Kulūras mantojums

Kūltūras mantojums

Cilvēki jau gadu simtiem un gadu tūkstošiem savas zināšanas, prasmes un iemaņas nodod no paaudzes paaudzē. Tēvi saviem dēliem māca vienas prasmes un zināšanas, mātes savām meitam citas, bet arī mūsu foklorā un mitoloģijā ir iespējams atrast mūsu seno senču nodotās ziņas un gudrības, kuras viņi mums ir atstājuši mantojumā ar tautas dziesmu, ticējumu, dažādu paražu un stāstu palīdzību.
Par piemēru var ņemt jebkuru tautas dziesmu, kurās visbiežāk ir aprakstīts par gadskārtu ieražām, ģimenes godiem un mitoloģiskām būtnēm un senajām rotaļām.

Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
I sievām, i meitām
Zaļi ziedu vainadziņi.

Pa pāram rieksti auga,
Pa pāram āboliņš;
Pa pāram jauni ļaudis
Jāņu nakti pulcējās.

Tautas dziesmās apraksītie svētki un gadskartas ieražas norāda un svētku svinēšanas paražām un tradīcijām. Domāju nebūtu mums tautas dziesmu nebūtu arī tāda priekšsata par svētku svinēšanu un iespējams gan Ziemassvētki gan Jāņi un citi svētki nebūtu svinami tā kā tas notiek šobrīd.

Ai zaķīti, garausīti,
Kā es tevi sen gaidīju
Ar raibām oliņām,
Ar kadiķu ziediņiem

Arī Latviešu tautas ticējumos aprakstītas daudzas darbības un izteicieni kurus mēs vēl lietojam.

17195. Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
17200. Olas senāk krāsoja tikai ar sīpolu mizām.
/P. Š., Rauna./
17202. Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu
apaļi kā olas. /A. Kondrāte, Cēsis./
17190. Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu
nenāks miegs. /M. Hermakile, Ranka./

Arī teikas un stāsti nes sev līdzi milzīgu informācijas klāstu, ko mūsu senči ir gribējuši mums darīt zināmu.Tajos apraksīts viņu izpratnē notikušas lietas un notikumi, kuriem mēs savā ziņā ticam, jo zinot kādu teiku vai stāstu mēs to izstāstam arī bērniem. Ka piemēru varētu minēt teiku par to vai Rīga gatava vai arī kādu no daudzjām teikam par ezeru rašanos.

57. Usmas ez., 2. Apfelbaums Talsos. P. Kundzīņa kr.
Vienā vasarā lijis bez mitēšanās lietus, dienu no dienas. Cilvēki nekur vairs nevarējuši tverties un sākuši 1ūgt Dievu, kaut jel viena diena būtu jauka. Te arī necik ilgi laiks palicis ļoti jauks un tāds, kāds vēl nav bijis. Bet te no meža izjājis uz balta zirga stalts jauneklis un uzsaucis ļaudim: «Jūs nu diezgan esat priekus baudījuši, bet tagad taisieties, kā tiekat projām, ja ne, noslīksit!» Cilvēki nezin, ko iesākt. Bet šis tik vēl uzsaucis: «Taisieties projām, Usma nāk!» Cilvēki gan jāšus, gan braukšus, gan arī kājām izklīduši kā zaķi pa laukiem. Kad viss bija klusi un mierīgi, tad pa gaisiem nācis liels melns mākonis un sācis līt tik briesmīgi, ka tai vietā izcēlies ezers un tā arī radās Usmas ezers.
Cilvēki saka, ka tagad arī reiz salīšot tik daudz ūdens, ka vispāri Latvijai radīšoties ezers.
Un šādu mums manotjumā palikušu vēsturies liecību ir daudz un dažādas, kas ļauj mums izprast mūsu senčus, turēties pie svētku svinēšanas tradīcijām un ieražam, mācīties dažādas tautas gurdrības un prasmes kā arī vienkarši uzzināt daudz ko par Latvijas vēsturi.