Rīgas 2.vidusskolas
11.e klases skolnieka
Toma Krūmiņa
Referāts
Krusta kari Latvijas teritorijā 13. gadsimtā.
Rīga,2008
Cēloņi
11. gadsimta beigās Vidusjūras reģionā sākās krusta kari. Tas notika kristiešu un musulmaņu nesaprašanās dēļ. Par lielu konfliktu strīds pārvētas tad, kad musulmaņi aizliedza kristiešiem apmeklēt Jēzus Kristus svētās vietas Palestīnā. Pāvests Urbans II 1095.gadā vērsās pie visiem kristiešiem, īpaši bruņiniekiem, lai tie dodas krusta karā pret viņu ticības noliedzējiem – musulmaņiem. Sākotnējie iemesli bija reliģiski. Kristīgas ticības izplatīšana un aizstāvēšana pret Dieva ienaidniekiem. Ticīgo aizstāvēšana pret neticīgajiem. Svēto vietu aizstāvēšana un atbrīvošana no neticīgajiem. Krusta karu patiesie politiskie un ekonomiskie cēloņi bija centieni šo karu organizētāju rokās pārņemt tirdzniecību Vidusjūras austrumdaļā.
Tā kā pareizticība izplatījās slāvu zemēs, tai skaitā Krievijā, bet Krievija robežojās ar Baltiju, Romas pāvests bažījās par Bizantijas reliģiskās konkurences pastiprināšanos pie toreizējām Eiropas ziemeļaustrumu robežām – arī Baltiju. Tādēļ pāvests atbalstīja un steidzināja Baltijas tautu kristīšanu un pievēršanu katoļticībai. Vēl viens Baltijas pakļaušanā ieinteresēts spēks bija Vācu tirgotāji. To ekspansija Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastē pavēra līdzīgas iespējas, kādas krusta karotāji meklēja austrumos.
Vadītāji un Virzieni
Krusta karos aktīvi iesaistījās arī katoļu bīskapi. Ar pāvesta Celestīna III lēmumu bija iecerēts krusta karš pret Austrumbaltijas tautām 1195./1196.gadā, vēl pirmā bīskapa Meinharda laikā, lai piespiestu paturēt ticību tos, kuri labprātīgi kristījušies, un lai veiktu tālāku kristianizāciju. Pāvests solīja grēku atlaišanu visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu.
Bīskapam Meinhardam 20 gadu laikā viņam izdodas kristīt dažus simtus lībiešu tirgotāju un dižciltīgo, kuriem no 1184. līdz 1187.g. viņš uzceļ divas baznīcas un mūŗa pilis, it kā aizsardzībai pret lietuviešiem. Tad, 1186.g. Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II ordinē Meinardu, par pirmo lībiešu bīskapu ar sēdekli Ikšķilē. Kad pilis uzceltas, jaunkristītie nomazgā Daugavā savu krustu. Meinhards mirst 1196.g.
Par viņa pēcteci ieceļ cisterciešu abatu Bertoldu, kam pāvests atļauj vervēt krustnešus pret tiem lībiešiem, kas brīvprātīgi bija kristījušies, bet vēlāk atkrituši.
Ar prāvu vācu krustnešu pulku Bertolds 1198.g. ieradās Daugavas grīvā, atstāja tur kuģus un devās uz Salaspili, prasot, lai lībieši kristās. Lībieši Bertoldu uzņēma naidīgi, un kaujā pie Rīgas viņš tika nogalināts.
Krusta karu politikas tālākais realizētājs Baltijā jau no paša darbības sākuma bija bīskaps (1199-1229) Alberts, kas kļuva par galveno vadītāju krustnešu ekspansijai. Par galveno bāzi savai darbībai bīskaps Alberts izraudzīja lībiešu apdzīvoto centru Rīgu, to pakāpeniski pārvērzdams par Rietumeiropas tipa pilsētu. Līdz ar to Daugavas lejasdaļā starptautiskā tirdzniecība nonāca pilnīgi vācu rokās.
Bīskapa Alberta darbības pirmajos gados bija kristijusies tikai daļa lībiešu. Lai piespiestu pie kristīšanās un vācu kundzības atzīšanas arī pārējos lībiešus, Alberts sarīkoja pret viņiem kara gājienu 1205. gadā. Postīdami, laupīdami un dedzinādami vācu krustneši devās gar Daugavmalu uz augšu. Daugavmalas lībieši apsolija kristīties. Tomēr nākošā gadā lībieši pret vāciešiem sacēlās. Galvenās cīņas notika pie Salaspils.
Daugavmalas lībiešiem viņu cīņās pret vāciešiem bija palīdzējuši Gaujmalas, jeb Turaidas lībieši. Tas pamudināja vāciešus sarīkot 1206.g. arī pret viņiem kara gājienu aicinot palīgā zemgaļus.
Un tā jau 1206.g. Daugavas un Gaujas lībieši gandrīz pilnīgi atradās vācu varā
Ļoti svarīgs uzdevums vāciešiem bija – iegūt savā varā Daugavas lejtekas piekrastes, lai varētu netraucēti uzturēt tirdzniecības sakarus ar Krieviju. Tapēc, nostiprinājuši valdību pār lībiešiem, vācieši centās pakļaut savai varai Koknesi.
Drīz pēc tam vācu varā nonāca arī Jersika, kur toreiz valdīja pareizticīgais latgaļu lielskungs Visvaldis.
Gandrīz vienā laikā ar Kokneses un Jersikas pakļaušanu savai varai vācieši nostiprinājās arī Daugavas kreisajā krastā- sēļu zemē.Sēļi vāciešiem padevās un pieņēma kristīgo ticību.
Vēlāk Dienvidigaunija arī ir spiesta kapitulēt un ar to noslēdzas krusta karu posms, kur kaujas lauki tika izraudzīti par latgaļu, lībiešu un igauņu teritorijām.
Turpmākajā krusta karu gaitā Baltijā Vācu ordenim bija svarīgi nodrošināt sauszemes ceļu starp Prūsiju un Rīgu, jo kopš 1237.gada Livonijas ordenis bija Vācu ordeņa atzarojums. Satiksmi starp abām šīm ordeņa daļām traucēja kurši.Cīņā pret kuršiem vācu karaspēkā iesaistīja arī kristīgo ticību pieņēmušos lībiešus un latgaļus. Vācieši tikko bija nostiprinājušies šajās zemēs un centās starp tām nodibināt tiešus sauszemes sakarus. Tāpēc vajadzēja pakļaut savai varai arī Lietuvu. 1236. gadā vācieši, iziedami no Rīgas bija ar lieliem spēkiem ielauzušies Lietuvā, kur postīja, laupīja un dedzināja. Bet, atgriežoties atpakaļ, leiši viņiem pie Saules aizkrustoja ceļu. Izcēlās kauja, kurā vāciešus sakāva. Pēc zobenbrāļu iznicināšanas Saules kaujā (1236.g.) Baltijas iekaŗošanu uzdeva Vācu ordenim kopā ar krustnešiem. Sākās senprūšu brīvības cīņas, kas turpinājās 50 gadus , kamēr beidzot Vācu ordenim izdevās salauzt viņu pretestību. Kaujās kritušo vai aizbēgušo zemēs ieceļoja leišu, poļu un vācu zemnieki, vēlāk ari namnieki. Tā radās Vācu ordeņa valsts Prūsijā.
Visilgāk par savu neatkarību cīnījās zemgaļi.12.gs. beigās zemgaļiem bij divi ienaidnieki – lībiešii un leiši. Zemgale. cieta no leišu sirotājiem, kas caur Mežotni un Doles salu devās tālāk uz Igauniju un Krieviju. Jau 12.gs. beigās zemgaļi, saprazdami, ka vācu kolonijas izveidošanās Ikšķiles-Salaspils apkārtnē var nopietni apdraudēt Zemgales ostas (pie Daugmales pilskalna) eksistenci, uzbruka Ikšķiles vācu pilij. Kad tika panākts pāvesta aizliegums tirgotājiem apmeklēt šo ostu ,zemgaļi mēģināja nopostīt vācu apmetni Salaspilī, taču tas neizdevās, un ap 1202., 1203.gadu viņi ar vāciešiem salīga mieru.
Septiņdesmito gadu beigās Zemgalē tomēr no jauna uzliesmoja sacelšanās, ko vadīja dažos vēstures avotos par ķēniņu (karali) sauktais zemgaļu valdnieks Nameisis (Namejs), kas spēja atkarot vāciem vairākas zemgaļu pilis, piemēram, Tērveti. Taču pēc neveiksmīga uzbrukuma Rīgai 1280./1281.gada ziemā Nameisis ar karadraudzi atstāja Zemgali, lai kopā ar lietuvjiem cīnītos pret Vācu ordeni Prūsijā. Zemgaļu brīvības cīņu pēdējais posms sākās 1286.gada ziemā, kad ordenis iepretim Tērvetes pilij uzcēla savu Heiligenbergas pili. Turpmākajos četros gados krustneši šo pili izmantoja kā atbalsta punktu, no turienes sistemātiski postot Zemgali. Neredzēdami vairs izeju, zemgaļi 1290.gadā paši nodedzināja savas pilis un lielā skaitā devās uz Lietuvu.
Sekas
Krusta karu rezultātā Baltijas zemes, izņemot Lietuvu, zaudēja neatkarību vairāku apstākļu dēļ. Austrumbaltijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis starp Austrumeiropu un Rietumeiropu kopš vikingu laikiem piesaistījis ekonomiski un politiski spēcīgu valstu uzmanību, īpaši tirgotāju interesi. Stratēģiski svarīga nozīme bija Latvijas teritorijai ar reģiona lielāko upi Daugavu, jo pa to varēja nokļūt līdz lielajiem Volgas un Dņepras ūdensceļiem, par kuru kontroli 11.-13.gs. cīnījās visas tirdzniecībā ieinteresētās valstis.
Šie kari prasīja lielus upurus. Krusta kari ienesa izmaiņas reliģiskajos ticējumos.Krusta kari veicināja zemkopības un amatu attīstību.
Baltijas tautām bija jācīnās pret vairākiem ienaidniekiem reizē, jo vienlaikus ar krustnešiem uz Austrumbaltiju pretendēja arī senkrievu kņazi, lai varētu izmantot savā labā izdevīgos ūdens un sauszemes ceļus. Savukārt nesaskaņas pašu Baltijas tautu starpā izraisīja savstarpējus sirojumus kaimiņzemēs. Vietējo tautu turpmāko cīņu pret krustnešiem apgrūtināja 13.gs. noslēgtie līgumi starp krieviem un vāciešiem, kas nozīmēja tirdzniecības ceļu pāriešanu svešzemju tirgotāju rīcībā, nerēķinoties ar pamatiedzīvotāju interesēm.
Izmantotā literatūra
1. Zālītis Frīdis. Latvijas vēsture. Rīga: Zvaigzne, 1991
2. http://www.historia.lv/alfabets/K/kr/krusta_kari/encik/kr_kar_le.htm
3. http://www.historia.lv/alfabets/A/AT/atskanu_hronika/hronikas_teksts/prieksvards.htm