1769.gada 1.novembrī Lēdurgas evaņģēliskās luterāniskās draudzes mācītāja Daniēla Merķeļa ģimenē piedzima sestais bērns- Garlībs Helvigs. D. Merķelis bija apgaismotāju, jo sevišķi franču, ideju aktīvs studētājs, bet diez vai viņš toreiz, pirms jau230 gadiem, spēja iedomāties, ka tikko dzimušais dēls kļūs par vienu no spilgtākajiem apgaismības ideju reprezentiem Baltijā. Ierakstīs spilgtas un paliekošas lappuses gan Latvijas, gan arī krietni lielākas Vācijas vēstures grāmatās.
Garlībam būtiskākā loma bija viņa ģimene, kas veidoja priekšstatus par labo un ļauno, patiesību un meliem. Viņa tēvs bija rīdzinieks un dzimis 1712. gadā D Merķlis. bija studējis ārzemēs, kur arī kļuva par apgaismības ideju piekritēju. Viņa iedvesmas autori bija Volters un Beilijs. 1741. gadā tika pārņemta draudzes vadīšana, kas turpinājās lidz1770. gadam. Diemžēl D Merķlis tika atzīts par amata nespējīgu un viņam nācās atteikties no Lēdurgas draudzes mācītāja amata. Tomēr, šīs neveiksmes pamatā bija ne vien viņa aizraušanās ar apgaismības filozofiju, bet arī citas problēmas. D Merķli nomāca kurlums un akmens kautie, tam klāt nāca arī pamatīgs un stingrs raksturs- noslēgtība un rupjība. Kad D Merķlis zaudēja darbu, Garlībam bija aizritējis tikai pirmais dzīves gads.
Zaudējot pastāvīgos ienākumus, D Merķlis ar ģimeni 1771. gadā pārcēlās uz Vecpiebalgu. Tur aizsākās mazā Garlība ceļš uz izglītību un zināšanām. Pirmais viņa skolotājs bija viņa paša tēvs, kurš gan nedeva sistemātiskas zināšanas, tomēr spēja iemācīt svarīgu prasmi, patstāvību domāšanā. 1776. gadā vecāki nolēma viņu sūtīt skoloties uz Rīgu. Sākumā viņš apmeklēja primitīvo lasīšanas skolu, tad sekoja rakstības skola bāreņu namā, kuru vēlāks viņš nodēvēja par „bērnu elli”. Pēc tam sekoja savu labo slavu daudzkārt jau apliecinājusī Rīgas Domskola. Cerībā uzlabot savu materiālo stāvokli D Merķlis 1778. gadā pārtapa par rentnieku, pārņemot apsaimniekošanā Zādzenes muižu. Tomēr drīz vien cerības atkal sabruka, jo 1782. gada decembrī D Merķlis nomira un ģimene nonāca vēl lielākās grūtības.
Garlībam bija jāpārtrauc savas skolas gaitas un jāatgriežas mājās mātei palīdzēt vadīt saimniecību. Nākamie divarpus gadi aizritēja pilnīgā noslēgtība. Par galveno Galrība nodarbi kļuva studijas- tēva atstātajā bibliotēkā. Tomēr šo grāmatu pasauli izdevās baudīt īsu brīdi. Māte nespeķot tikt galā ar muižas pārvaldīšanu, nolēma to pārdot kopā ar tiesībām paturēt sev vajadzīgos sējumus. Nelielie līdzekļi ļāva ģimenei doties uz Rīgu. Garlībs 1785. gadā varēja atsākt mācības Dimskolā. Tomēr 17 gadus vecs viņš pameta to nepabeidzis. Līdzekļi studijām universitātē nebija, tādēļ zuda jēga turpināt mācības šajā skolā. Pēc ilgākiem meklējumiem, tika atrasts rakstveža darbs Rīgas tiesību iestādē. Brivais laiks tika ziedots studijām un grāmatām. Kancelejas darbs nedeva nekādu gandarījumu, kā arī viņam trūka arī tam nepieciešamo iemaņu- laba rokraksta un izveicības. Darbu viņš pameta un par galveno un vienīgo iztikas avotu kļuva privātstundas. Kādu laiku nelielus ienākumus deva statista lomas Rīgas Vācu teātrī. Šajā laikā G. Merķelis iepazina jaunu cilvēku kopu, kas sevi dēvēja par Rīgas bohēmu, jeb „praviešu klubu”.To dzīves bija piesātinātas ar garīgām nodarbēm, kurās ar sajūsmu iesaistījās Garlībs. Tā rezultātā tapa viņa pirmie sacerējumi, gara darbi. Tas nodrošinājās mājskolotāja vietu Lielupē, kur pavadīja nākamos četrus gadus no 1788-1792 gadam. Tur nodarbojās ar rakstniecību, radās daudzi poētiski sacerējumi. Nozīmīga tikšanās tajā laikā bija ar Frīdrihu fon Meku-viens no pārliecinātākajiem jauno apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā.
1792. gadā G. Merķelis atgriezās Rīgā, jo turp bija devies viņa paraugs F. Fon Meks, lai strādātu Rīgas apriņķa tiesā. G. Merķelis kļuva par tiesas kancelejas darbinieku, tomēr šis darbs nebija viņam piemērots.
Pēc vairākiem mēnešiem G. Merķelis sāka strādāt par mājskolotāju pie apriņķa tiesneša Annas muižā. Sājā klusajā nostūrī tapa viņa slavenais darbs ”Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”
1796.gada rudenī Leipcigā „Latvieši” ieraudzīja dienas gaismu un proti-1797. gadā G. Merķelis bija kļuvis par sabiedrībā ievērojamu vīru. Viņu gribēja redzēt, lasīt un dzirdēt gan Vācijā, gan arī citās zemēs, piemēram, Francijā un Skandināvijas valstīs.
1797. gadā G. Merķelis neilgu laiku strādāja par dānu finanšu ministru grāfa Šimmelmana sekretāru. Drīz vien devās uz Veimāru, kur nodzīvoju līdz 1799. gadam, kura laikā tapa tādi darbi kā- „Juma un Ruso traktāti par pirmatnējo vienošanos”, īsais romāns „Atgriešanās tēvzemē” un apjomīgais divsējumu darbs „Vidzemes senatne”.
1799-1806. gadam G. Merķelis pārsvarā dzīvoja Berlīnē, kur 1801. gadā universitātē Frankfurtē pie Oderas ieguva doktora grādu un gadu vēlāk 1802. gadā tika pabeigta darbs pie romantiskās teikas „Vanemas Imanta”
Pilnībā atraisījās viņa žurnālista spējas, un viām bija lemts kļūt par vienu no Berlīnes ievērojamākajiem žurnālistiem un kritiķiem. 1803. gada jūlijā sākumā tika nodibināts laikraksts” Ernst und Scherz”- ”Nopietnība un joks” un 1804. gadā tas tika apvienots ar vācu rakstnieka, advokāta un dramaturga Augusta Frīdriha Kocebū”Der Freimutig”- „Vaļsirdīgais”, tapa izdevums” Vaļsirdīgais jeb nopietnība un joks”, faktiskais vadītājs bija G. Merķelis. Sevišķa nozīme šim izdevumam bija cīņā pret Napoleonu. Izdevums kļuva par veselas nācijas( vāciešu) konsolidētāju un saucēju cīņā pret despotu. G. Merķeļa vārds parādījās franču proskripcijas sarakstos- nevēlamās personas, kas sodāmas) un viņš izlēma atgriezties Vidzemē.
Cīna pret Napoleonu tika turpināta, un 1805. gadā G. Merķelis nodibināja laikrakstu” Skatītājs”, kas nokaitināja Francijas imperatoru, tādēļ viņš izdeva speciālu pavēli karaspēkam Rīgas ieņemšanas laikā sagūstīt dumpīgo vidzemnieku
1816. gadā G. Merķelis varēja atgriezties Berlīnē, kuras atgūtā brīvība bija arī viņa nopelns.Viens no šī brauciena mērķiem bija jauna „Latviesu” izdevuma sagatavošana, kurā arī tika runāts par dzimtbūšanas postošo ietekmi kā uz cilvēkiem, tā arī uz saimniecību un valsi.. „Latviešu” jaunais variants tā arī palika rokrakstā.
Eiforijā par dzimtbūšanas atcelšanu 1820. gadā G. Merķelis sarakstīja darbu „ Brīvie latvieši un igauņi”, kas bija caram Aleksandram I veltīts sacerējums
Dzīves nogali G. Merķelis pavadīja savā agrāk iegādātajā nelielajā muižiņā pie Rīgas. Pamazām noplaka viņa aktivitāte rakstniecība, jo nepatīkama tās piedeva bija cenzūra. To nebija iespējams apiet. Dzīves novakarē viņš arī nonāca pie atziņas, ka bija maldījies savās cerībās par dzimtbūšanas atcelšanas likumu humāno un zemniekiem draudzīgo raksturu.
G. Merķeļa dzīves mūžs noslēdzās 1850. gada 9. maijā. Viņš tika guldīts Katlkalna kapsētā, kur, svinot šī ievērojamā vīra 100. dzimšanas dienu, Rīgas Latviešu biedrība uzstādīja pieminekli.