Visiem labi zināms, ka 19. gs beigās Eiropā tika veikti daudz jaunu atklājumi, piem., elektroenerģijas ieviešana, tika izgudrots telefona aparāts, automobilis u.c. izgudrojumi, un līdz ar to arī sabiedrības līmenis auga, progresēja.
Līdzīgi kā mūsdienās arī 19. gs otrajā pusē, tā saucamajās attīstītajās valstīs, bija neliela bērnu dzimstība, jo cilvēki vispirms rūpējās par savu labklājību un aizvien vēlāk par ģimenes veidošanu. Kaut arī dzimstība samazinājās, iedzīvotāju skaits strauji auga. Izskaidrojums šai pretrunai ir zīdaiņu un bērnu nāves gadījumi kļuva aizvien retāki un pieauga vidējais mūža garums. Šo faktoru lielā mērā ietekmēja strauja medicīnas attīstība. Tika veikti arī produktu sterilizācijas procesi un tā kļuva arvien kvalitatīvākā, vienlaikus pilnveidojot uzturu, uzlabojās darba un sanitārie apstākļi.
Eiropā kopumā turpināja augt sabiedrības vidusslānis, šī slāņa pārstāvji iegādājās uzņēmumu un banku akcijas, cerot nodrošināt savu mantisko stabilitāti un vairot kapitālu. Sabiebrības vidusslānis kļuva par valsts stabilitātes pamatu un garantu, ar tā interesēm nopietni bija jārēķinās visiem politiķiem un darba devējiem, un tie vairāk respektēja darbiniekus. Un tas arī raisīja darba apstākļu labošanos uz augšu. Tehnoloģiju strauja attīstība, ražošanas iekārtu maiņa radīja situāciju, ka meistari, roku darba speciālisti vairs nebija vajadzīgi. Tas veicināja darbinieku pārklasificēšanos uz citiem amatiem, kurus varēja apgūt mēnešu vai pat nedēļu laikā. Bet īpaši moderna izglītība bija nepieciešama inženieriem.
Konkurence uzņēmumu starpā, kapitāls, kas ieguldīts paplašināšana un jaunajās iekārtās, spieda uzņēmējus palielināt savu strādnieku ekspluatāciju. Bet, lai strādnieki aizstāvētu savas intereses, daudzās Eiropas valstīs veidojās strādnieku u.c. profesionālās arodbiedrības. Tāpēc daudzos uzņēmumos ieviesa kvalitātes un kvantitātes standartus jeb normatīvus- strādniekiem tagad maksāja par paveikto, nevis „cieto” algu kā agrāk. Tas bija lielisks stimuls ražošanā.
Tātad var secināt, ka kopumā lielākajā daļā sabiedrības bija progress. Viss virzījās uz augšu, viss kļuva civilizētāks un drošāks. Bet, manuprāt, neliels mīnus tomēr bija tam, ka zinātnieki iedragāja ticību iepriekšējos gadsimtos valdošajai idejai par Dieva radīto harmonisko Visumu un cilvēki vairāk rūpējās par savu labklājību nevis ģimenes veidošanu, un it kā nedaudz „nolika” maliņā ticību. Kaut gan to nevara arī nosaukt par regresu, jo, manuprāt, arī mūsdienās liela daļa ir piemirsuši ticību Dievam .