Dzejoļa analīze
O.Vācietis
***
Cik pie tevis ir savādi silti.
Kaut tik es neaizsēdētos pārāk ilgi,
Jo es nezinu pie tevis, cik pulkstens.
Mani putni
Bieži vien aizmirst, ka ir gāju putni,
Un tava debess
Ne reizi nav viņiem to atgādinājusi.
Tu laikam domā, ka viņi ir gudri.
Es arī domāju,
Tāpēc man dārzā tik daudz tukšu būru
Un tik maz dziesmu.
Un tās pašas, kas ir,
Vienalga, ar kādu vārdu tās sākas,
Ir dziesmas par siltumu,
Siltu
Kā tikko slaukts piens.
1. Motīvs – mīlestība; liriskais es nepārprotami ir iemīlējies. Viņš jūtās labi pie šī otra cilvēka, viņš mīl. Par to visizteiksmīgāk liecina pirmais pantiņš. Tā jūtas cilvēks, kas mīl.
2. Liriskā es pārdzīvojumi – liriskais es mīl. Viņš vēlas būt kāda cilvēka tuvumā un viņam ar to kopā ir labi. Šim cilvēkam līdzās esot, liriskais es aizmirstas. „Jo es nezinu, cik pie tevis ir pulkstens”. Tomēr, liriskais es apzinās, ka šīs attiecības agri vai vēlu beigsies ar šķiršanos. Viņš gan cenšas par to nedomāt, novirzīt domas, tomēr, patur to prātā. Viņš apzinās, ka iemīlēšanās burvība un eiforija reiz beigsies un sāksies rutīna. To liriskais es nevēlās piedzīvot. Viņa valda neapslāpējamas iekšējās, emocionālās un garīgās brīvības alkas, ko simboliski attēlo arī putni un debesis. Liriskais es alkst pēc kvalitatīvām, mīlošām un siltām attiecībām. Simboliski tiek runāts par tukšiem būriem un dziesmām, kuru ir maz, bet tās ir par siltumu. Patiesībā tiek runāts par jūtām, par nevēlēšanos iesaistīties seklās un pliekanās attiecībās. Vieta ir, bet liriskais es iesaistās tikai tajās, kas nes ko paliekošu, ko tādu, no kā var ko gūt. Kaut vai tikai uz vienu mirkli.
3. Dzejoļa kompozīcija – dzejolis veidots no četriem pantiem. Pantos dažāds rindu skaits. Rakstīts verlibrā. Tas palīdz atklāt liriskā es raksturu, tā izjūtas un pārdzīvojumus. Vārsmu uzbūve dažāda. Zilbju skaits katrā vārsmā ir cits. Atskaņas ir neprecīzas, vai to vispār nav. Tas pastiprina brīvības izpausmi.
4. Dzejoļa tēli – liriskā es izjūtas pastiprina simboliskie tēli: putni, kas simbolizē brīvību, gāju putni, kas liecina par aiziešanu, agri avi vēlu, par nepatstāvību, vēlmi pēc apstākļu maiņas, arī – sava veida skumjām. Tava debess ir kā simbols netveramajam, tajā paša laikā intīmajam un personiskajam. Raksturo bezgalību. Bezgalīgas iespējas, ilgas, apliecināšanos. Tukši būri var simbolizēt tukšumu sirdī. Arī fizisku tukšumu – tukšumu mājās, tukšumu līdzās, liecināt par ilgām, skumjām un gaidīšanu. Nepārprotami – tukšu vietu. Šajā dzejolī, manuprāt, liriski uztverami pozitīvākā un brīvākā formā. Tukšie būri liecina par vietu, kas ir aizpildāma. Dziesmas ir simboliski attēlotas jūtas. Dziesmas par siltumu ir šīs pozitīvās emocijas, kas visā visumā dzejoli rada optimistiski tendētu un sapņaini romantisku.
5. Tēlainās izteiksmes līdzekļi – dzejolis balstīts uz simboliem: pulkstens, putni, gāju putni, debesis, tukši būri, dziesmas, siltums. Tie saistīti ar liriskā es pretrunīgajām sajūtām un emociju izpausmēm. Pārējo tēlainās izteiksmes līdzekļu ir maz. Salīdzinājums – silts kā tikko slaukts piens – pastiprina liriskā es pozitīvās emocijas un stiprās jūtas, pieķeršanos otram cilvēkam. Personifikācija – putni aizmirsušies – paspilgtina iemīlēšanās sajūtu, rada rozā briļļu iespaidu. Dzejolī valda paralēlisms, kas saistīts ar simbolu lietojumu.
6. manuprāt, dzejoļa tēma aktuāla vienmēr un visur. Tās aktualitāte nekad nemazinās. Cauri laikiem cilvēki ir mīlējuši un rakstījuši dzeju par mīlestību. Un tas nekad nemainīsies. Tikai, manuprāt, mūsdienās lielāku aktualitāti gūst tieši šīs liriskā es brīvības alkas. Nevēlēšanās saistīties, būt atkarīgam. Mūsdienās moderni ir dzīvot katram par sevi, pat ja mīl. Nav aktuālas ilgas un nopietnas attiecības ar saistībām. Aizvien populārākas kļūst īstermiņa attiecības un gadījuma sakari. Ilgi un laimīgi vairs nav topā. Bet vērtību sistēmas maiņa cilvēcei bijusi aktuāla visos laikos. Un grūti ir spriest, kā ir labāk. Cilvēki dzīvo šodienai. Un, vairāk vai mazāk, sev, nevis citiem. Iesaistās īsās, bet kaislīgās attiecībās. Nemoka sevi un otru cilvēku gadiem ilgi, kad starp viņiem, labākajā gadījuma vairs ir tikai cieņa un pieradums. Ja nav labi ar kādu, mēs vienkārši aizejam un nejūtamies par to īpaši vainīgi. Vai vērts saglabāt ģimeni kaut kā vārdā, ja vienam ar otru vairs nav labi un nesaskaņas tikai aug? Bet tās dziļākās vērtības, protams, nemainās. Mīlestība ir cilvēka esamības jēga. Un tā vienmēr būs aktuāla.