Ievads
Katrai krāsai ir savs iedarbības spēks. Mūsu sabiedrībā izveidojušies daži nosacījumi, pielietojot vienas vai otras krāsas. Krāsas ienes dzīvību. Siltās krāsas izraisa aktivitāti, padara gaišas dzīves, iepriecina cilvēkus.
Aukstās krāsas ir nomierinošas. Lietojot aukstās krāsas, atmosfēra tiek klusināta, padarīta maigāka. Tās ir izsmalcinātas, iedveš mieru un godbijību. Lieliski sakārtotas krāsas kompozīcijās piesaista skatītāju uzmanību un rada emocionālu piedzīvojumu. Neatbilstošas krāsas var radīt nepatīkamas izjūtas.
Visi gaišie toņi rada gaisīguma izjūtu un liekas sevišķi tuvi. Turpretī tumšās krāsas liekas tālas un aukstas. Tādēļ gaišās krāsas jānovieto pirms tumšajām. Tāpat kā gaišās domas pirms tumšajām.
Šajā darbā es salīdzināju Friča Bārdas un Raiņa dzeju. Galvenās krāsas, kas dominē abu dzejnieku dzejoļos ir zila, zaļa, melna, sarkana, balta. Raiņa dzeja nav tik ļoti krāšņa kā F. Bārdas dzejas rindas. Lasot starp rindām var secināt, ka viņu dzeja ir ļoti atšķirīga. Domāju, tā Rainis bija liels filozofs savukārt F. Bārda bija liels latviešu romantiķis, viņš izstrādājis savu romantisma teoriju un uzrakstījis darbus, kas to apliecina. Rainis par katru lietu rakstīja nopietni un sarežģīti, bet F. Bārda to visu, arī ko citu pasaka ne tik sarežģītiem vārdiem. Kopumā ņemot bija ļoti patīkami lasīt F. Bārdas dzejoļus, lai gan man tie daudzviet šķita nedaudz banāli un pārāk krāšņi. Šim darbam izmantoju Jāņa Raiņa krājumu „Mēness meitiņa” un F. Bārdas krājumu „Atgriešanās”.
Krāsas F. Bārdas un Raiņa dzejā
Dzejnieki ļoti bieži izmanto zaļo, zilo, sarkano, melno un balto krāsu. Piemēram:
„Lūk, spoguļi, kas paši redz!
Tie zaļi tā kā smaragdpļavas.
Nē, zaļas zvaigznes acis tavas.”
(J. Rainis „Zaļie spoguļi”)
Rainis savus dzejoļus rakstīja saistībā ar politiku, tāpēc krāsas ir pārdomātas un ļoti spilgti izsaka kas ir pateikts vai domāts. Tāpēc arī daudz filozofijas. Viņš pēc dabas arī bija liels filozofs. Savukārt F. Bārdas dzeja ir piesātināta ar mīlestību pret dabu, pret apkārtējo. Viņš neizteicās pārāk skaļi, lai apkārtējie momentāni pievērstu uzmanību. Viņa dzejā krāsas piešķir dzīvīgumu visam. Krāsu ir ļoti daudz salīdzinājumā ar Raiņa dzeju. F. Bārdas dzejā krāsas sastopamas gandrīz katrā pantā, rindā, piemēram:
„Tu dīgsti zaļā velēnā,
tu smejies brūnā pumpurā.
Ar tārpu ābeles zargalā
Tu šūpojies zaļajā paēnā.
Pa pļavu lido tu ar balto taurenīti.
No sūnas izlieni ar sārto bērzlapīti.”
(F. Bārda „Mans Dievs”)
Bet Raiņa krājumā krāsas ir jāpameklē.
Krāsu gamma ir daudzveidīga. Katari krāsai ir sava nozīme gan dabā, gan dzīvē. Katra krāsa ir unikāla ne tikai dzejā.
Krāsu simbolisms Jāņa Raiņa un Friča Bārdas dzejā
Kā jau minēju iepriekš savā darbā, tad F. Bārdas dzeja ir ļoti krāšņa. Viņa dzejas galvenie motīvi ir Dievs, daba, sapņi, skumjas, mīlestība, pārdomas par dzīvību un nāvi.
Baltā krāsa – Dievs, dzīve, labais. Dieva klātbūtne viņa dzejā ir ļoti jūtama, piemēram:
„Vai Dievs un Dzīvība nav baltais saules stars,
kas dvašā dažādās lūst varavīksnes krāsās?
Vai purva ķīvītes nav manas skumjās māsas?
Vai jautrais brālis man nav ziedošs rožu zars?”
(F. Bārda „Dievs un Dzīvība”)
Raiņa dzejā baltā krāsa pieminēta daudzkārt kopā ar rokām. Līdz ar to, kad zināms, ka krājums rakstīts trimdas laikā var noprast, ka baltā krāsa viņa dzejā simbolizē cerības un draudzīgas rokas palīdzību, pavedienu, kuram jāseko, dzīvi, īsos laimes brīžus, vientulību, piemēram:
„Tu man esi skaistu jostu
Apkārt mani apjozusi:
Divkārt manim apvijusi
Savas skaistās baltās rokas, -„
(J. Rainis „Skaistākā josta”)
Zilā krāsa un tumši zilā krāsa – Friča Bārdas dzejā zilā ir tradicionāla cerību krāsa, aizejošas naktis, dienas, ritošais laiks, dzīve, sapņu, ilgu un ideālu, piemēram:
„Izgāja Ansītis puisītis
agri gar birzes malu
pavadīt upītei pāri
ziedoņa naksniņu zilo.”
(F. Bārda „Ansītis puisītis un vectētiņš”)
Rainis zilo krāsu izmantoja reti, arī viņam šī bija cerību krāsa tā pat kā baltā krāsa. Tikai ar citādāku ievirzi dzīvē. Jo no politiskā viedokļa šī krāsa ir jauna rītdiena, nākotne.
Sarkanā krāsa – simboliski ir mīlestības krāsa, bet autoram sarkanā ir nemiera, cīņas un kaislības krāsa. Šo krāsu var sastapt tikpat bieži kā zaļo krāsu abu autoru krājumos. Fricis Bārda šo krāsu izmanto labā kontekstā savās dzejas rindās izsakot to ļoti skaļi, ka no mīlestības nav jābaidās. Savukārt Raiņa dzejā tā ir gan mīlestība, gan arī asinskrāsa. Kuru viņš pratis savienot vienā tekstā. Piemēram:
„Kā zobens likts starp debesīm un jūru,
Un viņam virsū blāzmo sarkans spīdums,
Kā asins apkaltis.”
(J. Rainis „Jūrmalā viens”)
Zaļā krāsa – nozīmē prieku par tagadni. Meklējumu, maldu un ciešanu izteicēja. Priekam līdztekus iet arī skumjas, nepiepildītos sapņus to simbolizē tumši zaļā krāsa, piemēram:
„Pie manis paliek tik skumjas –
Kluss, tumši zaļš pīniju mežs…
Tik sapņi un tumžaļas skumjas
manu dvēseles nemieru dzēš.”
(F. Bārda „Mani sapņi”)
Daudz ir izmantota arī melnā krāsa. Melnā krāsa vienmēr ir bijusi vienmuļa un skumju pilna, parasti tā ir ļaunā, sliktā puse. Labā un ļaunā cīņa. Arī dzejā pieminēta skumji. Rainim simbolizē sāpes bezmērķību, klusumu, dzejā izteiktāka nekā F. Bārdam, piemēram:
„- Pazūd zvaigzne, pazūd migla, pazūd acis,
Melns un melns, un auksts, un tukšs, un kluss,
Tā ir nakts, ak, tā ir nakts, un turpu -„
(J. Rainis „Kas nakts?”)
Dzeltenā krāsa – ir silta. Rudens iznīcība. Autoriem šī krāsa ir pieminēta ar saltumu, piemēram:
„Caur birzi brauc ziedonis mirdzošs un balts,
dzelteniem pieneņziedu ratiem.
Līkst bērzi vēsmā un sveicienu šalc
zaļu tauriņu pilniem matiem.”
(F. Bārda „Ziedonis”)
Pārējās krāsas autori izmanto, bet ļoti maz savā dzejā. Tā ir brūno – daba, gadalaiki, Dievs. , pelēko – nemiers, zelta – jaunais laiks, jaunās dienas un sudraba – aizejošās dienas, aizejošais laiks.