KULTŪRA – socioloģijā un antropoliģijā, ir kādas sabiedrības vai cilvēku grupas dzīvesveids, kas aptver ne vien tēlotājmākslu, mūziku un literatūru, bet arī domāšanas īpatnības, uzskatus, uzvedību, paražas, rituālus, apģērbu un valodu.
Kultūras noteicējs ir tradīcijas.
Kultūras jēdzienu ir grūti precīzi definēt, jo dažādās intelektuālajās disciplīnās tas visai stipri atšķiras. Pastāv simtiem kultūras modeļu, defenīciju, teoriju, kur cilvēks cenšas izskaidrot to, kas saistīts ar paša veidoto.
Vārdu kultūra – kā terminu vissenāk izmanto sociālās zinātnes, kas ar to apzīmē visu noteiktas sabiedrības dzīvesveidu – gan materiālo, gan garīgo.
Parasti ar vārdu kultūra apzīmē mākslu un vispār intelektuālo darbību.
Par kulturālu cilvēku dēvē tādu, kas tiecas pilnveidoties, gremdēdamies mākslā un apcerēdams intelektuālus jautājumus. Dažkārt šo kultūru sauc par augsto kultūru un pretstata masu kultūrai jeb popkultūrai, kas vairāk ir izklaidējoša un mazāk saistīta ar intelektuālo izaugsmi. Kultūra ir īpaša cilvēka dzīves joma.
Vārds kultūra cēlies no latīņu valodas, kur CULTURA vispirms nozīmēja augsnes apstrādi . Vēlāk šo vārdu metaforiski sāka attiecināt iz intelektu taču tā vispārīgo procesuālo nozīmi saglabāja: tagadejādi angļu vārdkopa – THE CULTURE OF MIND, kas bija izplatīta XVII gs. un nozīmēja – kopt, apstrādāt, dzīvot, godāt.
XVIII gs. beigās un XIXgs. Sākumā vārdu culture aizvien plašāk attiecināja nevis uz attīstības procesu, bet gan uz attīstības rezultātiem. Vārds kultūra sāka nozīmēt, vispārīgais sabiedrības intelektuālās un tikumiskās attīstības stāvoklis.
Kultūras princips nav nepārveidojams, tas ir plastisks, pārmantojams un pārradāms. Katra autora daiļdarbs būtu uzskatāms par unikālu kultūras zīmju sistēmu.
KULTŪRA LATVIJĀ!
Kultūra Latvijā es domāju ir manāmi pavirzījusies uz priekšu savā izaugsmē. Tā vairs nav vakarējā – barbarisma, nevīžības pilna.
Šodienas kultūra ir cēlusies intelektuālajā ziņā, tā kļuvusi, kā varētu teikt, pieaugušāka , gudrāka. To mēs redzam gandrīz ik uz stūra pēc tā, kā cilvēki viens pret otru izturas, kā ģērbjas – pat gaita mainījusies. Visa cilvēku attieksme un uztvere ir mainījusies – tā ir pilnveidojusies ar neansēm un knifiņiem.
Agrāk cilvēki labi ja pabeidza mācības pamatskolā, bet tagad vissi ņemas pa dažādām augstskolām un institūtiem, lai tikai paaugstinātu savas zināšanas un labāk varētu iekļauties pašreizējā un nākotnes ekonomiskajā dzīvē. Ja agrāk bez izglītības Tu varēji iet rakt kartupeļus kolhoza laukā, vai arī kraut sienu kolhoza šķūnī un darīt citus neaptrūkstošos melnos darbus, tad tagad pat melnajiem darbiem prasa augstāko izglītību. Bez iglītības tu esi nulle un nekam nederīgs. Tādēļ arī vairums cilvēku tagad papildina savas zināšanas dažādās skolās un kursos. Izglītības līmenis ir pakāpies par lielu pakāpienu – tai ir daudz dažādu novirzienu. Vairs nav tas variants, kad visi mācās pēc viena standarta. Tagad ir tik liela dažādība zināšanu ieguvē un to variācijās, ka visas pat nespēj aptvert. Izglītības līmenis aug ar katru dienu , katru dienu nāk klāt kas jaun un nezināms.
Līdz ar izglītības augšanu , aug arī prasības pēc profesionālisma attiecīgajās nozarēs. Vair nevari vienkārši sēdēt darbā un kaut kā muļļāties visu dienu. Tev ir jāstrādā muguru neatliekušam, ja nē tavā vietā atradīs citu, kas zinās un darīs savu darbu kārtīgi. Tāpēc, ja negribi palikt tukšā mācies un strādā ar pilnu jaudu. Un vēl arī tad, lai neatpaliktu no pieprasītajām zināšanām papildini savi ik pēc brītiņa ar jaunām un jaunām zināšanām.
Vēl viens labs piemērs salīdzinājumā ar tagadējo kultūru un kultūru, piemēram, kādus desmit gadus atpakaļ.
Agrāk visi ļoti atbalstīja tās saucamās “daudzbērnu ģimenes”. Jo vairāk bērnu, jo labāk – vairāk darbaspēka. Dažs labs pat gāja uz sacensībām, kurš nopelnīs vairāk – viens ar bērniem, vai otrs ar govju slaukšanu. Kādu brīdi varbūt arī bija tā, ka ar bērnu naudu varēja dzīvot labāknekā ar to ko saņēma par pienu un slaukšanu, bet tad laiki sāka mainīties un virsroku sāka ņemt slaucējas. Arī tagad ir tas pats – ar daudziem bērniem nekur tālu netīksi. Par nožēlu jāsecina ka arī slaucējām pašlaik nekā neiet, ja nu vienīgi ja tās govis ir ļoti lielā pulkā. Pašlaik ir tā – jo mazāk bērnu, jo labāk. Valsts par tiem tā kā tā negādā – skolas dārgas, izskolot nevar atļauties, drēbes dārgas, bet bērna prasības aug. Labi ja ģimenē tagad irvismaz viens bērns – visvairāk tas attiecas uz jaunajām ģimenēm, jauniem cilvēkiem. Ģimenes kuras jau ir vidējos gados pašlaik nosliecas par labu karjerai un viņām nav laika domāt par pēcnācējiem. Un pieminot jaunos cilvēkus atkal saskaramies ar kultūras izmaiņām – ja agrāk jaunie cilvēki par seksuālo dzīvi sāka domāt tikai tad kad bija sasnieguši kādus divdesmit gadiem, tad tagad ir sastopama biež parādība ka apkārt staigā vientuļās māmiņas kam vēl nav pat astoņpadsmit gadu. Isumā sakot agrāk šādu rīcību stingri nosodīja, ja arī gadījās tad tas bija liels kauns un negods, bet tagad tas ir pilnīgi pieņemams un pierasts apstāklis.
Visur lai labāk pateiktu par mūsdienu kultūru Latvi’jā šodien man sanāk to saļīdzināt ar kultūru kāda tā bija agrāk, piemēram, pirms kādiem desmit vai pat mazāk gadiem.
Mēdiji un publikācijas. Sāksim jau ar to ka prese ir kļuvusi daudz izsmeļošāka.Tajā vari uzzināt gandrīz visu par visu. Toties agrāk bija noteikts par ko tu drīksti rakstīt un par ko ne, kā arī kādus vārdus drīksti lietot izteicienos. Pašlaik prese ir piebāsta dažādu jaunumu, paziņojumu un protams arī nevaram aizmirst reklāmas. Ziņu ir daudz, vienīgi jāsāk domāt cik tajās ir patiesības – piemēram tajos izdevumos kur iet runa par kādu cilvēku personisko vai politisko dzīvi. Parasti šādos gadījumos stāstiņi tiek nedaudz “izpušķoti” , lai labāk izklausītos. Protams tagad ir tik liela un plaša izvēle preses izdevumos ka nevari īsti izšķirties kuru lasīt un ja gadās izlasīt vairākus preses izdevumus un tajos tiek minēta viena un tā pati tēma tad var gadīties ka katrā no tiem tas būs atspoguļots savādāk – ar dažādiem nevienādiem faktiem. Tas nenozīmē ka visa mūsdienu prese ir vieni vienīgi meli, es gribēju tikai pateikt to ka šodienas presei ir pilnīgi “visi vārti vaļā” un viņi var katrs izteiukt savas domas ko agrāk nevarēja atļauties. Atšķiras preses izdevumu noformējums – tas ir kļuvis daudz glītāks, krāsaināks, vilinošāks un daudzveidīgāks. Cilvēki pieprasa arvien labāku un labāku kvalitāti tam ko un kur viņi ko lasa. Tas pats attiecas arī uz rādio un televīziju. Šiem mēdijiem ir stingri jāuzmanās kā viņi ko pārraida, jo daudzi tam dod lielu nozīmi. Gandrīz ikkatrs cilvēks pārnākot vakarā no darba vēlas atkrist gultā un paskatīties vai paklausīties ko labu un nomierinošu. Vairs nevari pārraidīt kaut kādas simtgadu vecas pārraides vai filmas katru dienu nepieceišams kas jauns un interesants, kas tāds kas saistītu ik katru skatītāju vai klausītāju. Jābūt ir dažādībai, nevari iesūrēt vienā vietā un visu laiku tur grozīties uz priekšu un atpaķaļu.
Pēdējā laikā pie mums ienāk lielos kvantumos dažādu ārvalstu mūzika, kas tiek īpaši pieprasīta jauniešu vidū. Tagad pat ir tā – jo skaļāka un trakāka, jo labāka. Agrāk viss bija pilnīgi otrādi. Ārvalstu mūziku varēja dzirdēt ļoti reti, bet pašu latviešu mūzika bija mierīga um pa pā stilā, kas protams tajos laikos visus apmierināja. Kā gan tas varēja neapmierināt, ja nekā cita nevarēja dzirdēt. Tagad mūzikā ir dzirdama liela dažādība, vairs neesi spiests klausīties to kas tev nepatīk. Vari izvēlēties sev patīkamos ritmus un klausīties pēc sirds patikas.
Uzmanības tagad tiek pievērstas arī dažādu pasākumu rīkošanā, tai skaitā arī mūzikas festivāli, kultūras pasākumi un tā tālāk. Pasākumi kļust arvien lielāki un grandiozāki, tos apmeklē arvien vairāk cilvēku. Tagad šados pasākumos ir liela dažādība to organizēšanā un noformējumos. Vairs nevar izlīdzēties ar dažām spuldzītēm un vienu mikrafonu. Viss notiek daudz profesionālāk un kvalitatīvāk – tā ka prieks šādus pasākumus apmeklēt, ja vien vari to atļauties, jo kvalitāte maksā naudu.
Vairs neminēšu atsevišķus piemērus, domāju ka esmu pietiekoši izteikusies un salīdzinājusi mūsdienu ar nesenās pagātnes kultūru Latvijā. Varētu teikt ka šāda kultūras ļimeņa augšana notiek ne tikai Latvijā, bet arī citās vietās pasaulē.
Cilvēki it visā sākuši pieprasīt augstāku kvalitāti, viņu prasības aug ik diens. Lai arī kur tu ietu un grozītos vairs nestāv vakarējie cilvēki, tagad visi tiecas tikai uz priekšu un neskatās vairs atpakaļ. Tagad svarīgākais ir izaugsme, panākumi, iespējas.
Cilvēks sācis izturēties daudz drošāk un pašpārliecinātāk, viņš zina ko grib un kā to panākt. Mērķi dzīvei kļuvuši daudz augstāki un grūtāk sasniedzmi – toties tos sasniegt iespējams dažnedažādos veidos, vajaga tikai gribēt un darīt . Tagad ir iespējams gandrīz viss, ja vien ir uzņemšanās un pacietība.
Cilvēkos augsti tiek vērtēts intelekts un kultūra. Mūsdienu cilvēki sevi cenšas parādīt no labākās puses visu negatīvo noslēpjot. Tas gan laikam neattiecas uz jauniešiem – padsmitniekiem. Viņi savas negatīvās emocijas neprot noslēpt. Viņu izruna un izturēšanās ir vulgāra – katrā teikumā ir pa kādam lamu vārdam. Tad vēl tie kautiņi, alkahols un cigaretes, šīs lietas jauniešu starpā ir populāras un bieži sastopamas. Tās pat skaitās kā modes lieta.
Palūkojoties sev apkārt rdzam ka viss ir mainījies – ielas tiek sakoptas, veikali tik modernizēti, viss tiek kopts un atjaunots. Vairs nav apkārt tās cuucības un nekārtības kāda bija agrāk, cilvēki to sāk novērtēt un saglabāt. Katrs sāk domāt par to kā sevi labāk parādīt, kā uzvesties katrā sabiedrībā, lai neizskatītos pēc kautkāda vakarējā muļķa, jeb galīgi atpalikuša no sabiedrības. Ja agrāk cilvēkiem bija vienalga ko citi par viņiem domā, tad tagad tam ir liela nozīme. Arī Latvijas valsts kā tāda pēdējos gados sevi spodrina un grib parādīt no labākās puses, jo iecerējusi iekļūt Eiropas Savienībā. Un tur nu ir augstas prasības lai iekļūtu. Tāpēc jau visi cenšas paaugstināt gan ekonomisko, gan intelektuālo līmeni Latvijā. Un no tā atlec arī mums, parastajiem iedzīvotājiem, kāds labumiņš. Vienuvārd sakot – mēs augam līdz ar valsti, jeb arī valsts aug līdz ar mums.
Par nākotni Latvijas kultūrā neko daudz nevaru teikt, to ir grūti prognozēt. Domāju ka kultūra augs vēl augstāk, jo cilvēki ir tādi – jo vairāk ir, jo vairāk vajaga. Tādēļ tieksimies vien uz priekšu un tā mēs vairs neko daudz neatpaliksim no ārvalstu lielajām valstīm.