēc sievas nāves tēva tēvs apprecējās otrreiz un pēc pāris gadiem arī pats nomira, kad Jurim bija ap 18 gadu. Pamāte drīz vien apprecējās no jauna, un dzimtkungs viņas vīru apstiprināja par Pladaru māju saimnieku. Agrākā saimnieka dēli nu vairs ilgi tēva mājās nepalika. Ansis aizgāja uz muižu par zirgu puisi, bet Juris uz Maikužu mājām, kur viņa māsa bija ieprecēta par saimnieci. Maikužās Juris apprecēja Struteles Āļulauku saimnieka meitu Enģeli Brikšķi. Viņiem Maikužās dzima septiņi bērni: sešas meitas un viens dēls. Tad Juris ar ģimeni pārgāja uz Struteles muižu, kur dzima Krišjānis. Krišjāņa Barona tēvs mira 1843.g. 47 gadus vecs, bet māte 1884. g. 91 gadu veca. Krišjāņa Barona māsa Kristīne kalpoja Ciroles muižā, turpat arī Kronberģis par jātnieku. Kad Citroles īpašnieks barons Ostensakens mantoja Dundagas muižu, viņš uz turieni ņēma arī Kristīni un Kronberģi, kuri tad Dundagā saprecējās.
Latviski lasīt Baronam ierādīja mājās vecākā māsa (Anna). Skolā viņš sāka iet 8 gadu vecumā- Dobelē, kur mācījās kādā pirmskolā vāciski lasīt un rakstīt. Pēc gada viņš mācības turpina pie kāda galdnieka. Uz Dundagu pārgājis, viņš apmeklēja Kubeles skolu, kur skolotāji ir rakstnieki E. Dinsbergs un F. Mālberģis. Še viņš mācījās divus gadus. Būdams 12 gadus vecs, Barons aizgāja Ventspili, kur apmeklēja elementārskolu un pēc diviem gadiem apriņķa skolu, ko beidza divos gados. 1852. g. Viņš iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Šai pašā laikā še kādu klasi augstāk arī Juris Alunāns, ar kuru Baronam tomēr neizdevās tikties. Viņš grieza vērību arī uz Valdemāru un lasīja ar sajūsmu viņa 300 stāstus. Ģimnāzijas kursu Barons beidza 1856. gadā, dabūdams XIV klases ragu. Tanī pašā gadā viņš aizgāja uz Tērbatu studēt matemātiku un astronomiju. Viņš tūliņ uzmeklēja Valdemāru un tika latviešu studentu pulciņā par vienu no vadošajiem, visrosīgākajiem darbiniekiem.
Līdzekļus skolas laikā Barons dabūja no dažādiem avotiem. Tikai Dobelē un pie galdnieka mācībā ejot, viņu apgādā māte. Kubelē un Ventspilī skolā viņu sūtīja Kronberģis. Jelgavas ģimnāziju pirmo gadu apmeklējot, deva skolas naudu un maksāja pensiju, uz ģenerālgubernatora Suvorova uzaicinājumu, Īles dzimtskungs (barons Herners), otru gadu palīdzēja Kronberģis; vēlāk viņš mācīja bērnus policijmeistara un kādā poļu muižnieka (Kolčakovska) ģimenē. Augstskolu apmeklējot, nāca palīgā radi. Galā visi avoti izsīka, un Baronam bija 1860. g. Tērbata
-1-
jāatstāj, kad viņš jau bija visus priekšmetus noklausījies un vēl tikai bija jānoliek daži eksāmeni. Pēc tam viņš pusotru gadu nodzīvoja Dundagā, mācīdams radu bērnus.
Barons 1856. g. kļūst par K. Valdemāra pulciņa dalībnieku, publicē „Mājas Viesī” populārzinātniskus rakstus, saraksta grāmatu par savu dzimteni Latviju un latviešiem „Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (1859).
1862. g. Barons aizbrauca uz Pēterpili, kur ļoti nozīmīgs bija Barona darbs „Pēterburgas Avīzēs”: saslimušā J. Alunāna vietā viņš veic redaktora pienākumus, ievieto laikrakstā populārzinātniskus rakstus, piemēram, par Darvina mācību, un publicē savus dzejoļus un stāstus. No 1862. gada beigām līdz avīzes slēgšanai 1865. g. Jūnijā bija par tās īsto redaktoru, tai veltīdams visu savu darbu un laiku.
Pēterpils Ķeizariskās ģeogrāfijas biedrības uzdevumā Barons sastādīja rakstu rādītāju par Baltijas pirmiedzīvotājiem, īsumā atzīmēdams arī uzrādīto rakstu saturu. Pēterpilī Barons arī apprecējās ar Dārtu Rudzīti, kas uz sevi uzņēmās ģimenes saimnieciskās rūpes līdz sava mūža galam (1914).
No Pēterpils Barons aizgāja 1867. g. uz Maskavu un drīz pieņēma mājskolotāja vietu bagātā krievu muižnieku Stankeviču ģimenē, Voroņežas guberņā. Šai vietā viņš nodzīvoja ilgus gadus. Barons pavadīja savus audzēkņus uz eksāmeniem Maskavā un uzturējās še arī ziemu kopā ar savu audzēkņu ģimeni. No 1880. g. Līdz pārnākšanai uz Rīgu viņš bija par vācu valodas skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā. Tādā kārtā Barons varēja ņemt dalību Maskavas latviešu dzīvē.
Maskavā bija pārnācis dzīvot arī Valdemārs. Ap to pašu laiku (1867. g.) še ieradās Brīvzemnieks. Ar šiem trim darbiniekiem priekšgalā Maskavas apzinīgie latvieši ķērās pie dažiem kopdarbiem. Tika iekustināta latviešu tautas gara mantu krāšana. Galvenās rūpes šai lietā uzņēmās Brīvzemnieks. Par šiem darbiem tomēr interesējās viss maskavnieku inteliģences pulciņš, par tiem apspriezdamies un tiem sekodams. Darbiem paplašinoties, izrādījās par nepieciešamu tos dalīt. Še tad nu Barons ņēma savās rokās tautas dziesmas, nošķirot tās no citām burtniecības nozarēm.
Turpmākais Barona mūža cēliens tad nu veltīts latviešu tautasdziesmu kārtotājdarbam. Lai arī ārējie dzīves apstākļi mainās, viņš paliek dienu pie dienas šai savā vietā. 1893. g. Viņš pārnāk uz Rīgu un dzīvo vispirms pie sava dēla daktera K. Barona, bet 1904. g. Aiziet ar savu dzīves biedri uz Āgenskalnu.
1909. g. uzceļ Dombrovskis latviešu rakstniekiem Mīlgrāvī Burtnieku māju un kā pirmo še aizved Pūpolu svētdienā sirmo tautas dziesmu kārtotāju Barona tēvu. Še Barons pavada dažas dienas, pārdzīvo, var sacīt, pašās krusta ugunīs kara laiku, še nomira arī viņa dzīves biedre, un viņš palika gluži viens. Latvijas valstij nodibinoties, sāk par viņu vairāk domāt, rodas arī iespēja par viņu vairāk gādāt. Viņu ieceļ par Latvijas Universitātes goda biedru, piespriež viņam pietiekošu pensiju no valsts līdzekļiem. 1919. g. viņš pārnāk atkal uz Rīgu un dzīvo sava dēla ģimenē, vasaras pavadīdams Siguldā valdības piešķirtā īpašumā, Gaujas krastos. No 1922. gada rudens viņš top gudrāks un slēdz uz mūžu savas acis Rīgā 8. martā 1923. g. Viņu paglabā ļaužu masām piedaloties, 14. martā Ģertrūdes kapos blakām Valdemāram un Brīvzemniekam. Barons sāka darboties rakstniecībā kā students, mēģināja dažādus literatūras veidus, strādādams pie Pēterburgas Avīzēm, un sava mūža pēdējo cēlienu veltīja vienīgi latviešu tautas dziesmu sakopošanai.
-2-
Barona darbi
Studenta gados Barons sarakstīja Baltijas ģeogrāfiju ar titulu: „Mūsu tēvzemes aprakstīšana” un daži pielikumi, īsumā saņemti. Grāmatiņa skolām un mājām. Jelgavā, pie G. U. Renhera, 1859.g. Šī ir pirmā ģeogrāfija, sarakstīta par latviešu tēviju no latvieša viedokļa. Pēc kārtas še sniegtas īsas, bet diezgan pamatīgas ziņas par Kurzemi, Vidzemi un Igauņu zemi, atzīmējot lielumu, iedzīvotājus, kalnus, ūdeņus, dažu vietu, īpaši kalnu un upju īpatnības attēlojot. Tad dots pārskats par Baltijas zemes klātnēm, klimatu un ražojumiem. Beigās pielikts plašs Baltijas un apkārtnes tautu raksturojums: „Kurzemes, Vidzemes tautas un kaimiņu tautas, viņu parašas un valodas. Tautas, celdamās no viena senča, visas savā starpā radi. Tāpēc ķildas un nievas tautu starpā jāpieskaita netaisnības, muļķības un apgrēcības darbiem. Krievijā dzīvo vairāk nekā simts dažādu tautu. Mācītas tautas un mācīti, gudri cilvēki par to gādā, lai tautu strīdiņi iznīktu un katra tauta varētu savu valodu un savas tēvu tēvu ieraša turēt godā un cieņā.”
Kā zinātņu izplatītājs Barons iespiež dažus rakstus jau Mājas Viesī. Bet lielākā daļa viņa zinātnisko rakstu parādās Pēterburgas Avīzēs. Starp citiem še atrodam rakstu „Mūžīgs kara lauks”, kur Barons laikraksta lasītājus iepazīstina ar Darvina mācību par sugu izlasi. Dabaszinātniski vēl arī ir šādi viņa raksti: „Kas ir gaiss?”, „Kas ir uguns un kas caur degšanu notiek?”, „Dzīvnieku un stādu valsts dvešana jeb dvašas vilkšana”, „Krītošas zvaigznes”, „Jūras cūkas” u.c. Viņš apkaro māņticību, uzrāda dažu dabas priekšmetu lietderību, dod praktiskus padomus. Viņš raksta par derīgiem putniem, granīta akmeņiem, zivju kopšanu, norāda, kad baļķi cērtami, kā veselība kopjama, kā lauki iedalāmi.
Kā stāstnieks Barons parādās tanī pašā laikā, kad Neikens. Tomēr viņa stāstiem paliekošas vērtības nav. Tos raksta avīžnieks, lai sagādātu lasītājiem laika kavēkli, lasāmu vielu. Viņa stāstā „Vectēva precības” parādīta muižas dzīve ar tās intrigām, pielīšanu, zemo morālo līmeni. Šai stāstā ir daudz komisku situāciju. Tāpat arī stāstā „Samaitātā tirgus braukšana”- vagars Jēcis Spiņģis un viņa uzticamā laulātā draudzene Jūle lieliski brauc uz tirgu ar staļļa puisi Miķeli uz bukas. Bet braucēji izkrīt no ratiem, uznāk lietus, vagaram nozog naudas maku, notiek vēl daudz citas nelaimes. Drūms ir pēc sveša parauga sacerētais stāsts „Kas ir noziedzība?”.
Citādi tas ir ar Barona dzejoļiem, kas publicēti „Pēterburgas Avīzēs”. Viņa dzejoļu nav daudz, bet ar tiem Barons ieguvis latviešu dzejnieku starpā paliekošu vietu. Pazīstamākie no tiem ir „Pavasara un rudens”, „Ziema”, „Kalna strauts”, „Upe un cilvēka dzīve” (saīsināts un pārveidots dzejolis „Kalna strauts”), „Divējādas kapenes” un „Mūsu manta”.
Dzejolis „Kalna strauts” stāsta par censoņa mūžu, kas nes svētību visai tautai:
„Un dārzi, druvas, pļavas
Zeļ, zaļo, kuplo, zied.”
Dzejolī „Divējādas kapenes” izskan doma, ka iekarotājiem jāiznīkst, bet tauta ir spēka pilna. Citā dzejolī- „Mūsu manta”- Barons aicina:
„Uz priekšu brāļi, naigi, naigi!
Mums pieder nākamajie laiki!
-3-
Latvju dainas
Krišjāņa Barona (1835-1923) lielākais ieguldījums latviešu kultūras un tautas vēsturē ir viņa folkloristiskā darbība. Viņš vācis un apkopojis tautasdziesmas, sakārtojis pirmo zinātnisko latviešu tautasdziesmu izdevumu sešos sējumos „Latvju dainas”, kurā iekļautas 217 996 tautasdziesmas, ar ko savu vārdu Barons padarījis nemirstīgu.
Šis milzu darbs aptver 6 200 lappuses un tiek iespiests laikā no 1894. gada līdz 1915. gadam; sākot ar II sējumu, par tā publicēšanu rūpējas Krievijas Zinātņu akadēmija.
„Latvju dainās” dziesmu materiāls grupēts ap cilvēka dzīvi un atklāj latviešu tautas nacionālo savdabību, atklāj tās domāšanas veidu. „Latvju dainas” rosina daudzu latviešu rakstnieku, it īpaši Raiņa daiļradi; tās plaši izmanto valodnieks J. Endzelīns, K. Mīlenbahs, A.Ozols u.c.
-4-
Dainu skapis
Lai sistematizētu 3 x 11 cm izmēra lapiņas ar tautasdziesmām, bija nepieciešams kāds īpašs darba rīks. Šim nolūkam 1880. gadā Maskavā, kur Barons tolaik dzīvoja, pēc viņa rasējuma tika izgatavots Dainu skapis ar 70 atvilknītēm, kur katrā 20 sadaļas, un trim lielākām atvilktnēm. Skapja augstums ir 160 cm, platums 66 cm, dziļums 42 cm.
1893. gadā skapis atvests uz Latviju, tad vēl daudzkārt pārceļojis, līdz no praktiska priekšmeta kļuvis par kultūras simbolu. Oriģinālais Dainu skapis kopš 1940. gada atrodas Latviešu folkloras krātuvē, un tam ir divas kopijas- viena no tām atrodas Krišjāņa Barona muzejā Rīgā, otra- bijušajā Stankeviču muižā Krievijā, kur Barons sāka darbu pie dziesmu kārtošanas. Dainu skapja lielākā vērtība ir tā saturs, arī tam ir divas kopijas. Pagājušajā gadsimta 40. gados dainu lapiņas tika mikrofilmētas, un tagad 516 mikrofilmas glabājas Nacionālās bibliotēkas Jēkaba ielas seifā. 1997. gadā tika uzsākta dainu pierakstu ievade datorā ar skeneri. 2002. gadā atvērta mājas lapa.
Kopš 2001. gada 4. septembra Dainu skapis ir pasaules kultūras sastāvdaļa, tas ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā. Tas ir gan liels gods, gan liela atbildība un pienākums, jo šis kultūras piemineklis jādara visai pasaulei pieejams.
-5-
Vēstule Krišjānim Baronam
Godātais un mīļotais Barona tēv!
Diezgan vēlu mēs dabūjām vēsti, ka Jūs pabeiguši savu mūža darbu- mūsu tautas nemirstīgo dziesmu krājumu un sasnieguši augstu Jūsu pašu mūža posmu.
Bet nekad nevar būt par vēlu tiem, kas Jūs mīl un cienī, līdzi visai tautai izsacīt Jums savas jūtas. Jūs esat piedzīvojuši to reto laimi, ka varat rokas likt klēpī mūža svētvakarā un teikt: „Es esmu sasniedzis mērķi un savu piepildīšanos.” Mūsu tautas daiļuma trejkrāsainā saulīte ir līdz tam Jums virs galvas spīdējusi un atturējusi nost bargos negaisus, kuri tikai tagad visā niknumā izgāžas pār mūsu tautu.
Jūs, mīļais tēvs, esat nākošās paaudzes priekštecis, tāpat kā pagājušās pēctecis un apvienojat viņas nemirstības loku,- Jūs zināt, ka šī tauta, kas pārcietusi 700 gadu negantākos verdzības un necilvēcības spaidus, tagad vairs nevar iet bojā. Mūsu meli var likt klusēt un locīt to svešās valodās, bet mūsu ausīs skanēs Jūsu krātās dziesmas, un mūsu sirdīs viņas atbalsosies. Mums var visu atņemt, tikai ne mūsu mīlu. Tā glabāsies no paaudzes uz paaudzi, i tālās svešās malās, kā svētā uguns.
Un nāks tā diena, kuru mēs Jums vēlam vēl piedzīvot, kura savā saulē izsautēs visas asaru un asiņu paltis. Tā diena steidzas jau nākt,- mūsu augšāmcelšanās diena.
Mūžīgi jauna lai zaļo mūsu tauta!
Mūžīgi jaunas dzīvos mūsu atmiņā mūsu sirmās tautas dziesmas!
J. Rainis
-6-
Izmantotā literatūra
„Literatūra 10. klasei” 1991, apgāds „Zvaigzne ABC”
„RAKSTNIEKI par RAKSTNIEKIEM” 1991, Rīga, „ZVAIGZNE”
„Latviešu literatūras vēsture” 1990, Rīga, „ZVAIGZNE”
www.Krišjāņa_Barona_dainu_skapis.lv
„Latviešu un cittautu literatūra” 1975, Rīga, „ZVAIGZNE”
„Krišjāņa Barona Atmiņas” 1924, Rīga, „Valters un Rapa”
-7-
Saturs
Biogrāfija………………………………………………………………………………-1-
Barona darbi………………………………………………………………………….-3-
Latvju dainas…………………………………………………………………………-4-
Dainu skapis………………………………………………………………………….-5-
Vēstule Krišjānim Baronam…………………………………………………….-6-
Izmantotā literatūra………………………………………………………………..-7-