Kristības.

Kristīt (grieķu valodā- baptizein) nozīmē „iegremdēt”. Iegremdēšana ūdenī simbolizē „vecā cilvēka” apglabāšanu Kristus nāvē, no kuras kristāmais augšāmceļas reizē ar Viņu kā „jauna radība”.

Šis Sakraments tiek saukts arī par „atdzimšanas ūdeni un atjaunošanos Svētajā Garā”, jo tas nozīmē un realizē šo ūdens un Gara atdzimšanu, bez kuras „neviens nevar ieiet Dieva Valstībā” (Jņ.3,5).

Svētais Justīns ir teicis: „Šo iegremdēšanu sauc arī par apgaismošanu, jo tiem, kas saņem šo mācību (katehēzi), ir apgaismots gars.”

Kristība galvenokārt ir darbība, ar ko Kristus sev piesaista ci

i
ilvēkus, lai veidotu Dieva tautu, ar kuras palīdzību Viņš turpina pielūgt Tēvu un izliet pasaulē savu mīlestību. Kristībā Jēzus pulcina ap sevi mācekļus, kam ar Viņu jādalās Viņa liktenī un sūtībā. Kristības ūdenī īstenojas kristieša garīgā nāve, apbedīšana un augšāmcelšanās vienībā ar Kristu.

Kristības rezultāts

1. Saņemot kristību, cilvēks tiek iekļauts Baznīcā, kur dzīvo Kristus.

2. Cilvēks piedzimst kā Dieva bērns.

3. Cilvēks saņem svētdarošo žēlastību

4. Cilvēks saņem teologālos tikumus: ticību, cerību un mīlestību.

Kas kristībā kļūst Dieva bērns, tam arī jādzīvo kā Dieva bērnam. Kristības sakraments uzliek pa

a
ar pienākumu dzīvot saskaņā ar Kristu.

Kristības nepieciešamība

Cilvēka mūžīgajai atpestīšanai ir nepieciešama kristība. Bez tās nav vienotības ar Kristu, un bez vienotības ar Kristu nevar nonākt pie debesu Tēva.

Cilvēks var tikt atpestīts arī tad, ja viņam nav bijusi iespēja saņemt kr

r
ristību, bet viņš pēc tās ir ilgojies un nožēlojis visus savus grēkus mīlestībā uz Dievu. Tas attiecas arī uz tiem, kuri nezina, ka kristība ir nepieciešama, bet vēlas, lai Dievs viņus izpestītu un cenšas pildīt visu, ko Dievs prasa. Šādos gadījumos žēlastība kļūt par Dieva bērnu tiek dāvāta, tā saucamajā, ilgu kristībā.

Kristības pieņemšana

Tas ir pirmais no Sakramentiem un tas ir jāpieņem tikai vienu reizi dzīvē. Kristīt var bīskaps, priesteris un diakons. Nepieciešamības gadījumā kristīt var jebkurš cilvēks. Kristībai lieto parasto vai svētīto ūdeni. Kristīt vajag sekojoši: uz kristāmā galvas ir jālej ūdens un reizē jāsaka vārdi: „Es tevi kristu Dieva- Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.”

Pirmkristīgo laikā galvenokārt kristīja pieaugušos. Bet jau ļoti agri Baznīca sāka kristīt bērniņus, kā ta

a
as notiek arī mūsdienās. Ir ziņas, ka kopš 250. gada vairākās vietās kristieši nesa savus jaunpiedzimušos bērnus kristīt. Bērnu kristīšana guva lielu ievērību 5. gadsimtā, kad Baznīcas doktoriem nācās atspēkot Pelagiju, kurš neatzina Dieva žēlastības lomu grēka pārvarēšanai. Bērnu kristīšana bija skaidrs pierādījums visiem, ka katrs cilvēks dzimst kā grēka vergs un ka Dieva žēlastība nāk kā Viņa dāvana, bez paša cilvēka nopelniem un labajiem darbiem. Bērnu kristīšanu uzskata par vēlamu, steidzamu un nepieciešamu. Pret bērnu kristīšanu sāka uzstāties reformācijas radikāļi 16. gadsimtā, no
o
o kuriem izveidojās anabaptistu un menonistu sektas, kurās bērnus nekrista.

Kristot pieaugušos, kā to parasti mēdza darīt Kristus laikā un kā tas notiek vēl šodien, šī secība tiek saglabāta: lai Baznīca piešķirtu šo sakramentu, priekšnosacījums ir vēlēšanās saņem kristību un ticība. Bērnus drīkst kristīt vienīgi tad, kad ir nodrošināta kristīga audzināšana. Šādā gadījumā bērnu ticību aizstāj vecāku ticība. Ar ticību vien ir par maz, nepieciešams, lai ticībai sekotu uzņemšana Baznīcā. Kristība vien neglābj jau prāta gadus sasniegušo cilvēku. Kristietim sava kristība jāapliecina ar ticību, citādi kristībai nebūs nekādas nozīmes.

Saskaņā ar Jauno Derību kristībā cilvēks atdzimst, citiem vārdiem runājot, piedzimst no jauna, tāpēc bērna ticību var aizstāt vecāku ticība un krustvecāku griba kristīt. Kā neprasot piekrišanu, bērnam tika dota fiziskā dzīvība, tā arī vēcākiem jāizlemj, vai bērns tiks kristīts vai arī- nē. Tāpat kā neatkarīgi no paša gribas cilvēks nāk pasaulē ar pirmdzimto grēku, tā arī sākotnējās žēlastības saņemšanai personīga izvēle nav obligāti nepieciešama.

Vecāki ir atbildīgi par bērnu audzināšanu un it īpaši- par audzināšanu ticībā. Vecāku pienākums ir likt pamatus bērna garīgajai dzīvei.

Tāpat kā bērnam piedzimstot piemīt prāta spējas, bet viņš tās vēl nemāk pielietot, tā arī kristībā tiek dota spēja ticēt, nevis jau „gatava” ticība. Šō spēju ticēt (ticības pamatu) mēs kristībā saņemam no Dieva, tai jābūt pamatā visam, ko cilvēks dara, bez tās viņš nevar pateikt pozitīvu atbildi pat kādai noteiktai ticības patiesībai. Arī dzīvība vispirms tiek dāvāta un tikai pēc tam tā var attīstīties.

Bērnu turpmāko kristīgo audzināšanu uzņemas krustvecāki. Viņi nav tikai kristības ceremonijas liecinieki vien. Tādēļ ir bezatbildīgi kādu ārēju motīvu dēļ aicināt par krustvecākiem reliģiskā ziņā vienaldzīgus cilvēkus. Nav arī atļauts izvēlēties citas ticības krustvecākus, jo būtu netaisn prasīt, lai viņi uzņemtos atbildību par savu krustbērnu katolisko audzināšanu. Par katoļu bērna krustvecākiem var būt tādi cilvēki, kas paši ir katoļticīgi un kristīgajā dzīvē jau ir ievadīti ar Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju.

Ja kristību pieņem tāds, kas jau ir sasniedzis prāta gadus, tad viņam uz to īpaši jāsagatavojas, proti: jāiepazīstas ar ticības mācību un kristīgajiem pienākumiem, ir jātic tam, ko māca Baznīca, un jānožēlo savi grēki. Pieaugušajiem ir vajadzīgs tāds krusttēvs vai krustmāte, kas var palīdzēt sagatavoties Kristībai un var liecināt par kristāmā ticību.

Kristības ārējās zīmes

Abas ārējās zīmes ir nepieciešamas, nevar iztikt ar vienu!

• Ūdens

• Vārdi: „Es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā!”

Asinskristība

• Cilvēks mirst mocekļa nāvē

• Bērni, kuri iet bojā abortos

Kristības ceremonija

Bērns jākrista pirmajās nedēļās pēc dzimšanas, pie tam vecāki laikus paziņo draudzes prāvestam par gaidāmo Kristību. Ir svarīgi, lai ari paši vecāki pienācīgi sagatavotos Kristības sakramenta svinībām un varētu tajās piedalīties ar izpratni. Kristība ir svarīgs, skaists un brīnišķīgs notikums ģimenes un bērna dzīvē. Tā atver cilvēkam durvis uz Dieva valstību, dara viņu par Dieva bērnu un par svētās Baznīcas locekli. Vecāki sagatavo bērnam baltu apģērbu, kas tiek pasniegts Kristības ceremonijā kā Dieva žēlastības zīme. Kristību dienā vecāki ved bērnu uz baznīcu un piedalās Kristībā, proti:

• Ceremonijas laikā tur uz rokām savu bērnu;

• Atbild uz priestera jautājumiem un uzklausa viņa norādījumus;

• Apzīmē bērna pieri ar krusta zīmi;

• Lūdzas kopā ar klātesošajiem par savu bērnu;

• Bērna vārdā apliecina ticību Dievam un atsakās no grēka un ļaunā gara;

• Iededz savam bērnam kristības sveci, kas ir Dieva gaismas simbols;

• Ceremonijas beigās vecāki saņem priestera svētību.

Kristības žēlastība

Baznīcai ir brīnišķīga mācība par to, ka līdz ar Kristības žēlastību jau maza bērna dvēselē tiek iesēti arī pārdabiskie tikumi: ticība, cerība un mīlestība uz Dievu. Šī sēkla gaida attīstību. Tādēļ, pildot audzinātāju pienākumus, vecāki savam bērnam jau pirmajos dzīvības gados māca pazīt Dievu un pamazām gatavo viņu uz Iestiprināšanu un Svēto Komūniju.

Katrs ticīgas ģimenes loceklis ir atbildīgs, lai nokristītais bērns varētu augt kristīgā vidē.

Vissvētā Trīsvienība kristītajam dod svētdarītāju žēlastību un attaisnošanas žēlastību, kas:

• viņu dara spējīgu ticēt uz Dievu, cerēt uz Viņu un mīlēt Viņu;

• dod viņam iespēju dzīvot un darboties Svētā Gara vadībā caur Svētā Gara dāvanām;

• ļauj kļūt labākam, izkopjot morāles tikumus

Visa kristieša pārdabiskā dzīve sakņojas svētajā Kristībā.