Ievads
Mēs, cilvēki, esam īpaši daudzveidīga suga. Viens no nozīmīgākajiem šīs daudzveidības izpratnes veidiem ir uztvert kultūru kā varenu veicinošo, vai varbūt pat izšķirošo cēlonisko faktoru, kurš nosaka cilvēku uzvedības atšķirību lielāko daļu.
Gadu gaitā kultūras jēdziens nodarbinājis dažādu pārliecību sociālo zinātnieku prātus. Vienā no visbiežāk piesauktajiem darbiem Krēbers un Klukhons (Kroeber, A., and Kluckhohn, C., 1952) atklāja, kā viņi pētījuši literatūru un atraduši 164 atšķirīgas kultūras definīcijas, turklāt nevienu no tām tā arī nepieņēma vispārējai lietošanai ne pirms viņu ziņojuma, ne pēc tam. Tomēr viņi uzskatīja, ka kultūras būtiskākā sastāvdaļa ir tradicionālās idejas un, jo īpaši, ar tām saistītās vērtības. Vēl viņi rakstīja, ka kultūras sistēmas var uzskatīt gan par darbības rezultātu, gan par turpmākās darbības noteicošo faktoru. Cita plaši izplatīta kultūras antropoloģiskā definīcija skata to kā uzvedības kopumu, ko cilvēkbūtnes jebkurā sabiedrībā iemācās no saviem priekštečiem un nodod jaunākajai paaudzei. Kodolīgāk par citiem izteicies Melvils Herskovics (Herskovits, M. J., 1948), teikdams, ka kultūra esot cilvēku veidotā vides daļa; šai definīcijai piekrīt vēlāka, ar sociālo psiholoģiju dažādās kultūrās saistīta darba autori (Moghaddam F.M., Taylor, D. M., & Wright, S. C., 1993). Antropologi, kuriem, jādomā, visvairāk nāktos rūpēties par kultūras jēdziena noskaidrošanu, dažādu iemeslu dēļ turpina debates un cīnās ap šo terminu.
[1.]
Kultūras jēdziens tiek lietots tikai 18.gs. Kaut arī tas tiek lietots jau agrāk tikai citā nozīmē. Latīņu valodā natura – daba, tas, kas notiek pats par sevi; cultura – pretējs natura; physis – sākotnējā nozīmē vieta, kur notiek spontāna dzimšana.
Kultūra sākas brīdī, kad kāds process nenotiek pats par sevi. Ir vajadzīgs mērķis, uzdevums, iedarbības pasākumi un tad no natura pāriet par cultura. Cilvēks ir kultūras būtne. Viss būtiskais un izšķirīgais ir process. Kultūra ir viss cilvēciskais. Dabiskā un mākslīgā eksistence.
Cicero (Cicerons) 1.gs. p.m.ē.: “Cilvēks, kas nezin vēsturi, ir lemts palikt par bērnu”.
18.gs. sāk lietot šādā kontekstā, pārsvarā garīgs Eiropocentrisms. Prāts ir centrs un visu mēra ar prāta mēru. Franči un angļi ir kultūru centrs. Prāta gaismas (Herders). Kultūra par pārdomu priekšmetu kļūst 20.gs. Eiropas kultūra nav vienīgā. Pievēršas citām kultūrām. Cik nopietnu autoru, tik definīciju.
Informatīvā kultūras definīcija – (Jo sakārtotāka, jo augstāks līmenis) – neģenētiskais informācijas kopums, ko izstrādā, kodē, fiksē un nodod tālākām paaudzēm cilvēce savā attīstības gaitā.
Kultūra ir īpašā veidā organizēta informācija. Ir vajadzīgs mehānisms, kā nodot tālāk. Kultūras process – izstrādāšana, kodēšana (māksla utt.), nodošana tālāk.
Kultūras vēstures uzdevums ir atlasīt informāciju. Parādīt vēsturē kā vienu veselu. Kultūras mehānisms. Inducēt cilvēkā stāvokļus, kurus nosaka cilvēciskums. Kopā ar jaunu redzējumu palīdz uzzīmēt jaunu. Mākslas darba aplūkošana – nevar ieraudzīt to, kas ir dabā. Mūs piespiež skatīties uz pasauli savādāk. Pirms un pēc ir dažādas pasaules. Organizēt redzes viedokli tā, kā mēs parasti neredzam.
Cita sakārtotības pakāpa. Mēs sakārtojamies un pārkārtojamies. Cilvēkā satiekas kultūra un bioloģiskais. Nevar paļauties uz cilvēku. Savāc un sakārto attiecības.
[2.]
Etnogrāfiskais konteksts
„Zinātnēs par sociālo kopību attīstību, to īpatnībām un raksturu bieži lieto jēdzienu „etnoss”. Analizējot etnosu dzīvi, ar to nereti saprot noteiktu cilvēku grupu kultūras kopību. Salīdzinot etnosus, etnogrāfi pievērš uzmanību jautājumiem par kopīgām un atšķirīgajām kultūras pazīmēm tajos. Kā svarīga problēma tiek akcentēta daudzveidīgo kultūras kvalitāšu tālāknodošanas jeb translācijas iespējas un to kanālu darbības nodrošināšana. Tieši etnogrāfi visvairāk lieto apzīmējumus „materiālā kultūra”, „garīgā kultūra”, „kolektīvā kultūras atmiņa”, „kultūras novitātes” .
[Z.Andersone]
Dažādas kultūras definīcijas atspoguļo dažādas izpratnes teorijas vai kritērijus pēc kuriem vadās cilvēka darbība. Edvards Burnets Tailors (Edward Burnett Tylor), no sociālās antropoloģijas perspektīvas Anglijā 1871. gadā, kultūru aprakstīja šādi: „Kultūra vai civilizācija, ja tiek vērtēta no visplašākā etnogrāfiskā viedokļa, ir sarežģīts veidojums, kas sevī ietver zināšanas, uzskatus, mākslu, morāli, likumus, paražas un jebkuru citu spēju vai paradumu, ko cilvēks iegūst kā sabiedrības loceklis.”
Kultūras mantojums ietver sevī garīgas un materiālas vērtības, kas nozīmīgas tautai, tās kultūras identitātei neatkarīgi no šo vērtību radīšanas laika un atrašanas vietas, kā arī no pašreizējā īpašnieka.
Kultūras mantojums Eiropas Padomes Pamatkonvencijā definējas tā, ka tā sastāv no uzkrātu resursu kopuma, kas saņemti mantojumā no pagātnes un kas, neatkarīgi no piederības, indivīdu un sabiedrības uztverē tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju atspoguļotājiem un paudējiem. Tas ietver arī vidi, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā, laikam ejot.
„Kultūra ir vēsturiski un sociāli nosacīta, dažādos cilvēka darbības veidos iemiesota cilvēka attieksme pret dabu, sabiedrību un pašam pret sevi, attieksme, kas rosina cilvēku darboties, reglamentē un regulē cilvēka darbības visās viņa eksistences jomās un nodrošina sabiedrībai adaptācijas iespējas un spējas mainīgajā pasaulē.”
[J.Veinbergs]
Civilizāciju kā savdabīgu sabiedrisku veidojumu raksturo divas būtiskas pazīmes:
1) Garīgā kultūra. Tajā skaitā reliģiski mītiskā pasaules aina, kas nosaka valdošo reliģiju(-as), sabiedrisko iekārtu, morāles normas, politisko iekārtu un nacionālo ideoloģiju, kā arī nosaka filozofiskos pamatus, kas tālāk dod virzienu visām sabiedriskajām zinātnēm. Līdztekus no mītiskās pasaules ainas izaug nacionālā māksla – šā jēdziena plašākajā izpratnē. Visas garīgās kultūras nozares savstarpēji mijiedarbojas.
2) Materiālā kultūra. Tieši materiālās kultūras liecības ir tās, uz kurām balstās vairums secinājumu par pagātnē pastāvējušām civilizācijām. Materiālās kultūras sfērā var ieskaitīt ikvienu amatniecības nozari. Sākot ar sadzīves priekšmetiem, apģērbu, darbarīkiem un beidzot ar rotaslietām, ieročiem un arhitektūru. Civilizācijas nereti iedala tieši pēc saimniekošanas un galvenā nodarbošanās veida. Materiālās un garīgās kultūras visciešākā sadarbība parādās mākslā kā apzinātā garīgos ideālus iemiesojošu tēlu radīšanā.
[5.]
Antropoloģiskais konteksts
„Antropoloģija un arheoloģija, pētot cilvēku dažādos telplaika kontekstos, rekonstruē tālās senatnes tipus. Tipoloģizē arī senos darbarīkus, sadzīves priekšmetus, ieročus un rotaslietas. Dažādu atradumu raksturošana nav iespējama bez jēdziena „kultūra” izmantošanas. Mēs lasām literatūrā par akmens laikmeta cilvēku sadzīves kultūru, seno latviešu dziedniecisko kultūru, Senās Ēģiptes tempļu celtniecības kultūru u. tml. Mēs iepazīstam arī dažādus kultūras slāņus, senās kultūras veidus un kultūras pieminekļus.”
[Z.Andersone]
Arheoloģiskā kultūra ir arheoloģijas pieminekļi, kurus vieno kopīgs posms, kopēja izplatības teritorija un kopīgas rakstura iezīmes.
Tā kā kultūra piemīt ikvienai cilvēku grupai, katrā sabiedrībā un grupā ir atšķirīgi uzvedības modeļi. Šis fakts ir antropoloģijas kultūras un personības skolas (Keesing, R. M., 1974), kā arī visu to zinību nozaru pamatā, kurās kultūrai sava loma cilvēku dažādības un atšķirību skaidrojumā. Arī ideja, ka ikviena kultūra savos locekļos veido raksturīgu uzvedības modeli, kas izteikti atšķiras no tā, kādā citas kultūras ieprogrammē savus locekļus savu uzvedības modeļu izpausmēs, pamatojas uz to pašu. Tas, varētu teikt, arī ir visnopietnākais iemesls pievērst lielāko vērību kultūrai: tā palīdz klasificēt un izskaidrot daudzas svarīgas cilvēku uzvedības atšķirības, kuras pagātnē kļūdaini attiecināja uz mīklainām bioloģiskām atšķirībām vai uz turpat vai atmesto priekšstatu par instinktiem.
[1.]
„Kultūras piemineklis – Priekšmets, veidojums, kas atspoguļo kāda laikmeta kultūru, vēsturiskus notikumus. Senās kultūras, mākslas un literatūras pieminekļi. Arheoloģiski, vēsturiski pieminekļi.
Kultūras mantojums – kultūras sasniegumu kopums
Kultūras slānis – arheoloģijā – zemes slānis, kurā var atrast arheoloģiskos pieminekļus; kultūrslānis.”
[Skaidrojošā vārdnīca; 2006]
Socioloģiskais konteksts
„Šajā kontekstā ir svarīgi izprast īpašo metodoloģisko procedūru, kas ir kultūras izpratnes pamatā.
Vispārīgo priekšstatu par kultūras parādību sociologs „sadala” vienkāršās un uzskatāmās sastāvdaļās. Tiek veikts abstraktā konkretizācijas process. Tiek atrastas pamatvienības kultūras parādībā, un notiek to izpēte un analīze. Tikai tad sociologs var runāt par izmaiņām kultūras procesos, to attīstību vai pagrimumu. Abstraktais tiek padarīts uzskatāms un salīdzināms. To panāk ar intervijām, aptaujām, dokumentu analīzi un citām empīrisko pētījumu metodēm.”
[Z.Andersone]
Kultūras socioloģija ir socioloģijas nozare, kas pēta ražošanas sociālos aspektus, kulturālo vērtību izplatīšanu, saglabāšanu un to izmantošanu, t. i. kultūras funkcionēšanas mijiedarbību. Kultūras socioloģijas uzmanības centrā ir kultūras sociālo aspektu funkcionēšana sabiedrībā.
Tā analizē kreatīvitātes mērķus un tos ietekmi kultūras jomā; materiālus, sociālus un politiskus faktorus, kas ietekmē radošo procesu īstenošanu. „Ar kultūras socioloģijas palīdzību tiek izpētīti:
1. sociāli – demogrāfiskie un citi sabiedrības (proti, kā kultūras patērētāja) raksturojumi;
2. viņu intereses, gaumi, kultūras izmantošanas motīvus;
3. kultūras institūtus, kur tiek eksponētas un izmantotas kultūras vērtības: teātri, muzeji, galerijas
Sociālā norma ir sociāli uzspiests likums. Tieši šī sociālā sankcionēšana ir tas, kas atšķir normas no citiem kultūras artefaktiem, jeb sociālajām konstrukcijām, piemēram , nozīmes un vērtības. Normas un to trūkums ir izskatāmas par nozīmīgu faktoru, kas iespaido cilvēka uzvedības īpašības.
Terminoloģiski lingvistiskais konteksts
„Nosacīti tāpēc, ka runa nav par definīcijas meklējumiem. Dažādās zinātņu nozarēs lieto apzīmējumus, kuros tiek iekļauts vārds „kultūra”. Piemēram, „tehniskā kultūra”, „mikroorganismu kultūra”, „meža kultūra”, „izglītības kultūra”, „lauksaimniecības kultūra”, „agrotehniskā kultūra”, u. tml. Jēdziens „kultūra” šādos gadījumos bieži kalpo kā sinonīms jēdzienam „apstrādāt”. Cilvēks pārveido dabisko vidi atbilstoši savām vajadzībām un pārveido arī pats sevi.”
[Z.Andersone]
Sadzīves kultūra – sadzīves priekšmetu kopums, to estētika, kā arī cilvēku attiecības sadzīves sfērā.
[К.М. Хоруженко.]
Ar mežu apaugusī platība – Daļa no mežu platības. Tajā neietilpst platības, kurās neaug mežs (izcirtumi, iznīkušas audzes, bojātas audzes), kā arī meža kultūras (mākslīgi apmežotas platības, kuras nav vēl iekļautas ar mežu apklātās platībās).
[7.]
Kultūras process – izstrādāšana, kodēšana (māksla utt.), nodošana tālāk.
Simboliskais skatiens uz kultūru ir mantojums, kurā simboli tiek uzskatīti gan kā praktiski pielietojamas lietas sociālā darbībā, gan kā konteksts, kas šīm lietām piešķir nozīmi.
[8.]
Fiziskā kultūra – cilvēku veselības nostiprināšana un fizisko spēju attīstīšana ar fiziskiem vingrinājumiem; cilvēku fiziskās audzināšanas sistēma.”
[Skaidrojošā vārdnīca]
Fiziskā kultūra – tās uzdevums ir izaudzināt garīgi un miesīgi veselus, izturīgus un spējīgus un krietnus sabiedrības locekļus, kas vienoti valstiskā apziņā, spēj sekmīgi pildīt visus dzīves un darba pienākumus, ko uzliek ģimene, sabiedrība, tauta un valsts.”
[9.]
Semiotiskais konteksts
Kultūra kā zīmju un simbolu kopums – Pasaule ir izteikta zīmēs un simbolos. Katrs priekšmets cilvēkam norāda uz konkrētu lietu vai darbību un, tikai izprotot to, var attiecīgi rīkoties, tikai cilvēks pats piešķir zīmei vai simbolam jēgu. Tas, kas vienai tautai vai cilvēku grupai kaut ko izsaka, piemēram, uzraksts vai grafisks attēls (logo u.c.), citiem var neizteikt nekā. Cilvēki pasauli uztver kā simbolu kopumu, un arī kultūra ir izteikta simbolos, zīmēs; katrai tautai un cilvēkam atšķirīgos. Piemēram, nots ir simbols, kuru spēj izprast tikai konkrēta cilvēku grupa; arī valoda sastāv no zīmēm – burtiem un pastāv arī zīmju valoda. Zīmes un simboli ir sastopami dažādos līmeņos: zemākajos un augstākajos. Zemākajos ir ietvertas vienkāršas zīmes un simboli, piemēram, vārdi, apzīmējumi, bet augstākajos – lietu valoda, jūtu valoda un tamlīdzīgi. Katrs cilvēks individuāli izprot zīmes un simbolus, jo tos var saprast dažādos līmeņos, piemēram, vienam cilvēkam sarkana roze asociējas tikai ar augu, bet savukārt citam tas ir mīlestības simbols. Liela daļa simbolu savu nozīmi jau ir ieguvuši senā pagātnē (ūdens, uguns, zeme, saule). Katrai lietai, priekšmetam, dzīvai būtnei ir divējādas nozīmes: viena tā, kuru mēs uztveram kā vienkāršotu, bet otra ir tā, kuru mēs izprotam tikai iedziļinoties dažādos mītos, uzskatos, tradīcijās., jo tikai apzinoties šo lietu t.s. otro būtību, cilvēks spēj iztulkot pasauli, kā arī izprast pats sevi.
[10.]
„Semiotikā ar jēdzienu „kultūra” saprot cilvēka intelektam pāri esošo sistēmu, kas producē un saglabā noteiktu informāciju. Visvairāk ar to saprot dažādu zīmju sistēmas, kuras „sakārto” haosu un ļauj no tā izsecināt vajadzīgo.
J. Lotmans un B. Uspenskis raksta: „Vispār, definējot kultūru kā kolektīvo atmiņu, tiek izvirzīts jautājums par semiotisko noteikumu sistēmu, pēc kuriem cilvēces dzīves pieredze tiek iemiesota kultūrā; šos noteikumus savukārt var traktēt kā programmu. Pati kultūras pastāvēšana paredz sistēmas izveidi, noteikumus, kas nepieciešami pastarpinātās pieredzes pārvēršanai tekstā.”
[Z.Andersone]
„Kultūras jēdziens – apzīmē vēsturiski pārmantotu, simbolos iemiesotu jēgas modeli, no paaudzes paaudzē pārņemtu jēdzienu sistēmu, kas izpaužas simboliskās formās, ar kurām cilvēki cits citam nodod, ilgi glabā un attīsta zināšanas par dzīvi un attieksmi pret to.”
[K. Gīrcs]
„Umberto Eko filozofija paredz jaunu kultūras teoriju, kas pamatojas uz zīmēm, kuras pastāv vienīgi kultūras kontekstā, un kultūru, kas izpaužas zīmēs. Līdz ar to kultūrvēsturiskie un estētiskie darbi attiecas uz zīmju radīšanas, izmantošanas un interpretēšanas teoriju, bet kultūrkritiskie raksti – uz ikdienas, sadzīves semiotiku.
Skatīt sāpes kā zīmi nozīmē skatīties uz tām kā attēlojumu vai jēgas, nozīmes izpausmi. Tas nozīmē, ka, piemēram, pilsēta pārvēršas namu, satiksmes, komunikācijas figūru, līniju un punktu ansamblī. Ikviena zīme ir kultūras pastarpināta – ja nav kultūras, tad nav arī zīmju. Un tas nozīmē, ka cilvēks nedzīvo semiotiskā īstenībā, jo dabā nav nekādu zīmju. Daba ir mēma, tā neuzrunā cilvēku; cilvēks rada zīmes, kas ļauj dabai runāt. Semiotika skata visu, ko kultūra nosaka, pastarpina un iznīcina. Līdz ar to semiotika ir ne tikai teorētiska disciplīna, bet arī prakse, ikdienas dzīves dešifrēšana un transformēšana.”
[9.]
Izmantotās literatūras un avotu saraksts
1. www.iecietiba.lv/article.php?id=12&t=0&rub=14 – 47k
2. .fizmati.lv/resursi/macibu_materiali/parejie_materiali/c_dalas_kursi/eiropas_kulturas_vesture_i/ves_kulturvesture_teorija.doc
3. Z. Andersone. Kulturoloģija. – Rīga: RaKa, 2001. – 169 lpp.
4. J.Veinbergs. Piramīdu un zikurātu ēnā. Cilvēks seno tuvo Austrumu kultūrā. – Rīga: Zinātne, 1988.- 235 lpp.
5. www.klubs415.lv/print.php?sid=313 – 11k
6. http://www.ailab.lv/Vardnica/servlet/Vardnica?vards=kult%FBra
7. data.csb.gov.lv/DATABASE/lauks/Ikgad%E7jie%20statistikas%20dati/Me%FEsaimniec%EEba/15-002.htm – 62k
8. lv.wikipedia.org/wiki/Kultūra – 83k
9. http://www.liis.lv/vid_ves/hol_ves.htm
10. www.liis.lv/kultvest/kultura/kulje/teksts.htm – 7k
11. Klifords Gīrcs, Kultūru interpretācija.- Rīga: AGB, 1998.- 478 lpp.
12. К.М. Хоруженко. Культурология. Энциклопедический словарь.- Ростов на Дону. – Феникс, 1997. – 640 lpp.