Kristietība un islāms ir vienas no pasaules lielākajām reliģijām. Miljoniem cilvēku visā pasaulē pieder pie vienas vai otras no šīm ticībām. Protams, tā ir katra izvēle- ticēt Jēzum kā kristiešu Dieva vienpiedzimušajam dēlam vai Allāham, par kura lielo spēku kā pirmais Arābijas pussalā sāka sludināt viņa pravietis Muhameds. Lielais šo reliģiju piekritēju skaits liek aizdomāties, ka, acīmredzot ir kas tāds, kas ļaudis, neatkarīgi no viņu tautības vai ādas krāsas, piesaista šīm reliģiskajām mācībām. Domāju, ka tāpēc ir lietderīgi meklēt un atrast līdzīgās, iespējams, daudziem ticīgajiem simpātiskās atziņas abās reliģijās, un, šķiet, šīs atziņas varētu būt arī tās, kas gan kristietībai, gan islāmam piesaista tik daudz cilvēku visā pasaulē.
Kā pirmo līdzību kristietības un islāma starpā pieminēšu monoteismu, proti, ticību tam, ka ir tikai viens Dievs, kurš jāgodā un jāpielūdz. Šo patiesību pirmie atzina jau senebreji, kuri pielūdza bargo tuksneša Dievu Jahvi. Romas impērijas norieta laikos, 1. gadsimtā pirms Kristus, Jūdejas provincē sāka izplatīties teiksmas par Mesiju ( ebrejiski- „iesvaidīto”, grieķu valodā- „Hristos” ) kā ebreju pestītāju. Arī islāmā, saskaņā ar tā svēto grāmatu Korānu, ir tikai viens vienīgs Dievs- Allāhs ( „vienīgais” ). Jau pats musulmaņu Dieva nosaukuma tulkojums-„vienīgais”- uzsver islāma monoteismu, kas, tāpat kā kristietībā, ticību ļaudīm padara saprotamāku un līdz ar to pieņemamāku. Cilvēkiem, uzskatu, tāpēc nav jālauza galva, kuru no dieviem vairāk pielūgt, jo ir taču tikai viena, toties- pati augstākā, būtne, no kuras atkarīga mūsu dzīve gan šaisaulē, gan pēc nāves.
Otra atziņa, kas vieno kristietību un islāmu, varētu būt pieminētā doma par pēcnāves dzīvi. Jēzus mācīja, ka dzīvei pēc nāves jeb Debesu valstībai esot jāsāk gatavoties, dzīvojot vēl uz Zemes. Kad pienākšot pasaules gals jeb pastardiena, mirušie celšoties augšā un stāšoties pastarās tiesas priekšā, kura tad lemšot par viņu turpmāko likteni. Šāda ideja atrodama arī Korānā, kas stāsta par pēcnāves notikumiem pastarās tiesas dimensijā, dodot iespēju islamticīgajiem izvēlēties pēcnāves dzīves iespēju starp debesīm un elli. Domāju, ka ticīgam cilvēkam, vienalga, musulmanim vai kristietim, ideja par pēcnāves eksistenci tiešām varētu palīdzēt dzīvot priecīgāk, jo kuram no mums gan gribas pieņemt materiālisma skaudro patiesību par mūsu esamības neatgriezenisko zūdamību līdz ar pēdējo elpas vilcienu šaisaulē.
Rakstot par iepriekš minēto abu reliģiju līdzību pēcnāves jautājuma risinājumā, ienāca prātā arī trešā līdzība, proti, abās ticībās pastāvošie noteikumi: kristietībā- baušļi, islāmā- Muhameda hadīsi, kuri jāievēro, lai cilvēkam būtu cerība iegūt pestīšanu ne tikai šīszemes dzīvē, bet arī pēc nāves. Ir taču jauki, ja mums dzīvē ir precīzi „spēles noteikumi” (šajā gadījumā- baušļi vai hadīsi ), kurus ievērojot, iespējams sasniegt pārdrošākos sapņus un cerības un būt pārliecinātiem par savu domu un darbu pareizību ikdienas šaubu un nenoteiktības pilnajā pasaulē.
Ak, Dievs! Tā esmu spiesta izsaukties, jo, šķiet, sāku apskaust ticīgos! Sāku apskaust, pieķerot sevi pie domas, ka viņu dzīve, vienalga, vai esot kristietim vai musulmanim, laikam taču ir bez tādām šaubām, bailēm un grūtībām lēmumu pieņemšanā, kas nomoka daudzus šajā pasaulē. Neticīgajiem taču nav ne tā viena Dieva kā augstākās autoritātes, ne optimistiskās pēcnāves dzīves idejas un pietrūkst arī baušļu vai hadīsu kā padomdevēju dažādās dzīves situācijās! Šīs līdzības, secinu, ir atziņas, kas ne tikai tuvina kristietību un islāmu kā divas pasaules lielās reliģijas, bet arī liek jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no viņa pasaules uzskata, aizdomāties par garīgās pasaules orientieriem. Un tas, manuprāt, ir ļoti svētīgi!