Baltu ciltis. Par senajiem baltiem sauc latviešu, lietuviešu un prūšu senčus, kas dzīvoja pie Baltijas jūras galvenokārt tagadējā Latvijas un Lietuvas teritorijā. Taču apzīmējumu “balti” sāka lietot tikai 1845. gadā. Senie romieši, kas augsti vērtēja dzintaru, ko tie ieguva, tirgojoties ar senajiem baltiem, sauca šos baltus par aistiem. Tomēr mūsu senči sevi nedēvēja ne par aistiem, ne par baltiem, bet dalījās vairākās ciltīs ar dažādiem nosaukumiem. Jau agrajā dzelzs laikmetā pēc atšķirībām materiālajā kultūrā un apbedīšanas veidā iezīmējas vairāki apgabali, kas sakrīt ar 13. gadsimta rakstītajos avotos minēto baltu tautību – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu un Baltijas somu tautību – igauņu, lībiešu teritorijām.
Kurzemes lielākajā daļā dzīvoja rietumlatviešu cilts – kurši. Viņi arī devuši nosaukumu šim Latvijas apgabalam – Kursa, Kurzeme.
Uz austrumiem no kuršiem, Lielupes auglīgajā līdzenumā dzīvoja lepnie un bagātie zemgaļi.
Starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu novadi.
Latgalē un austrumu Vidzemē dzīvoja latgaļi. Latgaļu kaimiņi rietumos bija lībieši, ziemeļos – lībiešiem radniecīgie igauņi, bet austrumos – krievi.
Latvijas ziemeļu novados – ziemeļrietumu Vidzemē un Kurzemes pussalas ziemeļos – dzīvoja somugru tauta, ko sauc par lībiešiem jeb līviem.
Vēlajā dzelzs laikmetā, kad no cilšu apvienībām jau galīgi bija izveidojušās latgaļu, zemgaļu, kuršu, sēļu un lībiešu tautības, saimniecībā par zemes apstrādāšanas galveno rīku kļuva divžuburu spīļarkls ar dzelzs lemešiem. Šaurasmens cirvi nomainīja platasmens cirvis, ar to bija vieglāk nolīst mežu, lai ierīkotu jaunu tīrumu. Pārejot uz pastāvīgu tīrumu apstrādi, radās nepieciešamība tos mēslot, un tas savukārt veicināja lopkopības attīstību. No kultūraugiem cilvēki audzēja miežus, kviešus, ziemas rudzus, prosu, zirņus, pupas, auzas, kaņepes, rāceņus. Labības novākšanā galvenais darbarīks bija sirpis ar stipri izliektu asmeni, bet Rietumlatvijā, kur to nelietoja, – izkapts. Graudus sasmalcināja rokas dzirnās.
Amatniecībā kalēji prata iegūt ne tikai dzelzi, bet arī tēraudu ar dažādu oglekļa sastāvu. Viņu lielo meistarību apliecina dažādo ieroču izgatavošana. Tāpat arī rotkaļi savu māku bija izkopuši līdz pilnībai. Rotas jau darināja masveidā, bet tradīciju iespaidā tās dažādām ciltīm tomēr atšķīrās. Podnieku darbā plaši tika lietota podnieka ripa. Izplatīta bija gludā keramika, mazāk – ar naga iespiedumiem rotātā un spodrinātā keramika. Tālāk attīstījās apģērba gatavošanas māksla, kur galvenie izejmateriāli bija vilna, lini un āda. Linu apstrādei lietoja speciālus koka sukājamos.
Plaši attīstījās tirdzniecība. Par to liecina apbedījumi, kuros kā piedevas atrodami svariņi un atsvariņi.
Kurši. Ne par vienu latviešu seno cilti nav tik daudz ziņu kā par kuršiem, jo cīnoties ar vikingiem – seno skandināvu karotājiem un laupītājiem, kas pāri Baltijas jūrai devās iekarot svešas zemes, kurši paši kļuva par bezbailīgiem jūrniekiem. Kuršu kuģi devās pāri jūrai un uzbruka kā dāņu, tā zviedru krastiem un salām. To viņi darīja, gan lai atriebtos par svešinieku uzbrukumiem, gan lai iegūtu mantu, slavu un godu.
Pie visbiežāk sastopamajām kuršu rotaslietām pieder kaklariņķi. Visvienkāršākie ir no trīs masīvām bronzas stieplēm vīti kaklariņķi, kas divām kārtām apņēma kaklu. Kaklariņķa abi gali vai nu nobeidzās ar ornamentētām cilpiņām, vai bija smaili un notīti ar stiepli. Vīriešiem raksturīgi divkārši kaklariņķi, kas vīti no trim savukārt savītām stieplēm, kas galos savienotas un izbeidzas ar kāsi vienā un cilpu otrā galā. Bez kaklariņķiem nēsātas arī kreļļu kaklarotas, kuras nēsājuši kā vīrieši, tā sievietes. Sastopamas gan stikla, gan uz stieples uzvērtas bronzas krelles, kā arī dzintara krelles. Kurši nēsāja arī rotadatas, kas bija veidotas krustadatu veidā ar plakanām, apaļām ripām. Adatu galvas bieži bija pārklātas ar sudraba platējumu (pārklājumu), bet katras ripas vidū pacēlās konusveida cepurīte. Aproces izpildījuma ziņā ir krāšņākā un visbiežāk atrastā kuršu rotaslieta. Tās bija veidotas gan kā lentveida, gan spirālveida aproces, gan rotātas ar zvērgalvu galiem. Lentveida aproces sievietes nēsāja pat pa 6 – 10 uz vienas rokas. Gredzeni kuršiem ir bijuši ļoti dažādi: spirālgredzeni, gredzeni ar vidusplāksnīti, gredzeni ar paplašinātu priekšpusi, vairoggredzeni un gredzeni ar paresninātu, vītu priekšpusi. Kuršu darinātās saktas tipu un variantu ziņā ir visdaudzveidīgākās rotas no visa kuršu rotaslietu komplekta.
No visiem Latvijas novadiem kuršiem vērojama vislielākā dažādība apbedījumu veidos. Te sastopami gan līdzenie skeletskapi un ugunskapi (ugunskapi veidoti gan sārta paliekas ierokot zemē, gan nogremdējot ūdenī), gan uzkalniņi ar individuālajiem skeletkapiem un ugunskapiem, kā arī apbedījumi akmeņu krāvumu kapos. Šī kapu dažādība lielā mērā izskaidrojama ar to, ka Latvijas teritorijas rietumu daļā gadsimtiem ilgi saskārās etniski atšķirīgas cilšu grupas. Kurzemē visbiežāk sastopamie ir ugunskapi. Parasti tās ir 2 – 3 m2 lielas un DR – ZA vai Z – D orientētas 50 – 70 cm dziļas kapu bedres. Mirušie parasti sadedzināti ārpus kapa bedres un tad kopā ar sadedzinātajiem priekšmetiem mirušā kalcinētie (kalcinēt – karsēt vai apdedzināt, lai panāktu sadalīšanos) kauli novietoti vai sabērti kapa bedrē. Vīriešu kapos līdzi likti zobeni, āvasveida cirvji, uzmavas un iedzītņa šķēpi, laužņi, seglu kāpšļi, izkaptis, dažkārt svariņi un atsvariņi, bet no rotaslietām saktas, aproces, kaklariņķi un gredzeni. Sieviešu kapos bez jau vīriešu kapos sastopamajām rotaslietām vēl atrodamas krelles un važiņas.
Zemgaļi. Auglīgā zeme un tirdzniecība tikai vairoja zemgaļu bagātību. Viss šajā novadā bija varenāks un greznāks nekā citur. Zobeni un dunči garāki, kaujas cirvji smagāki, rotaslietas lielākas un krāšņākas. Kaklariņķiem vien jau bija pieci dažādi veidi, tāpat arī rotadatām. Sastopamas gan greznas rotadatas pārklātas ar sudraba platējumu, gan krustadatas ar tādu galvas rotājumu, kas atgādina ziedlapu. Arī saktas ir diezgan plaši izplatītas, sastopamas gan plāksnessaktas, gan stopasaktas, gan pakavsaktas. No gredzeniem iecienītākie ir bronzas spirālgredzeni un gredzeni ar pamīšus saejošiem galiem un paresninātu, vītu vai tordētu priekšpusi.
Zemgaļu kapulaukiem parasti izraudzītas grantainas vai smilšainas augsnes. Tā kā Zemgalē pauguri sastopami reti, tad kapulauki parasti ne ar ko neatdalās no apkārtnes. Atšķirībā no citiem novadiem Zemgalē ugunskapi ir satopami ļoti reti. Zemgaļu apbedījumi parasti ierakti 25 – 130 cm dziļi pamatzemē; mirušie guldīti ovālās vai taisnstūrveida bedrēs ar noapaļotiem stūriem. Sieviešu apbedījumiem raksturīga ZZR – DDA vai Z – D orientācija, vīriešiem pretēja. Vīriešu kapavietās sastopami šķēpi, naži, cirvji, izkaptis, uzmavas kalti, iemauktu dzelži, pieši, dzeramie ragi. Sieviešu apbedījumos raksturīga piedeva ir kaplis, ko novieto pie kājām, sirpjveida nazis, īlens un parastais nazis. Bieži sastop bronzas krustadatas, važiņu rotas ar piekariņiem un zvārguļiem, kaklariņķus, saktas, spirālaproces, gredzenus.
Latgaļi un sēļi. Tagadējā Vidzeme un Latgale, kur apmetās senie latgaļi, nav tik auglīga kā bagātais Zemgales līdzenums, toties šie novadi pieder pie skaistākajiem Latvijā. Diemžēl latgaļiem nebija lemts dzīvot mierīgi šajā skaistajā zemē. Austrumos latgaļiem bija jāsargā savas robežas no krievu iebrucējiem. Daudz cīņu vajadzēja izcīnīt ar somugru ciltīm – igauņiem un lībiešiem. Arī radniecīgie leiši cauri sēļu zemei pa laikam devās sirot latgaļu novados.
Latgaļu un sēļu kapulauku apbedījumu inventāros un dzīvesvietu kultūras slānī bagātīgi atrastas rotas. Spriežot pēc formas un ornamenta, tās galvenokārt ir vietējo amatnieku darinājums. Praktiskām vajadzībām (tērpa saspraušanai) un rotājumiem ļoti daudz izmantotas pakavsaktas. Tās bijušas daudzveidīgas gan gala, gan loka izveidojuma ziņā. Visbiežāk sastopamas pakavsaktas ar atrotītiem vai spirālē satītiem galiem, diezgan bieži to galus rotā stilizētas zvērgalvas vai magoņgalvas. Latgaļu un sēļu sievietēm raksturīga rota ir spirāļu lentveida vainags, kura piecrindu spirālīšu posmu nodala četrstūrainas skārda starpplāksnītes ar iespiestu ornamentu. Pazīstams ir arī grīstes [vairāku pavedienu vijums] vainags, kuru veido vai nu vienkārtīgs, vai vairākkārtīgs uz vilnas dzīpariem uzvērtu bronzas rievota skārda caurulīšu vērums. Kā īpatnēja latgaļu un sēļu sieviešu tērpa sastāvdaļa ir ar bronzas gredzentiņiem un spirālītēm rotāta villaine. Pie parastajām sieviešu rotām Austrumlatvijā pieder kaklariņķis. Izteikti latgaliska un sēliska ir kaklariņķu forma ar noplacinātiem galiem un rombveida ornamentu, kā arī ar piekārtām mēlītēm vai zvārgulīšiem (metāla plāksnītes, kas kustoties skan). Mazāk iecienītas ir kreļļu kaklarotas. Daudz plašāk par stikla krellēm kaklarotām izmantoti kauri gliemežvāki (kauri gliemežvāki – rotas lieta un maiņas līdzeklis. Kauri gliemezis mīt Indijas un Klusā okeāna tropiskajā daļā). No gredzeniem visizplatītākie ir bronzas spirālgredzeni, kas veidoti no apaļas stieples, un kam piekārtas trapecveida mēlītes. Austrumlatvijai raksturīgs gredzens ir ar vidusplāksnīti, ko rotā saulītes, trīsstūra vai lāsītes ornaments. Sastopami arī gredzeni ar krāsaina stikla acīm. Tāpat Austrumlatvijai raksturīgas bagāti ornamentētas jostas, kas sastopamas tikai vīriešu kapos. Ādas jostas, kas parasti darinātas no ādas sloksnes, aplokot to ap lūkiem, savienojuma vietās, kas atradās jostas ārpusē, viscaur apkaltas ar bronzas plāksnītēm. Greznākām jostām četrstūraini vai trapecveida apkalumi apņem jostu no abām pusēm; apkalumu cilpiņās iekārti riņķīši, kam savukārt piekārti gan zvārgulīši, gan trapecveida piekari. Gala apkalumi ornamentēti ar trīsstūriem un saulītēm.
Latgaļu apdzīvotajā teritorijā sastopami divējādi kapulauki – līdzenie un uzkalniņu kapulauki. Līdzenajos kapulaukos mirušie glabāti zemē ieraktās četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs. Mirušie reti kad sadedzināti. Tie guldīti izstieptā stāvoklī uz muguras, rokas visbiežāk noliktas uz krūtīm, dažkārt viena roka saliekta elkonī un pacelta pret galvu, otra nolikta pāri jostasvietai. Mirušie guldīti kapā savos svētku tērpos un rotās, vīrieši ar ieročiem un darbarīkiem. Kapa bedru pildījumā bieži novērotas sīkas oglītes, kas izskaidrojamas ar bēru ceremonijām; tāpat ar bēru rituālu saistītiem ticējumiem izskaidrojama paparžu likšana sieviešu apbedījumu pagalvī. Mirušie guldīti uz dēļu paklāja vai vienkoča (dobtos) šķirstos. Latgaļu mirušajiem reti tika doti līdzi darba rīki, arī māla podiņš ar ēdienu nav likts. Latgaļu vīrieši tika apbedīti ar galvu A, sievietes – ar galvu R virzienā. Latgaļu uzkalniņu kapos katrā uzkalniņā guldīts viens, reti divi mirušie. Mirušā apbedīšanai izrakta 50 – 70 cm dziļa kapa bedre, kurā guldīts mirušais. Pēc kapa bedres aizbēršanas pāri apbedījumam uzbērts smilšu uzkalniņš. Uzkalniņi veidoti pusmetra augstumā puslodveida formā. To diametrs 4 – 7 m. Uzkalniņa uzbēršanai zeme ņemta no tuvākās apkārtnes, tādēļ ap uzkalniņu novērots it kā grāvītis. Ārējā uzkalniņa forma ir vienīgā iezīme, kas atšķir līdzenos kapulaukus no uzkalniņu kapulaukiem. Arī uzkalniņu kapos vīriešu un sieviešu apbedījumiem ir R – A un A – R pretējā orientācija, tāpat vienādas ir arī līdzi dotās senlietas.
Sēļu apdzīvotajā teritorijā, tāpat kā latgaļiem ir pazīstami divējādi apbedīšanas veidi – līdzenajos un uzkalniņu kapulaukos. Līdzenajos kapulaukos mirušie guldīti 15 – 40 cm dziļumā A -R (vīrieši) un R – A (sievietes) virzienā. Sievietēm līdzi dotas rotaslietas pilnīgi tāda paša veida kādas sastop sieviešu kapos visā latgaļu apdzīvotajā teritorijā. Vīriešu apbedījumiem raksturīga piedeva ir iedzītņa šķēpi un pat kājgalī atrasta dzelzs bulta, kas latgaļu vīriešu kapos novērota ļoti reti. Sēļu uzkalniņkapu uzkalniņu diametrs svārstās no 6 līdz 10 m, bet augstums no 0,6 līdz 2 m. Mirušie guldīti līdz 70 cm dziļās četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs, lielākoties vienkoča šķirstos. Pāri apbedījumam uzbērts smilšu kalniņš. Apbedīto orientācijā stingri ievērota dzimumu pretēja orientācija, kāda raksturīga latgaļu kapulaukiem. Tāpat arī rotu formas ir tādas, kādas raksturīgas latgaļu materiālajai kultūrai. Raksturīga piedeva sēļu kapulauku sieviešu apbedījumiem ir darba rīki. Sastopami sirpji, īleni, dzirkles, naži, kas novietoti kaudzītē kapa kājgalī. Vīriešu apbedījumos novērojamas tādas pašas rotu un tērpu piederumu formas, kādas pazīstamas latgaļu materiālajā kultūrā.
Lībieši. Pēc arheoloģiskā materiāla 10. – 13. gs. nodalāmi pieci lībiešu novadi: Ziemeļkurzeme, Daugavas novads, Turaida (Gaujas lībieši), Metsepole un Idumeja. Visblīvāk apdzīvoti bijuši Daugavas un Gaujas lībiešu novadi. Daugavas lībieši aizņēma teritoriju gar Daugavu no Rīgas līča līdz Aizkrauklei, kur lielākais apdzīvoto vietu daudzums bija rajonā no Salaspils līdz Ikšķilei. Gaujas lībiešu pilskalni un kapulauki koncentrējās šaurā teritorijā ap tagadējo Siguldu, Krimuldu un Turaidu.
Lībieši nodarbojās galvenokārt ar zemkopību un lopkopību, tāpat arī apģērba darināšanai nepieciešamās izejvielas (lini un vilna) tika ražotas uz vietas. Labi attīstīta bija amatniecība, īpaši metālapstrāde – gan ieroču un darbarīku, gan arī rotu izgatavošana. Dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas, bronzas un sudraba rotas gatavoja no ievesta materiāla. Lībieši veiksmīgi nodarbojās arī ar tirdzniecību, ko veicināja ģeogrāfiski izdevīgā situācija pie svarīgiem ūdensceļiem – Baltijas jūras, Daugavas un Gaujas.
No rotām lībieši visvairāk bija iecienījuši dažādus piekariņus. Tie bija gan apaļi, gan krustveida, gan zvārgulīšu veidā. Diezgan plaši lībieši kā piekariņus nēsājuši dažādus miniatūrus darba un iedzīves priekšmetus, piemēram, bronzas un dzintara cirvīšus. Kā piekariņus nēsāja arī dažāda tipa karotītes, slēdzenītes, adatu kārbiņas, stilizētas ķemmītes. Visā lībiešu teritorijā kā piekariņš parasti nēsāts lāča zobs. Kaklariņķus lībieši nebija tā iecienījuši kā baltu ciltis, jo lībieši kaklarotām vairāk izmantoja stikla krelles un dažādus piekariņus. Krelles pēc krāsas un formas bija ļoti dažādas, visbiežāk sastopamās bija gredzenveida zilās stikla krelles un apsudrabotas vai apzeltītas stikla krelles. Lībieši bija iecienījuši arī aproces. Tās visbiežāk bija dobas ar sašaurinātiem galiem un reljefu (izliektu, ar izcilni) valnīti. Aproces darināja no plāna skārda, retāk no sudraba. Kā liecina arheoloģisko izrakumu materiāls, lībieši nēsājuši arī dažāda tipa gredzenus. Plaši sastopami gredzeni ar paplašinātu, ornamentētu priekšpusi, iemīļoti bija bronzas, retāk sudraba spirālgredzeni. Visā lībiešu teritorijā sastopami bronzas gredzeni, kas darināti no bronzas plāksnītes ar šķeltiem, spirālēs savītiem galiem. Lībiešu saktas ir visai dažādas. Kurzemes lībiešu teritorijā galvenokārt izplatīti tie paši pakavsaktu tipi, kādi raksturīgi kuršiem – pakavsaktas ar magoņgalvu un daudzskaldņainiem galiem. No skandināviskajiem pirmparaugiem pārveidotās bruņurupuču saktas plaši sastopamas Daugavas un Gaujas lībiešu teritorijā. Bruņurupuču saktām raksturīgs stilizēts augu ornaments, un tās parasti nēsāja pa divām (uz katra pleca pa vienai), ar caurumotiem važturiem un bagātām važiņām kopā ar daudzveidīgiem piekariņiem.
Saviem mirušajiem lībieši veidoja kapulaukus ciemu, upju vai ezeru tuvumā. Pēc ārējā veida izdalāmas divas atšķirīgas lībiešu kapulauku grupas: līdzenie un uzkalniņu kapulauki. Līdzenajos kapulaukos sastopami skelet- un ugunskapi. Ugunskapiem tika izrakta 30 – 50 cm dziļa bedrīte, ap 50 cm diametrā, kurā sabērti ārpus kapa sadedzinātā mirušā kauli, ogles, pelni un kopā ar to dedzinātās senlietas. Skeletkapi ierakti dziļāk, visbiežāk 40 – 70 cm dziļi. Vairākos Daugavas un Kurzemes lībiešu līdzenajos kapulaukos sastopami akmeņu krāvumi un iežogi. Visbiežāk atsegti tikai iežogi – atsevišķi vidēja lieluma akmeņi vairāk vai mazāk regulārā rindā kā balsti nolikti aiz mirušā galvas, pie kājām vai sānos; sastopami arī blīvi vairāku kārtu akmeņu krāvumi virs mirušā.
Lībiešu mirušie guldīti šķirstos. Senākajos apbedījumos izmantoti bluķu šķirsti, vēlāk sāka ieviesties nagloti dēļu šķirsti. Bieži sastopami aiz mirušā galvas novietoti māla trauki, kuros, jādomā, likts ēdiens. Tāpat arī mirušajam upurēts kāds dzīvnieks, visbiežāk suns. Mirušie saskaņā ar tradīciju guldīti svētku tērpā ar rotām, ieročiem un darba rīkiem. Sieviešu rotu komplektā bez kaklariņķiem, aprocēm un gredzeniem ir lībietēm raksturīgā važiņu krūšu rota, stikla kreļļu un dažādu piekariņu kaklarotas. Vīriešu kapos likts cirvis, viens vai divi šķēpi, šķiltavas ar kramu, nazis un gandrīz ikvienam arī dzintara piekars – amulets, kas bijis piestiprināts pie apģērba.
Uzkalniņu kapulauki vairāk raksturīgi Gaujas lībiešiem, tomēr arī Daugavas lībiešu apdzīvotajās vietās tādi ir bijuši. Kapu uzkalniņi ir līdz 150 cm augsti un 6 – 10 m diametrā. Uzkalniņā apbedīts viens, retāk divi mirušie, kas orientēti ar galvu ziemeļu virzienā. Pie galvas vai kājām novietots māla trauks, kā arī pie dažiem apbedījumiem atrasts suņa skelets. Mirušie galvenokārt apbedīti nesadedzināti; ugunskapi satopami reti.
Apmetnes veidošanai senie balti visbiežāk izvēlējās atsevišķi stāvošus, grūti pieejamus kalnus, divām gravām norobežotus augstienes stūrus, paugurus ar abpus stāvām nogāzēm, kā arī salas un sēkļus ezeros. Šos dabīgos aizsargšķēršļus papildināja, uzberot zemes vaļņus, izrokot aizsarggrāvjus, uzceļot koka aizsargsienas. Nocietinājumu norobežotajā vietā tika celtas koka dzīvojamās un saimniecības ēkas. Nocietinātās dzīvesvietas laika gaitā kļuva sarežģītākas un pilnveidojās. Pilskalna iedzīvotāju skaits pieauga, bet aiz nocietinājuma vieta bija ierobežota, tādēļ daļa cilvēku savu dzīvesvietu iekārtoja apmetnē pilskalna pakājē. Briesmu gadījumā viņi varēja uzkāpt augšā pilskalnā un tur paslēpties. Vairākas no šādām nocietinātām apmetnēm vēlāk izauga visai lielas, aizņemot pat vairāk nekā 10 ha lielu platību un pamazām pārvēršoties par agrīnajām pilsētām.
LATVIEŠU MITOLOĢIJA
Gan arheoloģiskie materiāli, gan senās hronikas, dažādi svešzemju ceļotāju apraksti un noslēpumiem apvītas teikas vēstī par svētām birzīm, kokiem, kalniem, akmeņiem un avotiem. Senie ļaudis brīnumainu nozīmi bieži piešķīruši tām vietām un augiem, kas ar kaut ko īpašu atšķīrušies no apkārtnes, piemēram, ar apbrīnojamu auglību vai augu dažādību. Šādas vietas par svētnīcām padarīja ticība, ka tur mājo auglības un dzīvības spēks vai arī mīt dabas gari un auglības dievības. Svētnīcas (kulta vietas) bija arī lieli koki (Elkaliepa, Svētozols), meži, kalni (Dieviņkalns) un klintis, gravas, akmeņi un akmens krāvumi, ezeri (Svētezers), upes, avoti (Svētavots), purvi, alas, pļavas. Tāpat par svētvietām uzskatāmas rijas, pirtis un citas vietas, kurās sētas ļaudis godināja un mieloja savus veļus. Reta bija sēta, pie kuras neauga vismaz viens svētais ozols vai liepa. Spriežot pēc dainām, senajiem latviešiem bija arī kopīga svētvieta, un tā bija Daugava – Daugaviņa māmuliņa, Latvijas likteņupe. Daugavu godāja ne vien tās krastu ļaudis, bet arī visi novadi, kas no tās atradās atstatu, jo Daugava netika turēta par parastu upi, bet par kaut ko vairāk.
Dievi. Mūsu senči dzīvoja saskaņā ar Dabas (Dieva) likumiem, viņi zināja, ka dabā eksistē ne tikai acīm redzamais un rokām taustāmais, bet pastāv arī dažādi spēki (dievības, gari), kas pār to visu valda un kam katram ir sava noteikta vieta un pienākumi. No visām dievībām augstākā ir Dievs.
Dievs. Kā galvenajai dievībai visās reliģijās, tā arī Dievam latviešu senreliģijā piemīt radītāja funkcija. Dievs ir visa esošā sākums, avots, tēvs. Dievs ir Zemes un visa uz Zemes esošā radītājs, tāpat Dievs kopā ar Laimu lemj cilvēku likteņus. Latviskajā uztverē Dievs ir visai līdzīgs cilvēkiem, viņš domā, runā, staigā, darbojas, strādā.
Senie latvieši Dievu un debesis izpratuši kā vienu apvienotu jēdzienu, tāpēc arī tēlotājā rakstā Dievu un debesis apzīmē viena un tā pati zīme – vienādsānu trīsstūris ar 90° leņķi augšā, kas izskatā līdzīga jumtam un simbolizē debesis kā pasaules jumtu.
Laima latviešu mitoloģijā pārstāv īpašu dievību grupu – likteņdievības. Līdzīgi Laimai likteni lemj arī Dēkla un Kārta. Laima kā likteņa lēmēja ir atbildīga par trim galvenajiem cilvēka dzīves rituma krustpunktiem: dzimšanu, precībām un nāvi. Laimas lēmumam pakļauts gan cilvēka ārējais izskats, augums, gan raksturs, gan viss cilvēka mūžs, īpaši – iziešana un dzīve tautās. Turklāt – Laimas liktais nav atceļams, lemtais nav pārgrozāms; pat pašas Laimas spēkos nav mainīt reiz nolemto.
Laimas zīmi simbolizē slotiņa vai skujiņa.
Māra pārstāv materiālo pasauli pretstatā Dievam, kas savukārt ir pārstāvis garīgajai pasaulei. Visa dzīvība, dzīvnieki un stādi ir Māras ziņā. It sevišķi Māra rūpējas par govīm, viņa ir to labvēle un aizstāve. Tā kā Māras pārziņā ir daudz pienākumu, tad arī Mārai doti vairāki nosaukumi, kas mainās atkarībā no vides, kurā viņa darbojas. Bieži Māra uzrunāta gan par Zemes māti, Jūras māti, Ūdens māti, gan par Meža māti.
Māras zīme ir krusts, latviešu tautā labi pazīstamais krustukrusts. Tas ir taisns krusts, kam visi četri gali vēlreiz pārkrustoti.
Mārai – Zemes mātei ir raksturīgi divi simboli – taisna, līmeniska svītra un trīsstūris ar leņķa stūri uz leju.
Māru kā Jūras māti un Ūdens māti simbolizē līkloča zīme.
Jumis latviešu mitoloģijā pazīstams kā druvu dievība, arī kā nozīmīgs dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un auglības simbols. Ar Jumi apzīmē arī vienā pārī saaugušus divus augus, piemēram, divus kopā saaugušus riekstus vai divas vārpas uz viena stiebra.
Ievērojot šo pāra principu, arī grafiski Jumja zīme atgādina divus sakrustotus kāsīšus.
Dievības. Reizē ar likteņa lēmējiem dieviem un auglības dieviem senie latvieši pielūdza dabas dievības – Sauli, Mēnesi, zvaigznes, Pērkonu. Dabas parādības dievināja, pielūdza un bijāja, jo no tām bija atkarīga cilvēku dzīvotspēja. Par dabasspēku dievināšanu liecina senie rotājuma elementi kulta akmeņos, kapu piedevās, rotu ornamentācijā, kur kā iecienītākie rotājuma elementi redzami Saules un Mēness simboli. Dabas parādību pielūgsme atspoguļojas arī dažādu piekariņu – amuletu nēsāšanā. Piemēram, bijībā pret Pērkonu nēsāti tā simboli – cirvīši.
Debesu sēta. Latviešu senās reliģijas vēsturē jau kopš pašiem sākumiem nepārvērtējama loma ir debesīm. Senie latvieši Dievu un Debesis izprata kā vienu veselumu, Dieva pielūgšana nozīmēja to pašu, ko Debesu pielūgšana. Dievs un Debesu tēvs ir viens un tas pats, tāpat kā Dieva valstība un Debesu valstība. Debesu sētā kopā ar Dievu mita arī Saule, zvaigznes un Mēness, kurus gan pielūdza, gan pēc tiem orientējās telpā un laikā. Debesis vērodami, senie latvieši varēja spriest kā par darāmajiem darbiem, tā par svinamiem svētkiem.
Saule latviešu mitoloģijā ir dabas dievību galvenais tēls. Saule ir mūžīgās kustības un dzīvības simbols, visa redzētāja un zinātāja. Tās ietekmes lokā atrodas gan Mēness un zvaigžņu sistēma, gan visa dzīvā radība uz zemes. Dainās Saule nereti nolikta līdzās mātei, tā ir sildītāja un žēlotāja, dzīvības uzturētāja. Tāpat dainās apdziedāta Saules plašā radu saime – Saules tēvs, Saules māte, Saules māsas, Saules brāļi, Saules bērni, Saules dēli, Saules vedeklas, arī Saules kalponītes.
Grafiski visvienkāršākā Saules zīme ir aplis, tomēr parasti Saules zīme ir kuplināta kā daudzstūris, kur izšķiramas divas galvenās grupas: astoņlapu rozetes apaļais veidojums, kas ir vislabāk pazīstamā Saules zīme un četrstūrainās Saules zīmes.
Saules meitas. Izdodama meitas pie vīra, Saule tiek rados gandrīz vai ar visiem saviem debesu un padebešu kaimiņiem. Saules meitu tīkotāju un precētāju vidū ir gan Auseklis un Ausekļa dēli, gan Mēness un Mēness dēli, gan Vējš un Vēja dēli, gan Pērkons un Pērkona dēli.
Mēness ir Saules vīrs un ļaužu sargātājs un palīdzētājs nakts gaitās un darbos. Senie latvieši pret Mēnesi izjuta tādu pašu bijību kā pret Sauli, jo Mēness griežu nozīme bija ļoti svarīga gan laika paredzēšanā, gan darbu plānošanā. Senie latvieši mēdza vai katru savu darbu saskaņot ar Mēness kalendāru. Bija jāzina, kādā Mēnesī (jaunā vai vecā) sēt, kādā stādīt, kādā cirst kokus.
Grafiski visvienkāršākā Mēness zīme ir vienādmalu 90? leņķis. Bieži sastopama Mēness zīme, kas veidota no divām 90? leņķī savienotām zīmēm.
Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Dieviņu, Debesu kalēju un Veco tēvu. Tā kā negaisa laikā ar Pērkonu saistās vairākas darbības, tad latviešu mitoloģija viņu apveltījusi ar tik plašu ģimeni, kādas nav nevienam citam mītiskam tēlam. Viņam ir pieci, seši vai deviņi dēli, kas spēra, rūca, zibināja, cits laida migliņu. Meitas un māte pin sietus un sijā smalkus lietus, bet vedekliņa augstu vien ducināja. Pats Pērkons braukā ducinādams, zibšņus mētādams, ozoliņus skaldīdams. Sava vieta pērkonam ir arī latviešu kalendārā, gan mazāka nekā Saulei. Ja Saulei latvieši veltī visus savus saulgriežu (ziemas un vasaras, pavasara un rudens) svētkus, tad Pērkonam ir tikai viena diena – Pēterdiena (29. jūnijs).
Veļu kults. Latviešu mitoloģiju veido arī mītiskas būtnes, kuras vieno naidīga, kaitnieciska attieksme pret cilvēkiem, lai gan senie latvieši ticēja arī labajiem velīšiem – mirušo tuvinieku gariem. Tomēr cilvēkiem naidīgās būtnes (vadātāji, lietuvēni, raganas) parasti bīstamas kļūst tikai noteiktā, to darbībai atļautā laikā – dienvidū vai pusnaktī līdz gaiļu dziedājumam, un vietā – krustcelēs, uz tilta, mežā, purvā, kapsētā, rijā, pirtī. Dažāds ir arī izskats, kādā šīs ļaunās būtnes parādās.
Vadātājs ir ļaunais gars, kas cilvēkus maldina lielāko tiesu pa mežiem, dažkārt arī gluži klajā laukā, neļaujot atrast ceļu pat zināmā vietā. Vadātājs mēdz parādīties dažādu dzīvnieku izskatā, retumis nav vispār redzams.
Lietuvēns saistīts ar cilvēku un mājlopu neveselību. Cilvēkam, kam guļot apgrūtināta elpošana vai sirdsdarbība, liekas, ka viņam uz krūtīm uzgulstas kāds kustonis vai cilvēks un sāk to tā spiest vai žņaugt, ka viņš vairs nespēj ne kādu locekli kustināt, ne parunāt. Lietuvēns vainīgs arī tad, ja stallī no rīta zirgs vai govs slapji nosvīduši. Aizsargāties no Lietuvēna var, uzvelkot uz durvīm Lietuvēna krustu vai aizspraužot pīlādža zaru.
Velns latviešu mitoloģijā ir viens no sarežģītākajiem tēliem., jo latviešu folklorā Velns attēlots trijos dažādos skatījumos. Pirmkārt, Velns rādīts kā Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos, arī kā tuvs Dieva kaimiņš. Starp šiem abiem personāžiem vēl nav krasu pretešķību. Otrkārt, Velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieku ikdienas gaitās. Arī šeit Velna ļaunums vēl nav visaptverošs, tas drīzāk saistīts ar noteiktu vietu un sadzīves jomu. Šādu Velnu cilvēks var pārspēt ar savu atjautību un drosmi. Treškārt, Velns ir neierobežota ļaunuma iemiesojums, visās cilvēka sadzīves jomās sastopams spēks, pilnīgs pretstats Dievam. Šis Velna attēlojums lielā mērā radies kristietības ietekmē. Pasakās, teikās un nostāstos Velnam piedēvētās īpašības nereti ir savstarpēji savijušās – Velna milzu fiziskais spēks, kā arī vientiesība un muļķība nereti rodama kopā ar spilgti izteiktu ļaunumu un viltību. Velns gan apgrūtina, maldina un muļķo cilvēku, taču beigās izrādās, ka cilvēki arvien ir pārāki par Velnu izdomā un atjautā.
Ragana latviešiem pirmām kārtām ir piena ragana, kas izslauc citiem govis, vāc rasu no lauka un to nodzenā zināmos rītos, apskauž citiem lopus, lai svētība būtu pašām. Raganas sevišķi darbojas Jāņu naktī, bet ir arī citas noteiktas dienas, kad no tām sargā kūti. Viņām ir arī savi kalpi, piena nesēji, ko tās baro. Raganas var dzīvot gan mājās, gan mežā, gan staigāt, gan skriet pa gaisu, būt redzamas un neredzamas.
Burvji, zīlnieki un spīganas (raganas) senajiem latviešiem bija kā starpnieki starp cilvēku un garu valsti. Viņu pārdabiskais spēks pa daļai bija pašu iedomāts, pa daļai ļaužu māņticības piešķirts. Ļaudis nereti griezās pie viņiem pēc palīdzības, jo ticēja, ka ar savu pārdabisko spēku burvji spēj saukt labos garus palīgā un apmierināt ļaunos garus. Tā kā visas slimības, pēc tautas domām, cēlās no ļauniem gariem, tad katrs tāds Burvis bija arī dziedētājs. Dziedēšana bija cīņa pret ļauniem gariem, kas tika veikta ar burvībām, bet nebija sveši arī citi līdzekļi, piemēram, zāļošana, izmežģītu kaulu iegrozīšana, lauztu kaulu siešana.
Mūsdienās savu ceļu uz latviskā Dieva atskārsmi palīdz atrast dievturi. Latviešu dievestības pamatā ir mūsu senču attīstīta un izkopta, dainās saglabāta atskārsme par Dievu. Tādējādi visas mūsdienu latviešu dievestības atziņas smeltas senajā tautiskajā mantojumā. Šīs atziņas XX gadsimta sākumā izpētīja, sakopoja un sakārtoja Ernests Brastiņš, tā sniedzot latviskās dievestības šodienīgu izkārtojumu, ko nosauca par dievturību.
Salīdzinot dažādus mitoloģijas vārdus indoeiropiešu pirmvalodā atklājies, ka tie pēc savas izcelsmes ir ļoti līdzīgi. Piemēram, indoeiropiešu pirmvalodā visizplatītākais vārds Dieva apzīmēšanai bija deiuos; no tā cēlies sanskrita dēvas, lietuviešu dievas, latviešu dievs, latīņu deus, ģermāņu teiuaz. To visu apsverot var secināt, ka latviešu mitoloģijas saknes rodamas jau seno indoeiropiešu mitoloģijā. Latviešu mitoloģija, kā zināms, veidojusies no seno baltu tautu mitoloģijas, savukārt baltu mitoloģija cēlusies no indoeiropiešu pirmtautu mītiem.
LATVIEŠU TRADĪCIJAS GADSKĀRTU RITMOS
Gadskārta apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību, kas noteiktā kārtībā atkārtojas katru gadu. Šo notikumu pamatā ir noteiktas pārmaiņas dabā. Zemei gada laikā apritot ap Sauli izšķirami četri svarīgi notikumi, ko apzīmē ar saulgriežiem:
ziemā – ziemas saulgrieži, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā,
vasarā – vasaras saulgrieži, kad diena ir visgarākā un nakts visīsākā,
rudenī un pavasarī – diena un nakts ir vienādā garumā.
Katrs ceturksnis, sakrītot ar klimatiskām pārmaiņām dabā, tiek sadalīts uz pusēm, līdz ar to viena gada laikā Zemes ritējumā ap Sauli izdalās astoņi notikumi, kurus latvieši atzīmē kā svētku dienas. Senie latvieši nepazina vārdu “svētki”, viņi pazina “laikus”, galvenokārt saulgriežus, ko atzīmēja pat vairākas dienas pēc kārtas. Šie laiki ir: Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Jēkabi, Miķeļi, Mārtiņi un Ziemassvētki. Visi šie laiki tika atzīmēti un svinēti katrs savādāk, katrs ar savām tradīcijām, kas bija domātas ļaužu priekam. Savukārt laiku tradīcijas saistās ar rituāliem, kas bija vērsti uz Saules spēka stiprināšanu, auglības vairošanu un aizsardzībai pret ļaunajiem spēkiem.
Meteņus svinēja vidū starp Ziemassvētkiem un Lieldienām. Tādā kārtā Metenis iezīmēja ne tikai pusceļu saulei no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām, bet arī vienu darbu beigšanu un citu sākšanu. Pēc tradīcijas līdz Metenim bija jābeidz vērpt linus un jāsāk aust. Tāpat Meteņa dienā vajadzēja pirmos mēslus uz tīrumu vest. Galvenā Meteņu dienas izdarība bija vizināšanās vai nu no kalna, vai ar zirgu, lai augtu gari lini. Meteņus arī uzskatīja par īpašu laiku, kad ar maģisku darbību varēja ietekmēt notikumus savā labā, kā arī nodarboties ar zīlēšanu un laika pareģošanu. Meteņos saule vēl ir veļu pusē, tāpēc pirms maltītes saimnieks neaizmirsa pacienāt arī veļus. Meteņos galvenais ēdiens bija cūkas gaļa un nogrūsti mieži. Šo ēdienu dažādos novados pagatavo dažādi, un tam ir arī atšķirīgi nosaukumi: grūdenis, zīdenis, koča, kūķis, ķūķis. Tāpat Meteņos vēl parasti cepa pīrāgus, bez tam vēl īpašu Meteņa maizi jeb tīteni.
Lieldienas pēc senā senču Mēness – Saules kalendāra iezīmē pavasara punktu, kad diena kļūst garāka par nakti, un tās iznāk devītajā (piecdienu) nedēļā pēc Meteņiem. Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētkus svin trīs, reizēm četras dienas. Lieldienās, saulei lecot un rietot, tās ēna iet pa vienu līniju virzienā rietumi – austrumi. Šo līniju sauc par Saules taku un dabā to iezīmē Lieldienu rītā pret sauli tekošs strauts. Senie latvieši šim strautam piedēvēja maģisku, veselību un skaistumu vairojošu spēku. Lieldienas bija lieli svētki, kaimiņi gāja viens pie otra un izpēra cits citu auglības veicināšanai, izpēra arī lopus un pat bites. Tā kā senajos mītos ola simbolizē sauli, tad Lieldienās izpaudās senais olas kults, kurā ola ir dzīvības nesēja. Lieldienās olas ne tikai ēda, bet arī krāsoja, mainīja, dāvināja, ar olām atpirkās no pērējiem. Meitas deva puišiem olas par šūpoļu kāršanu un šūpošanu. Šūpoļu kāršana un šūpošanās, līdzīgi kā lēkšana, griešanās, mīdīšana, pēršana un dancošana piederēja pie darbībām, kas veicina auglību. Tāpat mūsu senči ticēja, ka Lieldienu rītam piemīt īpašs spēks un burvība, tāpēc arī Lieldienās būrās, zīlēja un pareģoja laiku.
Ūsiņa diena pēc senā Saules kalendāra svētāma vidū starp Lieldienām un Jāņiem, devītajā (piecdienu) nedēļā pēc Lieldienām. Ūsiņš mītos jāj pa dzintara kalnu un to nes kumeļš – laiks. Noteiktā laikā viņš nonāk noteiktā vietā – Ūsiņa dienā. Ūsiņa vārds saistās ar pavasari, viņš atnes kokiem lapas, bet rudenī Mārtiņš tās aiznes. Tāpat Ūsiņš ir arī zirgu, govju un bišu aizgādnis.
Jāņi iezīmēja vasaras saulgriežus, un tos svētīja desmitajā nedēļā pēc Ūsiņiem. Tā kā Jāņos Saule nonāk Debesu kalna visaugstākajā punktā, tad Jānis mītos kļuva par vidutāju starp kosmisko (Dieva) pasauli un Zemes (cilvēku) pasauli, tādēļ arī dainās Jānis tiek saukts par Dieva dēlu. Jāņos aktivizējas kā labie, tā ļaunie spēki. Visas Jāņu rituālās darbības ir saistītas ar labo, auglību veicinošo spēku piesaistīšanu un ļauno spēku atvairīšanu. Tāda pati nozīme ir mājas un sētas sakopšanai un pušķošanai, svētku mielasta gatavošanai. Jāņu mielastam – sieram un alum – piedēvē mītisku spēku, kas nes svētību mājās. Visai Jāņu dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. Ja ziemā kaimiņus apciemo ķekatas, tad Jāņos to dara Jāņa bērni, kas līgodami iet no mājas uz māju. Līgošanai piedēvē maģisku spēku, kas veicina auglību un svētību visai dzīvai radībai – kā augiem, tā dzīvniekiem un cilvēkiem. Arī burvju, raganu un skauģu darbībai Jāņi ir īstais laiks. Senie latvieši ticēja, ka Jāņu nakti raganas staigā apkārt un atrauj govīm pienu, tādēļ Jāņu vakarā, kad lopi bija sadzīti laidarā un laidara vārti aiztaisīti, tos aizsēja ar nātrēm. Arī virs vārtiem un vārtu stabiem uzsprauda nātres, visus laidara celiņus nokaisīja ar dadžiem un usnēm, tad raganas nevarēja tikt pie lopiem. Tā kā Jāņu naktij piedēvēja maģisku spēku, tad Jāņos arī zīlēja nākotni, vēroja dabu un pareģoja nākamos laika apstākļus.
Jēkaba diena ir starp Jāņiem (vasaras saulgriežiem) un Miķeļiem (rudens punktu), desmit piecdienu nedēļas pēc Jāņiem. Jēkabi, tāpat kā citi Saules kalendāra svētki, iezīmē viena darba cēliena beigas un jauna sākšanos. Ap Jēkabiem nāk rudzi pļaujami, ar tiem tad arī sākas labības novākšana; beidzas siena laiks. Tiek uzskatīts, ka laukos un dārzos viss briest un gatavojas līdz Jēkabiem, pēc tam var sākt vērtēt jauno ražu. Jēkabos pirmo reizi sāk domāt par rudeni – pēc Jēkaba dienas laika vērojumiem, var pareģot laika apstākļus visam rudenim.
Miķeļi Saules kalendārā iezīmē rudens punktu, tie ir devītajā piecdienu nedēļā pēc Jēkabiem. Miķeļos Saule ieiet mītiskajā Jūrā, kas reizē ir arī Veļu valsts. No šīs dienas sākas Veļu laiks, kas ilgst līdz pat Mārtiņiem. Senie latvieši uzskatīja, ka līdz Miķeļiem jāpabeidz visi lauka darbi, jo tad ziemai vārti vaļā. Miķeļos rīko svētku maltīti. Pirms tās saimnieks nekad neaizmirsa pacienāt mājas gariņus un veļus. Tos cienāja vai nu pateicībā par izaugušo ražu, vai tiem pielabinoties, lai gariņi nenodara ko ļaunu. Miķeļos, kā katros svētkos, aktivizējās dažādi burvestības spēki, tos varēja izmantot, dzenot no mājas ārā nevēlamus kustoņus: kukaiņus, peles, žurkas. Tāpat arī meitas līdz Miķeļiem gaidījušas preciniekus, jo pēc tam vairs precinieki nejājuši, tad bija jāgaida līdz citam rudenim. Pēc Miķeļiem spriež par nākamo ziemu, arī pavasari, vasaru. Vēro lietu, miglu, vēju, sauli. Skatās pēc koku lapām – ir vai nav nobirušas.
Mārtiņi Saules kalendārā ir vidū starp Miķeļiem un Ziemassvētkiem, devītajā piecdienu nedēļā pēc Miķeļiem. Lai gan pirmās ziemas pazīmes vērojamas jau Miķeļos, tomēr tā īsti ziema sevi piesaka Mārtiņos, jo tad kokiem lapas nobirušas, lauki nokopti, zeme aparta, ganu un pieguļas laiks beidzies. Tāpat arī Veļu laiks beidzies, kas sācies Miķeļos. Mārtiņos parasti sākās masku gājieni, kas beidzās Meteņos vai Pelnu dienā. Maskās gājuši izpriecas un auglības dēļ, jo rituālā pēršana, lēkšana, mīdīšana, dancošana, dziedāšana, ēšana nesusi svētību mājai, devusi cilvēkiem prieku un strādātgribu. Tā kā Mārtiņi ir lopu kaujamā laikā, tad svētku mielastā bija gaļa, ko parasti vārīja kopā ar kāpostiem un putraimiem. Bet paražu mieloties ar Mārtiņdienas zosi latvieši pārņēmuši no vāciešiem. Mārtiņu galdā liktas pikas no zirņiem, pīrāgi, plāceņi, dzerts alus. Mārtiņos neiztika arī bez burvestībām, zīlēšanas un laika pareģošanas.
Ziemassvētki senajiem latviešiem bija lieli svētki, kas iezīmēja ziemas saulgriežus, un tos parasti svētīja trīs dienas. Senie latvieši nepazina ne Ziemassvētku vecīti, ne arī dedzināja eglīti – kad māja bija sakopta un izpušķota, bija laiks Ziemassvētku uzņemšanai, kas parasti ieradās kā ļaudis, kas tērpušies maskās. Senie latvieši ticēja, ka pasauli apdzīvo gan labi, gan ļauni gari. Ļaunie gari īpaši aktivizējās dažādos svētkos, jo sevišķi Ziemassvētkos un Jāņos, tāpēc šajā laikā nedrīkstēja iet gulēt, bet ļaunie gari bija jādzen projām, ja negribēja, ka sētai rodas kāds ļaunums. Garus varēja aizdzīt ar iešanu ķekatās (budēļos), kliegšanu, trokšņošanu, sitot dažādus priekšmetus vienu pret otru. Svētības un auglības veicināšanai bija jādara dažādas rituālas darbības – pēršanu ar rīkstēm, mīdīšanu, lēkšanu, griešanos, dancošanu, dziedāšanu. To visu pavadīja jokošanās, jautrība, savstarpēja apdziedāšanās. Mājas saimnieku uzdevums bija ķekatas labi uzņemt, pacienāt, apdāvināt. Ticēja, ka jo labāk ķekatas tiek uzņemtas, jo lielāku svētību mājām tās gādā. Ziemassvētki saistījās ar daudziem ticējumiem un rituāliem, ko vajadzēja veikt, lai nākamajā gadā būtu laba raža un veselība, lai lopi neslimotu un govis dotu daudz piena Tāpat ticēja, ka Ziemassvētku naktī notiek visādas burvestības un pārvērtības, tāpēc arī Ziemassvētki bija pats īstākais laiks dažādām zīlēšanām. Zīlēja gan nākamā gada ražu, gan par lopiem, cik tie būs, bet visbiežāk tomēr zīlēja nākotni. Senais latvietis dzīvoja dvēseļu pasaulē, visam, ko darīja, viņš piedēvēja īpašu nozīmi. Tas attiecās arī uz Ziemassvētku ēdieniem un pašu ēšanu. Ziemassvētkos ēda pupas, zirņus, cūkas galvu. Veļus mieloja ar maizi, sāli un alu.