Baltijas dievi sabrauca Pērkona pilī, kur mūžīgā gaisma un nemitīga priecība valda, klausīties Likteņa tēvu Sapulcē Dievi solījās cīnīties pret ticības nesējiem, sargāt savu tautu un zemi. Sapulcei jau ejot uz beigām Staburadze dieviem nāca klajā ar vēsti, ka esot viņa redzējusi divas raganas iemetot bluķi ar cauru vidu atvarā. Viņa izvilkusi bluķi un vidū atradusi jaunekli, kuru ienesusi kristāla pilī atdziedināt. Tikla dzirdot stāstu Staburadzi apvainoja, ka tai vajagot tikai jaunekli, kuru apmīļot. Pērkons pateica ka raganas atvarā meta Lāčplēsi, Lielvārda dēlu, kuram būs jāiet caur dažādām dzīves likstām lai piepildītu savu varoņa mūžu. Ar to sapulce arī beidzās.
II. Dziedājums
Kādas dienas rītā Lāčplēsis kopā ar savu tēvu – Lielvārdes kungu, pastaigājoties runāja par dieviem un to spēkiem, kad nolēma atpūsties. Pēkšņi no krūmiem izskrēja lācis, kurš pēkšņi skrien virsū Lāčplēša tēvam. Lāčplēsis glābdams tēvu lāci pārplēsa pušu kā tādu mazu jēriņu. Lāčplēša spēks izskaidrojams ar to ka kāds vīrs- Vaidelots bērnībā bija atradis Lāčplēsi pie lācenes zīžot tās pienu. Tā nu vīrs atnesis Lāčplēsi pie Lielvārdes kunga tā audzināšanā, un pats aizbraucis. Pēc atgadījuma ar lāci Lāčplēsis nolēma doties uz Burtnieku pili zinības gūt. Pa ceļa viņš bija iegājies arī pie Aizkraukles pils kunga, kura pilī viņš sastop Spīdalu – Aizkrauklieša meitu, kura izrādījās ragana un nu vēlēja Lāčplēsim ļaunu. Spīdala mēģināja atbrīvoties no Lāčplēša iemetot viņu velna bedrē, no kuras viņu izvilka Staburadze. Pamostoties viņš iepazinās arī ar vienu no Staburadzes daiļajām meitiņām – Laimdotu, kura ieguva Lāčplēša sirdi. Turpinot ceļu Lāčplēsis ceļā iegūst sev jaunu draugu –Koknesi, ar kuru viņš dodas uz Burtnieku pili pēc zināšanām.
III dziedājumjs.
Kangaru kalnos Kangars ar Spīdalu plāno atriebties Lāčplēsim līdz viņus pārsteidz viesis no Vāczemes – ditrihs, kurš atrbraucis lai sludinātu kristus mācību un tirgotos Baltijas ostās. Pa to laiku Lačplēsis ar Koknesi Burtnieku pilī bija iemācījušies lasīt svētos burtnieku rakstus, mīklas un tīstokļus. Bija izrādījies arī tas ka Laimnodota ir Burtnieka meita, kura ar Lāčplēsi bija lielā mīlestībā. Lāčplēsis gribēja jau lūgt Laimdotas roku, kad uzzināja par Kalapuisi no Igaunijas, kurš postīja latviešu ciemus. Lāčplēsis devās turp un pieveica Kalapuisi, Kalapuisis zvērēja neuzbrukt un nepostīt latviešiem, būt ar tiem draugos un izpalīdzēt Lāčplēsis grūtos laikos. Atgriezies Burtnieku pilī Lāčplēsis ievēroja durvis, kuras agrāk nebjija manījis. Tās noveda dziļi zem pils, zem ezera, Tā bija vecā nogrimusī Burtnieku pils. Lāčplēsis ieraudzīja vecus t
istokļus un sāka tos lasīt. Atnāca Laimdota un ieminējās Lāčplēsis par teiku, kura vēsta, ka vecā pils parādīsies virszemē, ja kāds paliks tajā pa nakti. Lačplēsis ponlēma palikt un no rīta parādījās virszemē. Nakts bija auksta spokaina, tomēr Laimdotas mīlestības dēļ viņš to varēja pārciest. Nākamajā vakarā visi piles iemītnieki uzklāja galdu, sapucēja istabu lai sagaidītu veļus. Nākamajā rīta Lāčplēsis no Burtnieka uzzināja ka Laimdota ar Koknesi no pils ir pazuduši. Lāčplēsis noskuma, jo nodomāja, ka Laimdota viņu krāpj.
IV dziedājums
Pa šo laiku Ditrihs bija saticies ar Kaupu. Viņi abi nu bija aizbraukuši un Romu pie svētā tēva, jo Kaupa gribēja pārliecināties vai ticība par kuru Ditrihs stāsta tieršām ir tik laba un svēta . Šajā laikā arī Rīga tika dibināta. Simtiem ļaudis slavēja, apdziedāja to. Priekš Rīgas viņi Bīskapa Alberta vadībā raka, cēla lielus mūrus, vidū būvēja domā laukumu.
Tikmēr Vāczemē Laimndota, kuru kopā ar Koknesi bija nolaupījusi Spīdola un kagars, tika iesprostota Nonnu klosterī. No tā viņu izglāba koknesis, kurša solījās viņu aizgādāt atpakaļ dzimtenē pie mīļotā. Lāčplēsis uzzinādams par Laimdotas un Kokneša atrašanās vietu nolēma doties jūrā viņus meklēt. Jūra viņus negaidītus pārsteidz vētra, kura iepūta viņus jūrā. Dienām ilgi viņi klejoja pa jūru līdz sastapa Ziermeļmeitu, viņa parādījā ceļu pie Laimdotas , kurš lai gan būs briesmām pilns tomēr ienaidnieki viņus nepanāks. par laimi pateicoties Lačplēša apdomībai un spēkam viņi izbrauca šo ceļu.
V dziedājums.
Tagad Lāčplēsis ar komandu pbija pieturējuši savu kuķi uz apburtās salsa, uz kuras viņi atrada mājiņu – pilnu ar pārtiku, tomēr arī nepatīkamiem ciemiņiem. Trīs dienas pēc kārtas viņu apmeklēja trīs jodi, kurus Lačplēsis kopā ar saviem draugiem pieveica. Pēc šīs kaujas Lāčplēsis un viņa vīri pārmeklēlēja salu krustu šķērsu,līdz Lačplēsis kādā ielejā pamanīja aku ar koku. Lāšplēsis gribēja padzerties, bet tad juta viltību un akas ūdenī iecirta zobenu. pēkšņi ūdens par asinīm pārvērtas un āēbele par sīdalu, kura lūdzas lai Lāčplēsis to nenolgalina, lai pienem vinas atvainmoānaos, kuru vi’vš zrī pieņēma. Tad Spīdala ar burvju spieķi piečēla pazudušos ku’;giniekus, kuru starpā bija arī Laimdota ar Koknesi. Laimdota skrēja un apkampa savu mīļoto, Koknesi pasniegt Laččplēsism roku. Ceļā atpakaļ uz tēviju Koknesis atdzinās mīlā Spīdalai, kura Koknesim atbildēja ar to pašu.
VI dziedājums
Gāja laiks un pienāca Līgo sev’tki.Jāņa bērni ļiksmoja, dejohja unn dziedāja. Lačplēsis bija jau pazīstams ka varonis. Par g odu viņam ļaudis pūta taures, sita bungas. Pēc svētkiem jaunie pāri nolēma salaulāties. Tēvi tiem deva svētības un laimi visam mūziņam. Kāzas tika svinētas Burtnieka pilī ar bagā tīgiem galdiem un krāsniem rotājumie,. Laimdota ar Lācplēsi un Koknesi sar Spīdolu bija tika laimīgi. tie priecājas visu nakti. Tomēr prieki ilgi neilga. Vāciesši bija nākusi uz latvju zem’wem iekarot un no jauna pakļau tās, sludināt kristus ticību. Lačplēsis ar Koknesi saplucināja vīrsus un ko’pīgiem spēkiem devaš uzveikt vāciesus. Viņi sīvās, grūtas cīņās pieveica vāsiecu. Lačplēša vīri ieņēma Tuaridas stipros mūrus un padzina vāciešus. Viņu kara panākumi atri izplatījās tautas. Vācieši ēn
am apkāpas. Tomāer bīskaps Alberts nolēma atkal ievest vāciešu pulkus un šoriez divreiz neidīgāk pieveikt visus kas stājas ceļā.Pavasarim sākoties Biskaps Alberts ieeda vacu pulkus Rīgā. Ditrihs tikmēr bija noskaidrojis kā iznīcināt Lāčplēsi, bez kura kara vinn;et būtu reālāk. Lāčplēša spēks slēpas ausīs, kuras nocērtot Lācplēsis zaudēs savu spēku. šo darbiņu Ditrihs uztic;eja k’;adanm tumšaja bruņiniekam, kura m’;ate bija ragana un, kura bija apvārdojusi dēli tā ka neviena brīce tam nebija bijusi n’;abvīga. Tā nu augsta krujā pie Daugavas abi cīkstoņi satikās. Tum’;sais bruņinieks iesāka cīņu nogriežot vienu Lāčplēša ausi. Lāčplēsis smagi cirta ar savu zobenu bruņiniekam rokā. Bruņieknieks ar otru roku pēkšņi nnogriza Lācplēsa otru ausi atņemdams tam spkēu.Smagais zobens izslīdēja laukā no Lāčplēša rokām, jo bija kļuvis par smagu, bet tad pēkšņi Lāčplēsis pagrūs abruņinieku mēģinot too nogrūst no kraujas. Bruņinieks krītot atrumā parava Lāčplēsi līsdz un viņi abi pazuda Daugavas tumšajos ū’deņos. Tainī pašā brīdī Laimdota ar skaļu kliedzienu beidz savu dzīvi .
Saules stari pazuda , lietus lases sāk smidzināt. Daugavia bija savak klēpī ņēmus tautas lielo varoni. Bet reiz nāks tas brīdis,
Kad viņš savu naidnieku ,
Vienu pašu lejā grūdīs,
Noslīcinās atvarā,-
Tad zels tautai jauni laiki,
Tad būs viņa svabada!