Kultūra kā civilizācija
Daudzi cilvēki mūsdienās lieto kultūras jēdzienu tajā izpratnē, kas izveidojās Eiropā 18. un 19. gs. sākumā. Šis priekšstats par kultūru atspoguļo nevienlīdzības Eiropas sabiedrībā, kā arī nevienlīdzības starp Eiropas spēkiem un to kolonijām pasaulē. Tas pielīdzina jēdzienu kultūra jēdzienam civilizācija un pretstata to jēdzienam daba. Saskaņā ar šo domāšanas pieņēmumu var ļoti vienkārši novērtēt atsevišķas valstis kā vairāk vai mazāk civilizētas. Tādēļ daži kultūras teorētiķi mēģinājuši no kultūras definīcijas izņemt populārās jeb masu kultūras jēdzienu. Tādi teorētiķi kā Metjū Arnolds (Matthew Arnold; 1822 – 1888) uzskata kultūru vienkārši kā rezultātu „vislabākajam, kas ticis izdomāts un pateikts pasaulē”. Arnolds pretstatīja masu/ populāro kultūru ar sociālo haosu jeb anarhiju. Šajā sakarā kultūra ir tuva ar sociālo attīstību – nepārtrauktu cilvēka dabas uzlabojuma mēģinājumu. Arnolds nepārtraukti izmanto vārdu kultūra šādā kontekstā: „..kultūra ir ceļš uz mūsu pilnību, ko mēs sasniedzam iepazīstot, visas mūs interesējošās tēmas, vislabāko, kas tika izdomāts un pateikts pasaulē.”
“Prakses kontekstā kultūra attiecas uz elitārām aktivitātēm, kā, piemēram, muzejiskas nozīmes mākslas darbi un klasiskā mūzika, bet ar vārdu kulturāls apzīmē cilvēkus, kas zina par šīm lietām un piedalās šajās aktivitātēs. Šos cilvēkus bieži sauc par erudītiem, kas viņus vienlaikus nošķir no masas kultūras.
Sākot ar 19. gs. daži sociālie kritiķi ir pieņēmuši šo atšķirību starp augsto un zemo kultūru, uzsverot augstākās kultūras izsmalcinātību kā samaitājošu un nedabīgu. Tās attīstība aptumšo un izkropļo cilvēka būtību, tā dabu. Šajā sakarā var minēt šlāgermūziku (mūzika, kura pārstāv strādājošo klasi) kā mūziku, kas patiesi atspoguļo sadzīvisku dzīvesveidu, bet klasisko mūziku kā virspusēju un dekadentisku. Tāpat šāds viedoklis atspoguļo jebkāda veida iezemiešus kā „dižciltīgus mežoņus”, kas dzīvo autentiskas un neaptraipītas dzīves, kurā nav lieku sarežģījumu un spēcīgi noslāņojušies Rietumu kapitālisma sociālie slāņi.
Šodien lielākā daļa sociālo zinātnieku atsakās no viendabīgas kultūras uztveres un no dabas pretstata kultūrai . Viņi atzīst ne-elitāros par tikpat kulturāliem kā elitāros (kā arī ne-rietumniekus par tikpat civilizētiem) – vienkārši uztverot tos kā tikpat kulturālus, tikai citādā veidā. Tādā veidā sociālie vērotāji pretstata elites augsto kultūru populārajai vai popkultūrai, t.i., lietas un rīcības, kuras tiek ražotas un patērētas masveidā. (Dažas klasifikācijas pazemina augsto un zemo kultūru līdz subkultūru klasēm.)
Kultūra kā skatiens uz pasauli
Romantisma laikmetā, īpaši tie zinātnieki, kas Vācijā bija saistīti ar nacionālisma kustību, kā piemēram, nacionālistu cīņa par Vācijas izveidi no dažādām hercogistēm un nacionālistu cīņa pret Austroungārijas impēriju, kas attīstīja vairāk ietverošu priekšstatu par kultūru kā “skatienu uz pasauli”. Šajā domāšanā atšķirīgie un nesamērojami skatieni uz pasauli ir tie, kas apraksta katru etnisko grupu. Kaut gan tas ir vairāk ietverošs uzskats, nekā citi viedokļi, kas eksistēja līdz tam, šī pieeja kultūrai joprojām pieļauj atšķirību starp “civilizēto” un “primitīvo” jeb “cilšu” kultūru.
Līdz 19. gs., antropoloģisti bija piemērojuši jēdzienu kultūra plašākai definīcijai, kuru tie varēja piemērot lielākai sabiedrību dažādībai. Uzticami evolūcijas teorijai, viņi pieņēma, ka visi cilvēki ir vienādi attīstīti un tas, ka visi cilvēki kultūrā kaut kādā veidā ir saistīti ar cilvēka evolūciju. Viņi arī parādīja pieeju – negribu izmantot bioloģisko evolūciju kā veidu kas izskaidro atšķirības starp specifiskām kultūrām – kas ilustrētu to, ka daļa sabiedrības izmantojot citu sabiedrības daļu vai visu sabiedrību kopumā bieži atklāj dominēšanas un pretošanās procesus.
1950. gadu subkultūras grupas ar īpatnībām plaškultūrā kļuva par socioloģistu pētīšanas objektiem. 20. gs. arī parādīja korporatīvās kultūras popularizāciju – īpatnēju veidojumu organizācijās vai darba vietās.
Kultūra kā simboli
Simboliskais skatiens uz kultūru ir Klifforda Geertsa (Clifford Geertz; 1973) un Viktora Tērnera (Victor Turner; 1967) mantojums, kurā simboli tiek uzskatīti gan kā praktiski pielietojamas lietas sociālā darbībā, gan kā konteksts, kas šīm lietām piešķir nozīmi. Antonijs P. Kohens (Anthony P. Cohen; 1985) raksta par simbolisko glosāriju, kas atļauj cilvēkam sociālā darbībā bieži izmantot vispārsaprotamus simbolus, lai sazinātos un saprastu vienam otru, taču vienlaikus joprojām piepildīt tos ar personīgas nozīmes jēgu. Simboli ierobežo kulturālo domu. Kultūras locekļi ir atkarīgi no simboliem, lai ierāmētu savas domas un izpausmes saprotamos un uztveramos nosacījumos. Īsumā, simboli ļauj kultūrai eksistēt, būt reproduktīvai un uztveramai. Pjērs Bordjo (Pierre Bourdieu; 1977) saka, ka „simboli ir nozīmes tīkli, kas dod regularitāti, vienotību un sistemātiku grupas darbībām.” Tādēļ, piemēram:
“Likuma vārdā – apstājieties!” – štamps, ko šerifs vai maršals izkliedz filmas negatīvajiem varoņiem 20. gs. amerikāņu vesterna filmās;
Likums un kārtība (law and order) – štampa frāze ASV;
Miers un kārtība (peace and order) – štampa frāze Filipīnās.Kultūra kā stabilizējošais mehānisms
Modernā kultūras teorija arī apsver iespēju, ka kultūra pati par sevi ir stabilizācijas tendenču – kuras ir raksturīgas attīstības spiedienam uz sabiedrības kā kopuma pašizziņu, jeb tribālismu – produkts. Skat. Stīvena Volframa (Steven Wolfram) “Jaunā veida zinātni” (A New Kind of Science), lai novērotu vienkāršus algoritmus, sākot no ģenētiskās attīstības no kuras var, piemēram, izvirzīt koncepciju par kultūru kā darbojošos mehānismu, un Ričarda Dokinsa (Richard Dawkins) “Apjomīgais fenotips” (Extended Phenotype) diskusijai par ģenētisko un mēmestisko stabilitāti laika gaitā, izmantojot negatīvās atgriezeniskās saites mehānismus.
Kultūra un evolucionārā psiholoģija
Pētnieki evolucionārajā psiholoģijā polemizē, ka prāts ir neiro kognitīvas informācijas apstrādes moduļu sistēma, kuru ir izveidojusi dabiskā atlase, lai risinātu dažādās mūsu senču problēmas. Saskaņā ar evolucionārajiem psihologiem – kulturālo formu dažādības ir ierobežotas (arī padarītas par iespējamām) no iedzimtajiem informācijas apstrādes mehānismiem, kas ir pamatā mūsu uzvedībai, ieskaitot valodas apgūšanas nodalījumus, izvairīšanos no incesta mehānismiem, mānīšanās uztveres mehānismus, inteliģenci un seksa – specifiskās pārošanās priekšrocības, pārtikas sagādes mehānismus, savienības melošanas mehānismus, faktoru noteikšanas, baiļu un aizsardzības (izdzīvošanas) mehānismus u.tml. Šie mehānismi tiek uzskatīti par kultūras psiholoģiskajiem pamatiem. Lai pilnībā saprastu kultūru ir jāizprot tās bioloģiskos nosacījumus iespējamībai.
Kultūras sabiedrībā
Lielām sabiedrībā bieži piemīt subkultūras vai arī cilvēku grupas ar īpatnējām uzvedības un uzskatu sistēmām, kas tos atšķir no plaškultūras, kuras daļa viņi ir. Subkultūra var būt īpatnēja to grupu vecuma, rases, etniskuma, klases vai arī dzimuma dēļ. Kvalitātes, kas nosaka subkultūru, var būt estētiskas, reliģiozas, profesionālas, seksuālas vai arī iepriekšminēto faktoru kombinētas.
Aplūkojot imigrantu grupas un to kultūras, var nodalīt četras pamatpieejas:
• Monokulturālisms pastāv dažās Eiropas valstīs, kur kultūra ir ļoti cieši saistīta ar nacionālismu. Tādēļ šo valdību politika ir asimilēt imigrantus, kaut gan nesenie pieaugumi migrācijā ir likuši daudzām Eiropas valstīm eksperimentēt ar multikultūrisma ieviešanu.
• Sakņu kultūra (Serdes kultūra) ir modelis, ko Vācijā attīstīja Bassams Tibi (Bassam Tibi). Tā pamatojas domā, ka minoritātēm var piederēt sava identitāte, taču tām vismaz ir jāatbalsta galvenās (serdes) kultūras, kuras biedri viņi ir, koncepcijas.
• Tīģelis izskaidro tradicionālo uzskatu ASV, kur visas imigrantu kultūras ir sajauktas un amalgamētas bez valstiskas iejaukšanās.
• Multikulturālisms izskaidro politiku, kurā imigrantiem un pārējiem sabiedrības pārstāvjiem ir jāsaglabā sava kultūra, vienlaikus dažādām kultūrām sadzīvojot mierā vienas nācijas robežās.
To kā viennāciju valstis izturas pret imigrantu kultūrām reti precīzi atspoguļo viena vai otra no iepriekšminētajām pieejām. Atšķirības pakāpe ir atkarīga no uzņemošās sabiedrības kultūras (t.i. svešādības), imigrantu skaita, uzņemošās sabiedrības iedzīvotāju attieksmes, valdības politikas, kas ir spēkā, un šīs politikas efektivitātes, padarot vispārināšanas efektu par ļoti sarežģītu. Līdzīgi ir arī ar citām sabiedrības subkultūrām – no galvenās kultūras un sazināšanās attieksmes starp dažādām kultūras grupām ir atkarīga rezultāta noteikšana. Kultūras pētīšana vienā sabiedrībā ir ļoti komplicēta un pētījumam nepieciešams pakļaut neskaitāmu daudzumu mainīgo.