Brīvības piemineklis
Brīvības piemineklis atrodas Latvijas galvaspilsētas Rīgas centrā, Brīvības bulvārī, pie Vecrīgas. Tas tika uzcelts Brīvības cīņās kritušo piemiņai, bet mūsdienās tas tiek uzskatīts par Latvijas valstiskuma, latviešu tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbolu. Piemineklis, kas tika atklāts 1935. gadā ir 42 metrus augsts un veidots no pelēka un sarkana granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara.
Pieminekļa kompozīciju veido trīspadsmit skulptūras un bareljefi, kuros tēlota Latvijas vēsture un kultūra. Pieminekļa masīvs veidots monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras. Virzienā uz augšu pieminekļa forma sašaurinās un pāriet 19 metrus augstā obeliskā, kura galotnē atrodas 9 metrus augstais Brīvības tēls – jauna sieviete, kura rokās tur trīs zeltītas zvaigznes.
Ideja celt Brīvības cīņām veltītu pieminekli parādījās 1920. gadu sākumā, kad toreizējais Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics uzdeva izstrādāt noteikumus konkursam par “piemiņas staba” celtniecību. Pēc vairākiem konkursiem tika izvēlēts Kārļa Zāles projekts “Mirdzi kā zvaigzne!”. Celtniecības darbi sākās 1931. gadā un tos finansēja ar tautas ziedojumiem.
Pēc otrā pasaules kara Latvija tika pievienota PSRS un tika apsvērta iespēja pieminekli nojaukt. Uzskata, ka pieminekli esot izglābusi Kārļa Zāles skolniece Vera Muhina, kura esot uzskatījusi, ka piemineklis ir mākslinieciska vērtība, kuras iznīcināšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas. Lai gan pieminekli nenojauca, tā simbolisko nozīmi sāka interpretēt atbilstoši padomju ideoloģijai. Tomēr tautai Brīvības piemineklis joprojām palika valstiskās neatkarības simbols un 1987. gada 14. jūnijā, trīs gadus pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, pie tā notika pirmā pret padomju varu vērstā demonstrācija, kurā piedalījās ap 5000 cilvēku – Helsinki-86 organizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa padomju režīma veikto masu deportāciju upuru piemiņai.
Vēsture
1987. gada 14. jūnijā Helsinki-86 rīkotā akcija, kuras laikā apmēram 5000 cilvēku nelegāli pulcējās nolikt ziedus pie pieminekļa
Piemineklis tika uzcelts par tautas saziedotajiem līdzekļiem un atklāts 1935. gada 18. novembrī, 17. Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā. Pēc 2. Pasaules kara, sākoties padomju okupācijai, bija plāni nojaukt pieminekli; ar šiem plāniem saistītie dokumenti ir pazuduši, lai gan iespējams, ka daži dokumenti saglabājušies vēl neatslepenotos Krievijas arhīvos, tomēr pagaidām vēsturniekiem nākas izdarīt secinājumus, tikai pamatojoties uz mutvārdu liecībām. Pirmais mēģinājums notika jau 1945. gadā, kad LPSR tautas komisāru padome izteica priekšlikumu atjaunot Pētera Lielā pieminekli. Ņemot vērā, ka šis piemineklis senāk atradās tikai dažus metrus no vietas, kurā patlaban ir Brīvības piemineklis, tā atjaunošana automātiski prasītu Brīvības pieminekļa iznīcināšanu. Nav zināms ar ko beidzās šī plāna apspriešana, bet pastāv uzskats, ka pieminekli izglāba Kārļa Zāles bijusī skolniece, ievērojamā padomju tēlniece Vera Muhina – viņas dēls apgalvo, ka Muhina piedalījusies sapulcē, kurā tika lemts pieminekļa liktenis un, kad jautāts viņas viedoklis, esot izteikusies, ka piemineklim ir izcila mākslinieciska vērtība un tā nojaukšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas. Tomēr nav atrasti dokumenti, kas apliecinātu, ka tā tiešām bijis. 1963. gada vasarā LPSR VDK un LKP CK apsvēra iespēju pieminekli uzspridzināt, bet tika nolemts, ka pieminekļa nojaukšana tikai izraisītu sašutumu un spriedzi sabiedrībā, tomēr arī šajā gadījumā nepastāv nekādas rakstiskas liecības, ka tā tiešām noticis. Padomju Latvijas laikos Brīvības pieminekļa nozīme tika interpretēta atbilstoši Padomju propagandai – piemēram, apgalvoja, ka trīs zvaigznes, turot Māte Krievija un tās simbolizējot trīs Baltijas Padomju republikas – Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR, savukārt pats piemineklis esot celts pēc Otrā pasaules kara kā tautas pateicība PSRS vadonim Josifam Staļinam par atbrīvošanu. Vēlāk gan šādi apgalvojumi tika pieklusināti, piemēram, 1988. gadā izdotā enciklpēdijā tiek apgalvots, ka piemineklis uzcelts, lai atzīmētu darba tautas atbrīvošanos no vācu baronu un cara patvaldības jūga. Par spīti propagandai, Brīvības piemineklis okupācijas laikā bija spēcīgs pretpadomju simbols, kļūstot par vienu no latviešu atmodas nozīmīgākajām figūrām 1980. gadu beigās. Neatkarības kustība savu darbību pirmoreiz publiskoja 1987. gada 14. jūnijā, kad apmēram 5000 cilvēku nelegāli nolika ziedus pie pieminekļa.
Pieminekļa izskats
Brīvības pieminekļa skulptūras un bareljefi izkārtoti 13 Latvijas vēsturi un kultūru attēlojošās grupās. Pieminekļa masīvs veidots no monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras un virzienā uz augšu sašaurinās, pārejot obeliskā. Pieminekļa aizmugures daļu apliec 1,8 metrus augstas sarkanā granīta kāpnes ar desmit pakāpieniem. Kāpnes apņem trīs metrus biezas margas, uz kurām ir divi 1,7 metrus augsti un 4,5 metrus plati travertīna bareljefi – Latvju strēlnieki (13) un Latvju tauta – dziedātāja (14). Vēl divi pakāpieni veido platformu, uz kuras piemineklis atrodas, tās diametrs ir 28 metri; pieminekļa priekšdaļā šī platforma veido nelielu taisnstūri, kuru izmanto ziedu nolikšanai un goda sardzei. Pieminekļa pamatni veido divi sarkanā granīta bloki: apakšējais ir 3,5 metrus augsts, 9,2 metrus plats, 11 metrus garš un monolīts, bet augšējo, kurš ir 3,5 metrus augsts, 8,5 metrus plats un 10 metrus garš, rotā četras skulptūru grupas ar trim skulptūrām katrā grupā, kas atrodas ieapaļās nišās bloka stūros, savukārt tā malas klāj travertīna paneļi. Uz viena no travertīna paneļiem pieminekļa priekšdaļā, starp skulptūru grupām Tēvzemes sargi (9; attēlo senlatviešu karavīru, kuram līdzās ceļos nometušies divi 20. gs. karavīri) un Darbs (10; attēlo zvejnieku un amatnieku, starp kuriem nostājies zemnieks, kurš tur rokā ar ozollapām rotātu izkapti, kas simbolizē spēku un vīrišķību), iekalts Kārļa Skalbes veltījums Tēvzemei un brīvībai (6). Uz sānu paneļiem ir divi bareljefi – 1905.gads (7; ataino 1905. gada revolūcijas notikumus) un Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta (8; attēlo kauju uz viena no Rīgas tiltiem). Pieminekļa aizmugures daļā atrodas vēl divas skulptūru grupas – Gara darbinieki (11) un Ģimene (12; attēlo māti ar diviem bērniem). Augstāk atrodas vēl viens, 6 metrus augsts un plats, un 7,5 metrus garš pelēkā granīta bloks, kuru aptver četras 5,5 – 6 metrus augstas skulptūru grupas: Latvija (2), Lāčplēsis (3), Važu rāvēji (4; atēlo trīs vīriešus, kas sakalti ķēdēs un cenšas tās pārraut) un Vaidelotis (5). Virs šīs skulptūru joslas atrodas 19 metrus augsts travertīna obelisks, kurš lejasdaļā ir 2,5 metrus plats un 3 metrus garš. Obeliska priekšējajā un aizmugurējajā daļā pieminekļa viduslīniju uzsver stikla josla.
Tā galā ir 9 metrus garš no vara veidots Brīvības tēls (1) jaunas sievietes, kura tur rokās trīs apzeltītas zvaigznes, kas simbolizē brīvību un Latvijas novadus, veidolā; arī tēla josta ir apzeltīta. Viss piemineklis ir uzbūvēts ap dzelzsbetona rāmi, kas sākotnēji bija sastiprināts ar kaļķu javu un svina un bronzas kabeļiem. Restaurācijas laikā daļa no šiem materiāliem aizstāta ar poliuretāna saistvielu. Pieminekļa iekšpusē atrodas neliela tehniska telpa, kurā var iekļūt pa durvīm, kas atrodas pieminekļa aizmugurē. Tajā atrodas elektroinstalācija, piekļuves vieta kanalizācijai un kāpnes, kas ved uz pieminekļa augšdaļu. Telpu izmanto kā noliktavu un tā nav publiski pieejama, tācu 2008. gada sākumā parādījās iecere šajā telpā iekārtot nelielu izstādi, kuru izrādīt augstām ārvalstu amatpersonām, kas valsts vizīšu laikā noliek ziedus pie pieminekļa.
Atrašanās vieta
Brīvības piemineklis labi iekļaujas apkārtējajā vidē veidojot ar to vienotu arhitekronisku, ainavisku un māksliniecisku veselumu. Tas atrodas Rīgas centrā, Brīvības bulvāra sākumā, netālu no Vecrīgas. 1990. gadā ap 200 metrus gara Brīvības bulvāra daļa starp Aspazijas un Raiņa bulvāriem tika slēgta satiksmei, izveidojot Brīvības pieminekļa laukumu. Daļa no šī laukuma ietver tiltu pār 3,2 kilometus garo Pilsētas kanālu, kurš vijas cauri parkiem un bulvāru loka apstādījumiem. Parkā uz ziemeļiem no pieminekļa atrodas Bastejkalns, kas izveidots 19.gs. norokot pilsētas aizargvaļņus, bet uz dienvidiem no pieminekļa atrodas Latvijas Nacionālā Opera. Savukārt Pieminekļa laukuma rietumu galā atrodas kafejnīca un Laimas pulkstenis, kas ir slavenākā tikšanās vieta Rīgā. Piemineklis ir vērsts ar priekšpusi pret Vecrīgu un aiz tās esošo Daugavu. Sākotnēji bija iecerēts ap pieminekli izbūvēt ovālu laukumu, kuru ieskautu ~1,6 metrus augsta granīta siena ar soliem iekšpusē, bet no ārpuses gar sienu bija paredzēts iestādīt tūjas. 20.gs. astoņdesmitajos gados tika apspriesta iespēja šo ieceri īstenot, tomēr laukuma izbūve netika uzsākta.
Celtniecība
Doma celt memoriālu brīvības cīņās kritušajiem parādījās jau divdesmito gadu sākumā: 1922. gada 27. jūlijā tā laika Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics lika izstrādāt noteikumus konkursam par “Piemiņas staba” izveidi. 1922. gada konkursā aicināja piedalīties tēlniekus Burkardu Dzeni, Emīlu Melderi, Kārli Zāli, Teodoru Zaļkalnu un arhitektus Eiženu Laubi un Ernestu Štālbergu. Atzinību guva Laubes projekts, kurš paredzēja celt klasiskas balustrādes aptvertu 27 metrus augstu kolonnu ar Krišjāņa Barona un Ata Kronvalda, kā arī valsts varas simbolu bareljefiem, tomēr šo projektu, pēc 57 kultūras darbinieku parakstīta protesta saņemšanas, noraidīja. 1923. gada oktobrī sarīkoja vēl vienu konkursu, pirmoreiz izmantojot nosaukumu “Brīvības piemineklis”, kurā uzvaru dalīja Marta Liepiņa-Skulme un Kārlis Zāle. 1925. gada martā atkal tika izsludināts slēgts konkurs, kurā piedalījās E. Laube, M. Liepiņa-Skulme, E. Melderis, K. Zāle, T. Zaļkalns. Par labākajiem atzina Zāles un Meldera metus, taču žūrijas nesaskaņu dēļ galīgais lēmums netika pieņemts. Visbeidzot 1929. gadā tika izsludināts vēl viens konkurss. No 32 šajā konkursā iesniegtajiem darbiem par labākajiem atzina K. Zāles, T. Zaļkalna un K. Baumaņa (Zemdegas) darbus un nolēma pieminekli veidot pēc K. Zāles projekta “Mirdzi kā zvaigzne!”. Brīvības pieminekli, lai gan ar uzraugošā arhitekta Ernesta Štālberga labojumiem projektā, uzsāka celt 1931. gada 18. novembrī. Brīvības tēlu izkala zviedru tēlnieka Ragnara Mīrsmēdena darbnīcā Stokholmā, savukārt pieminekļa zvaigznes kala metālmākslinieki Arnolds Naika un Jānis Zibens.
Pieminekļa celtniecību finansēja no privātpersonu saziedotiem līdzekļiem. Celtniecībai tika izvēlēta vieta, kur jau agrāk atradās viens no galvenajiem pilsētas pieminekļiem – Pētera I bronzas statuja. Pieminekli 1935. gada 18. novembrī atklāja toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis. Toreiz tika lēsts, ka četru celtniecības gadu laikā akmeņu laušanai un apstrādei vien patērētas 308 000 darba stundas – lai tādu darbu paveiktu viens cilvēks, pat strādājot ar vismodernāko tā laika tehniku, viņam būtu nepieciešami 130 gadi, bet izmantoto materiālu kopsvars esot bijis 2500 tonas – lai šādu materiālu daudzumu pārvietotu pa dzelzsceļu, vajadzētu 200 vagonu.
Restaurācija
Laika gaitā piemineklis cietis no sala un lietus, kā arī no gaisa piesārņojuma. Lai gan iela ap pieminekli 1990. gadā tika slēgta satiksmei, netālu no pieminekļa atrodas ielas ar dzīvu satiksmi. Netālu no pieminekļa konstatēts liels gaisa piesārņojums ar slāpekļa dioksīdu un sēra dioksīdu, kas savienojumā ar ūdeni izraisa pieminekļa materiālu koroziju. Turklāt ūdens radījis pieminekļa dzelzsbetona karkasa plaisāšanu un tā tērauda armatūras un pieminekļa stiprinājumu rūsēšanu, kurus piedevām bojājušas arī satiksmes radītās vibrācijas. Porainais travertīns ar laiku ir sācis drupt un tā poras aizpildījušās ar kvēpiem un smilšu daļiņām, izraisot travertīna nomelnēšanu un radot augsni sūnām un ķērpjiem. Tāpat pieminekļa stāvokli pasliktinājuši arī neregulāri vai neprasmīgi veikti restaurācijas darbi. Lai mazinātu bojājumu rašanos nākotnē, 2001. gadā restaurācijas laikā daļa pieminekļa stiprinājumu tika aizstāti ar poliuretāna saistvielu un tika veikta pieminekļa hidroizolācija. Tika arī noteikts, ka pieminekļa stāvokli vajadzētu atkārtoti izvērtēt ik pēc diviem gadiem. Piemineklis atjaunots vairākkārt, divas restaurācijas notika padomju laikā (1962. un 1981. gadā), pēc neatkarības atgūšanas pieminekli, lielā mērā par saziedotiem līdzekļiem, atjaunoja no 1998.- 2001. gadam, restaurācija tika pabeigta ar oficiālu atkalatklāšanu 2001. gada 24. jūlijā. Šīs restaurācijas laikā Brīvības tēlu un tā zvaigznes notīrīja, restaurēja un no jauna apzeltīja. Atjaunoja arī pieminekļa pamatni, obelisku, kāpnes un iekšdaļu, bet akmens materiālus notīrīja un pāršuvoja. Tika arī nostiprināti pieminekļa pamati, lai nodrošinātos pret to grimšanu. Dažus gadus pēc restaurācijas atklājās, ka nepareizi izvēlētas restaurācijas tehnikas dēļ sācis bojāties zvaigžņu zeltījums. Zvaigznes atjaunoja 2006. gada pavasarī veiktās pieminekļa restaurācijas laikā, taču restaurācija tika sasteigta un restauratori paziņoja, ka nevar garantēt darba kvalitāti.
Goda sardze
Goda sardze pie brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas līdz to neilgi pēc padomju okupācijas sākuma noņēma; 1992. gada 11. novembrī tā tika atjaunota. Goda sardzi mūsdienās veic Nacionālo Bruņoto spēku Štāba bataljona Goda sardzes rota. Godasardzes kareivjiem jābūt vismaz 1,82 metrus gariem un ar ļoti labu veselību, jo jāspēj izturēt liela slodze. Goda sardze pie pieminekļa atrodas katru dienu no 9-18, izņemot gadījumus, kad ir ļoti slikti laikapstākļi, kā arī, ja ir aukstāks par mīnus desmit grādiem, vai karstāks par plus divdesmit pieciem grādiem. Godasardze strādā divās maiņās, kuras viena otru nomaina reizi nedēļā katrā maiņā ir trīs vai četri goda sargu pāri, komandējošais virsnieks un divi apsargi. Pēc stundu ilgas stāvēšanas goda sardzē kareivji divas stundas atpūšas viņiem iekārtotajās atpūtas telpās Aizsardzības ministrijā. Kopš 2004. gada septembra goda sardze reizi pusstundā patrulē gar pieminekli – kareivji no pieminekļa pakājes divas reizes soļo gar katru pieminekļa pusi un atkal atgiežas pieminekļa pakājē.