Jelgavas 3. pamatskola
Aijas Poļakovas
‘’Krusta kari’’
projekta darbs
10. mklases skolniece …………………. A.Poļakova
(paraksts)
Jelgava 2006
Ievads
Es izvēlējos rakstīt par šo tēmu, jo mani interesē krusta kari, dažādie bruņinieku ordeņi, kā arī tas, kā bruņinieki, kuri it kā cīnījās pret neticīgajiem īstenībā kļuva savtīgi. Manuprāt, šī tēma ļaus man uzzināt daudz ko jaunu par krusta kariem un dažādām valstīm, kas tajos bija iesaistītas, ieskaitot Latviju. Tāpat, šā projekta pētnieciskajā daļā es centīšos aptaujāt cilvēkus, lai uzzinātu, ko viņi domā par ašajiem krusta kariem. Šis projekts man pavērs iespēju uzzināt daudz ko jaunu par vēsturi un par Krusta kariem.
Saturs
Titullapa 1. lpp
Ievads 2. lpp
Saturs 3. lpp
Krusta kari 5.lpp
Iemesls, dēļ kā sākās krusta kari 5.lpp
1.Krusta kari Tuvajos Austrumos
12. un 13. gadsimtā. 7. lpp
2.Krusta karu sekas Austrumos 8. lpp
3. Krusta kari Eiropā 9. lpp
4. Krusta kari pie Baltijas jūras 11. lpp
5. Eiropas krusta karu sekas 14.lpp
6.Grieķu katoļu baznīca Austrumeiropā 15. lpp
Attēli 16.lpp
Pētnieciskā daļa 20.lpp
1. Intervija ar Aiju 20.lpp
2. Aptaujas 21.lpp
Secinājumi 22.lpp
Nobeigums 24. lpp
Izmantotās literatūras saraksts 25. lpp
Krusta kari
Iemesls, dēļ kā sākās krusta kari
Kas tad īsti ir krusta kari jeb svētais karš? Tie ir karagājieni pret citas ticības cilvēkiem un tautām kristīgās ticības aizstāvēšanas vai izplatīšanas vārdā.
11. gadsimta otrajā pusē Palestīnu iekaroja seldžuki. Tāpēc 1095. gadā Klermonā notika koncils, kura laikā pāvests Urbāns II aicināja sākt svēto karu pret neticīgajiem. Tā dalībnieki uz apmetņiem uzšuva krustus. Tādēļ viņus sauc par krustnešiem.
Svētajā karā vēlējās piedalīties gan bruņinieki, gan parasti cilvēki, kas nebija saistīti ar militārām lietām. 1096. gada pavasarī milzīgs pūlis svētceļnieku, kuru vidū bija vairākums nabagu cilvēku, kopā ar mūku Pēteri no Amjēnas devās uz Jeruzalemi. Varbūt daudzi devās šajā ceļojumā, jo bija pārliecināti par to, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur satiekas zemes un debesu valstības, vai daži grēcinieki tādēļ, jo uzskatīja, ka no turienes uzreiz varēs nokļūt paradīzē. Tomēr viņi nesasniedza savu mērķi.
Jau 1096. gada vasarā pirmajā krusta karā devās vairs nevis nabagi, bet gan labi apbruņoti bruņinieki, tomēr tiem pašiem nebija atlikuši daudz īpašumu, jo apbruņoties tiem vajadzēja pašiem. Tikai pēc trim gadiem tie sasniedza savu mērķi – Jeruzalemi, un pēc piecu nedēļu ilga aplenkuma tie beidzot ieņēma Jeruzalemi. Pēc gada tika nodibināta Jeruzalemes karaliste un vēlāk arī Tripoles un Edesas grāfiste, Antiohijas hercogiste, kā arī Mazarmēnijas un Kipras karaliste. Šīs valstis bija ļoti vājās, tādēļ tika rīkoti arvien jauni un jauni krusta karu karagājieni.
Krusta kari Tuvajos Austrumos 12. un 13. gadsimtā
Krusta karotāji arvien vairāk vēlējās sev mantu un slavu, tāpēc arī cilvēki viņus mazāk atbalstīja. It īpaši cilvēki neatbalstīja ceturto krusta karu.
1204. gadā krusta karotāji izlaupīja Bizantijas galvaspilsētu, tāpēc Rietumu un Austrumu kristīgo Baznīcu apvienošana vairs nebija iedomājama.
Ar laiku krusta kari vairs neko nedeva, lai nostiprinātu kristietību. Tie bija vienkārši kari, kuru laikā gāja bojā daudzi cilvēki, tika sagrautas pilsētas, bet panākumus tie nedeva.
Tuvo Austrumu krusta kari beidzās ar neveiksmi, jo Palestīna atkal nonāca musulmaņu varā.
Krusta karu sekas Austrumos
Sekas bija gan pozitīvas, gan negatīvas. Daudzi bruņinieki krusta karu laikā pazaudēja gan mantu, gan dzīvību, cieta bruņinieku ģimenes. Kristiešiem neizdevās nostiprināties Svētajā zemē, un līdz ar to saruka arī karaļu interese un pārliecība. Krusta karotāju varaskāre, mantkārība un nežēlība palielināja naidu pret kristiešiem.
Karotāji iepazina cilvēkus ar savādāku kultūru, citādiem tikumiem un paražām. Krustnešus ieinteresēja Austrumu lietas, un caur daudzām ostas pilsētām tie sūtīja mantas uz savu dzimteni.
Krusta kari Eiropā
Eiropā bija daudzas vietas, kas kristiešiem šķita apdraudētas, piemēram, Santjago de Kompostelas pils un Svētā Jēkaba kaps. Sākoties krusta kariem kristieši uzsāka cīņu ar musulmaņiem turpat Eiropā.
Katoļu Baznīca vērsa krusta karotāju triecienus arī pret tām zemēm, kur līdz 12. gadsimtam vēl nebija plaši pazīstama kristietība, piemēram, vietās, kur dzīvoja slāvu, baltu un somugru izcelsmes tautas.
Kristieši centās musulmaņus atspiest uz dienvidiem un atkarot zemes jeb sākt rekonkistu.
1184. gadā ar bullu karš pret musulmaņiem un ebrejiem tika pasludināts par svēto karu. Tur tika dibināti Kalatravas un Svētā Jēkaba bruņinieku ordeņi.
Šo cīņu uzvarēja musulmaņi un arābu un ebreju iedzīvotājus spieda pāriet kristietībā. Bet tas, ka arābiem vajadzēja doties svešumā neatbrīvoja Pireneju pussalu no arābu valodas vai kultūras ieviešanas. Tieši otrādi – daudzās vietās ir saglabājušās ēkas, kas celtas arābu pasaulei raksturīgā stilā.
Krusta kari pie Baltijas jūras
Kad vācu bruņinieki bija pakļāvuši sev daudzas tautas Austrumos, tie sāka tiekties vēl pēc lielākas varas. Viņi devās uz Baltijas jūras piekrastes zemēm. Līdz 12. gadsimtam tur dzīvojošās tautas vēl dzīvoja pēc senču ticības.
Skandināvijas un vācu krusta karotāji sacentās par šo zemju iekarošanu. 1157. gadā zviedri pavērsa somu virsslāni kristietībai, bet tikai pēc 100 gadiem Somija bija īpaši ticīga valsts.
1186. gadā vācu misionārs Meinards kļuva par pirmo bīskapu Ikšķilē – jaunizveidotajā bīskapijā Daugavas lejtecē. Lai gan Meinards bija miermīlīgs, tomēr viņa pēcteči ķērās pie varmācīgiem līdzekļiem.
Bīskaps Alberts Vācijā pulcināja krusta karotājus uz Baltijas jūru. 1201. gadā bīskapa vadībā uzsāka Rīgas celšanu. Rīga ātri nostiprinājās un kļuva par vāciešu galveno atbalsta punktu. 1202. gadā Alberts pārcēla savu bīskapa rezidenci uz Rīgu. 1202. gadā ar Alberta ziņu nodibināja Kristus bruņinieku brāļu ordeni.
Tautas, kas dzīvoja pie Baltijas jūras nebija apmierinātas ar Vācu ordeņa iecerēm, tāpēc šo tautu pakļaušana bija iespējama tikai pēc ilgām un asiņainām cīņām.
Lietuva izturēja visilgāk – tikai 14. gadsimtā tā tika kristīta. Zemgaļi tika kristīti 1290. gadā. Arī kurši ilgu laiku pretojās.
Taču bija jānotiek arī izšķirošai kaujai – 1236. gadā netālu no Šauļiem zemgaļi un lietuvieši sakāva Zobenbrāļu ordeni. Tie, kas izdzīvoja pievienojās Vācu ordenim. Kopš 13. gadsimta vācu bruņinieku iekarotās lībiešu, igauņu un latviešu zemes sāka saukt par Livoniju.
Livonijā apmetās gan vācu bruņinieki, gan tirgotāji, gan garīdznieki, jo viņi nonāca krievu zemes tuvumā. Vācieši ieguva noteicošo stāvokli Livonijā. Turpretī Livonijas lauki saglabāja latvisko un igaunisko raksturu.
Senprūši jeb baltu ciltis, kas viduslaikos dzīvoja kaimiņos lietuviešiem un poļiem saglabāja senču reliģiju. Viņi ilgāk par pusgadsimtu nespēja noturēties pretī Vācu ordenim.
Galvenā nozīme Prūsijas iekarošanā bija Vācu ordenim. Ordenis cēla stiprus cietokšņus.1283. gadā noslēdzās Prūsijas iekarošana. Prūšu tauta izzuda, jo senprūši pakāpeniski tika pārvācoti.
Lietuvieši bija vienīgā baltu tauta, kurai 13. gadsimtā izdevās apvienoties vienā valstī. Lietuvas pirmais dižkunigaitis Mindaugs 1253. gadā pieņēma kristīgo ticību, bet tauta viņu neatbalstīja. Tad Mindaugs atgriezās pie senču ticības. Lietuva atvairīja visus ordeņa triecienus un pat paplašināja valsts robežas uz austrumiem un dienvidiem.
Eiropas krusta karu sekas
Daudzās vietās Eiropā krusta karu laikā tika izplatīta kristietība, un cilvēki dzīvoja pēc rietumeiropiešu paražām un reliģijas.
Iespaids par krusta karotājiem bija dažāds. Zemēs, kur karotāji izplatīja kristietību, karoja un nogalināja cilvēkus, viņus uzskatīja par maniakiem un iekarotājiem, bet tajās zemēs, kur tie atbrauca kā uzvarētāji viņus uzskatīja par varoņiem un svētajiem. Tomēr daudzas tautas šajā, piemēram, ziemeļrietumslāvi un prūši izzuda.
Dažas tautas, kuras pēc kristīgās ticības pieņemšanas kļuva spēcīgākas un nezaudēja visu Romas Baznīcas priekšā ieguva daudz ko jaunu un labu vēl lielākai izaugsmei.
Grieķu katoļu Baznīca Austrumeiropā
Kristīgās grieķu katoļu Baznīcas uzskati ievērojami atšķīrās no Romas Baznīcas uzskatiem. Grieķu katoļu Baznīca uzskatīja, ka cilvēkam pašam ir jāizlemj sava ticība.
Attēli
Krusta kari
Krusta karotāju flote
Bruņinieks
Ģerboņi
Krusta karotāji
Krusta karotāju uzbrukums Jeruzalemei
Krustneši cīņā pie Daugavas
Krustneši nāk
Krustneši gaida
Pētnieciskā daļa
Intervija ar Santu
1. Ko Tu zini par krusta kariem?
Es zinu, ka kari ilga nepilnus 200 gadus, un šo gadu laikā tika ieviesta ticība daudzās zemēs.
2. Vai, tavuprāt, krusta kari bija vēlami, vai nevēlami?
Krusta karu laikā tika izpostītas daudzas pilsētas, daudzi cilvēki tika nogalināti, turpretī šī kara laikā notika arī garīgā izaugsme daudzām valstīm, kā arī daudzas tautas pieņēma kristīgo ticību.
3. Vai Tu uzskati, ka karotāji bija godīgi?
Nē, viņi nebija godīgi, jo tikai vēlējās varu.
Paldies, par interviju!
Aptaujas
Par ko Tu esi sašutis krusta karā?
Secinājumi
Kas tad īsti ir krusta kari – cīņa par ticības ieviešanu, vai cīņa par ekonomisku labklājību? Ja jau Vācu ordenis vēlējās ticības ieviešanu, kāpēc 1323. gadā, kad Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins sarakstījās ar Aviņonas pāvestu, lai apspriestu Lietuvas kristīšanu Vācu ordenis bija vienīgais pretinieks? Kādēļ Vācu ordenis centās pakļaut Lietuvu, bet tagad krasi mainīja savas domas? Izskaidrojums ir vienkāršs – kamēr Lietuva nebija kristīta, neviens ordenim nevarēja pārmest nemitīgos agresīvos gājienus pret ‘’neticīgajiem’’. Vai tiešām krusta kari bija cīņa par kristietības ieviešanu, vai tikai iegansts, kā dēļ sākās karš, kurš ilga visu 14. gadsimtu? Tā laika ļaudis uzskatīja, ka pat brutāla vardarbība pret cilvēkiem nav grēks, ja to dara Kristus vārdā. Bet kādēļ, kad visas tautas, izņemot Lietuvu bija pakļautas krustneši vēl turpināja savus nemitīgos karagājienus? Tas bija karš, lai atbrīvotu Palestīnu, vai, lai iekarotu? Ja jau karotāji vēlējās tikai kristīšanu, tad kādēļ, tiem ļaudīm, kuri piekrita kristīties bija jāmaksā nodevas, bet tos, kuri nepiekrita nogalināja? Manuprāt, šie kari bija kas vairāk par kristietības ieviešanu. Jā, varbūt no sākuma tas bija mērķis ieviest ticību, bet kad krustneši saprata, ka var iegūt varu, tie sāka cīnīties par varu. Manuprāt, visu šo karu būtība bija vara, tikai paslēpta zem kāda cēlāka mērķa – ticības ieviešanas. Tās ir manas domas; varbūt es kļūdos, taču man šķiet , ka krustneši bija nežēlīgi.
Nobeigums
Kad es domāju, par ko lai raksta šo projektu ,man šķita vislabāk rakstīt par to, kas man pašai interesē. Tā kā jau skolā biju mācījusies par krusta kariem, uzreiz sapratu, ka tā ir tēma, par ko gribētu uzzināt vēl vairāk, jo šie kari likās noslēpumaini. Tagad es priecājos, ka izvēlējos tieši krusta karus, jo esmu uzzinājusi tik tiešām interesantas lietas. Lai arī šie kari nesa postu, tie arī veicināja ļaužu attīstību, tāpēc man nav tāda viena viedokļa, ka krusta kari bijuši tikai slikti vai tikai labi. Protams, mūsdienās neko tādu atkārtot negribētos.
Rakstot projektu, nācās aizdomāties par tādām lietām kā iznīcība, meli un divkosība, jo dažkārt šķita, ka krustneši tik tiešām tādi ir.
Es noteikti uzskatu, ka projekts man devis zināšanas nākotnei, tāpēc nenožēloju ,ka izvēlējos šo tēmu.
Izmantotās literatūras saraksts
• Internets
www.historia.lv
www.lv.wikipedia.org
www.heraldica.imago.lv
www.iveta.lv
• ’’Viduslaiku vēsture’’ I. Misāns, I. Pāvulāns