Man ir 17 gadu, un es mācos lasīt. Tiesa, latīņu alfabēta burtus es apguvu jau pirmskolas vecumā un man atklājās brīnumu pilna pasaule, bet tikai krietnos pusaudža gados es sapratu, ka manu senču senči joprojām mūs visus uzrunā savā zīmju valodā. Viņu atstātās liecības, pilnas kultūras garojuma vēsta, par senu dzīves gudrību un ļauj ieraudzīt tik pierasto pasauli pavisam neredzētās krāsās. Man ir septiņpadsmit gadu, un es mācos lasīt šīs zīmes. Vēl nespēju saprast visu, bet kā piemēru mēģināšu atšifrēt to gudrību, kas iekodēta tikai trijās no tūkstošu tūkstošiem aizgājušo laiku liecībām: Divupes Ūras zikurātā, Senās Ēģiptes Heopsa piramīdā un Lielajā Sfinksā.
Ūras zikurāts – 3.gt.p.m.ē veidota pakāpjveidīga, saulē kaltētu ķieģeļu piramīda. Šī masīvā celtne, kas mūsdienu cilvēkam neko nenozīmē, divupiešiem bija sakrāla celtne. Ūras zikurāts, kas reprezentēja šumeru mitoloģijā aprakstīto kosmisko kalnu, simbolizēja dzīvību dodošos spēkus. Paskatoties uz mūsdienu pasauli, es saprotu, ka neviens netic, ka var pielūgt sev spēkus, bet Ūras zikurāts tika celts kā veltījums pilsētas sargātājiem dieviem un šumēru priesteri, svētnīcā, kas atradās pašā zikurāta augšā, veikdami reliģiskas mistērijas, tādā veidā saņēma spēku. Mezopotāmijas iedzīvotāji daudzas lietas uztvēra kā sakrālas un tāpēc arī šis zikurāts bija sava veida kults, kuram bija jānes svētība šumeriem.
Heopsa piramīda stāsta par Seno Ēģipti un ir vienīgā piramīda, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Šī milzīgā, piramidālās formas akmens būve – masīvās akmens kapenes, aizsargāja mirušā faraona ķermeni. Senajiem ēģiptiešiem tā simbolizēja uz debesīm vedošās kāpnes. Ir pierādīts, ka vēl pat līdz šim laikam, šī, vairāk kā 146 metrus augstā piramīda, ir vislielākā un noslēpumainākā cilvēku roku radītā celtne, kuru vēl nav izdevies izprast nevienam. Lai gan mēs – mūsdienu sabiedrība, to neizprotam, bet šī piramīda ēģiptiešiem bija svēta vieta – kults, jo viņi paši to uzcēla savam faraonam Heopsam, lai simbolizētu viņā „nemirstību” un, lai viņš mūžam varētu pār viņiem valdīt.
Lielā Sfinksa ir viens no Senās Ēģiptes simboliem. Tā ietilpst Gīzas kompleksā un piektās dinastijas laikā tā kalpoja par galveno nekropoli. Šī 7000.g.p.m.ē celtā, 20 m augstā un 50 m garā, fantastiskā būtne vēl lielākā mērā atspoguļoja faraona „dievišķo” izcelsmi. Senajiem ēģiptiešiem būtne ar lauvas ķermeni un cilvēka seju simbolizēja Saules dieva un faraona pārcilvēcisko varenību. Lasot šo ēģiptiešu simbolu, man sākotnēji nešķita, ka Sfinksa ir kaut kas ļoti svēts, īpašs, bet patiesībā Sfinksa ēģiptiešu uzskatos bija visvarenākā būtne. Tā bija sava veida totēma – „dzīvais tēls” – varenības simbols, kas sargāja un valdīja par senajiem ēģiptiešiem.
Man pagaidām vēl ir tikai 17 gadu, un es tikai mācos lasīt simbolus. Šifrējot šīs trīs aizgājušo laiku liecības, esmu iemācījusies kaut mazliet izprast valodu kādā mūs uzrunā mūsu senči. Šīs kultūras zīmes mums katram vēsta ko citu. Tās stāsta, ka arī mums katram ir lietas, kas ir svētas. Mums katram ir sava kultūra, sava kultūras izpratne un no tās mums neaizbēgt, jo kultūra ir visur, tā līdzīgi kā gaiss un gaisma, virmo mums visapkārt.