Vai karš var būt svēts?

Vai karš var būt svēts?

Pasaulē ir notikuši daudzi kari, bet par „svēto karu” tiek uzskatīts tikai viens. Tas ir krusta karš. Pavisam notika septiņi krusta kara gājieni, katrā no tiem tika paveikti daudzi nežēlīgi, cietsirdīgi darbi. Lai arī kāds tam bija aizsegs, krusta kari nemaz nevar būt svēti, jo pat šo karu iesākums bija balstīts uz viltu. Tāpat arī gājiens un Jeruzalemi pārvērtās atriebē un tam nebija nekāda saistība ar Dievu. Daudzas tautas krusta karu dēļ nevarēja atīstīties.
Krusta karu sākumā Rietumeiropā nostiprinājās feodālā iekārta, pastiprinājās tautas apspiešana un nabadzība brīvo zemkopju praktiski vairs nebija, zemnieki kļuva par dzimtļaudīm un tika aplikti ar nodevām. Dzīve kļuva nepanesama, tāpēc Eiropas iedzīvotāji, kas ar nepacietību gaidīja, ka viņu mokas vainagosies ar baznīcas apsolīto pasaules galu un paradīzes iestāšanos uz Zemes, atradās reliģiska transa stāvoklī, kura izpaudās tieksmē pēc dažnedažādiem garīgiem varoņdarbiem un gatavībā uz kristīgu pašuzupurēšanos. Pieauga svētceļnieku plūsma uz Palestīnu un Jeruzalemi. Ja agrāk arābi pret viņiem izturējās iecietīgi, tad tagad turki fanātiskie musulmaņi sāka uzbrukt svētceļniekiem un postīt kristiešu tempļus. To izmantot nolēma Romas katoļu baznīca, kas loloja plānus par kundzību pasaulē. Tādējādi pāvesta Urbāna II aicinājums aizsargāt Tā Kunga kapu krita auglīgā augsnē: Eiropas smago sociāli ekonomiskie apstākļu dēļ daudzi izmisuma pārņemtie ļaudis, kuriem nebija nekā ko zaudēt, bija gatavi doties riskantā ceļā uz pasaules malu, lai meklētu piedzīvojumus, bagātību un „Kristus kareivju” slavu un arī feodāļu ģimenes jaunākās atvases, kam no mantojuma nekas nepienācās. Daudziem no šiem krustnešiem nebija nekāda saistība ar Dievu, domāju, ka daudzi no viņiem nezināja kara iemeslus un akli sekoja savam valdniekam, piemēram, trešajā krusta kara gājienā gāja daži ievērojamu valstu valdnieki: – Francijas karalis Filips II Augusts, Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds un Svētās Romas Impērijas ķeizars Frīdrihs I Barbarosa.. Sākotnēji karaspēks samērā veiksmīgi virzījās uz priekšu un guva uzvaras, bet pusceļā kādā upē noslīka ķeizars Frīdrihs I. Viņa nāves dēļ, lielākā daļa vācu bruņinieku izdomāja ceļu vairs neturpināt un atgriezās dzimtenē.
Vienā no krusta kara gājieniem krustnešu karaspēks sapulcējās Konstantinopolē. 1097.gada pavasarī krustneši pārcēlās uz Mazāzijas pussalas un uzsāka bīstamo virzīšanos seldžuku kontrolētajā teritorijā. Sākās vissmagākais ceļa posms. Nabadzīgākajiem karagājiena dalībniekiem drīz vien izsīka pārtikas krājumi – tikai bagātie varēja atļauties samaksāt par svaigiem produktiem, kas tika piegādāti no attālajām ostām. Daudziem neatlika nekas cits kā samierināties ar saulē izdegušo zāli, saknēm un sprāgušiem dzīvniekiem. Tika nokauti un apēsti daudzi zirgi. Neraugoties uz to, tika ieņemtas vairākas pilsētas un nodibinātas pirmās krustnešu valstis – Edesas grāfiste un Antiohijas hercogiste. Beidzot 1099.gada jūnijā, pēc ciešanām un pūliņiem, kas bija ilguši trīs gadus, krustnešu karaspēks nonāca savā galvenajā ceļa mērķī – Jeruzalemes pievārtē. Tā tolaik piederēja Ēģiptē valdošās Fātmīdu dinastijas arābu sultāniem. Pēc aplenkuma, kas ilga dažas nedēļas, 1099.gada 15.jūlijā Jeruzaleme krita krustnešu rokās. Tās aizstāvjiem un mierīgajiem iedzīvotājiem – musulmaņiem un ebrejiem – tika sarīkota īsta asinspirts. Atmaksa par visām pārdzīvotajām mokām pārauga asiņainā orģijā – vīriešus, sievietes un bērnus kristieši medīja ielās un mājās un kāva kā lopus.
Krusta kari tika vērsti arī pret Ziemeļiem. To rezultātā uz ilgu laiku tika pakļautas daudzas tautas to skaitā arī Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis, kas uz vairākiem gadsimtiem kļuva par dzimtcilvēkiem, kuriem nebija iespēja iegūt izglītību un pilnveidoties.
Krusta karu sekas bija daudzu Eiropas muižnieku dzimtu izzušana, visi to vīriešu kārtas pārstāvji kara laikā bija krituši. Dižciltīgās dzimtas, kuru saknes iesniedzās dziļi pagātnē, vienkārši pazuda. Kaut arī pastāv uzskats, ka Rietumeiropiešu saskarsmei ar Austrumiem bijusi pozitīva attieksme – iepazīšanos ar arābu un grieķu zinātnieku darbiem, tehniskajiem sasniegumiem, garšvielām un izmeklētiem ēdieniem, izsmalcinātu dzīves veidu, tomēr nevar noliegt arī negatīvos aspektus – daudzos upurus un ciešanas. Tāpēc, es uzskatu, ka neviens karš nevar būt svēts, jo cilvēka dzīvība ir svarīgāka par visu.

Scroll to Top