Krusta kari
Krusta kari turpinājās nepilnus 200 gadus – no 11. gadsimta beigām līdz 13. gadsimta sākumam. Desmitiem tūkstošu cilvēku šajā laikā bija gatavi sekot plaši sludinātajai idejai, ka kristietim, kas grib savai dvēselei nodrošināt debesu valstību, ir jāiet cīņā pret „neticīgajiem”.
Krusta kariem bija ne tikai reliģiski cēloņi, bet arī ekonomiski. Zemniekiem piedalīšanās šajā karā ļāva atbrīvoties no dzimtbūšanas. Daudzi nabadzīgi bruņinieki cerēja svešumā atrast laimi un bagātību, kā arī iegūt sev zemi. Vidusjūras un Baltijas jūras tirgotājiem krusta kari pavēra jaunas tirzniecības iespējas. Krusta kariem bija arī politiskie cēloņi – Romas pāvests tiecās nostiprināt savu ietekmi Rietumeiropā un apvienot savā vadībā sašķēltos Eiropas rietumu un austrumu kristiešus.
Pavisam bija septiņi krusta kari. Pirmais krusta karš notika 1096.gada vasarā. Tā dalībnieki nāca no dažādām zemēm, un krustnešu karaspēks sastāvēja no vairākām vienībām. Virzīdamies pa dažādiem sauszemes un jūras ceļiem, krustnešu karaspēks sapulcējās Konstantinopolē. 1097.gada pavasarī krustneši pārcēlās uz Mazāzijas pussalas un uzsāka bīstamo virzīšanos seldžuku kontrolētajā teritorijā. Sākās vissmagākais ceļa posms. Nabadzīgākajiem karagājiena dalībniekiem drīz vien izsīka pārtikas krājumi – tikai bagātie varēja atļauties samaksāt par svaigiem produktiem, kas tika piegādāti no attālajām ostām. Daudziem neatlika nekas cits kā samierināties ar saulē izdegušo zāli, saknēm un sprāgušiem dzīvniekiem. Tika nokauti un apēsti daudzi zirgi, tāpēc vēlāk izrādījās, ka tikai katrs piektais karagājiena dalībnieks var doties kaujā kā jātnieks. Neraugoties uz daudzajām grūtībām, karstumu un vienotas militāras vadības trūkumu, karagājienam bija lieli panākumi. Tika ieņemtas vairākas pilsētas un nodibinātas pirmās krustnešu valstis – Edesas grāfiste un Antiohijas hercogiste. Beidzot 1099.gada jūnijā, pēc ciešanām un pūliņiem, kas bija ilguši trīs gadus, krustnešu karaspēks nonāca savā galvenajā ceļa mērķī – Jeruzalemes pievārtē. Tā tolaik piederēja Ēģiptē valdošās Fātmīdu dinastijas arābu sultāniem. Pēc aplenkuma, kas ilga dažas nedēļas, 1099.gada 15.jūlijā Jeruzaleme krita krustnešu rokās. Tās aizstāvjiem un mierīgajiem iedzīvotājiem – musulmaņiem un ebrejiem – tika sarīkota īsta asinspirts. Atmaksa par visām pārdzīvotajām mokām pārauga asiņainā orģijā – vīriešus, sievietes un bērnus kristieši medīja ielās un mājās un kāva kā lopus. Vēl daudzus gadsimtus šie notikumi atstāja smagu negatīvu iespaidu uz krustnešu un musulmaņu attiecībām.
Tā kā kristiešu stāvoklis Tuvajos Austrumos bija kļuvis nestabils un nedrošs tad 12. un 13.gs. baznīca bija spiesta izsludināt Otro krusta karu (1147-1149). Taču rīkotais karagājiens piedzīvoja neveiksmi. Četras piektdaļas krustnešu gāja bojā no bada, slimībām un seldžuku uzbrukumiem jau laikā, kamēr krustneši virzījās cauri Mazāzijai. Atlikušās vienības cieta vairākas smagas sakāves. Krusta kara dalībnieki atgriezās Eiropā. Pēc Otrā krusta kara bēdīgaā iznākuma kristiešus Tuvajos Austrumos nepārstāja vajāt neveiksmes. Viņi turpināja piekāpties musulmaņu pārspēka priekšā, un 1187. gadā Ēģiptes sultāns Saladīns ieņēma Jeruzalemi. Ziņas par Jeruzalemes krišanu rietumos izraisīja šoku.
Tāpēc pāvests pasludināja Trešo krusta karagājienu (1189-1192). Viņa aicinājums guva plašu atbalstu visā Eiropas mērogā, un šis karagājiens bija visvērienīgākais visā krusta karu vēsturē. Karotāju priekšgalā nostājās tā laika ievērojamāko valstu valdnieki – Francijas karalis Filips II Augusts, Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds un Svētās Romas Impērijas ķeizars Frīdrihs I Barbarosa.. Sākotnēji karaspēks samērā veiksmīgi virzījās uz priekšu un guva uzvaras, bet pusceļā kādā upē noslīka ķeizars Frīdrihs I. Viņa nāves dēļ, lielākā daļa vācu bruņinieku izdomāja ceļu vairs neturpināt un atgriezās dzimtenē. Tālākās cīņas risinājās Filipa Augusta un Lauvassirdas vadībā, taču viņu savstarpējā naidošanās apgrūtināja saskaņotu darbību. Šajā krusta karā Jeruzaleme tā arī netika ieņemta.
Ceturtais krusta karš (1202-1204) tika gatavots pret Ēģipti, kas tolaik bija viens no galvenajiem musulmaņu varas centriem, bet tam trūka naudas un flotes. Gatavību palīdzēt krusta karotājiem izrādīja Venēcijas republika, taču tā pieprasīja krustnešiem mainīt sākotnējos nodomus. Rezultātā krusta karu dalībnieki venēciešu kuģos devās uz Bizantiju, lai iesaistītos tur notiekošajās iekšējās cīņās par troni. Viņu galvenais spars tika izmantots, lai 1204.gadā ieņemtu un izlaupītu kristīgo Konstantinopoli. Tika nogalināta daļa iedzīvotāju, sagrauti daudzi grieķu katoļu dievnami, antīkie mākslas un arhitektūras pieminekļi un sagrābts milzīgs laupījums. Bizantijas impērija zaudēja daļu teritorijas. Piromo reizi krusta karu vēsturē karš krusta zīmē tika vērsts pret kristiešiem. Krusta kara ideja tika pilnīgā izkropļota, bet Konstantinopoles nopostīšana radīja tik dziļu plaisu starp latīņu un grieķu kristīgajām baznīcām, ka par to apvienošanu vairs nebija ko domāt.
Piektais (1228-1229), Sestais (1248-1254) un Septītais (1270) krusta karš notika laikā, kad krustnešu kustībā bija iestājusies jau krīze un apsīkums. Tie neguva ievērojumus sasniegumus ja nu vienīgi Piektais krusta karš, ko vadīja un organizēja Frīdrihs II. Uz īsu brīdi viņam izdevās atgūt Jeruzalemi, taču tā drīz vien atkal nonāca musulmaņu rokās. Krusta kari tika vērsti arī pret Ziemeļiem. To rezultātā uz ilgu laiku tika pakļautas daudzas tautas to skaitā arī Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis, kas uz vairākiem gadsimtiem kļuva par dzimtcilvēkiem.
Tikai nedaudzi krusta karotāji atgriezās no Austrumiem kā bagāti ļaudis. Daudzas slavenas aristokrātu dzimtas izputēja vai izmira. Pāvesta ietekme pār laicīgajiem valdniekiem saruka, jo kristiešiem nekādīgi neizdevās nostiprināties Svētajā zemē. Krusta karotāju mantkārība, varaskāre un nežēlība Austrumu zemēs tikai vairoja naidu pret kristiešiem. Rietumeiropiešu saskarsme ar Austrumu zemēm ieviesa izmaiņas Rietumeiropas sadzīvē. Pirmo reizi viduslaiku gaitā viņi plaāāk iepazina pavisam citu pasauli, cilvēkus ar atšķirīgām tradīcijām, tikumiem, citu domāšanas veidu un gaumi. Austrumu valdnieku pilīs viņi apbrīnoja smalkos zīda audumus un paklājus, ziloņkaula izstrādājumus, porcelāna un stikla traukus. Daļu no šiem krāšņumiem bruņinieki centās aizvest savu piļu izrotāšanai. Plašu rietumeiropiešu atzinību guva ēdieni, kuru pagatavošanai bija izmantotas dažādas nepazīstamas garšvielas – kanēlis, pipari, krustnagliņas, safrāns, anīss. Daudzi pirmo reizi nogaršoja cukuru, rīsu, melones, citronus un aprikozes. Pēc iepazīšanās ar austrumu garšvielām daudzējādā ziņā izmainījās eiropiešu uzturs.
Atšķirībā no Tuvajiem Austrumiem Eiropā krusta karotāji guva panākumus. Plašās teritorijās tika izplatīta kristietība un tajā dzīvojošām tautām uzspiests rietumeiropiešu dzīvesveids un reliģija. Rietumeiropā krusta karotāji tika apbrīnoti un cildināti kā varoņi, kas savas reliģiskās pārliecības vārdā ir gatavi atdot savu dzīvību. Turpretī zemēs, kur viņi ar zobenu rokā izplatīja Jēzus mācību un vārmācīgi spieda to pieņemt, krustneši tika uzskatīti par brutāliem iekarotājiem. Pievēršanās jaunajai reliģijai jaukristītajām tautām bija saistīta ar neatkarības zaudēšanu un atteikšanos no agrākajiem tikumiem un tradīcijām. Dažu gadsimtu laikā ziemeļrietumslāvi un prūši nozuda no vēstuures skatuves. Tautas pie Baltijas jūras, kurām arī pēc kristīgās ticības pieņemšanas 12. un 13.gs. izdevās saglabāt savu valodu un tradīcijas, pārņēma Rietumromai raksturīgo dzīves kārtību, saimnieciskos sasniegumus un kultūras vērtību.