Rainis “Gals un sākums”

Rainis „Gals un sākums”-

personības pārbaudījuma ceļš!

Dzejoļa krājums „Gals un sākums” ir veidots tā, lai attēlotu cilvēka eksistences apburto loku. Katru nodaļu Rainis sāk ar ļoti svarīgiem un konkrētiem moto, kas atspoguļo dzīves ritumu, un katrai nodaļai dod savu tematisko ievirzi. Katra moto nozīmīgākie vārdi ir „Es ritu”.

Caur pārdomām, atmiņām un izjūtām Rainis iziet cauri septiņiem cilvēka dzīves posmiem. Šos posmus simbolizē septiņi vaiņagi- gala un sākuma simbols.

1.nodaļa „Rasas vaiņags”

Es ritu—

Skan sēras vēja kokle sārtā miglā,

Mirdz rasas vaiņags tālumā aiz manis,

Es ri

i
itu, projām ritu.

Vēja kokle

Noslēgt ar pasauli mieru,

Kad krūtīs rok nemiers kā kurmis?

Kaisles un kārojošs gars,

Ilgas un sūrstoša sirds?

Lēnas un laimīgas acis

Kā zvaigznes uz cilvēkiem staros

Sevī lai neviļņo gars,

Sevi lai nevaino sirds.

Šajā nodaļā jūtamas pagātnes atstātās atmiņas. Jūtamas skumjas, sāpes un pārdzīvojumi. Rainim ir griba noslēgt ar apkārtējo un iekšējo pasauli mieru. Viņš grib tālāk dzīvot bez sirdsapziņas pārmetumirm.

2.nodaļa „Lapu vaiņags”

Es ritu dabas priekaduņas mežā,

Dzeltsarkans lapu vaiņags viz virs galvas,

Es ritu, garām ritu.

Mans ezers

Kā saule spīd,

Kā smaržo zāle!

Un mākoņi sl

l
līd,

Un miglo tāle.

Gaiss lēni kūst,

Mans ezers spīgo;

Tur viļņi plūst,

Tur laiva līgo.

Bet pašā dzelmē

Guļ mana sirds

Un pukst,- un līmens

Trīs un mirdz.

Šī daļa ir kontrastējoša- daba un tās spožums. Tiek jūsmots par sauli, par zāles smaržu, par mākoņu slīdēšanu un par tāli. Un

n
n dabas pašā vidū ir Raiņa pukstošā sirds.

3.nodaļa” Rožu vaiņags”

Sauc lakstīgala laimē ziedu pļavā,

Kur rožu vaiņagu sniedz zelta saule,

Es ritu, cauri ritu.

Jautāja meitene

Teic, mīļais, mans mīļais,

Kur tu tik raibus vārdus ņēmi?

-Es ļaužu drūzmā ilgi skatījos.

Kur tu tik spožus vārdus ņēmi?

-Es saules mirgā ilgi skatījos.

Kur tu tik lielus vārdus ņēmi?

-Es jūras tālē ilgi skatījos.

Mīļais,

Kur tu tik klusus vārdus ņēmi?

-Es savā dvēselē ilgi skatījos.

Kur tu tik mīļus vārdus ņēmi?

-Es tavās acīs ilgi skatījos.

Kur tu tik dziļus vārdus ņēmi?

-Es nāves klēpī ilgi skatījos.

Mīļais, ak, mīļais–

Dzejoļos atspoguļota mīlestība, mīlestība gan uz dabu, gan starp cilvēkiem. Arī mīlestība starp cilvēkiem tiek pasniegta un apvīta ar un caur dabu.

4.nodaļa „Ozola vaiņags”

Sauc vētras taure laukā dziņudusmas,

Zaļš jaucas gaiss, plūksts ozolvaiņaglapas,

Hej, ritu, vidū ritu.

Darbs un prieks

Esi uzvarējis- pr

r
riecājies:

Brīvu ceļu lauzīs sev tavs darbs.

Esi pazaudējis- priecājies:

Krūtīs atkritis, tev briedīs darbs.

Ir viss pelēks apkārt- priecājies:

Spoži sarkans sirdī degs tavs darbs.

Esi mīlu radis- priecājies:

Gaišāk iesilsies un sildīs darbs.

Esi naidu radis- priecājies:

Ciešāk sevi apzinās tavs darbs.

Ej kā iedams, būdams- priecājies:

Vienā kustībā tu pats tas darbs.

Darbs- pamatu pamats. Tā, manuprāt, varētu dēvēt šīs nodaļas saukli. Rakstnieks uzsver, lai vai kas notiek, vienalga, kā pagriežas dzīve, bet darbs ir jāturpina un aiz katra dzīves posma, turpinājums ir darbs. Darbs- kā dzīves dzinējs!

5.nodaļa „Ērkšķu va

a
ainags”

Iet mūžam līdzi dūjas smeldzesbalss,

Bālzila jūra, ērkšķu vaiņags dūrējs,

Es ritu, līdzi ritu.

Sirds kapi

Neviena sāpe neizzūd:

Sirds kapos visas viņas trūd

Līdz galam.

No pašas pirmās bērnības

Tur apbedot tās glabātas

Līdz galam.

Ik brīdi sirds no viņam cieš,

Kā smaga nasta viņas spiež

Līdz galam.

Tik tukšas atmiņas tās šķiet,

Bet straujo sirdi spēj tās siet

Līdz galam.

Ikkatrs ir sajutis sāpes, arī Rainis nav bijis izņēmums, līdz ar to šajā nodaļā Rainis parāda savas sāpes, tās tiek izsāpētas, ar tām notiek cīņa. Viņš uzsver, ka jebkuras sāpes mūs nepamet, tās glabājas dziļi sirds kapos un iet mums līdzi līdz pat pašam galam.

6.nodaļa „Čūsku vaiņags”

Kluss mūžam gaida šausmās ķirmjatikšķis,

Tumšzilā bedrē čūsku vaiņags vījas,

Es ritu, pretī ritu.

Ienācies ābols

Pilns ābols piebriedis- jau rīt

No zaļa zara zemē krīt,

Jau rīt.

Ir dienām saule sildījies,

Ir sulu sulas atdzēries,

Ir atdzēries.

Jau sveras lejā smags un grūts,

Rīt atrausies no dzīves krūts,

No dzīves krūts.

Dzejoļu krājums ir apmetis vaiņaga loku, ir pienācis cilvēka dzīves beigu gals- nāve. Dzejoļos jūtama nomāktība un bezcerība, tiek pārskatīta dzīve, aprunāts viss bijušais un piedzīvotais. Viss turpināsies ritēt, kā jau ierasts un atkal būs savs sākums un gals.

7.nodaļa „Zvaigžņu vaiņags”

Vēl tas nau gals,- i gals top vienaldzīgs,

Vēl klusumkalns, vēl mēļais zvaigžņu vaiņags,

Es ritu, tāļāk ritu.

Gals un sākums

Cik šaura telpa,

Ko acīs aptvert!

Un redzamā debess

Galvu spiež.

Aiz jūdžu kalniem

Jau zemē beidzas,

Virs mākoņiem pakārtas

Zvaigznes mirdz.

Dūcošā steigā

Uz priekšu mūs aizrauj

Gaismas tālē

Mūžīgais laiks.

Bet tāle tālu

Un nenāk tuvu,

Un neatkāpjas

No papēžiem nakts.

Vaiņags atspoguļo domu par to, kas ir vēl pēc nāves. Rainis domā, ka ir vientulība. Vientulība ir salīdzināta ar zvaigznēm debesīs, tās ir tik tālu, bet tomēr mirdz.

Kopumā krājums ir ļoti spilgts un interesants. Katrs nodaļas moto ir kā ciets kodols katram vaiņagam, un katrs vaiņags atspoguļo cilvēka dzīvi, jūtas, emocijas, pienākumus un fantāzijas. Manuprāt, šis darbs kalpo kā katra cilvēka personības pārbaudījuma ceļvedis.

Es ritu, ritu

Ņemot un dodot

Topu par citu.

Leave a Comment